1991. gada 8. decembrī meža vidū, medību pilī Belovežas gāršā Baltkrievijā, trīs vīri – Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks un Baltkrievijas prezidents Staņislavs Šuškevičs – parakstīja vienošanos, nodibinot jaunu starpvalstu organizāciju, Neatkarīgo Valstu Sadraudzību, kurai pēc dažām nedēļām pievienojās lielākā daļa pārējo bijušo PSRS republiku, izņemot Gruziju, kura sadraudzībā iestājās 1993. gadā, un Baltijas valstis.
26. decembrī PSRS Augstākās Padomes augšpalāta saistībā ar jaunās savienības izveidi nobalsoja pārtraukt PSRS pastāvēšanu. “Sarkanais PSRS sirpjāmurotais karogs virs Kremļa nolaists. Tā vietā tagad pland trīskrāsainais Krievijas valsts simbols. Sociālistiskā impērija sabrukusi, un tās vietā proklamētas neatkarīgas valstis,” 28. decembrī vēstīja laikraksts “Latvijas Jaunatne”. Savukārt gada pēdējā dienā – 31. decembrī – ANO akceptēja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību un saistību mantinieci. Kopš 1922. gada pastāvējusī un par tautu cietumu dēvētā Padomju Savienība bija pārstājusi eksistēt.
Necenšoties nedz domāt, nedz izvērtēt...
Taču tas nenozīmē, ka padomju pagātne bija pagaisusi bez pēdām. Lai gan tieši tā varēja likties gan toreiz, gan tagad. “Pārmēru pašpārliecināti, necenzdamies nedz domāt, nedz izvērtēt, mēs atstājam aiz muguras 20. gadsimtu un bravūrīgi iesoļojam nākamajā, vāvuļodami savtīgas puspatiesības [..],” par amnēziju, kas eiropiešus bīstami atrāvusi no relatīvi nesenās pagātnes un tās mācībām, raksta ievērojamais britu vēsturnieks Tonijs Džads.1
Latvijā pēc augusta puča izgāšanās un valsts neatkarības faktiskās atjaunošanas uzmanības degpunktā bija jauno pārvaldības institūciju un politisko spēku veidošana, pāreja uz tirgus ekonomiku, attiecības ar rietumvalstīm un jaunizveidoto Krievijas Federāciju. Padomju Savienības pastāvēšana kā vienkārši reiz noticis fakts, un nekas daudz vairāk, tika nostumts vēstures pažobelē līdzīgi vecam velosipēdam. Taču patiesībā tā bijusi bumba ar ilgu laika degli, kuras atmīnēšana, lai izlīdzinātu vēsturiskās netaisnības un tuvinātu pagātnes rēgu neapēnotu nākotni, īsti nav notikusi.
Latvija steidza mesties atjaunotajā neatkarībā, uz pagātni daudz neatskatoties. Tikmēr tās rēgi, paliekot pietiekami neizvērtēti, liek par sevi manīt kā padomju mantojuma sekas sabiedrības pašizpratnē, domāšanā un darbībā.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
LV portāls, apkopojot publikāciju fragmentus, piedāvā ieskatu sabiedrībā atzītu personību, vēsturisko notikumu laikabiedru, viedokļos par Padomju Savienības beigām un tās atstātajiem nospiedumiem.
Knuts Skujenieks, dzejnieks
FOTO: Paula Čurkste, LETA
“Jau lēģerī ar kolēģiem esam apsprieduši to, kāda varētu būt neatkarīga Latvija. Cik cilvēku – tik viedokļu. Kad sākās Atmoda un barikādes, es, protams, piedalījos, jo vienkārši uzskatīju to par savu pienākumu. Bet tai pašā laikā – bez pārākas jūsmas. Teicu: par dziedāšanu būs jāmaksā. Sacīju: mēs jau neapzināmies, kādu mūri graujam; tas grūs pār mums, un no tām drupām būs jātiek ārā. Es domāju, ka ārā tikuši vēl neesam.”
“Brīvība ir brīvība”, 13.11.2013.
