VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
13. februārī, 2019
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
3
34
3
34

Viņš spējis formulēt galveno

LV portālam: RUDĪTE KALPIŅA, rakstniece, publiciste, žurnāla “Domuzīmes” galvenā redaktore

Rudīte Kalpiņa: “Pārmaiņu laika sākumposmā viņš spēja formulēt galveno: latviešu neapšaubāmās tiesības uz savu valsti pēc pusgadsimtu ilgušās okupācijas un to, ka Latvijas neatkarību iespējams atjaunot.”

FOTO: Lauris Aizupietis, F64

Valsts pastāvēšanas jēga, tās pamati, latviešu identitāte un demokrātijas izpratne. Uz šiem un citiem mūsu valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ievērojamā jurista un politologa Egila Levita skaidrojumos sevišķi vērtīgi būtu paraudzīties tieši šodienas “brīvās Latvijas paaudzei”, saka rakstniece, publiciste, žurnāla “Domuzīmes” galvenā redaktore RUDĪTE KALPIŅA. Šonedēļ klajā nāk viņas sastādītā grāmata “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985–2018”, kurā apkopota ievērojama daļa no E. Levita publicētajiem rakstiem un viņa sniegtajām intervijām preses izdevumos triju desmitgažu laikā.

īsumā
  • Egila Levita gadu gaitā paustie uzskati un formulējumi ir aktuāli arī šodien.
  • Grāmata ir apliecinājums tam, cik pacietīgi un apjomīgi E. Levits gadiem ilgi skaidrojis mums būtisko.
  • Grāmatā paustajās atziņās par valsts pastāvēšanas jēgu, valsts pamatiem, latvisko identitāti, demokrātiju sevišķi vērtīgi būtu ieskatīties šodienas paaudzei.

Kā īsti saprast jēdzienu “valstsgriba”? Tas nekur īsti nav definēts, lai gan minēts pat Satversmē.

Manuprāt, ne tik sarežģīto “valstsgribas” jēdziena skaidrojumu varam pārņemt no Egila Levita, proti – valstsgriba ir latviešu nācijas un Latvijas valsts sākumpunkts, uz kā balstās viss pārējais: mums ir sava Latvijas valsts tādēļ, ka mēs kā latviešu nācija to gribam. Un šī griba ar legāliem līdzekļiem nav grozāma. Punkts.

Kā radās grāmatas ideja?

Domāju, ne viens vien, kurš piedzīvojis Latvijas neatkarības atgūšanas procesus 80. un 90. gadu mijā, izjutis, ka, laikam ejot un nomainoties paaudzēm, izpratne par Latvijas valsts ideju un jēgu mūsdienu sabiedrībā ir, maigi izsakoties, kļuvusi visai nepilnīga.

Pēc 2012. gada absurdā referenduma par otru valsts valodu bija skaidri redzams arī tas, ka valsts identitātes, valstiskās pašapziņas jautājumus, kā arī to svarīgumu un ietekmi uz nācijas dzīvotspēju saprot un pārzina ļoti neliela Latvijas politiskās un citu jomu elites daļa. Taču bez izpratnes un zināšanām par valsts pamatiem tos nav iespējams pārstāvēt un pie vajadzības aizstāvēt.

Pārlasījusi kādu no E. Levita 90. gadu sākuma publikācijām, intereses pēc sameklēju arī citas, un tā nobrieda ideja par grāmatu, kurā varētu apkopot daļu no dažādos preses izdevumos publicētajiem viņa autorrakstiem un intervijām, jo tajās paustie uzskati, formulējumi ir noderīgi šodienas procesos. Oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” vadība vienīgā no Latvijas izdevējiem uztvēra šādas grāmatas nozīmīgumu un uzņēmās projekta īstenošanu.

Jāteic, iepriekš neapjautu, ka E. Levita devums vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijis tik pamatīgs un vērienīgs. Atceros, pārmaiņu laika sākumposmā viņš spēja formulēt galveno: latviešu neapšaubāmās tiesības uz savu valsti pēc pusgadsimtu ilgušās okupācijas un to, ka Latvijas neatkarību iespējams atjaunot. Tas radīja iedvesmu un cerības. Un tās piepildījās.

