Tuvojas vēlēšanas – brīdis un iespēja, kad pilsoņi var izvēlēt valsts pārvaldītājus nākamajiem četriem gadiem. Kādu ainu atsedz priekšvēlēšanu laiks?
Aina ir tāda, kāda tā bijusi jau gadu desmitiem, – sabiedrības vairākums ir ļoti neapmierināts gan ar valdības padarīto, gan ar koalīcijas nostādnēm. Vēlētāji, īpaši to latviskā daļa, ir ļoti sadrumstalojušies savā atbalstā kādai no partijām, un vairs nav nevienas lielākas perspektīvas proeiropeiskas partijas. Taču ir daudz mazu knēvelīšu, kas drūzmējas pie Saeimas durvīm un grib tās atdarīt ar visdažādākajiem paņēmieniem. Tostarp piepalīdzot dažādiem konsultantiem, polittehnologiem un arī mediju pārstāvjiem, tiem atbalstot kādu partiju vai, gluži pretēji, – rokot kādai bedri. Tas viss veido pirmsvēlēšanu kopējo klimatu, raibu kā latviešu virtuvē taisītu rasolu.
Krieviski orientētais elektorāts ir vienotāks, lai gan savu daļu no tā mēģina iegūt viena krieviski radikalizēta partija. Tomēr man ir sajūta, ka radikālisms šajā ziņā vairs neizdodas – pāreja uz latviešu valodu mazākumtautību skolās lielu rezonansi neizraisīja. Kādu nelielu vēlētāju daļu “Saskaņa” zaudēs, taču tā turpinās uzstāt uz savu piederību sociāldemokrātijai, kam gan sabiedrībā pagaidām lielas ticības nav.
Te jāatzīmē, ka sociāldemokrātiskā niša, sevišķi runājot par piedāvājumu, kas spētu uzrunāt latviešu vēlētājus, joprojām ir neaizpildīta. Ir bijuši nesekmīgi mēģinājumi to izdarīt.
No filozofa skatpunkta viena no sociāldemokrātijas pamatnotīm ir taisnīgums, par ko šeit daudz nerunā, lai gan Džini koeficients, kurš uzrāda ienākumu nevienlīdzību, Latvijā pastāvīgi ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā. Taisnīguma iedibināšana ir aktuāls uzdevums partijām, kas pretendē uz labas, modernas sociāldemokrātijas nišu.
Sociāldemokrāti bija populārākā partija starpkaru Latvijā. Kāpēc tagad, lai gan sociālekonomiskie apstākļi ilgstoši bijuši atbilstoši sociāldemokrātiskam politiskajam piedāvājumam, pēc tā nav pieprasījuma?
Partijas, kuras sociāldemokrātijas ideju pacēla pēc neatkarības atjaunošanas, to ir pamatīgi diskreditējušas. Taču es nedomāju, ka Latvijai patlaban būtu jātop par tādu Skandināvijas tipa pārspīlēti sociāldemokrātisku valsti. Gribētos, lai Latvijas valsts pārvaldībā nostiprinātos taisnīgums kā vērtība.
Tomēr ne vienmēr atbalstu kādam politiķim nosaka partijas virziens. Redzam, ka “Saskaņas” elektorātam pievienojas daļa latviešu sieviešu, kurām pievilcīgs šķiet Ušakovs – jauns, glīts, mīl kaķus, turklāt viņam piemīt spēja no visām ķibelēm, piemēram, kā gadījumā ar nanoūdeni, iziet sausā.
Toties uz Latvijas ideju orientētais vēlētājs ir nonācis ļoti liela politiskā rasola priekšā. Ja “Jauno Vienotību” stingrības ziņā var saukt par desu – samērā kvalitatīvu eiropeisku produktu ar zināmu pagātni, tad tā tomēr ir drusku iestāvējusies un tajā ir dažādi skrimšļi iekšā, ko elektorāts intuitīvi jūt – iekšējā nestabilitāte, savstarpējie aizvainojumi, arī pārbarošanās ar varu. Tas gan nav nekas jauns – mēdz teikt, ka Latvijā varas partiju mūžiņš esot 10 gadi.
Ir arī citas partijas, piemēram “Attīstībai/Par!”, kas, manuprāt, ir ļoti dīvaina kombinācija. Parieši ir tipiski neoliberāļi, postmoderni, necieš neko nacionālu un, kā man šķiet, grib šo valsti iesviest absolūtos globalizācijas vējos. Savukārt blakus tai piekombinēta “Attīstība Latvijai”, kas bija, ir un būs biznesa produkts, aiz kura stāv apvainojumi korupcijā.