Guntis Zemītis, vēsturnieks
FOTO: Latvijas vēsturnieku kongress
“Varam arī teikt, ka PSRS sabrukums bija jau ieprogrammēts, taču – vai tas būtu noticis jau 1991. gadā, ja cilvēki nebūtu aktīvi iesaistījušies šajā procesā? Iespējams, tas notiktu kaut kad vēlāk, un notikumu gaita noritētu citādi. Es ticu, ka cilvēkiem ir jāpiedalās vēstures procesos un mēs katrs tajā esam spēlētāji.”
“Ir viegli aiziet pa taciņu, kas ved nekurienē”, 22.01.2016.
Gundega Repše, rakstniece
FOTO: Lita Krone, LETA
“Neatkarības atgūšana pēc baisā režīma gadiem bija milzīgs pārbaudījums cilvēka dabai. Mutācija no padomju cilvēka uz mežonīgu, plēsonīgu kapitālismu radīja, manuprāt, nebijušu cilvēka paveidu, kurš neizturēja pārbaudījumu ar naudu. Histēriskā grābšana, īpašumu mahinācijas, šeptes un štelles kā veiksmīga cilvēka augstākā mēraukla, egoisms kā morāli attaisnojama un “dabiska” kategorija (tāda piemīt, kā zināms, dzīvniekiem).”
“Gundega Repše: Maksa par neatkarību ir bijusi ļoti augsta”, 14.11.2014.
Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks
FOTO: Toms Grīnbergs, LU
“Jāsaprot, ka padomju politikas nozīmīgākā daļa bija sabiedrības struktūras izmainīšana. Ar to es domāju ne tikai sociālo struktūru vai etnisko sastāvu, bet domāšanas veidu. Padomju sociālais eksperiments bija mērķēts ne tikai uz to, lai mainītu īpašuma attiecības, bet pārveidotu pašu cilvēku. Padomju frāze par jaunā cilvēka veidošanu, ko visi uztver kā propagandas saukli, patiesībā bija jāuztver ļoti nopietni, jo politikas mērķis bija šāds jauna tipa cilvēks – ar jaunu mentalitāti, dzīves uztveri. Atceries Mihaila Bulgakova “Suņa sirdi”.”
“Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs: Runājot par latvisko identitāti, trūkst dziļuma”, 11.10.2016.
Kaspars Kļaviņš, vēsturnieks
FOTO: Timurs Subhankulovs
“Šodienas latviešu pašizpratne, loģiski, izaugusi no padomju laiku dubultdzīves un 1990. gadu vietējā egoisma un negodīguma, kas izpaudās vienlaikus ar starptautisku biklumu un padevību. Turklāt padomju laikos cilvēku ikdienišķajā apziņā nevaldīja nekāda “kolektīvisma ideoloģija”, jo kopējs labums lielākoties palika tukša frāze, tāpat kā PSRS ierēdņu nomenklatūras impērijā nekad nepastāvēja komunisma iespēja šī jēdziena patiesajā, sākotnējā nozīmē. Tāpat kā šodien, arī toreiz daudzi pie varas esošie dzīvoja no “valsts labumiem”, bet neskaitāmi citi tiecās un ilgojās pēc tiem.”
“Nav nekāda ideālā “latviešu rakstura” ”, 03.05.2019.
Georgs Andrejevs, politiķis, diplomāts, bijušais Latvijas ārlietu ministrs
FOTO: Ieva Čīka, LETA
“Diemžēl esmu skeptiķis jautājumā par dekomunizācijas iespējamību Latvijā. Tā dēvētās valsts nozagšanas mēģinājumu piemēri, izplatītā korupcija, Latvijai nelojālo iedzīvotāju skaits un bijušo komunistu ietekme liek man šaubīties par tāda procesa iespējamību tuvāko paaudžu laikā.”
“Georgs Andrejevs: Valsts turpina pretoties sabiedrības morālai atveseļošanai”, 12.12.2017.
Daunis Auers, politologs, kultūras pētnieks
FOTO: Toms Grīnbergs, LU
“Jā, padomju mantojums ietekmē sabiedrības politisko kultūru, ne tikai tos cilvēkus, kuri padomju sistēmā pieauga, bet arī viņu bērnus, jo, kā jau teicu, politiskā kultūra galvenokārt veidojas ģimenē un skolā.”