Šī grāmata ir apliecinājums tam, cik pacietīgi un apjomīgi E. Levits gadiem ilgi skaidrojis mums būtisko un spējis atrast īstos vārdus tam, ko biežāk esam paraduši paust emocionāli un mākslinieciski, piemēram, dziedot Dziesmu svētku korī. Taču līdzās dziesmai un kamolam kaklā, līdzās melanholiskām skumjām un sāpēm vajadzīgi arī racionāli, zināšanu dimensijā balstīti formulējumi, caur kuriem apzināties sevi nācijas un valsts kontekstā. Tāpat nepieciešami argumenti, ar kuru palīdzību spējam par savām tiesībām pamatoti pārliecināt citus.

Man šķiet, tieši šodienas “brīvās Latvijas paaudzei” būs vērtīgi šajā apkopojumā ieskatīties un paņemt no tā sev noderīgo – vai tie būtu valsts pastāvēšanas jēgas, valsts pamatu, latviešu identitātes, pilsonības jautājumi vai jautājumi par demokrātiju, sociālo taisnīgumu un tā izpratni sabiedrībā, kā arī totalitārās pagātnes izvērtēšanu, pilsoņa attiecībām ar valsti un pienākumiem pret to. Skolā šīs lietas netiek mācītas, bet tām jābūt “savai valstij audzināta” pilsoņa arsenālā. Vērojams, ka mūsdienās daļai jauniešu valsts drīzāk ir kļuvusi par tādu kā institūciju tīklojumu, pakalpojumu sniedzēju, diemžēl šādam vienkāršotam patērētāju skatījumam patiesībā nav sakara ar ideju par Latvijas valsti, piederības izjūtu tai un visu no tā tālāk izrietošo.

Vai ir kāds mērķis, laižot to klajā tieši šobrīd?

Grāmata tiek laista klajā brīdī, kad tā beidzot ir gatava. Tā tapa ilgi, gandrīz četrarpus gadus. Un, jā, ir pilnīgi saprotami, ka grāmatas iznākšanu šobrīd “pieraksta” iespējamās prezidentūras kontekstam. Lai būtu! Pārliecināt par ko citu laikam nebūs iespējams. Grāmatā ietvertais materiāls, neapšaubāmi, apliecina E. Levita izcilo kompetenci. Taču izdevuma nozīmīgums, manuprāt, būs pat vēl ilglaicīgāks un dziļāks – neatkarīgi no tuvākās nākotnes pavērsieniem.

Izdevuma 848 lappusēs ietverta liela daļa no vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā periodikā un citviet publicētajiem rakstiem, runām un intervijām. Pēc kādiem kritērijiem izraudzījāties publicējamos materiālus? Vai starp tiem ir kādi īpaši izceļami unikalitātes, satura vai citu iemeslu dēļ?

Aicinu nebīties no lielā lappušu skaita un ņemt vērā, ka tas ir apkopojošs darbs, kuru diez vai lasīs no vāka līdz vākam. Orientēties palīdz satura rādītājs. Uzsvēršu arī to, ka grāmatā iekļauti tikai daži juridiska satura materiāli, tekstu vairums ir ieinteresētam pilsonim absolūti uztveramā valodā. Turklāt Egils Levits prot arī sarežģītas lietas izskaidrot vienkārši, saprotami un aizraujoši.

Sastādot grāmatu, tika izmēģinātas vairākas tekstu kārtošanas idejas, tomēr visatbilstošākā izrādījās hronoloģiskā pieeja. Caur to nolasāma gan Latvijas jaunākā vēsture, gan paša E. Levita personība un devums Latvijai.

Var uzzināt, piemēram, kā tapa 4. maija deklarācija un kurš tās tekstā ieviesa spekulatīvo jēdzienu “pārejas periods”, kādas problēmas pastāvēja valsts atjaunošanas laikā un kādas divdesmit gadus vēlāk, kā savulaik neizdarītais vai kļūdaini izdarītais iespaido šodienas Latviju. Cita starpā caur šiem tekstiem var pārliecināties par Levita kunga vērību un uzskatu noturīgumu.

Iekļautas arī dažas privāti sūtītas vēstules politiķiem vai privātpersonām, viena no tām rakstīta pirms valsts valodas referenduma, citā iztirzāts, kāpēc priekšlikums noslēgt vienošanos starp valsti un “ietekmīgām personām” par neleģitīmiem darījumiem nav iespējams un pieļaujams.

