Ievads
Latvijas Republikas Satversmes 1. pants nostiprina valsts kā neatkarīgas demokrātiskas republikas pamatus, savukārt 2. pants noteic tautas suverenitātes principu – vara pieder tautai.1 Demokrātijas realizācija paredz ne vien brīvas vēlēšanas un cilvēktiesību ievērošanu, bet arī iedzīvotāju aktīvu līdzdalību valsts un pašvaldību pārvaldē, kas ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements.
Pašvaldību vēlēšanas ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuru pilsoņi var īstenot savu politisko gribu vietējā līmenī. Filozofiski šī līdzdalība saskan ar Aristoteļa priekšstatu par pilsonību kā aktīvu līdzdalību politiskajā kopienā.2 Vietējās vēlēšanas nav tikai procedūra – tā ir sabiedrības pašnoteikšanās forma un atbildības izpausme par savu kopienu.3
Tomēr Latvijas Republikā pastāv problēma ar zemu pilsoņu aktivitāti pašvaldību vēlēšanās, kas apdraud pārstāvības leģitimitāti un mazina uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām.4 Raksta mērķis ir analizēt līdzdalības nozīmi Latvijas Republikas konstitucionālajā sistēmā, apzināt zemās vēlēšanu aktivitātes cēloņus un sekas, kā arī izvērtēt iespējamos risinājumus demokrātiskas līdzdalības stiprināšanai.
Demokrātiskas līdzdalības konstitucionālie un filozofiskie pamati
Latvijas Republikas Satversmes 1. pants nostiprina valsts iekārtas pamatu, nosakot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.5 Šī norma nav simboliska deklarācija vien – tā satur konstitucionāli nozīmīgus principus, kas definē valsts suverenitāti, demokrātijas būtību un valsts pārvaldes sistēmu. Ar to cieši saistīts Latvijas Republikas Satversmes 2. pants, kas nostiprina tautas suverenitātes principu – visa vara valstī pieder tautai.6 Minētās varas īstenošana balstās uz pilsoņu tiesībām piedalīties valsts un pašvaldību vēlēšanās, politiskajos procesos un uz cilvēktiesību ievērošanu. Tādējādi vēlēšanu tiesības ir viens no mehānismiem, ar kuru tautas vara tiek īstenota praksē.
Vēlēšanu tiesības kā demokrātiskas valsts stūrakmens ir aplūkotas arī Eiropas cilvēktiesību kontekstā. Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmā protokola 3. pants paredz augsto līgumslēdzēju pušu pienākumu organizēt brīvas, aizklātas un periodiskas vēlēšanas, kas nodrošina tautas gribas brīvu izpausmi likumdevēja varas izvēlē.7 Lai gan šajā normā uzsvērts vēlēšanu organizēšanas pienākums, Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi arī subjektīvās vēlēšanu tiesības, t. sk. spriedumā Mathieu-Mohin and Clerfayt v. Belgium.8 Tiesa tajā uzsvēra, ka vēlēšanu tiesības ir daļa no demokrātijas pamatelementiem, kas nodrošina pilsoņu iespēju ietekmēt pārvaldi.9 Līdzīgu atziņu paudusi arī Satversmes tiesa 2002. gada 23. septembra spriedumā lietā Nr. 2002-08-01, norādot, ka valstij jāievēro gan nacionālās, gan starptautiskās prasības, kas izriet no Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas.10
Konkrētie starptautiskie un nacionālie tiesību avoti – tai skaitā Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmā protokola 3. pants, Latvijas Republikas Satversmes 1., 2. un 101. pants, kā arī Latvijas Republikas Satversmes tiesas judikatūra – uzliek valstij pienākumu nodrošināt tādu vēlēšanu sistēmu, kas atbilst vispārēji atzītiem demokrātijas principiem: vispārējām, vienlīdzīgām, brīvām, tiešām un aizklātām vēlēšanām. Lai gan valsts likumdevējam tiek atstāta ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz konkrētās vēlēšanu sistēmas veidu un tās organizatoriskajiem aspektiem, minētā brīvība nav neierobežota. Tās izmantošanai jāatbilst demokrātiskas valsts pamatprincipiem, kā arī jānodrošina efektīva un