Uzruna fonda “Sibīrijas bērni” ikgadējā konferencē “Aizvestajiem”
Cienījamā Gekas kundze, godātais Ulmaņa kungs, godātais Vējoņa kungs, cienījamie klātesošie!
Ik gadu sanākam kopā, lai godinātu piemiņu. Tiem, kuri ar varu tika aizvesti. Tiem, kuri piedzīvoja zaudējumu, neziņu, ciešanas. Un tomēr saglabāja ticību Latvijai. Viņu stāsti ir arī mūsu stāsti. Mūsu atbildība. Mēs neesam aizmirsuši. Un nekad neaizmirsīsim. Mūsu tautas vēsture māca būt modriem. Sargāt brīvību. Stingri iestāties par demokrātiskām vērtībām. Un par savu valsti, valodu un pašcieņu. Tas mums dod spēku ar pārliecību raudzīties nākotnē. Turpināt kopā būvēt Latviju – pārtikušu un drošu.
Rīt, 14. jūnijā, atzīmēsim Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Pieminēsim tūkstošiem izsūtīto. Tā bija nežēlība, kas lauza likteņus, bet nespēja salauzt tautas garu. Diemžēl kara šausmas atkal skar Eiropu. Redzam, cik viegli var atkārtoties tas, kas šķita nepārprotami nosodīts. Atkal redzam bērnus, kuri spiesti pamest mājas. Redzam šķirtas ģimenes, izpostītus likteņus. Ukrainā notiekošais nav tālu no mums ne ģeogrāfiski, ne cilvēcīgi.
Tas ir atgādinājums un brīdinājums – vēsturi nedrīkst aizmirst. Atmiņu saglabāšana ir ne tikai cieņas žests. Tā ir daļa valsts drošības un identitātes. Tāpēc sirsnīgs paldies fondam “Sibīrijas bērni” un tā vadītājai Dzintrai Gekai-Vaskai par ilggadēju, neatlaidīgu darbu. Jūs esat paveikuši milzīgu ieguldījumu Latvijas vēstures saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm. Mūsu bērni ir tie, kuri šo vēstījumu nesīs tālāk.
Tāpēc man ir liels gods pasniegt īpašu Ministru prezidentes balvu Gustavam Miķelim Sisenim. Viņa sacerējums “Sāpju ceļš” balstīts vecvecmāmiņas Annas dzīvesstāstā. Gustavs ar bērna acīm apraksta deportāciju šausmas. Un atgādina, ka arī šodien ukraiņu bērni piedzīvo ko līdzīgu.
Paldies, un saules mūžu Latvijai!