Grāmatas saturs ir strukturēts sešos blokos, sākot ar valsts “atdzimšanu” un beidzot ar “pastāvēšanu”. Katram no tiem E. Levits pagājušajā gadā uzrakstīja ievada komentāru – kopsavilkumu par attiecīgo laikaposmu no sava šodienas skatpunkta.

Materiālu atlasē mēģināju parādīt tos notikumus un procesus, kuros viņš tieši vai netieši līdzdarbojies. Precīzo valodu, skaidro domu un spriedumus sastopam ne tikai viņa rakstos, bet arī intervijās, kurās viņš ne reizi vien izklāstījis savas idejas, domas vai viedokli rakstiskā formā.

E. Levits gan nodrošināja kvalitatīvās juridiskās argumentācijas ienākšanu Latvijas valsts neatkarības atgūšanas procesā, gan uzturējis to gadu gaitā. Vai jums, skatot izdevumā iekļautos materiālus, ir radusies atbilde, kāpēc tas bija tieši E. Levits. Kas līdztekus jurista un politologa kvalifikācijai viņa personībā noteicis atbilstību šai vēsturiskajai misijai?

Par to izdevuma priekšvārdā raksta Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, kurai esmu pateicīga par šī darba uzņemšanos, jo ir tapis ļoti pārdomāts “Levita redzējums”. I. Ziemele uzskata, ka E. Levita ieguldījumam Latvijas neatkarības atjaunošanā ir bijusi vēsturiska loma un ka to vēl tikai pētīs, jo, kā rāda vēsture, laikabiedru veikumu sabiedrība uzreiz nenovērtē. Viņasprāt, šī grāmata aptverami liecina par viņa intelektuālā darba nezūdamību.

Manuprāt, E. Levita plašo redzesloku noteikusi viņa izglītība un dzīves pieredze, daudzpusīgās intereses, starp kurām ir arī vēsture, filozofija, vides zinātne. Savukārt viņa spēja redzēt arī dzīves patieso, neizskaistināto pusi, nevairīšanās no saskarsmes ar to ļauj skaidri aptvert un izprast Latvijas realitāti. Ar savu intelektuālo ieguldījumu viņš ir klātesošs Latvijas ikdienā.

Vai redzat E. Levitu kā valsts prezidentu? Populārs ir pieņēmums, ka arī Latvijā nepieciešams tautas vēlēts Valsts prezidents, uz ko tagad norāda pat prominenti politologi. E. Levits – intelektuālis un jurists, nevis saimnieks jeb hozjaistveņņiks – noteikti neatbilst vidusmēra Latvijas pilsoņa izvēlei, jo reitingu priekšgalā ir Ušakovs un Lembergs.

Nezinu, cik populārs ir pieņēmums par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību. Vai drīzāk nav tā, ka bieži tiek stāstīts par šāda pieņēmuma esamību… Manuprāt, galvenās atslēgas pozīcijas valstī nedrīkstētu ieņemt ne ķēkšas un grāmatvedes, ne tā saucamie īstermiņa saimnieciskie politiķi. Viņiem lielākoties trūkst vadošam darbam tik nepieciešamās iztēles, bet, kas pats svarīgākais, – plašāka domāšanas mēroga.

Jo intelektuālāks un daudzpusīgāk attīstīts cilvēks ieņems Valsts prezidenta amatu, jo lielākas izredzes, ka Latvijā varētu veidoties pozitīvāks sabiedriskais klimats, pilsoņi kļūtu vienotāki un labvēlīgāki gan pret valsti, gan viens pret otru. Neviena spēcīgāka kandidāta par E. Levitu nebija pagājušās un diezin vai varētu būt arī šajās prezidenta vēlēšanās.

“Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu,” teikts Satversmes ievadā. Kā apstākļos, kad iedzīvotāji plaši kritizē savu valsti un masveidā to pamet, runāt par valstsgribu – kā par faktu vai vēlamību?

Latvijas valsts jau ir radīta nācijas augstākās pašnoteikšanās gribas piepildīšanas rezultātā. Mēs dzīvojam laikā, kad valsts esamība ir fakts, tā vairs nav jāizcīna, taču mūsu uzdevums ir to noturēt un pilnveidojot turpināt. Gadu gaitā savas valsts gribēšanas intensitāte nācijai droši vien var būt spēcīgāka vai mazāk izteikta – atkarībā no apdraudējumiem, ģeopolitiskajiem apstākļiem.