praktiski īstenojama vēlēšanu tiesību realizācija ikvienam balsstiesīgajam. Praksē tas nozīmē, ka vēlēšanu sistēmas dizains nedrīkst radīt nepamatotus šķēršļus, diskriminējošus nosacījumus vai nepilnības, kas var liegt vēlētājiem vai kandidātiem izmantot savas tiesības. Tāpat likumdevēja pienākums ir novērst tehniskus, administratīvus vai informatīvus šķēršļus, kas varētu mazināt vēlētāju iesaisti. Tādējādi valsts uzdevums ir ne tikai izstrādāt un uzturēt juridisko ietvaru, kas atbilst formālajiem kritērijiem, bet arī veidot vēlēšanu vidi, kurā ikvienam pilsonim ir praktiska iespēja piedalīties vēlēšanās bez nepamatotiem šķēršļiem un ar skaidru izpratni par līdzdalību kā svarīgu demokrātijas sastāvdaļu.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka vēlēšanu tiesības ir būtisks demokrātiskas valsts elements. Tiesa uzsvēra, ka šīs tiesības nodrošina sabiedrības gribas pārnesi uz valsts varas institūcijām un to leģitimitāti. Ikviena pilsoņa balsij ir nozīme – tā ir ne tikai politiskās gribas izpausme, bet arī cieņas un pilsoniskās atbildības apliecinājums pret sabiedrību un valsti.11 Vēlēšanu tiesības ir jēgpilnas tikai tad, ja tās ir praktiski pieejamas visiem balsstiesīgajiem bez nepamatotiem ierobežojumiem. To skaidri apliecina arī Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta spriedums lietā Nr. 2021-23-01, kurā akcentēts valsts pienākums nodrošināt efektīvu vēlēšanu tiesību īstenošanu.12
Tomēr demokrātijas būtība nav reducējama tikai uz valsts līmeņa institūciju darbību. Tā izpaužas arī pilsoņu iespējās aktīvi iesaistīties pārvaldībā vietējā līmenī, kur viņi tiešāk izjūt politisko lēmumu sekas. Šāda līdzdalība pašvaldībās atbilst arī klasiskās politiskās filozofijas izpratnei. Aristotelis darbā “Politika” uzsvēra, ka patiesa pilsonība izpaužas caur aktīvu dalību politiskajā kopienā – īpaši mazās vienībās jeb polis, kur pilsoņi var tieši piedalīties likumu radīšanā un pārvaldībā.13 Tādēļ pašvaldību vēlēšanas nav tehniska procedūra vien – tā ir sabiedrības praktiska iespēja īstenot pašnoteikšanos, uzņemties atbildību un nodrošināt demokrātijas dzīvotspēju ikdienas pārvaldē.
Latvijas Republikas Satversmes 101. pants konkretizē Latvijas Republikas Satversmes 1. pantā ietverto demokrātiskas valsts principu, nosakot, ka ikvienam Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Minētā norma nostiprina iedzīvotāju politiskās līdzdalības iespējas kā vienu no demokrātiskas iekārtas stūrakmeņiem.14 To var skatīt arī Platona filozofijas kontekstā, proti, viņš uzsvēra, ka taisnīga sabiedrība iespējama tikai tad, kad katrs tās loceklis pilda savu funkciju saskaņā ar racionālu kārtību un kopējo labumu. Kaut arī Platons ar piesardzību vērtēja tautas plašu līdzdalību, viņš atzina, ka sabiedrības stabilitātei ir būtiska apzināta indivīdu iesaiste sabiedriskajās lietās – ideja, kas harmonizējas ar mūsdienu demokrātijas nepieciešamību veidot atbildīgu, līdzatbildīgu un informētu sabiedrību.15
Tieslietu ministrija viedoklī lietā Nr. 2021-23-01 norādījusi, ka vēlēšanu tiesības nav tikai formāli piešķirta iespēja, bet gan praktiski īstenojams instruments, ar kuru pilsoņi realizē tautas suverenitāti.16 2022. gada 30. marta spriedumā lietā Nr. 2021-23-01 Satversmes tiesa akcentēja, ka valstij ir pienākums nodrošināt vēlēšanu tiesību reālu un efektīvu izmantošanu, nepieļaujot nepamatotus ierobežojumus, kas kavē piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās.17 Līdz ar to tiek apstiprināts, ka vēlēšanas nav tikai procedūra, – tas ir demokrātiskas pārvaldes un leģitīmas varas pamats, kas veido saikni starp iedzīvotāju gribu un politisko lēmumu pieņemšanu.
