Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze,
Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas biedres kundze, deputāti,
Godātais Levita kungs,
Godātie barikāžu dalībnieki,
konferences dalībnieki,
visi klātesošie, dāmas un kungi,
Es domāju, ka tieši šodiena ļoti skaidri parāda, ka brīvību nevar uztvert kā pašsaprotamu. Mēs tieši šajā laikā skaidri apzināmies, ka tā ir trausla un tā prasa uzmanību katru dienu.
Mums nu jau teju četrus gadus tepat blakus notiek karš. Krievijas agresija Ukrainā mums atgādina to, ko patiesībā mēs labi zinām - brīvība, demokrātija, vārda brīvība nav pašsaprotamas patiesības.
Šis laiks, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ļoti sasaucas ar notikumiem pirms 35 gadiem, kad tapa barikādes. Toreiz arī nebija ilūziju, ka brīvība ir garantēta un atbildība par brīvības sargāšanu gūlās uz mūsu pašu pleciem.
Savā ziņā katram laikam ir savas barikādes.
Toreiz mēs īpaši sargājām nosacītu fizisko telpu – tiltus un ēkas, bet mēs reizē veidojām un sargājām savu garīgās brīvības telpu. Šodien līdzās tam, ko mēs darām ikdienā savas drošības spēju stiprināšanai, mums atkal ir jāceļ citas barikādes. Tās ir noturības barikādes. Noturības barikādes mūsu domāšanā un atbildībā. Jo šodien galvenā cīņa notiek arī par mūsu prātiem un mūsu prātos. Tur izšķiras, kam ticam, kam uzticamies un kur novelkam robežu manipulācijām. Mūsu noturību pārbauda ar mēģinājumiem mūs šķelt, graut uzticēšanos valstij un iedragāt mūsu drošības sajūtu, mūsu neatkarību un brīvību.
Tieši šo noturības barikāžu stiprums nosaka, cik viegls mērķis mēs varam kļūt dažāda veida uzbrukumiem.
Šajā ziņā es gribētu uzsvērt to, ka informācijas telpai un medijiem ir izšķiroša nozīme. Bez patiesa realitātes atspoguļojuma nav iespējami saprātīgi uz attīstību balstīti lēmumi. Bez kopīgas izpratnes par faktiem nav iespējama vienota rīcība. Un bez vienotas rīcības nav iespējams sevi aizstāvēt.
Būt vienotiem nenozīmē domāt vienādi, bet būt vienotiem nozīmē cieši stāvēt kopā pamatvērtību sardzē. Izšķirt būtisko no nebūtiskā, un saprast šobrīd svarīgāko. Būt kopā ne tikai svētku un atceres dienās, bet ikdienā – lēmumos, diskusijās un attieksmē citam pret citu.
Mūsu drošības infrastruktūras daļa ir arī brīvi, profesionāli un neatkarīgi mediji. Tāpēc, tas, ko ik pa brīdim redzam – žurnālistu iebiedēšana, darba apšaubīšana un apzināta neuzticības sēšana, nav īsta viedokļu apmaiņa. Tie ir drošības riski.
Savā ziņā šīs noturības barikādes nevar arī noturēt bez mūsu visu, bez cilvēku iesaistes. Bet īpaši es gribētu runāt par jauniem cilvēkiem. Jo viņi pēc būtības pārņem stafeti no tiem, kas pirms nu jau 35 gadiem pulcējās, aizstāvot Latviju.
Latvijas jaunieši iesaistās, uzņemas atbildību un rīkojas. Piedaloties sabiedriskos procesos, dodoties Valsts aizsardzības dienestā vai vienkārši aktīvi izsakot savu viedokli. Mēs to redzam Jaunsardzes kustībā, mēs to redzam skolās, uzņēmējdarbībā un arī katrs savā kopienā.
Es domāju, ka mūsu jaunieši dara lielas lietas un ar lielu atbildības sajūtu. Bet jāsaka, ka mēs jauniešus bieži uzklausām, bet dažreiz lēmumu pieņemam bez viņiem. Runājam par nākotni, bet nozīmīgus jautājumus šad tad tomēr risinām šaurā lokā. Tāpēc, es domāju, ka šis ir arī laiks, lai runātu par to, kā vēl, gan atceroties mūsu vēsturi, gan runājot par mūsu pagātni, viņus iesaistīt lēmumu pieņemšanā. Un bieži vien jautājums nav par to, vai viņi ir gatavi tam, bet jautājums ir, vai mēs tam esam gatavi?
Ja mēs gribam noturīgas barikādes, ja mēs gribam mūsu nākotni, tad jauniešiem jābūt šo barikāžu skatītāju rindās un dalībnieku rindās. Aktīvu dalībnieku rindās. Ar reālu līdzdalību. Ar uzticēšanos. Ar iespēju ietekmēt lēmumus.
Mūsu paaudze, un šeit jāsaka, ka es piederu pie tās paaudzes, kas atceras barikādes kā daudzi no jums šeit klāt esošajiem, Latvijai ir devusi atmiņu un pieredzi. Jaunā ienes enerģiju, kustību un spēju ieraudzīt jaunas iespējas. Tikai kopā tas dod virzienu Latvijai.
Mēs ne reizi vien esam pierādījuši, ka spējam pastāvēt par savu brīvību darbos. Arī šodien mums jābūt noturīgiem – domāšanā, atbildībā un izvēlēs.
Jo barikādes nekad nav bijušas par vienu notikumu tālajā 1991. gada ziemā. Tās vienmēr ir bijušas par spēju nosargāt brīvību katram savā laikā un katram savā vietā.
Un šis ir mūsu kopīgs laiks.
