Kļuva skaidrs, ka brīvība turpināsies. Augusta pučam – 30

Pirmdien, 1991. gada 19. augusta rītā, visas Padomju Savienības iedzīvotāji, ieslēdzot televizoru, paredzētās programmas vietā varēja skatīties Pētera Čaikovska baletu “Gulbju ezers” – izrādi, kuras pēkšņa translācija, kā tas bija zināms jau no iepriekš pieredzētā, nozīmēja, ka tik paredzamajā valstī noticis kaut kas neparedzēts. Kad pēc brīža ekrānos parādījās apvērsuma rīkotāju drūmās sejas, paziņojot, ka viņi pārņem varu, likās, ka viss ir beidzies – impērijas demokratizācijas brīdis, kas vēsturē iegājis kā “perestroika” jeb pārbūve, ir pagājis. Taču patiesībā bija noticis pretējais – šis brīdis izrādījās nevis Padomju Savienības pārbūves mirklis, bet gan gulbja dziesma, kas iegājis vēsturē kā augusta pučs jeb neizdevies apvērsums ar nodomu saglabāt Padomju Savienību tās iepriekšējā veidolā.

Puča izdošanās – beigas neatkarības centieniem

Puča rīkotāji un īstenotāji bija Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK) – astoņi konservatīvi noskaņoti kompartijas, drošības dienestu un armijas vadošo darbinieki ar PSRS viceprezidentu Genādiju Janajevu priekšgalā. Šī varas grupa nevēlējās pieļaut prezidenta Mihaila Gorbačova iesākto valsts demokratizācijas procesu un Baltijas valstu noraidītā Savienības līguma, kas paredzēja reformēt PSRS par demokrātisku republiku federāciju, parakstīšanu, kurai bija jānotiek 20. augustā.

Komiteja, paziņojot, ka vēlas novērst “dziļo un vispusīgo krīzi, politisko, starpnacionālo un pilsoņu konfrontāciju, haosu un anarhiju, kas apdraud Padomju Savienības pilsoņu dzīvību un drošību, mūsu Tēvijas teritoriālo vienotību, brīvību un neatkarību”, izsludināja valstī ārkārtas stāvokli, ieviesa cenzūru, ieveda karaspēku Maskavā un izolēja no ārpasaules PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, kurš puča dienās uzturējās valdības vasarnīcā Krimā. Vienlaikus tas nozīmēja beigas Baltijas neatkarības centieniem, kas Latvijā 1990. gada 4. maijā bija vainagojušies ar Augstākās Padomes deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Pret apvērsumu nostājās jūnijā ievēlētais Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās republikas prezidents Boriss Jeļcins un viņa atbalstītāji gan no demokrātiskas pārmaiņas atbalstošo politiķu, gan iedzīvotāju vidus.

Latvijā 19. augusta rītā, kad kļuva zināms par Maskavā notikušo apvērsumu, likumdevējs Augstākā Padome un Ministru Padome paziņoja, ka VĀSK kā nelikumīgai institūcijai Latvijas teritorijā nav nekādu pilnvaru, un aicināja Latvijas pilsoņus nesadarboties ar puča īstenotājiem un izrādīt nevardarbīgu pilsonisko nepakļaušanos. Tika izsludināts ģenerālstreiks. Savukārt Latvijas komunistiskās partijas Centrālā komiteja un tās pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks nekavējoties pavēstīja par atbalstu apvērsumam. 19. augusta vakarā Rīgas OMON (sevišķu uzdevumu milicijas vienība) kopā ar regulārā karaspēka vienībām ieņēma Preses namu, Latvijas Televīzijas un Radio studijas. Latvijas Radio turpināja pārraides no pučistiem nezināma raidītāja Salaspilī.