Šī ideja nav jauna. Jau 1930. gadā viens no Latvijas Republikas starpkaru perioda nozīmīgākajiem konstitucionālistiem Kārlis Dišlers darbā “Valsts varas orgāni un viņu funkcijas” uzsvēra, ka demokrātiska valsts nevar pastāvēt bez pilsoņu apzinātas un aktīvas līdzdalības, kas nodrošina tautas gribas pastāvīgu ietekmi uz valsts varu. K. Dišlers uzskatīja, ka vietējā pašpārvalde ir ne tikai pakārtota valsts institucionālā struktūra, bet arī tautas pašorganizācijas forma, kas dod iedzīvotājiem iespēju tiešāk ietekmēt pārvaldes lēmumus savā dzīvesvietā. Šāda līdzdalība, viņaprāt, veicina efektīvāku pārvaldību un attīsta katrā indivīdā pilsoniskās līdzatbildības izjūtu.18 Tādēļ vēlēšanas pašvaldībās K. Dišlera skatījumā nav tikai tehniska procedūra – tas ir demokrātiskas iekārtas dzīvotspējas rādītājs, kas atspoguļo sabiedrības spēju pašai sevi pārvaldīt.
Līdzīgu uzsvaru līdzdalības nozīmei izvirza arī Žans Žaks Ruso, kurš izstrādāja jēdzienu par “vispārējo gribu” (volonté générale) kā kolektīvās suverenitātes izpausmi. Viņš uzskatīja, ka demokrātija nevar pastāvēt bez tautas līdzdalības un visdzīvotspējīgākā demokrātija veidojas mazās kopienās, kur indivīdi var tieši ietekmēt lēmumus un uzņemties atbildību.19 Attiecīgā pieeja īpaši nozīmīga ir pašvaldību kontekstā, kur vēlētājs var redzēt tiešu saikni starp savu izvēli un konkrētajiem rezultātiem. Tādējādi pašvaldību vēlēšanas Latvijas Republikā kļūst par praktisku tautas suverenitātes īstenojumu, kas nodrošina katram pilsonim iespēju būt līdzatbildīgam par savu kopienu un valsts attīstību.
Tāpat arī Džons Loks, kurš ietekmējis mūsdienu konstitucionālisma pamatus, akcentēja, ka valsts vara ir leģitīma tikai tad, ja tā izriet no tautas piekrišanas un kalpo sabiedrības interesēm. Pašvaldības kā tautas vēlētas institūcijas kalpo šim principam, nodrošinot sabiedrības kontroli pār varu un tās nepārtrauktu pārskatatbildību,20 kas arī ir viena no Latvijas Republikas Satversmes 1. panta – demokrātiskas republikas – praktiskajām izpausmēm.
Latvijas Republikas dalība Eiropas Savienībā un attiecīgo tiesību normu integrācija, piemēram, Eiropas Savienības pilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, harmonizējas ar mūsdienu liberālās demokrātijas filozofiju, kas balstīta universālo cilvēktiesību, līdzdalības un vienlīdzības principos. Līdzdalības paplašināšana ne tikai stiprina demokrātijas pamatus, bet arī apliecina uzticību vērtībām, kuras savulaik aizsāka apgaismības laikmeta domātāji, kā, piemēram, Kants21 un Mils22, kas uzskatīja, ka politiskā brīvība ir nesaraujami saistīta ar iespēju būt sabiedrības loceklim, kurš līdzdarbojas.