“Politiskā kultūra pati no sevis nemainās”, 07.09.2021.
Inese Dreimane, vēsturniece
FOTO no personīgā arhīva
“Sekas ir vienlīdz smagas visos aspektos. Piecdesmit gadi nenormālā ekonomiskā un politiskā sistēmā – tas ir ļoti daudz. [..] šeit diemžēl ir ļoti daudz valstij nelojālu cilvēku, kuri savu domāšanu un uzskatus nekad nemainīs. Ar to jārēķinās, un tas jāpatur prātā. Vienlaikus tas ir arī svarīgs iemesls, kādēļ daudzi procesi notiek lēnām. Tomēr man īsti nepatīk mērķis “atstāt to visu pagātnē”, jo tas nedaudz izklausās pēc aicinājuma veikli visu aizmirst un vairs nepieminēt, kas ir izdevīgi tikai Latvijas neatkarības ienaidniekiem. To mēs nedrīkstam atļauties. Tāpat kā nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem, vieglprātīgi izturēties pret faktiem un ignorēt to, ka zaudējumi šajos gados piemeklēja lielāko mūsu sabiedrības daļu.”
“Mīti par deportācijām izrādījušies dzīvelīgi”, 14.06.2021.
Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks
FOTO: Paula Čurkste, LETA
“Šajā sīkstajā latviešu kodolā kaut kas vairs nav tā, kā bija kādreiz. Taču ko gan var gribēt no valsts, kuras iedzīvotāju labāko daļu izkāva karš, 1941. un 1949. gada deportācijas, bet, Sarkanajai armijai ienākot, bailēs par savu dzīvību to pameta iedzīvotāju tūkstoši – lielā mērā tie cilvēki, kuri dzīvē bija kaut ko sasnieguši. Otrkārt, baiļu šoks, ko labi atceros no pēckara gadiem. Treškārt, sovjetizācija un kolektivizācija sagrāva visu iepriekšējo sabiedrības struktūru, dzīves un darba tradīcijas. Latvija tikusi grauta, plicināta, vājināta un spiesta sekot absolūti idiotiskai, ražot nespējīgai saimnieciskajai sistēmai. Es domāju, ka no šīs bedres Latvija atkal izkulsies, taču tam vajadzēs tikpat daudz gadu, cik tika zaudēts kopš 1940. gada, – apmēram pusgadsimtu.”
“Sasniegt pilnību un neatkāpties no principiem it visā”, 15.05.2018.
Ruta Pazdere, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja
FOTO: LV portāls
“Kopumā apmēram trešā daļa mūsu budžeta tika tērēta ne mūsu pašu vajadzībām. Tie ir visai konkrēti aplēšami skaitļi, kas acīmredzami pierāda, ka PSRS mūs ļoti intensīvi ekspluatēja, nevis dotēja – kā dažkārt mēdz norādīt oponenti. Ja kāds ielaužas jūsu mājās, izdemolē to un pārkārto savām vajadzībām, ir diezgan absurdi šādu rīcību saukt par ieguldījumu.”
“Atzīt nodarīto, iespējams, ir svarīgāk par zaudējumu atlīdzināšanu”, 14.06.2016.
Gatis Krūmiņš, vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors
FOTO: Evija Trifanova, LETA
“Manuprāt, šajā aspektā materiālo kompensāciju jautājums, respektīvi, jautājums par to, vai Krievija ko maksās vai nemaksās, ir absolūti otršķirīgs. Objektīva PSRS okupācijas perioda laika posma izpēte visvairāk ir nepieciešama mūsu pašu sabiedrībai, mūsu iedzīvotājiem, lai spētu novērtēt to, ko mums ir devusi mūsu valsts neatkarības atjaunošana. Jo diemžēl, attālinoties tam laikam, kad dzīvojām padomju iekārtā, ir pieaugusi tendence transformētā veidā idealizēt padomju okupācijas laiku.”
“Gatis Krūmiņš: Latvijā tika īstenota koloniāla politika”, 29.12.2015.
1 Džads, T. Pārvērtēšana. Esejas par aizmirsto 20. gadsimtu. Rīga: Dienas Grāmata, 2012, 11. lpp.