Demokrātiska valsts ir pašnoteiksmes forma, kurā nācija vislabāk var pati veidot un regulēt savu dzīvi. Ideāls, uz kuru tiekties, ir saimnieciski sekmīga un humāna valsts. Taču, kad dažādās nebūšanās tiek vainota un piesaukta abstrakta sliktā valsts, vērts atcerēties, ka valsts idejas un varas īstenotāji ir cilvēki. Sastopoties ar kafkiāniskumu, piemēram, kādā iestādē, nav jēgas to pārmest valstij, jo absurdus likuma pantus gan pieņem, gan tulko un pielieto mūsu pašu laikabiedri. Arī pastāvošā netaisnīgā sociālā nevienlīdzība nenozīmē, ka slikta ir Latvijas valsts. Nē, slikti ir tas, ka pilsoņi šo nevienlīdzību tik ilgi un pacietīgi akceptē un ka vara šīs lietas nevar un vilcinās (jo laikam taču negrib) sakārtot. Ka izpildinstitūciju priekšplānā nav cilvēks, bet gan kalpošana burtam, ka nereti Latvijas sabiedrība ir tikai resurss tādu vai citādu mērķu sasniegšanai, nevis otrādi. Ikdienas atsvešinātā, sakonstruētā politikas valoda veido ne visai patīkamu gaisotni, tomēr – vai pie tā vainojama ideja par Latvijas valsti kā labāko pastāvēšanas formu latviešiem un citām vēsturiskajām tautībām, kas dzīvo Latvijā?

Mēs esam diezgan viegli samulsināmi, bieži nemanām, kā mūs tin ap pirkstu. Vāja valstsgriba nozīmē arī to, ka mēs paši atļaujamies noniecināt savu priekšgājēju reiz smagi izcīnīto un sasniegto, neapzināmies pat to, ka mēs, latvieši, valstsnācija varam būt tikai vienā – paši savā – valstī, un piedevām paši baidāmies no jēdziena “valstsnācija”.
Tomēr šķiet, ka situācija mainās uz labo pusi, valstiskuma apziņa cilvēku prātos ieņem lielāku vietu nekā pirms 5–10 gadiem.

Pieminējāt Latvijas pilsoņu nevēlēšanos regulēt savu dzīvi, pašnoteikties. Gribot negribot te nāk prātā patlaban aktuālie dzelteno vestu protesti Eiropā, ko varētu traktēt arī kā apliecinājumu pilsoņu gribai, lai valsts vairāk darbotos vidusslāņa labā. Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrība, kas Trešās atmodas laikā spēja mobilizēties kopīgu interešu vārdā, tagad to nespēj?

Atturēšos izteikt pieļāvumus par 80. gadu otrās puses procesiem, cik organizēti un no kādu spēku, struktūru puses tie tika veidoti un vadīti gan Latvijas, gan plašākā mērogā. Šķiet, šai ziņā jaunāko laiku vēstures pētniekiem vismaz nākamajiem 20 gadiem darbs teorētiski ir nodrošināts.

Tā laika enerģijas potenciāls un vitalitāte labā ticībā notērēta ne tikai pārmaiņu eiforiskajās norisēs, bet arī sekojošajos izdzīvošanas cīniņos, kas nav beigušies vēl šodien. Viena liela daļa pusmūža cilvēku ir vienkārši piekususi no nebeidzamā riņķa danča, un tos pārņēmusi zināma apātija. Tātad spēks un enerģija jāmeklē 20–30 gadus vecajos, taču tiem nojaukta izpratne par autoritāšu lomu un nozīmi, dzīves vertikālā struktūra tiem drīzāk apgrūtinoša, horizontālā – vieglāka un tāpēc pieņemamāka. Ne visiem, protams, bet tāda tendence ir acīmredzama. Tomēr domāju, ka no jauna atmodināt īstu, ne virtuālu, kopības garu sabiedrībā ir iespējams un pat nepieciešams. Taču ne velti mēdz teikt, ka visam savs laiks.

Grāmatā “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985–2018” iekļauti tikai daži juridiska satura materiāli, tekstu vairums ir ieinteresētam pilsonim absolūti uztveramā valodā. Kā raksturo izdevuma sastādītāja R. Kalpiņa, E. Levits prot arī sarežģītas lietas izskaidrot vienkārši, saprotami un aizraujoši.

Foto: Santa Sāmīte, Latvijas Vēstnesis

Uzziņai

Labs saturs
34
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU