Konstitucionālais likums un Latvijas neatkarības de facto atjaunošana

Neskaidrais pārejas periods

Konstitucionālais likums  izmainīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesa gaitu. Kad 1990. gada 4. maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", tajā tika iekļauts  5. punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai. Pārejas periodam būtu jānoslēdzas  ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Tobrīd 1922. gada 15. februāra Satversmes darbība tika atjaunota tikai daļēji un bija noteikts, ka šajā laikā iespējams piemērot Latvijas PSR Konstitūciju un citus likumus, kas nav pretrunā Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantam. Par augstāko valsts varas īstenotāju pārejas laikam tika atzīta Augstākā padome.

"Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas 93 valstis."

"Politiski šim noteikumam bija vairāk diplomātisks raksturs. Tā jēga bija mazināt spriedzi attiecībās ar Maskavu," norāda jurists un politologs,  1990. gada 4. maija deklarācijas koncepcijas autors  Egils Levits. Tomēr, viņaprāt, 5. punktā noteiktais pārejas periods radīja juridisku "neskaidrības zonu", kas vājināja Latvijas pozīciju. Tikmēr tā laika Augstākās padomes deputāts Aivars Endziņš atminas, ka "1990. gada pavasara dienās šāda punkta nepieciešamību diktēja pragmatisms". Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos neviens nevarēja prognozēt, ka 1991. gada augustā notiks pučs, kura iznākumā sabruks PSRS impērija, un Augstākā padome jau 1991. gada 21.augustā ar konstitucionālo likumu varēs šo 5. punktu atzīt par spēku zaudējušu.

Pieņemts steidzamības kārtā, neuzsākot debates

"Bija skaidrs, ka puča rezultātā šis pārejas periods ir jāizbeidz un attiecīgi jāpieņem kaut kāds valstisks akts par pilnīgu valsts neatkarību no Padomju Savienības," atceras cits Augstākās padomes deputāts, Latvijas Tautas frontes frakcijas vadītājs Jānis Dinevičs. Konstitucionālais likums tika pieņemts steidzamības kārtā, neuzsākot plašākas debates. Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, kas todien vadīja Augstākās padomes sēdi, atminas, ka daži deputāti gan esot vēlējušies strīdēties par detaļām, taču pienāca ziņas, ka Doma laukumā un Augstākās padomes tiešā tuvumā izvietojas tanki. "Pieņēmām dokumentu tādu, kāds nu tas bija."

Tie bija īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON) kaujinieki un bruņutransportieri – tā darbojās Maskavā notiekošā PSRS valsts apvērsuma atbalstītāji Latvijā, pieprasot padomju totalitārā režīma atjaunošanu, ja vajadzīgs – bruņotā ceļā. "Vispirms omonieši mēģināja lauzties cauri barikādēm, kas bija palikušas no janvāra. Tad iestājās klusums, viņi atkāpās un pēc brīža aizbrauca prom. Mēs nezinājām, kas notiek," stāsta D. Īvāns. Drīz pēc tam kļuva zināms, ka pučs Maskavā nonācis strupceļā un ir izgāzies.

Latvijas atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana

Līdz ar konstitucionālā likuma  pieņemšanu juridisko spēku Latvijā zaudēja PSRS likumi un tika pilnībā atjaunota Satversmes darbība ar tajā ietvertajām demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām, un mūsu valsts kā pilntiesīgs starptautisko tiesību subjekts atgriezās pasaules apritē.

Ārlietu ministrija, izmantojot Latvijā praktiski vienīgo nebloķēto starptautisko sakaru – teleksa līniju, tūlīt, nekavējoties ne mirkli, izplatīja konstitucionālā likuma tekstu. Lai panāktu pēc iespējas plašāku publicitāti pasaulē un paātrinātu atjaunotās valsts atzīšanu un diplomātisko attiecību nodibināšanu, lielu darbu paveica sūtniecība Vašingtonā un tās vadītās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, kas bija pastāvējušas kā neatkarīgās Latvijas pārstāvniecības visus piecdesmit okupācijas gadus.

"Līdz ar konstitucionālā likuma pieņemšanu juridisko spēku Latvijā zaudēja PSRS likumi un tika pilnībā atjaunota 1922. gada 15. februāra Satversmes darbība. "

Jau nākamajā dienā aizsākās de facto atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana. Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu.  Pamatojoties uz šo Augstākās padomes lēmumu, Latvijas Republikas neatkarību 24. augustā atzina arī Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins. Kopumā līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas 93 valstis.

Tā brīža Augstākās padomes deputāts Tālavs Jundzis gan secina, ka konstitucionālais likums bija drīzāk politisks dokuments un par pārejas perioda beigām tomēr nevar runāt. "Varbūt sākās pārejas periods Nr. 2, jo pēc 21. augusta, kad Augstākā padome lepni atcēla visus padomju laikā pieņemtos likumus, jau pēc nedēļas [..] prezidijam bija šī kļūda jālabo. Izrādījās – esam atcēluši arī Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu un faktiski visus kodeksus. Tā kļūda pēc nedēļas tika labota. Otrkārt, Augstākā padome turpināja darbu, jo nebija ne Saeimas, ne prezidenta."

Līdz ar to pārejas periods, tikai mazliet citā kvalitātē, turpinājās līdz 1993. gada 5.-6. jūnijam, kad notika pirmās Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas. 1994. gada augustā no Latvijas teritorijas tika izvests Krievijas karaspēks.1

1 Publikācijā izmantots Latvijas Zinātņu akadēmijas Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju "4. maijs" (Fonds Latvijas vēsture, 2000); Dr.habil.sc.pol., Dr.iur. Tālava Jundža paustās atziņas publikācijā "Latvijas Republikas Augstākās padomes loma parlamentārisma ideju un tradīciju atjaunošanā" žurnāla "Jurista Vārds" 2012. gada 25. decembra numurā, kā arī Saeimas veidotais 21. augusta notikumu aculiecinieku interviju cikls "Latvijas atdzimšanas vēsture"