Turklāt Latvijas Republikas Satversmes 101. pants noteic, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Konkrētā prasība ir tieši saistīta ar Latvijas Republikas Satversmes 4. pantā nostiprināto valsts valodas statusu, nodrošinot valsts vienotību un funkcionālu pārvaldību, kā arī garantējot, ka visa sabiedrība neatkarīgi no etniskās piederības ir vienlīdz iesaistāma un spēj piedalīties pārvaldē valsts valodā. Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pants savstarpēji viens otru papildina. Pirmais nosaka vispārējo konstitucionālo pamatu, tas ir, neatkarību un demokrātiju kā pamatvērtības, bet otrais konkretizē, kā minētās vērtības tiek īstenotas praktiskajā dzīvē, īpaši uzsverot tautas līdzdalības nozīmi valsts un pašvaldību institūciju darbībā.
Pašvaldību vēlēšanas ir gan demokrātijas izpausmes instruments, gan praktiska iespēja iedzīvotājiem ietekmēt lēmumu pieņemšanu, kas tieši skar viņu dzīves vidi. Latvijas Republikas Satversmes 101. pants šīs tiesības piešķir ikvienam pilsonim, turpretī Pašvaldību vēlēšanu likums nodrošina detalizētu tiesisko ietvaru, kādā tiesības tiek īstenotas, nosakot vēlēšanu kārtību, kandidātu izvirzīšanas prasības, balsstiesību noteikumus un vēlēšanu norises procedūru.
Līdzdalība pašvaldību vēlēšanās kā demokrātiskas sabiedrības spoguļattēls
Lai gan piedalīšanās vēlēšanās Latvijas Republikā nav obligāta, pilsoniskā līdzdalība ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Aktīva sabiedrības iesaiste vēlēšanās, publiskajā apspriešanā un pārvaldības procesos ir priekšnoteikums kā demokrātijas ilgtspējai, tā labas pārvaldības, caurskatāmības un sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Vēlēšanu tiesību īstenošana praksē ļauj iedzīvotājiem piedalīties kopīgo lēmumu pieņemšanā, stiprinot pārstāvniecības leģitimitāti un iedzīvotāju uzticēšanos pārvaldei.
Pašvaldību vēlēšanas Latvijas Republikā ir viena no nozīmīgākajām formām, kādā pilsoņi var īstenot savu politisko gribu vietējā līmenī. Tās ļauj sabiedrībai izvēlēties personas, kuras pārstāv konkrētās kopienas intereses, ietekmē lēmumus par sociālajiem pakalpojumiem, infrastruktūru, izglītību un citām ikdienā svarīgām jomām. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 101. pantu ikvienam Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, tostarp pašvaldību vēlēšanās. Aktīvās vēlēšanu tiesības tiek konkretizētas Pašvaldību vēlēšanu likumā, kas paredz kārtību, kādā notiek vēlēšanas, nosaka kandidēšanas, balsstiesību un vēlēšanu organizācijas noteikumus, nodrošinot procesu demokrātiskumu, caurskatāmību un taisnīgumu.
Taču vēlētāju līdzdalība pašvaldību vēlēšanās Latvijas Republikā ir vēsturiski zema, kas norāda uz būtisku demokrātiskas pārvaldes problēmu. Vēlētāju aktivitāte 2021. gada pašvaldību vēlēšanās bija vien 34,01%,23 kas ir zemākais rādītājs atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē. Piemēram, 2017. gadā aktivitāte bija 50,39%,24 bet 2013. gadā – 45,99%.25 Lejupslīdošā tendence liecina, ka arvien lielāka daļa balsstiesīgo izvēlas nepiedalīties vēlēšanu procesā, kas savukārt samazina pārstāvības leģitimitāti un apdraud demokrātijas kvalitāti. Jo mazāks ir vēlētāju skaits, jo šaurāks kļūst sabiedrības interešu spektrs, kas tiek atspoguļots ievēlētajās institūcijās. Līdz ar to pieaug risks, ka lēmumus pieņems šauru interešu grupas, nevis plaša sabiedrība.
