Aprakstot 1991. gada nogali, šodien pat vēsturniekiem nav viegli objektīvi novērtēt un salikt vienotā ainā tā brīža kaleidoskopiski raibos un pretrunīgos notikumus. Taču to dienu aculieciniekiem tos nācās izjust praktiski un personīgi, vienlaikus veidojot attieksmi pret atjaunoto valsti un pasauli, kurā, uzskatot, ka notikusi liberālās demokrātijas pilnīga un galīga uzvara, tika pasludinātas “vēstures beigas”.
Taču Latvijā tolaik viss tikai tā pa īstam sākas. Pēc augusta puča izgāšanās noslēdzas iepriekšējā gada 4. maijā pasludinātais pārejas periods uz pilnīgu neatkarību. Vienlaikus notiek attiecību veidošana ar Rietumiem un brūkošo Padomju Savienību, kuras karaspēka daļas joprojām ir Latvijā. Top atjaunotās valsts pārvaldes institūcijas, tautsaimniecību cenšas strauji pārkārtot demokrātijas un kapitālisma apstākļiem, pēdējam šeit ietriecoties savā mežonīgākajā versijā. Kā auksta duša pienāk līdz tam valsts regulēto cenu brīvlaišana, drīz atraisot tūkstošprocentīgu gada inflāciju un pāreju uz tirgus ekonomiku ar šoka terapijas elementiem. Decembra beigas, Ziemassvētki atnes vēl pirms nedaudziem mēnešiem neiedomājamu vēsti – Padomju Savienība ir beigusi pastāvēt.
Brīvas cenas, plāni maki, tukši plaukti
Straujš pirktspējas zudums bija neizbēgama hiperinflācijas izpausme, kuras ietekme izrādījās tik būtiska, ka daudziem liedza pat iespēju priecēt sevi ar galveno laicīgo Ziemassvētku noskaņas radītāju – eglīti. “Pagājušajā sestdienā un svētdienā Smiltenes mežrūpniecības saimniecības trīs cilvēki sagatavoja 700 eglītes. Brīvajam tirgum par brīvajām cenām. Tas nozīmēja: par katru mežniecībai jānoskaita gandrīz rublis, bet, lai visas aizdabūtu līdz Rīgai, par mašīnu mežrūpniecības kasē jāsamaksā 240 rubļu. [..] Līdz tumsai iztirgoja tikai pusotra simta. Lai gan prasīja visai mērenu maksu: par metrīgu eglīti desmit rubļu, par pusotrmetrīgu piecpadsmit. Mājup brauca ar visai šķērnu dūšu, 200 kilometrus atpakaļ vizinādami turpat vai visu eglīšu kravu,” svētku priekšvakarā vēsta laikraksts “Neatkarīgā Cīņa”. “Saktas” puķu tirdziņā – ziedu kalni un cenu virsotnes. “Tirgotāji ar īsti austrumniecisku azartu aicina potenciālos pircējus grūtajā cīņā starp kurkstošo vēderu un estētiskajām jūtām izšķirties par labu otrajam,” raksta “Atmoda”.
Puķu veikalos par 100 līdz 150 rubļiem var iegādāties adventes vainagus, ziedu pušķus un ar zīda lentēm, sudrabotiem čiekuriem un sīkām svecītēm rotātās eglītes. “Tirgū par to pašu naudu var nopirkt 20 līdz 30 litrus piena vai 3 līdz 5 kilogramus cūkgaļas, kas maksā 30—45 rubļus kilogramā, vai varbūt 5 līdz 7 kilogramus cukura, kura cena svārstās apmēram 20 rubļu robežās, vai 3 līdz 5 kilogramus sviesta par 35 līdz 40 rubļiem kilogramā,” praktiski salīdzina “Neatkarīgā Cīņa”.
Veikalos pircējus sagaida ne tikai augstas cenas, bet arī produktu trūkums. “Jo brīvākas cenas, jo tukšāki plaukti,” vēsta “Atmoda”. Laikrakstam novērojot, ka “pēc brīvo cenu ieviešanas cilvēki Rīgā stāv rindā pat pēc maizes”. “Nezinu, kur pasaulē tā notiek, ka, paaugstinot cenas kādai produkcijai, pēc tās pircēji uzreiz sāktu stāvēt milzīgās rindās. Visur notiek pretēji,” neizpratni pauž kāds kapitālisma pamatprincipus zinošs pircējs. “Manuprāt, daudzus ir pārņēmusi depresija, jo ekonomika ir izgājusi ārpus kontroles. Cilvēks jau diendienā nevar rēķināties tikai ar cēliem politiskiem mērķiem, viņš smērē uz maizes nevis neatkarību, bet gan sviestu,” sarunā ar laikrakstu “Latvijas Jaunatne” secina Vācijā dzimušais trimdas latviešu žurnālists Juris Kaža.