Pasludina pilnīgu neatkarības atjaunošanu

Situācijas atrisinājums pienāca 21. augustā, kad cilvēkus sasniedza vēstis: Maskavā uzbūvētas barikādes, B. Jeļcins, stāvēdams uz tanka, uzrunājis armijniekus, kas pārgājuši demokrātisko spēku pusē, Rīgā Doma laukumā iebraukusi padomju armijas bruņutehnika. Šajā kritiskajā brīdī Latvijas Augstākā Padome steidzamības kārtā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar to noslēdzot neatkarības atjaunošanas procesu. Kad 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, tajā tika iekļauts punkts, kas Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai noteica pārejas periodu, kurā tika pieļauts piemērot LPSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, ciktāl tie nav pretrunā ar LR Satversmes nozīmīgākajiem 1., 2., 3. un 6. pantu, un valsts varas augstākais īstenotājs ir Augstākā padome.

“Pirms gauži iespējamās likumdevēju mītnes ieņemšanas vajadzēja paspēt nobalsot par deputāta Andreja Krastiņa iepriekšējā dienā sagatavoto projektu un tā stāšanos spēkā no pieņemšanas brīža. Kad balsošanas ekrānā parādījās 133 – PAR, 13 – PRET, PSRS “glābēju” uzbrukums PSRS “demontētājiem” zaudēja jēgu. Kļuva skaidrs, ka brīvība turpināsies pat tad, ja atkārtotais uzbrukums izdosies, un diezin vai kāds pēc tam ticēs stāstiem, ka bruņotie uzbrucēji ir “sacēlusies tauta”, bet upuri – “nacionālie ekstrēmisti”,” atceras toreizējais LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.1 Neilgi pēc konstitucionālā likuma pieņemšanas bruņutransportieri Doma laukumu pameta – kā izrādījās, uzzinot, ka apvērsums Maskavā ir izgāzies. Sekoja VDK un kompartijas centrālkomitejas ēku pārņemšana, Alfrēda Rubika arests, Ļeņina pieminekļa demontāža.

Kļuva skaidrs, ka brīvība turpināsies pat tad, ja atkārtotais uzbrukums izdosies, un diezin vai kāds pēc tam ticēs stāstiem, ka bruņotie uzbrucēji ir “sacēlusies tauta”.

Pārejas periodam saskaņā ar konstitucionālo likumu būtu jānoslēdzas ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, taču augusta pučs notikumus pasteidzināja. 21. augusta vakarā pienāca ziņas, ka Maskavas pučisti apcietināti, tanki pameta Doma laukumu. “Pilnā apjomā 1922. gada Satversme formāli tika atjaunota 1991. gada augustā, taču faktiski tas notika tikai tad, kad 5. Saeima uzsāka darbu 1993. gada jūlijā, jo līdz 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gada 5.–6. jūnijā darbojās 1990. gadā ievēlētā Augstākā Padome.”2

Notikumu hronoloģija3 1991. gada 19.–21. augustā:

19. augusts

• Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs un Ministru Padome pasludina VĀSK par nelikumīgu veidojumu, kam nav varas Latvijas teritorijā.
• Pulksten 11.00 Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks rīko preses konferenci, kurā apliecina atbalstu VĀSK.
• Latvijas Republikas Augstākā Padome vēršas pie ANO ar aicinājumu rīkoties, lai nelikumīgās VĀSK darbība tiktu izbeigta.
• Pulksten 19.00 tiek ieņemta Latvijas Televīzijas ēka un televīzijas tornis.
• Pulksten 21.00 tiek ieņemta Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.
• Pirmais upuris – netālu no Rīgas izpildkomitejas Iekšlietu pārvaldes sašauts un nogalināts mikroautobusa vadītājs Raimonds Salmiņš.

20. augusts

• Otrais upuris – agrā rītā pēc sadursmes ar bruņutransportieri uz Salu tilta Rīgā miris Staņislavs Skroderis.
• Pulksten 4.30 tiek ieņemta Latvijas telefona un telegrāfa centrāle.
• Pulksten 4.45 Doma laukumā ierodas kareivji desantnieku formas tērpos. Pulksten 4.50 viņi sāk apšaudi un ieņem Latvijas Radio namu.
• Pulksten 10.00 Latvijas Republikas Augstākā padome sāk sēdi un aicina PSRS Augstāko Padomi pārtraukt VĀSK darbības.
• Latvijas Republikas Augstākā Padome atbalsta strādnieku ģenerālstreiku, kas sāksies nākamajā dienā pulksten 6.00, ja valsts nozīmes objekti joprojām būs ieņemti.
• Pulksten 23.00–24.00 Ministru Padomes ēkā Baltijas kara apgabala ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzmins tiekas ar Latvijas premjerministru Ivaru Godmani.