Zema vēlētāju aktivitāte būtiski ietekmē politiskās konkurences dinamiku un var apdraudēt demokrātiskas iekārtas funkcionēšanas stabilitāti. Ja ievēlētās amatpersonas neizjūt pietiekamu vēlētāju kontroli un iesaisti, samazinās to politiskā atbildības izjūta, kas var negatīvi ietekmēt kvalitāti lēmumu pieņemšanā, stimulēt pārvaldes formālismu un veicināt politisko inertumu. Šādos apstākļos demokrātiskā cikla galvenie elementi – vēlēšanas, kontrole un atbildība – zaudē līdzsvaru. Rezultātā rodas labvēlīga vide klientēlismam un šauru interešu grupu ietekmes nostiprināšanai, kas apdraud politisko konkurenci, samazina lēmumu leģitimitāti un padziļina plaisu starp sabiedrību un varas institūcijām. Lai minētie demokrātiskas iekārtas mehānismi darbotos efektīvi, nepieciešama pilsoņu pastāvīga līdzdalība, kas nodrošina gan uzraudzību, gan pārstāvību.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka demokrātiskā valstī vēlēšanu tiesības ir ne tikai politiska, bet arī konstitucionāla vērtība, kas nodrošina sabiedrības līdzdalību un pārstāvniecību. Vēlēšanu tiesības ir demokrātiskas valsts pamatelements, kas nodrošina pilsoņu iesaisti lēmumu pieņemšanā un attiecīgi stiprina varas leģitimitāti un tiesisko kārtību. Pilsoņa balss ir kā politiskās līdzdalības, tā cilvēka cieņas izpausme.26
Zema vēlēšanu aktivitāte grauj arī politiskās atbildības mehānismus, jo ievēlētajiem pārstāvjiem zūd nepieciešamība rēķināties ar sabiedrības gaidām, kad sabiedrība pati atturas no līdzdalības. Tādējādi demokrātiskā cikla – vēlēšanu, kontroles, atbildības – nepilnīga īstenošana rada institucionālu distanci starp pārvaldītājiem un pārvaldāmajiem. Šāda plaisa vājina sabiedrības uzticēšanos ne tikai konkrētiem politiķiem, bet arī valsts un pašvaldību pārvaldes institūcijām kopumā.
Zemās vēlēšanu aktivitātes cēloņi Latvijas Republikā ir daudzslāņaini un jāanalizē gan no sociālā, gan juridiskā aspekta. Nereti tiek minēta sabiedrības apātija, vilšanās politiskajos procesos un neuzticēšanās politiskajiem spēkiem, tomēr svarīgs ir arī informācijas un izglītības trūkums, kas vēlētājus kavē izdarīt apzinātu izvēli. Turklāt iedzīvotāju mobilitāte un reģionālā nevienlīdzība ietekmē vēlēšanu rezultātu reprezentativitāti. Bieži vien vēlētāji nav deklarējuši savu faktisko dzīvesvietu pašvaldībā, kurā ikdienā uzturas, tāpēc viņiem nav iespējas balsot par to institūciju, kura ietekmē viņu dzīves apstākļus.
No tiesību teorijas viedokļa demokrātija nav tikai valsts iekārtas forma. Tas ir normatīvs princips, kas balstās uz iedzīvotāju tiesībām un pilsoņu pienākumu līdzdarboties kopējā labuma veidošanā.27 Vēlēšanas kā demokrātijas kodols kļūst pilnvērtīgas tikai tad, ja sabiedrība tās uztver par savu tiešo atbildību un politisko līdzdalību – par nepieciešamu un jēgpilnu.