Vajadzīgi cilvēki, kas zina un saprot
Kritika par pārejas uz kapitālistisko sistēmu praktiskajām izpausmēm tiek valdībai, lielākoties tās vadītājam Ivaram Godmanim, kura premjerēšanas laiks ir iegājis vēsturē ar tā dēvētajām “Godmaņa jeb taupības krāsniņām”, kādas daudzviet parādījās ļaužu mājokļos, kur vairs nespēja samaksāt par apkuri apstākļos, kad viss “maksā tik, cik maksā”. “I. Godmanis nav pietiekami spēcīgs ekonomists, un tas arī nebūtu vajadzīgs, ja vien viņam būtu laba komanda un gudri padomnieki,” laikrakstam “Diena” pauž tālaika parlamenta – Augstākās Padomes – deputāts Dzintars Ābiķis. Deputāts Aleksandrs Kiršteins piebalso: “I. Godmanis ir iepriekšējās sistēmas ķīlnieks. Patlaban valdībā ir vajadzīgi cilvēki, kas zina un saprot, kā darbojas finansu sistēma. Tautsaimniecībā ir vajadzīgi tautsaimnieki.”
Latvijā tikai veidojas atjaunotās valsts institūcijas, un ik uz soļa nākas nonākt pie atziņas, ka daudzās jomās situācija ir tik slikta tāpēc, ka šeit nav atbilstošas pieredzes dažādās pārvaldības jomās. Valsts līmenī varētu izmantot modeli, ko ir lietojušas mazattīstītas valstis, “Latvijas Jaunatnei” skaidro Juris Kaža. “Piemēram, atklāj kaut kur fantastiskus dabas resursus, un valstiņa pēkšņi kļūst bagāta. Bet tā konstatē, ka iedzīvotāju vidū maz ir labi izglītotu cilvēku, kas zina, kā ar šo bagātību varētu rīkoties racionāli. Tāpēc viņi uzaicina strādāt veselu padomdevēju brigādi no starptautiskām konsultatīvām firmām un bankām. Brigāde uzņemas de facto vadīt, teiksim, valsts ārējo ekonomisko sakaru un finansu dzīvi, ar laiku atdodot pozīcijas vietējām varas iestādēm, šo pieeju angliski sauc par country team. Manuprāt, ārzemju latvieši, ja kopā sanāktu ievērojamākie ekonomisti, juristi, starptautisko banku darbinieki, būtu spējīgi Latvijai uztaisīt country team,” lēš Kaža. Vienlaikus žurnālists norāda: “Rietumu jaunieši, kuri strādājuši Latvijā, ievērojuši, ka nereti uzaicināti tikai prestiža dēļ – sak, pie mums strādā ārzemnieks –, nevis tāpēc, ka viņi būtu izglītotāki speciālisti.”
NATO atsakās garantēt drošību, ASV vieš cerības
Latvija tobrīd ir jau starptautiski atzīta, neatkarīga valsts, pilntiesīga ANO locekle, taču pār šī statusa negrozāmību joprojām klājas šaubu un nedrošības ēna. “Neatkarīgā Cīņa” citē rietumvalstu presi: “PSRS kartogrāfi gatavojas izdot pasaules politisko karti. Kas tad tiks attēlots bijušās PSRS vietā? Baltijas valstu teritorijas izkrāsošot dažādos toņos, taču tās joprojām apjozīšot savienības valsts robeža. Pārējām republikām paliks viena kopīga krāsa. Radies priekšlikums: uzsākt kontūrkaršu ražošanu, lai katrs interesents pats izvēlas krāsas un ieraksta teritoriju nosaukumus.”
Jaunatgūtās neatkarības galvenais apdraudējums – Padomju armijas daļu klātesamība Baltijas valstīs. “Igaunija piektdien paziņoja NATO, ka Baltijas valstīs, iespējams, joprojām atrodas PSRS kodolieroči, kaut arī pēc rietumvalstu uzskatiem to tur vairs nav, kopš šīs republikas atguvušas neatkarību,” raksta “Neatkarīgā Cīņa”. Igaunijas ārlietu ministrs Lennarts Meri NATO mītnē Briselē lūdzis Austrumeiropas tautām garantēt drošību. Līdz šim Ziemeļatlantijas alianse atteikusies to darīt, kā arī palīdzēt izvest Baltijā izvietoto PSRS karaspēku. Līdztekus, kā vēsta “Latvijas Jaunatne”, Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nosūtījis vēstījumu Ziemeļatlantijas blokam, kurā paziņots par Krievijas vēlēšanos kādreiz kļūt par NATO locekli.
“Pagājušās nedēļas notikums “numur viens” bijušajā padomijā bija ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera vizītes republikās,” ziņo “Atmoda”. Tā kā ASV nostāja pret Baltiju ir visnotaļ labvēlīga, tad varam cerēt, ka amerikāņu valstsvīrs runās ar Krievijas līderiem par jaunajām attiecību niansēm arī attiecībā uz Baltijas valstīm, lēš laikraksts. Latvija lūgusi ASV piešķirt tai papildu apbruņojumu un sniegt konsultācijas militārajos un drošības jautājumos, jo Padomju Savienībā pieaug nestabilitāte, vēsta “Latvijas Jaunatne”.