21. augusts

• Pulksten 2.00 I. Godmanis Latvijas neatkarīgajā radio informē, ka Latvijas Republikas valdība darbojas, kontrolē situāciju un to aizsargā Latvijas Republikai uzticīgi drošības spēki.
• Pulksten 6.00 daudzas darbavietas piedalās ģenerālstreikā. Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latviju par pilnīgi neatkarīgu valsti de facto un de iure.
• Pulksten 13.00 OMON vienības ieiet Doma laukumā, četri bruņutransportieri tuvojas Augstākās Padomes ēkai un apstājas 30 metru attālumā no tās. Incidents beidzas bez uzbrukuma ēkai.
• D. Īvāns tiekas ar F. Kuzminu. Drīz pēc tam valsts nozīmes objekti tiek atbrīvoti: pulksten 18.00 atjaunojas sakari, pulksten 19.00 atbrīvots Latvijas Radio nams, bet pulksten 20.00 – Latvijas Televīzijas tornis.   

Latvija – neatkarīga valsts starptautiskajā sabiedrībā

Līdz ar konstitucionālā likuma pieņemšanu un puča izgāšanos pavērās ceļš uz Latvijas atjaunotās neatkarības de facto starptautisku atzīšanu.

• Konstitucionālais likums un Latvijas neatkarības de facto atjaunošana

“Mēs lūdzam visas partijas un sabiedriskās organizācijas atbalstīt šo mūsu aicinājumu, jo vilcināšanās atzīt Latvijas Republiku var mudināt Padomju Savienībā sagrautās noziedznieku huntas piekritējus Latvijā viņu agonijas stundā turpināt vardarbīgus aktus mūsu valstī. Rietumu demokrātisko valstu politiskais un diplomātiskais atbalsts Latvijas Republikai – tās neatkarības atzīšana de facto un de iure būtu liktenīgi svarīga Latvijas Republikai un tās tautai šajās vēsturiskajās dienās,” vēstīts Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova 23. augusta aicinājumā pasaules valstu parlamentiem un valdībām.4

Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas 93 valstis. 22. augustā Latvijas neatkarību atzina Igaunija un Lietuva, 23. augustā – Islande, bet dienu vēlāk – Dānija, Somija, kā arī Krievija. Šis B. Jeļcina solis izraisīja strauju Baltijas valstu starptautiskās atzīšanas procesu – 26. augustā to izdarīja Eiropas Kopienas valstis, 2. septembrī – Amerikas Savienotās Valstis, 6. septembrī – Padomju Savienības augstākais varas orgāns PSRS Valsts Padome. 17. septembrī Latvija tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ekonomiskās neatkarības atjaunošanas tikai sākās – Latvijai vēl bija jāiziet no PSRS ekonomiskās sistēmas, iekļaujoties uz brīvas tirdzniecības principiem balstītas ārējās ekonomiskās attiecībās.

1 Dainis Īvāns. Laipni lūgti neatkarīgajā Latvijā! // Augusta hronika. Latvijas Republikas atjaunošana de facto. Red. A. Mirlins. Latvijas Republikas Saeima, 2016, 8.–9. lpp.

2 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas Vēsture 20. gadsimts. Rīga, 2005, 413. lpp.

3 Augusta hronika. Latvijas Republikas atjaunošana de facto. Red. A. Mirlins. Latvijas Republikas Saeima, 2016, 401.–402. lpp.

4 Augusta hronika. Latvijas Republikas atjaunošana de facto. Red. A. Mirlins. Latvijas Republikas Saeima, 2016, 115. lpp.