NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
01. maijā, 2020
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
1
9
1
9

“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”

Satversmes sapulces uzdevums bija “radīt valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm”. Visai īsā laikā 150 deputātiem, kurus ievēlēja 1920. gada 17. un 18. aprīlī, bija jāizstrādā un jāpieņem valsts konstitūcija, jāsagatavo pamats pirmajām Saeimas vēlēšanām un jāpieņem valsts simboli: himna, karogs, ģerbonis. Sevišķi nozīmīgs uzdevums bija agrārā reforma, ko gaidīja tūkstošiem latviešu, lolojot seno sapni par savu stūrīti zemes, kura līdz tam bija piederējusi nīstajiem vāciešiem.

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Kas šodien notiek ar demokrātiju, un kā to darbinām? Šādu jautājumu uzdot liek gadsimts, kas pagājis, kopš darbu sāka Satversmes sapulce – pirmais vēlētais parlaments –, aizsākot parlamentārās demokrātijas posmu Latvijā. 

īsumā
  • Demokrātiska valsts ir pašnoteiksmes forma, kurā nācija vislabāk var pati veidot un regulēt savu dzīvi.
  • Demokrātija mūsdienu globalizētās peļņas pasaulē ir apdraudēta.
  • Bažas raisa jautājums, vai demokrātijas sistēma spēj pielāgoties tam, kā cilvēki mūsdienās domā un organizējas.
  • Lai mēs pietuvotos demokrātiskām vērtībām un to izpratnei, ir jānomainās vairākām paaudzēm.

Latvijas pirmais un demokrātiski vēlētais parlaments – Satversmes sapulce – darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim. Tās galvenais uzdevums bija izstrādāt jaunās valsts pamatlikumu – Satversmi, kuras pirmais pants vēsta: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”

LV portāls, apkopojot pēdējos gados publicēto interviju fragmentus, piedāvā ieskatu mūsu laikabiedru – sabiedrībā atzītu personību – viedoklī par mums pašiem un demokrātiju Latvijā.

Ilmārs Latkovskis

Žurnālists, publicists, 11. un 12. Saeimas deputāts

Foto: Evija Trifanova, LETA

“Antīkajā demokrātijā ikviens brīvs pilsonis zināmā rotācijas kārtībā varēja nonākt “Saeimā”. Protams, mums nav jāmēģina kopēt pagātni. Bet arī viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pie kādreiz aprobētām vērtībām varam atgriezties jaunā kvalitātē. Es tā joka pēc padomāju, kā būtu, ja ikviens pilsonis, nokārtojot zināmu kvalifikācijas pārbaudi, varētu kļūt par Saeimas deputātu – vai nu vēlēšanu, vai arī izlozes ceļā. Es teiktu, ka individuālā sastāva ziņā tāds parlaments būtu kvalificētāks nekā partokrātijas veidotā Saeima. [..]

Mūsdienu politikas un politiskās domāšanas lielākā problēma ir nenoslīkt seklumā. Tā nav tikai latviešu problēma, tā ir visu valstu problēma. Latvieši ir skaitliski maza nācija, kam daudz izšķirīgāka nekā lielajām nācijām ir spēja redzēt dziļumā un kopsakarībās. Mēs piederam pie nācijām, kurām viss var notikt daudz ātrāk – gan labais, gan sliktais.”

 “Partiju sistēma nav vēstures beigas”, 08.01.2020.

Gundega Repše

Rakstniece

Foto: Ieva Čīka, LETA

“Ziniet, man ir tāds sapnītis – vienu nedēļu palaist šeit diktatoru, kas sakārto kārtojamo korupcijas dīķos un tiesībsargājošās iestādēs, bet tad – nākamajā pirmdienā – atpakaļ demokrātiju. Nesodāmības apziņa ir burtiski saēdusi varas smadzenes. Bezatbildības midzenī nu jau pie varas raujas pat ģimenēm. Ko tur vainot demokrātiju, jāvaino savas izvēles un uzmedojumu uz skaistiem vārdiņiem. Klusēšana dūrītē nāk atpakaļ kā varas dūre starp acīm, nav vērts.”

 “Tam visam būs sekas”, 18.11.2019.

Vita Tērauda

13. Saeimas Eiropas lietu komisijas un Mediju politikas apakškomisijas vadītāja

Foto: Ieva Makare, LETA

“Jā, cilvēki tradicionālos veidos nepulcējas. Taču tas nenozīmē, ka viņi nepulcējas vispār. Domubiedri tiek meklēti sociālajos tīklos, kas ir vieni vienīgi domubiedru klubi. Vēlme būt kopā, meklēt domubiedrus ir vispārcilvēcīga, tā nekur nezūd. Jautājums ir par to, vai demokrātijas sistēma spēj pielāgoties tam, kā cilvēki mūsdienās domā un organizējas. Redzam, ka viņus šobrīd vairāk interesē pavisam konkrētas lietas un risinājumi.”

