Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Maija Kūle: “Deg zinātnieku, mācībspēku, studentu un Latvijas intelektuālās sabiedrības pašapziņa, sadeg LU starptautiskais tēls, augstākajā izglītībā nostiprinās frakcijas, nelabvēļi, sūdzētāji un glaimotāji. Pieaug bailes izteikties, zūd pārliecība par akadēmisko brīvību.”
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Ap Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Augstākā izglītība Latvijā politiķu acīs gadu desmitiem nav bijusi nekas interesants, jo “viņi paši tiek galā, sevi “nofinansējot” ar maksas studentiem”, “mācībspēki un studenti Latvijā ir pacietīgs kontingents, kas nesaceļas pret varu”, “viņiem nekā nav”, “kā elektorāts uz vēlēšanām zinātnieki nav vērā ņemami” utt. Finanšu krīzes un Latvijas iespējamā defolta apstākļos 2008. gadā augstākā izglītība un zinātne izrādījās pavisam labs (jo miermīlīgs) objekts, kura finansējumu var sarucināt uz pusi, lai valsts būtu glābta (protams, samazināja arī daudzu citu nozaru finansējumu).
Stratēģiem izrādījās taisnība – kā kusls un paklausīgs kustonis augstākās izglītības un zinātnes kopiena Latvijā turpināja paciesties, gaidīt nākotni, grimt entuziasma pilnos sapņos, cerēt, mangot, ko tikai nedarīt, lai izdzīvotu. Pētnieki kā kinofilmā skatījās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdnes Agritas Kiopas publiskotajos grafikos, kuros valsts budžeta finansējums zinātnei un augstākajai izglītībai 2020. gadā šaujas debesīs, jo sasniedz likumos paredzētos procentus no IKP. Daži varbūt pat noticēja. Vairākums gan ne. Tomēr turpināja dzīvot ierastajā cerību un izdzīvošanas režīmā, strādājot (tāpat kā medmāsas) vairākās darbavietās vienlaikus.
Dabaszinātnieki redzēja izeju Eiropas struktūrfondu maciņā, bet citas zinātņu nozares iztika ar “sausu maizi”. Ministre Šuplinska šogad personīgi nodefinēja šīs sausās maizes lielumu, sakot, ka pati par pētnieces darbu mēnesī no bāzes finansējuma saņem ap 150 eiro. Un viss. Daļai zinātnieku Latvijā tieši tā arī ir. Tam nespēj noticēt pat žurnālisti, kas, piemēram, Latvijas Radio raud par “mazu” algu – ap 1100 eiro mēnesī.
Atceros, kā zinātne ar grūtībām iespraucās Nacionālajā attīstības plānā (NAP) 2014.–2020. gadam. Redzu, kā zinātnieki un augstskolas pašlaik satraukti par sevi atgādina, lai iekļūtu NAP 2020.–2027. gadam. Zināms, kā savulaik mēģināja noturēt spēkā pie premjera iedibināto Latvijas Zinātnes un inovāciju stratēģisko padomi, kas izrādījās par vāju un nenozīmīgu, lai kaut ko mainītu. Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) priekšlikumu 2020. gadu pasludināt par zinātnes un augstākās izglītības gadu daudzi neuztvēra nopietni. Latvijas attīstība tikai vārdos ir bijusi saistīta ar Eiropas Savienības (ES) smagsvara jēdzieniem “uz zināšanām balstīta ekonomika”, “zinātņu universitāte”, jo ir ticis spēlēts līdzi tam, kā jārunā Eiropā. Nevis tam, kā jādara.
Latvijas stratēģija kopš 1991. gada ir izrādījusies ne sevišķi gudra. Kāpēc tā? To vērtēs nākamās paaudzes, ja paši nespējam saprast.
Pirmais solis – privātīpašuma, brīvā tirgus, liberālisma ideoloģijas ieviešana, kapitālisma pirmie soļi. It kā pienāktos saprast, ka ar brīva indivīda ideju akcents jāliek uz izglītotu, atbildīgu un strādīgu pilsoni, tātad uz labu izglītību, racionalitāti, zināšanām. Citādi būs murgs, nevis demokrātija, attīstīta ekonomika un pilsoniskā sabiedrība.