Lai uzlabotu sabiedrības līdzdalību, nepieciešams ilgtermiņā stiprināt pilsonisko izglītību, politiskās līdzdalības kultūru un nodrošināt pieejamu un uzticamu informāciju par vēlēšanu procesu, kandidātiem un viņu programmām. Informēts vēlētājs ir demokrātiskas valsts pamats. Izglītotība par vēlēšanu nozīmi un mehānismiem jāveido jau skolas vecumā, bet politiskās diskusijas sabiedrībā jāveicina arī ārpus vēlēšanu cikliem, proti, mediju telpā ikdienā, sabiedriskajos forumos un vietējās kopienās.
Demokrātiska valsts nevar būt ilgtspējīga, ja tās pilsoņi neapzinās un neizmanto savas politiskās tiesības. Latvijas Republikas Satversmes 101. pantā noteiktās vēlēšanu tiesības nav tikai formāla garantija. Tas ir līdzeklis, kā pilsonis var aktīvi piedalīties valsts un vietējās pārvaldes veidošanā. Tāpēc pašvaldību vēlēšanas jāuztver gan kā individuālas tiesības, gan kolektīva atbildība – pret sevi, savu kopienu un valsts nākotni. Katrs pilsonis, kurš dodas balsot, stiprina demokrātiju, palīdz nodrošināt pārstāvniecību un rada uzticēšanos kopīgajai pārvaldei.
Lai pārvarētu vēlētāju zemo aktivitāti, īpaši svarīgs ir arī individuālais piemērs. Ikviens pilsonis, kas piedalās vēlēšanās, rīkojas kā sabiedrības līdzdalības vēstnesis. Viņš ne tikai pauž savu izvēli, bet arī iedvesmo līdzcilvēkus rīkoties līdzīgi. Šāds solidaritātes princips – apzināti izmantot vēlēšanu tiesības, pat ja kopējā politiskā vide šķiet nepilnīga, – var kļūt par risinājumu ilgstošam līdzdalības trūkumam. Dalība vēlēšanās ir praktiska rīcība, ar kuru tiek stiprināta demokrātijas kultūra un atgūta sabiedrības ietekme pār savas dzīves telpas pārvaldību. Demokrātiskai iekārtai nepieciešams ne vien konstitucionāls nodrošinājums, bet arī sabiedrības aktīva griba to īstenot. Tādēļ katrs vēlētājs ir būtisks – ne tikai statistiski, bet arī kā politiskās līdzdalības nesējs, kurš ietekmē pārmaiņas un stiprina tiesiskas valsts pamatus.
Nobeigums
Pašvaldību vēlēšanas Latvijā ir nozīmīgs demokrātiskas iekārtas mehānisms, kas nodrošina tautas suverenitātes īstenošanu vietējā līmenī. Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pants, kā arī starptautiskie cilvēktiesību standarti veido konstitucionālo un tiesisko pamatu pilsoņu līdzdalībai pašvaldību darbībā. Šīs tiesības nav tikai formālas – tas ir praktiski īstenojams demokrātijas instruments, ar kuru iedzīvotāji spēj ietekmēt lēmumus, kas skar viņu dzīves kvalitāti ikdienā.
Taču vēlētāju aktivitātes rādītāji, īpaši pašvaldību vēlēšanās, atklāj problēmas, kas skar sabiedrības politisko motivāciju, kā arī uzticību demokrātiskajiem procesiem. Zema līdzdalība vājina politisko pārstāvību, mazina institucionālo leģitimitāti un rada riskus, ka lēmumu pieņemšanā dominēs šauru interešu grupas. Demokrātijas kvalitāte ir mērāma ne tikai ar tiesību esamību, bet arī sabiedrības gribu un spēju minētās tiesības izmantot.
Lai stiprinātu demokrātijas ilgtspēju, nepieciešama tiesiskā regulējuma pilnveide un sabiedrības izpratnes un līdzdalības kultūras attīstība. Tāpēc katram pilsonim jāapzinās, ka balsošana nav individuāla privilēģija vien, – tā ir kolektīva atbildība par valsts un pašvaldību attīstību. Aktīva līdzdalība vēlēšanās ir nozīmīgākais veids, kā stiprināt valsts iekārtas stabilitāti un veicināt taisnīgumu sabiedrībā.