“Tagad viņi sastopas ar politisko realitāti”, 02.07.2020.

Kaspars Kļaviņš

Vēsturnieks

Foto: Lauris Nagliņš, LETA

“Demokrātija visā mūsdienu globalizētās peļņas pasaulē ir apdraudēta. Jaucot jēdzienus un nezinot patiesību, iedzīvotāji bieži nepamana, ka, piemēram, Rietumos šobrīd dominējošā neoliberālisma doktrīna patiesībā ir koloniālisma mantiniece. Lielo korporāciju proponētajā “akciju turētāju” pārvaldes modelī demokrātijai būtībā nav vietas. Austrijas analītiķi nesen publicēja pārskatu par to, ka megakoncernu iekšējās sanāksmēs jau kopš 50. gadiem tiek runāts, ka pārāk plaša demokrātija ir traucējoša. Vienlaikus tas netraucē šo koncernu lobētajiem pārstāvjiem vēlēšanu kampaņu laikā iestāties par “demokrātijas vērtībām”. Kur trūkst pašpārvaldes tradīciju un kopienu ietekmes – kā tas ir Latvijā –, ļoti svarīgi ir vismaz saprast, kas notiek.”

“Nav nekāda ideālā “latviešu rakstura””, 03.05.2019.

Imants Breidaks

Platformas manabalss.lv vadītājs

Foto: Zane Bitere, LETA

“Jau kopš pirmo valstu rašanās ir gana acīmredzami pierādījies, ka politiķa profesija ir un būs vajadzīga. Mēs nekādā gadījumā nepropagandējam kādu tiešās demokrātijas utopiju – ka, to ieviešot, viss notiks taisnīgi un labi. Taču redzam, ka tehnoloģiju attīstība ir pavērusi jaunas iespējas, kā izmantot tiešās demokrātijas komponentes, lai stiprinātu parlamentāro demokrātiju. Tās abas ir viena otru papildinošas. Politiķi arvien jutīgāk spēj reaģēt uz sabiedrības vajadzībām, un pilsoņiem tādas platformas kā mūsējā palīdz samazināt līdzdalībai nepieciešamo slieksni.”

“Lētāk ir nopirkt prātus, nevis uzlauzt sistēmas”, 23.04.2019.

Rudīte Kalpiņa

Rakstniece, publiciste, žurnāla “Domuzīmes” galvenā redaktore

Foto: Zane Bitere, LETA

“Demokrātiska valsts ir pašnoteiksmes forma, kurā nācija vislabāk var pati veidot un regulēt savu dzīvi. Ideāls, uz kuru tiekties, ir saimnieciski sekmīga un humāna valsts. Taču, kad dažādās nebūšanās tiek vainota un piesaukta abstrakta sliktā valsts, vērts atcerēties, ka valsts idejas un varas īstenotāji ir cilvēki. Sastopoties ar kafkiāniskumu, piemēram, kādā iestādē, nav jēgas to pārmest valstij, jo absurdus likuma pantus gan pieņem, gan tulko un pielieto mūsu pašu laikabiedri. Arī pastāvošā netaisnīgā sociālā nevienlīdzība nenozīmē, ka slikta ir Latvijas valsts. Nē, slikti ir tas, ka pilsoņi šo nevienlīdzību tik ilgi un pacietīgi akceptē un ka vara šīs lietas nevar un vilcinās (jo laikam taču negrib) sakārtot.”

“Viņš spējis formulēt galveno”, 13.02.2019.

Iveta Buiķe

Publiciste

“Tomēr demokrātija šodien sastopas ar daudziem izaicinājumiem, pilnīgi droši par tās pastāvēšanu mēs nevaram būt. Viens no šiem izaicinājumiem ir korupcija. Jāatceras, ka demokrātija un korupcija nav apvienojamas lietas. Korumpēta demokrātija nav nekāda demokrātija. Korumpēta demokrātija ir kleptokrātija – (no grieķu κλέπτης – zaglis) korumpēto jeb zagļu vara. [..]