Viens no jautājumiem, kuram piemīt arī starptautisks aspekts, ir no Padomju Savienības pēc 1940. gada ieceļojušo iedzīvotāju pilsonības jautājums Baltijas valstīs. “Pilsoņtiesību definīcijā varbūt svarīgāka ir simbolika, lojalitātes parādīšana valstij, nevis gadu noilgums vai valodas prašana. Katrā ziņā visi dubultpilsonības varianti ir noraidāmi. Latvijas “krieviski runājošam” pilsonim ir jābūt gatavam lauzt sakarus ar impēriju un ar Krieviju – ne kultūras sakarus, bet juridiskās un varas auklas sakarus. Jaunus impērijas tanku bučotājus Latvijai nevajag,” laikrakstā “Diena” raksta ASV dzīvojošais, pazīstamais latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis. “ “Krieviski runājošiem” ir jāparāda, uz ko viņi vēl nav gatavi, ka viņi vēlas stabilu Latviju. “Krieviski runājošo” problēma ir lojalitātes problēma. Viņiem ir jāparāda padošanās zīme, jāraksta, kā savulaik latvieši rakstīja ķeizaram, “žēlastības grāmata”. Viņu minoritāte Latvijā ir liela, bet ne valdošos apmēros. Sākumā Latvijas krievu kopienai, ja viņi grib sadzīvot ar latviešiem, ja viņi grib būt daudzkultūru vides cienīgi, būtu publiski jāprasa Krievijas armijas atvilkšana no Latvijas robežām,” raksta Ezergailis.
Mums, lūk, tur logā mēnestiņš...
“Mana paaudze izaugusi melu mistērijā, un, domājot par nākotni, gaisma tuneļa galā nav saredzama. Ne jau par sevi sūkstos, sāp par maniem bērniem: ko es spēšu viņiem dot, ja
godīgs darbs kā vērtība arī ir devalvējies? Tagad zaļā gaisma politikai, biznesam un vēl kaut kam, bet ne mūsu nākamajai paaudzei, bērniem,” “Neatkarīgajai Cīņai” vēsta kāda lasītāja. Tikmēr bērniem citas raizes un vēlēšanās. 7. klases skolnieks Mareks raksta: “Es gribētu, lai manai Bērzciema vecaimammai būtu daudz prieka un veselības. Es gribētu
uzdāvināt viņai skaistu, siltu lakatu. Tad es ar smaidu sagaidītu Ziemassvētkus.” Savukārt Mareka vienaudze Agnese vēsta: “Es vēlētos, lai Dacītei (Agneses māsai) būtu veselība un
viņa labi mācītos, lai vecamtēvam paliktu labāk ar aci. Mammai varētu būt lielāka alga.”
Ziemassvētki ir kā miera osta sabangotajā pasaulē, savā redakcijas komentārā optimisma noti cenšas viest “Diena”. “Viļņojas pasaule lielās kolīzijās un pārmaiņās, viļņojas katra cilvēka dvēsele dienišķās rūpēs un nākotnes bažās, bet Ziemassvētki nāk kā atelpa, kā kaut kas stabils un drošs šajā bīstami draudīgajā un nenoteiktajā dzīvē. Aiz muguras ir
grūts gads un, iespējams, vēl grūtāks stāv priekšā. [..] Neņemsim par daudz pie sirds
vēdera rūpes, lai tās nesagandē svētku prieku. Vai mēs, pie Salaveča saldumpaciņām pieraduši, varējām iedomāties, ka šodien tik aktuāli var skanēt Aspazijas “Circenīša Ziemassvētki” – “lai citiem riekstiņš, pīrādziņš, mums, lūk, tur logā mēnestiņš”? ” raksta “Diena”.
Nākamais un tuvākie gadi būs ļoti grūti, tomēr, cerams, ka Latvija un Baltija varēs samērā ātri, dažu gadu laikā, nodrošināt saviem ļaudīm pārticību, “Lauku Avīzē” iedrošina arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis. “Tā kā neesmu ekonomists, gribētu pavaicāt mūsu valsts vadītājiem un saimniekotājiem, kas mums solīja slimo ekonomiku izārstēt ar “šoka terapiju”. Šoks patlaban ir, bet vai būs terapija? Vai šis lielais cenu pieaugums novedīs mūs pie labākiem dzīves apstākļiem? Gribētu novēlēt “Lauku Avīzes” lasītājiem priecīgus Ziemassvētkus – paturiet to nesto gaismu savā sirdī un ticiet, ka pēc dažiem gadiem mēs sasniegsim daudz lielāku ekonomisko, kulturālo, garīgo patstāvību savai valstij. Raugieties uz šiem dažiem gadiem kā tumsas laiku, caur kuru jāizlaužas, lai beidzot tiktu gaismā!”