Secinājumi
- Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pants nodrošina demokrātiskas republikas principu īstenošanu, balstoties uz tautas suverenitāti un pilsoņu līdzdalības tiesībām.
- Vēlēšanu tiesības ir vienas no pamattiesībām, kuru īstenošana nodrošina valsts varas leģitimitāti un politiskās pārstāvības taisnīgumu.
- Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. pants nostiprina valsts pienākumu rīkot brīvas un godīgas vēlēšanas, vienlaikus atzīstot subjektīvās vēlēšanu tiesības.
- Zema vēlētāju aktivitāte rada draudus pārvaldes leģitimitātei, politiskajai konkurencei un pilsoniskās atbildības izpratnei sabiedrībā.
- Līdzdalības trūkumu vēlēšanās ietekmē apātija, neuzticēšanās, informācijas deficīts un administratīvie šķēršļi, tostarp deklarētās dzīvesvietas neatbilstība faktiskajai.
- Pilsoniskās izglītības un politiskās kultūras attīstīšana ir ilgtspējīgas demokrātijas priekšnosacījums.
- Katram pilsonim jāapzinās, ka līdzdalība vēlēšanās ir būtiska demokrātiskas sabiedrības dzīvotspējas sastāvdaļa un ieguldījums valsts nākotnē.
1 Latvijas Republikas Satversme: LV pamatlikums. Latvijas Vēstnesis. Nr. 43, 01.07.1993.
2 Aristotelis. Politika. Tulk.: Bētiņš, T. Rīga: Zinātne, 2005. Sk. III grāmatu.
3 Dahl, R. A. On Democracy. New Haven and London: Yale University Press, 1998, p. 115.
4 Vēlētāju aktivitātes samazināšanās cēloņu un to ietekmējošo faktoru izvērtējums. 2022, 32.–33. lpp. Pieejams šeit [skatīts: 03.06.2025.].
5 Latvijas Republikas Satversme: LV pamatlikums. Latvijas Vēstnesis. Nr. 43, 01.07.1993.
6 Turpat.
7 Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija: starptautisks dokuments. Latvijas Vēstnesis. Nr. 143/144, 13.06.1997.
8 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2. marta spriedums lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt v. Belgium, iesniegums Nr. 9267/81.
9 Turpat, sk. 47. punktu.
10 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 2002-18-01. 6.–7. lpp.
11 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 2002-18-01. 6. lpp.
12 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 20. punkts.
13 Aristotelis. Politika. Tulk.: Bētiņš, T. Rīga: Zinātne, 2005. Sk. III grāmatu.
14 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punkts.
15 Platons. Valsts. Rīga: Zinātne, 1982, 125.–130. lpp. Sk. IV grāmatu.
16 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 4. punkts.
17 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 16. punkts.
18 Dišlers, K. Latvijas valsts varas orgāni un to funkcijas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 20., 32., 36.–37. lpp.
19 Ruso, Ž. Ž. Sabiedriskais līgums. Londona: Penguin Books, 2002 [1762], 50.–52. lpp.
20 Loks, Dž. Divi traktāti par valdību. Red.: Laslets, P. Kembridža: Cambridge University Press, 1988, 2. traktāts, 8.–10. nodaļa.
21 Kant, I. The Metaphysics of Morals. Cambridge University Press, 1996.
22 Mill, J. S. Considerations on Representative Government. Prometheus Books, 1991.
23 2021. gada 5. jūnija pašvaldību vēlēšanas. 2021. Pieejams šeit [skatīts: 03.05.2025.].
24 2017. gada 3. jūnija pašvaldību vēlēšanas. 2017. Pieejams šeit [skatīts: 03.05.2025.].
25 2013. gada 1. jūnija pašvaldību vēlēšanas. 2013. Pieejams šeit [skatīts: 03.05.2025.].
26 Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2002-18-01 secinājumu daļas 2. punkts.
27 Dahl, R. A. On Democracy. Yale University Press, 1998, p. 37–39.