Daudzās jaunajās demokrātijās, arī Latvijā, politiskās partijas ir instrumenti klanu interešu nodrošināšanai. Ar to palīdzību tiek pārdalīti sabiedrības resursi atsevišķu grupu vai personu labā. Valsts pārvaldes sektors tiek politizēts, amati piešķirti klanu piederīgajiem vai to draugiem, tiek veidotas fiktīvas darbavietas vai struktūras, kuras ļauj iepludināt budžeta līdzekļus priekšvēlēšanu aģitācijā, kas atkal no jauna nodrošina šīm šauru grupu intereses pārstāvošajām “partijām” uzvaru vēlēšanās. Latvijā vietu varā ir iespējams nopirkt par naudu. Vēlētājs pagaidām šo sistēmu nav izpratis un ļauj sevi apmānīt.”

“Brīdis, kad nedrīkst klusēt”, 20.12.2018.

Arnis Cimdars

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs (1997–2019)

Foto: Zane Bitere, LETA

“Manuprāt, piedalīšanās vēlēšanās ir rādītājs, nevis process. Ja demokrātijas līmeni valstī pielīdzinātu ātrumam, ar kādu brauc automašīna, tad līdzdalība vēlēšanās ir kā spidometra rādījums. Un centieni par katru cenu paaugstināt līdzdalības līmeni zināmā mērā ir salīdzināmi ar mēģinājumiem spidometra bultiņu palocīt uz augšu, neraugoties uz to, ka palielināt mašīnas ātrumu tā nav iespējams.”

“Vēlētājam jābūt gudram kā bitei”, 26.10.2018.

Maija Kūle

LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, Pasaules filozofijas biedrību federācijas direktoru padomes locekle

Foto: Ieva Čīka, LETA

“Tas, ko teikšu, nav populāri, taču uzskatu, ka populisma kustībā ir sava daļa taisnības un tās apķengāšana nav īsti pareiza. No filozofa viedokļa raugoties, demokrātijas jēdzienu veido divas daļas – demos – tauta un kratos – vara. Tātad sabiedrībai un tās viedokļa izteicējiem, ja vien viņu idejas nav pilnīgā pretrunā ar vispārpieņemtajām normām, cilvēktiesībām, humānismu, ja neaicina uz karu vai vardarbību, ir tiesības izpausties. Taču jautājums ir: vai politikā ir intelektuālais slānis, kurš no šīm populisma nostādnēm spēj izlasīt ārā, tā sakot, patiesības graudus? Tāda patlaban trūkst.”

“Ir tiesības uz dumpi”, 01.10.2018.

Zbigņevs Stankevičs

Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps

Foto: Zane Bitere, LETA

“Agresīvā liberālā demokrātija karo pret kristīgajiem pamatiem, uz kuriem Eiropa ir būvēta. Notiek karš pret tradicionālo ģimeni un brīvības izpratni. Eiropas valstīs aizliedz kristīgo simbolu lietošanu, pat Ziemassvētku atribūtiku, ieskaitot Jēzus silīti, pasludinot to par musulmaņu, ebreju un citu reliģiju aizskārumu. Reālā brīvība, ieskaitot reliģisko brīvību, arvien vairāk tiek ierobežota, aizsedzoties ar demokrātijas un cilvēktiesību lozungiem. Tā ir vienvirziena demokrātija, ko labi pazīstam no padomju laikiem – ja tu domāji un runāji, kā partija lika, biji brīvs. Bet pamēģini izmantot savas konstitūcijā ierakstītās tiesības uz reliģisko brīvību… Šobrīd Rietumi iet šai virzienā.”

“Jāpārdur ilūziju burbulis”, 11.09.2018.

Anna Žīgure

Rakstniece, tulkotāja, sabiedriskā darbiniece

Foto: Evija Trifanova, LETA

“Manuprāt, risinājums meklējams sabiedrības izglītības līmeņa celšanā, un te nav runa par lasīt vai rakstītprasmi. Vai Latvijā ir daudzi vēlētāji un pat politiķi, kuri saprot, ko patiesībā nozīmē jēdzieni tiesiskums, demokrātija un, piemēram, pašvaldību politika, vai kāda varētu būt sabiedrības līdzdalība šajās jomās?”

“Tik ilgtspējīga kā alkatība mūsu valstī nav bijusi neviena vīzija”, 30.07.2018.

Ireta Čekse

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta pētniece

Foto: Māris Justs

“Ceļš uz demokrātiju – tas ir lēns process. Ne velti Bībelē ir stāsts par Mozu, kas veda savu tautu tuksnesī 40 gadus, lai tā aizmirstu pagātni. Lai mēs pietuvotos demokrātiskām vērtībām un to izpratnei, ir jānomainās vairākām paaudzēm.”

“Pilsoniski izglītoti iedzīvotāji ir valsts drošības jautājums”, 24.07.2018.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU