Pirms simtu septiņiem gadiem šeit tika proklamēta Latvijas neatkarība. Par šo laiku dažkārt labpatīkas domāt kā par gadiem, kad mūsu senči bija vienoti, nestrīdējās un nepaguruši cēla Latviju. Netērēja laiku savstarpējās nesaskaņās. Un brīvbrīžos sadevušies rokās dziedāja tautasdziesmas.
Bet tā gluži nebija. Taču viņu tā laika domstarpības un atšķirības kļuva par Latvijas spēka pamatu. Veidojot valsti, bija jāpiedalās dažādiem politiskajiem spēkiem, tautībām, novadiem un cilvēkiem. Kā tieši to darīt? Kā un kuram veidot jaunās valsts vadību? Kas būs mūsu sabiedrotie? Atbildes uz šiem jautājumiem nebija pašsaprotamas un daudzas atbildes dzima strīdos. Bet kopīgs bija galvenais mērķis – brīva Latvija.
Tā bija Jāņa Čakstes un Franča Trasuna Latvija. Annas Brigaderes un Aspazijas Latvija. Jāzepa Vītola un Kārļa Zāles Latvija. Neskaitāmu viņu laikabiedru Latvija. Un mēs – mēs visi – esam tās turpinājums. Mūziķi un mākslinieki. Sportisti un mediķi. Uzņēmēji un aktīvisti. Pedagogi un visi, kas mūs sargā. Pieaugušie un bērni. Dažādu paaudžu un dažādu uzskatu Latvija. Mēs visi veidojam mūsu valsti.
Mēs daudz strīdamies. Un demokrātijā tas ir normāli. Demokrātijā var teikt un uzklausīt arī nepatīkamus vārdus. Visi grib labu, bet tas labais katram ir kas cits. Un arī tas ir normāli. Ieraugot kalnu, svarīgi ir pašam tikt virsotnē, nevis traucēt citam. Bet visdrošākais un stabilākais ceļš augšup ir kopā. Kopā ar tuviem domubiedriem un arī ar cilvēkiem, ar kuriem viedoklis sakrīt tikai dažreiz. Dažādība tur mūs kopā. Gluži kā bagātā, košā un smaržīgā pļavā, kur dzīvais gan cīnās savā starpā, gan balsta viens otru.
Dāmas un kungi!
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem mēs izlauzāmies no padomju lēģera. Paldies visiem tiem, kas toreiz nepalaida garām īsto mirkli. Arī pēc tam esam izmantojuši īstās iespējas pareizajā laikā. Mēs savlaicīgi iekāpām rietumu vilcienā. Iespējams, ka pat ar pēdējo biļeti.
Vilciens ne vienmēr brauc tik ātri un līgani, kā gribētos. Bet tas brauc uz priekšu pareizajā virzienā. Un noraut stopkrānu vai liekties ārā vienkārši nedrīkst. Tas var būt ļoti bīstami gan mums, gan mūsu valstij.
Dārgie Latvijas cilvēki!
Mēs esam gudra, stipra un talantīga tauta. Mēs divreiz esam izcīnījuši neatkarību. Mūsos sadzīvo gan Cibiņš un Buņģis, gan Maija un Paija. Mēs dažreiz čīkstam un vaidam, bet izšķirošos brīžos mēs spējam saliedēties un strādāt. Arī šobrīd mums visiem kopā ir jāstiprina sava valsts. Jāmācās no latviešu strēlnieku apņēmības un cīņas spara. No tāda, kāds tas bija Oskaram Kalpakam. Vairāk nekā jebkad mums ir nepieciešama izglītota un gudra tauta. Tāda, kādu to iedomājās Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Mums jāmācās būt uzņēmīgiem un turīgiem, kā to vēlēja Krišjānis Valdemārs.
Darot kopā un pieņemot citus, mēs nezaudējam sevi. Toties, nepieņemot pretējo, mēs zaudējam viens otru. Un to mēs nedrīkstam atļauties. Mums visiem kopā ir jāsaglabā savs mērķis – brīva, neatkarīga un demokrātiska Latvija.
Tā mums atbildīgi jāsargā nākamajām paaudzēm. Tāpēc, pat čīkstot un vaidot, mums jāstrādā. Mums jāstiprina pašiem sevi, nevis jānicina citi.
Mīļie draugi!
Mēs esam bagāti un stipri, jo mums ir mūsu Latvija. Un Latviju kopj, veido un sargā mīlestība, nevis naids. Un es zinu, ka mūsu mīlestība pret Latviju ir stipra un liela.
Dievs, svētī Latviju!