Idejām politikā, manuprāt, ir jābūt tīrām. Kāds varbūt teiks, ka partijām vajag naudu, vajag reklāmu. Taču, ja šī nauda nāk no atšķirīgi orientētiem avotiem, tad galarezultāts partijas politikā, ko rada šāda kombinācija, mēdz būt kā konfekte kopā ar sīpolu – ar vienu daļu vilina, ar otru atgrūž, bet kopējais iespaids – šķērms. Ja partijai ir skaidra ideja, manuprāt, tai nemaz nav vajadzīga milzīga politiskā reklāma, jo idejas iznes pašas sevi, neliekot partijai pārdoties biznesam, kurš iedoto naudu tūdaļ pieprasa atstrādāt.
Toties pavisam skaidra, viegli katram uztverama ideja ir tā dēvētajiem populistiem – antielitisms, pasludinot pie varas esošos politiskos spēkus par sabiedrības intereses ignorējošiem, vietā piedāvājot sevi kā tautvaldību.
Eiropā daudz kur ilgstoši valdījuši neoliberāļi, un arī daudzi mediji ir to pusē, bieži paužot stipri vienkāršotu vēstījumu: populisms ir riebeklība, kas spēlē uz tautas visstulbākajiem instinktiem. Varai, pēc viņu domām, būtu absolūti jāpaliek šo neoliberālistu rokās, neviens cits viedoklis nav pieļaujams un vispār – mutes ciet!
Tas, ko teikšu, nav populāri, taču uzskatu, ka populisma kustībā ir sava daļa taisnības un tās apķengāšana nav īsti pareiza. No filozofa viedokļa raugoties, demokrātijas jēdzienu veido divas daļas – demos – tauta un kratos – vara. Tātad sabiedrībai un tās viedokļa izteicējiem, ja vien viņu idejas nav pilnīgā pretrunā ar vispārpieņemtajām normām, cilvēktiesībām, humānismu, ja neaicina uz karu vai vardarbību, ir tiesības izpausties. Taču jautājums ir: vai politikā ir intelektuālais slānis, kurš no šīm populisma nostādnēm spēj izlasīt ārā, tā sakot, patiesības graudus? Tāda patlaban trūkst.
Nesakiet, ka Francijā tie, kurus sauc par populistiem, ir bez patiesības grauda. Kaut vai tas, ka viņi iestājas par franču nācijas aizstāvību, par franču identitātes saglabāšanu, par franču valodas pastāvēšanu arī Eiropas mērogā, kur patlaban valda angļu valodas imperiālisms. Manuprāt, nav pieļaujama arī tik nicīga ķengāšanās par ASV prezidentu Trampu. Viņa ideja “Amerika pirmajā vietā!” nav tikai populisms, bet arī nostāšanās pret globalizācijas brāzmām, kas nav tikai labie vēji, bet arī taifūni, kas draud aizslaucīt nācijas. Tagad pret to ceļas pretējs vilnis, kas balstās uz katras tautas, nācijas pašsaglabāšanos.
Patiesības graudi ir arī Austrijā, arī Ungārijā, ar kuru ES līderi tagad grib izrēķināties. Ungārijas premjerministrs Orbāns saka: “Jūs noslepkavojat manu nāciju!” Nevar teikt, ka tas ir vienīgi populisms. Ignorējot ungāru un arī citu valstu iedzīvotāju viedokli par viņu nacionālajām interesēm, nebūtu jābrīnās, ka tur sāks domāt, vai šāda ES ir vajadzīga.
Latvijā elites apkarotāja lomu uzņēmies profesionāls aktieris, iegūstot vērā ņemamu atbalstītāju pulku. Taču arī šeit ir tā pati nelaime – protesta nots ir ielikta radikālā, bļaustīgā un ārišķīgā aktieriskas spēles žanrā.
Protestam ir tiesības būt. Latvijā par to nemēdz runāt, taču cilvēktiesību aktos ir minētas ne tikai tiesības uz darbu, atvaļinājumu, brīvību, bet arī uz dumpi. Ir tiesības uz dumpi! Ja tās pārmēru apspiež un noslāpē, tad, lai cik laba būtu pārvalde, rodas stagnācija. Dumpja idejas tagad iznāk priekšplānā, taču ne sevišķi ētisku cilvēku izpildījumā. Radikālais populisms ir izvērsies par lielu amorālu teatrālu spēli. Un tas nav labi.
Demokrātija labi darbojas pilsoniskā sabiedrībā. Kāds ir Latvijas sabiedrības pilsoniskās izglītotības līmenis?