Bet še tev! Dominēja citas pieejas: izglītības sistēmā ieviesa brīvo tirgu, iedibināja likumus, kas palīdz vairot privātās augstskolas, studiju jēgu augstskolās vērsa uz peļņu, tīksminājās par masu izglītības efektu, kam līdzi vairojās virspusējība un paviršība. Valsts vārdā tika paziņots, ka mēs esam “tilts starp Rietumiem un Austrumiem” (līdzi tam ir nākusi to laiku biznesa nepareizā orientācija). Cik labi, ka prezidents Egils Levits ar stingru balsi šovasar pateica: beidziet, jūs, par to tiltu!
Divtūkstošajos gados parādījās cita stratēģija – valsts jāvada kā uzņēmums (premjers Andris Šķēle), universitāte ir uzņēmums (rektors Ivars Lācis), un vispār mūsu valsts misija būs pakalpojumi. Varam pakalpot kā tranzīts, kā finanšu plūsmu pārvaldnieki bankās, kā padomdevēji utt.
Tilta metafora saruka, un pieauga metafora “pakalpojums”. Universitāte un zinātne pakalpos un kalpos, bet ārpus tās tiks noteikts, kam un kā jākalpo. Zinātnes projektam noteikti jākalpo, piemēram, eksporta pieaugumam. Pamēģini tikai neaizpildīt šo pieteikuma veidlapas aili – izgāzīs!
Latvijas politiskās un biznesa elites bērni turpinās doties studēt uz ārzemēm. Bet vietējie zinātnieki un mācībspēki centīsies izdzīvot, jo – sev par nelaimi – mīl savu nozari un protestēt nav spējīgi.
Šis pakalpošanas motīvs augstākajā izglītībā un zinātnē nav sevišķi izdevies. Studenti, mācībspēki un zinātnieki intuitīvi jūt – kaut kas īsti nav pareizi. Kungu un kalpu attiecībās iet secen radošums, izziņas process un inovatīvi atklājumi. Pakalpotājs ir tikai izpildītājs.
Galīgi šķērsām valsts stratēģija aizgāja ar ideoloģiju finanšu pakalpojumu jomā: “Latvija ir tuvāk nekā Šveice!” Augļotāju gars valstī tika sekmēts ar visiem iespējamiem līdzekļiem, aizmirstot par Bībelē teikto, ka augļošana nav laba, kaut cilvēciskajā pasaulē tiek praktizēta.
Kā var nebūt laba? Ja, neko neražojot, no naudas plūsmām “nobirst” pat vairāk par mafijas pierastajiem desmit; ja valsts budžetā no tās iebirst krietnas summas, no kurām galu galā, kā teica finanšu tranzīta ideologi, varēs iedot arī augstskolām un zinātnei.
Taču notika taisni otrādi – valsts iedzīvotāji dabūja glābt turpat vai četras lielas bankas, sliktā attieksme pret augstāko izglītību un zinātni nemainījās. Pieauga valsts parāds. Tagad esam dabūjuši soda mērus no “Moneyval” par vieglprātību, iespējams, pat par teroristu finansēšanu. Man gribētos teikt – arī par “face control” trūkumu un politbiznesa nekaunību. Taču savairojās ar finanšu un uzņēmumu pārvaldību saistītas studiju programmas, piesaistot arī Vidusāzijas studentus, kam šķiet, ka te nu gan ir bijis veiksmes stāsts.
Finanšu tranzīta ideoloģija ir pieklusināta, citu pakalpojumu idejas – atmodinātas, jo pārdosim ārstniecības, tūrisma, demokrātijas eksporta, arī augstākās izglītības pakalpojumus.
Labi, lai būtu. Bet kam? Un cik gudri? Ja paskatās, no kurienes Latvijas augstskolās ir visvairāk ārzemju studentu, tad tās ir divas valstis: Indija un Uzbekistāna. Pasaules mērogā ir cēli izpalīdzēt tiem iedzīvotājiem, kam grūtāk iegūt augstāko izglītību savā zemē. Indijā ir pāri miljardam iedzīvotāju, no turienes ņemt un ņemt. Taču, kad man no Kašmiras provinces atsūtīja četru indiešu zēnu dokumentus (tajos parādījās visai vāja iepriekšējā izglītība), kuri vēlas studēt doktorantūrā Rīgā, balstoties uz iespēju no Eiropas Savienības dabūt labu atbalstu tieši zemākās kastas (dalitu) pārstāvjiem, viens no viņiem jautāja: vai, ierodoties pie jums, varēs dabūt darbu Kanādā? Es atteicu, lai gan atteikšana varbūt neatbilst mūsu jaunajai politikai.