Franču autors Gijs Debors, kuram ir darbs “Izrādes sabiedrība”, saka, ka mūsdienu sabiedrībā politiku, kultūru un cilvēku domāšanu pārņem vēlme no visa gaidīt atraktīvu spēli. Tas, protams, liecina par pilsoniskās izglītotības līmeņa pavājināšanos. Populisma nišā, ko aizņem arī aktieris Kaimiņš, zina un dara to, ko sabiedrība gaida, – vienkārši risinājumi, atraktīva rīcība, skaļa uzvedība, spēja lamāties. Tas publiku uzrunā vairāk nekā kādas klasiskas partijas pārdomāta programma, taču derētu padomāt, vai aktieri, kas šo izrādi izpilda, nemeklē pašlabumu.
Kā saistībā ar pilsoniskas sabiedrības veidošanos raugāties uz Latvijā sākto kompetenču izglītības ieviešanu, kas orientēta uz praktisko – darba tirgus prasību apmierināšanu?
Domāju, ka kompetenču izglītības iecere ir tīri moderna – lai zināšanas izmantotu praktiski, lai tās nebūtu separāti nodalītas pa dažādām nozarēm, bet veidotu starpnozaru saites. Tiktāl tas ir saprotams. Taču man ir pilnīgi nepieņemami, ka kompetenču izglītības ieviešanas rezultātā no skolām tiek pavisam izmests mācību priekšmets “filozofija”. “Ētika” atstāta kā tāda praktiska cilvēka ievirze. Nav kultūras vēstures – laikmetā, kad notiek civilizāciju tuvināšanās, ko Hantingtons apraksta kā konfliktu, laikmetā, kad reliģijas atgriežas savās fundamentālajās formās kā ļoti nopietns cilvēka domāšanas, ticības un izjūtu iespaida faktors! Ir pilnīgs neprāts šādā situācijā atbrīvot skolas no humanitāro priekšmetu dziļas, pamatīgas mācīšanas.
Kopējā ievirze ir ne tikai uz pragmatisko, bet STEM (angl. – Science, Technology, Engineering and Mathematics – zinātne, tehnoloģijas, inženierija un matemātika) disciplīnām. Tas nozīmē eiropeiskā tipa izglītības pārorientēšanu uz tehnokrātisku domāšanu. Uz domāšanu, ka dzīvi veidojam ar tehnikas un ekonomikas palīdzību, kā rezultāts ir labklājība un izklaides. Taču tiek pazaudēta Eiropai ļoti vajadzīga dominante, Humbolta universitātes 19. gadsimta ideja, ka izglītības sistēmai ir jāaudzina domājošs, morāls, strādīgs, Eiropas civilizācijas vērtībās balstīts cilvēks. Specialitāte kādā jomā ir tikai papildinājums.
Daudz runāts par tradicionālo Eiropas vērtību, ideālu zudumu. Kas noticis ar šīm vērtībām?
Tās ir grautas, kautas divos pasaules karos, kuros tuvas nācijas varēja tik nežēlīgi sisties viena pret otru. Tas cilvēku apziņā radījis neticību apgaismības, tīrajām kantiskajām mūžīgā miera idejām.
Otrkārt, ir noticis kristietības pagurums. Tas nenozīmē baznīcas sabrukumu, taču sekulārais laiks uz to ir atstājis ļoti dziļas pēdas. Kristietība lāpa savus robus, mēģina atgriezties garīgajā dzīvē. Latvijā tas notiek tīri veiksmīgi, pateicoties mūsu atraktīvajiem arhibīskapiem un jaunajiem priesteriem, kuri pieliek visas pūles, lai vēstītu, ka Eiropas civilizācija tomēr balstās uz kristietību un tā var tikt modernizēta un ir mums piemērota.
Taču kopumā Eiropas pavērsiens ir sekulārs – kā Nīče “Jautrajā zinātnē” teica: “Dievs ir miris.” Savā darbā “Tā runāja Zaratustra” viņš iet vēl tālāk, pasakot, ka mēs paši esam Dievu nogalinājuši. Dieva nāvi var saukt visādi, bet tā atnesa slikto situāciju, ka morālei vairs nav Absolūta.
Morāle filozofiski un metafiziski ir pamatota tad, kad ir spēkā augstākas vērtības, kuras tiecas uz Absolūtu, kura pastāvēšanai cilvēks tic. Tas, kas notiek dzīvē viņpus laba un ļauna – arī Nīčes formulējums, ir traki labi izdevies – var blefot, korumpēties, krāpties, pamest ģimeni, taisīt ārpuslaulības bērnus, kuri pēc tam nonāk bērnunamā.
Tas, ka dzīve noris tik amorālās dimensijās, cilvēkiem Eiropā tomēr liek sajust, ka daudz kas nav kārtībā. Jau 1918. gadā Osvalds Špenglers ir devis diagnozi – rietumzemes noriets.
Vai tiešām Eiropa norietēs?
Varbūt kaut kad norietēs. Taču mani uztrauc vārda šamanisms – ja nemitīgi atkārto – mirsti, mirsti, mirsti, tas arī mēdz notikt. Nemitīgi dzirdot vēsti par Eiropas galu, cilvēks zaudē modrību, optimismu, pretošanās spējas.
Civilizācijas nenomirst kādu ārēju iemeslu dēļ, tām pamazām sāk aptrūkties dzīvības iekšējā ņipruma, vēlmes, spēka, tad tās izdara pašnāvību. Es domāju, ka mēs šo norietu varam apspriest kā variantu, taču pretī jāliek arī cerības dimensija. Nu nevar tā padoties!
Kas spētu likt Eiropai no jauna mobilizēties?
Bailes. Bailes liek savākties. Tā tas vienmēr bijis.
Bailes droši vien ir īstermiņa risinājums. Kas būtu tās vērtības, ap kurām eiropiešiem saliedēties, iegūstot ilgtermiņa augšup nesošu risinājumu?
Apgaismības ideālus esam nodevuši. Filozofu vidū runā par jauno apgaismību, bet tas ir šaurs intelektuāļu loks, kas mēģina tikt galā ar patērētāju, kurš uzspļauj jaunajai apgaismībai.
Iespējams, pamazām piedzīvosim nācijvalsts ideju atdzimšanu, kas valdīja Latvijā pirmās atmodas laikā un bija augšupejošs faktors arī citviet Eiropā. Bet daudzviet tās izvirta, kļūstot par karojošu nacionālismu, kas novedis pie tā, ka no visa nacionālā Rietumeiropā baidās kā no traka suņa.
Arī pie mums jebkurš ārzemju eksperts vai liberāli orientēts politiķis par šo augšup nesošo ideju saka: mutes ciet, tas ir noiets etaps! Tika nokritizēta pat grāmata “Latvija un latvieši” – tās priekšplānā nevarot izvirzīt tikai vienu nāciju, jo kur tad visi cittautieši!? Teica: ko tad jūs latviešu identitātes problēmas tā esat izcēluši? Ja te būtu multinacionāls mistrojums – tad mēs būtu progresīvi.
Jirgenam Hābermāsam, kurš konsultē Bundestāgu Vācijā, ir idejas par postnacionālo valstu konstelāciju, par valstu apvienībām un nacionālo valstu durvju atvēršanu. Tomēr, ja atradīsies intelektuālais slānis, kas uz radikālo neoliberālismu aizskalojošā viļņa nacionālo valstu ideju izcels vidusslānim pieņemamā, pietiekoši kulturālā formā, tā varētu atdzimt kā nākamais garīgo izjūtu un arī politisko orientāciju loks un nostiprināt konservatīvi nacionālās, etnosus sargājošās idejas.
Taču vienmēr jāpatur prātā, ka, tāpat kā neoliberālismam, tām ir arī sava bīstamība. Kā visam, kur nav mēra sajūtas. Radikālais nacionālisms nekur nav pazudis, joprojām tas gruzd Balkānos un var pamosties arī citur.
Ko, raugoties uz poliskajiem spēkiem Latvijā, saskatāt saistībā ar nacionālo ideju piedāvājumu?
Runājot par partijām, kurām ir izredzes tikt pie varas, – pārāk maz pārliecinošu piedāvājumu. Jaunajai konservatīvajai partijai, kura nāk ar līdzsvaram vajadzīgo nacionāli konservatīvo izvirzījumu, pagaidām ir par maz intelektuālo resursu, lai pasaules konservatīvo pavērsienu izskaidrotu sabiedrībai. Drīzāk šī partija aizgājusi uz tādu “sadosim pa galvu” nostādni. Taču pēc tādas ir pieprasījums.
Nacionālā apvienība zaudē vēlētāju atbalstu un statusu, kas tai savulaik bija, taču neko daudz nedara, lai to atgūtu, šķiet, paļaujoties, ka par viņiem vienmēr nobalsos noteikts skaits izteikti nacionāli, latviski orientēto cilvēku. Taču tie tagad sagaida ko citu, ko skaidrāku un dedzīgāku. Viens no iemesliem Nacionālās apvienības atbalstītāju zudumam, manuprāt, ir arī tas, ka šis politiskais spēks tā arī nav saņēmies un atbalstījis humanitārās zinātnes Latvijā, ļaujot tām iet pazušanā globalizētajos neoliberālisma apstākļos un nesaprotot, ka humanitārās zinātnes ir nacionālo vērtību nesējas. Tāpēc mums vienā laidā jāatgādina – labas nākotnes garants ir valsts moderna attīstība tikai savienojumā ar nacionālo vērtību sargāšanu.