LU ar valsts atbalstu vajag daudz cēlākus mērķus (bet tas maksās daudz!), ne tikai savākt vairāk trešās pasaules valstu studējošo un savairot studentus maksātājus. Kā teica Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida: “Mana valsts nesacenšas ar Vāciju, kāpēc ar to? Mēs izvirzām sacensību ar Silīcija ieleju!” Arī LU un citām universitātēm vajag šo pašapziņu, spēju izaicināt un uzdrošināties.
Latvijā neviena augstskola nepacelsies dižos augstumos, ja tā tiks politiski noniecināta, dedzināta un atstāta bez finansējuma. Es absolūti neticu (jo esmu redzējusi pietiekami daudz pasaules universitāšu), ka Latvijas zinātnieki ir dumji, ka mācībspēki atpalikuši un sistēma stagnējoša. Ja politiskās aprindas uz to grib paskatīties tā, tad vienmēr var atrast kaut ko sliktu.
Brīnums, ka šobrīd neviens negrib paskatīties uz lietām pozitīvi, un tas tāpēc, ka politiķi ir iesaistījušies uguns rituālos! Šamaniskie rituāli ir suģestējoši zemapziņas līmenī – pietiekami daudziem ir patīkami sajust varu un nodedzināt vienu Muižnieku! Kas viņš tāds ir, lai iet bojā! Nāks citi! Sīkums, ka viņš ir pūlējies celt LU Torņkalna akadēmisko centru. Un visa universitāte ir žagaru kaudze, ko vajag izjaukt. Tikai kurš to saliks kopā?
Abas LU Satversmes sapulces patiešām bija tālu no ideāla un tāpēc pastāv arguments, ka kļūdas rektora vēlēšanu procesā noveda pie “dedzināšanas”. Esmu jau teikusi, ka piekrītu – šīs sapulces nebija tik rūpīgi sagatavotas, kā pienāktos.
Taču, “aizdedzinot ugunskuru”, vēršoties pret LU un atsūtot rektora p. i., aizdegas daudz vairāk, nekā domāts. Vai vispār par to ir ticis padomāts? Deg zinātnieku, mācībspēku, studentu un Latvijas intelektuālās sabiedrības pašapziņa, sadeg LU starptautiskais tēls, augstākajā izglītībā nostiprinās frakcijas, nelabvēļi, sūdzētāji un glaimotāji. Pieaug bailes izteikties, zūd pārliecība par akadēmisko brīvību. Universitātes kopš viduslaikiem ir centušās būt brīvas, un tas ir bijis akadēmiskā progresa pamats.
Tagad tā vietā, lai ar universitāšu koncepciju dotos uzvarēt pasauli, nāksies strīdēties, kuras augstskolas saglabās patstāvību, kuras tiks pakļautas, kuras iznīcinātas un kuras apbalvotas. Domāju, ka LU kā novājinātākā tiks pakļauta visstraujākajām izmaiņām, kas priecēs IZM un ministres Šuplinskas labvēļus, stiprinot Jaunās konservatīvās partijas kā nepiekāpīgas armijas tēlu. Muižnieks, iespējams, tiks upurēts līdz galam, LU Senāta statuss pazemināts līdz studiju programmu izskatīšanai. Daļa LU struktūrvienību tiks likvidētas. Citas universitātes, iespējams, izvairīsies, jo nav pakļautas IZM.
Tad LU kā pilotprojektu ieviesīs Dižpadomi, valdības vadītājam nemitīgi atkārtojot: tā nebūs politizēta, nebūs! Taču tauta tam neticēs, jo ir pieredzējusi brīnumus ar valsts uzņēmumu padomēm. Rektors, pat no jauna ievēlēts (no mums vēl nezināmiem profesoriem), būs “zem galda”, jo nonāks izpildītāja lomā. LU no budžeta būs jāizdala vismaz pusmiljons, lai Dižpadomi finansētu, jo stratēģiskus lēmumus neviens par velti nerada.
Latvijā neviena augstskola nepacelsies dižos augstumos, ja tā tiks politiski noniecināta, dedzināta un atstāta bez finansējuma.
Parastos mācībspēkus tas daudz neskars, jo nekas jau īsti neuzlabosies, ja nemainīsies attieksme pret augstāko izglītību un zinātni kopumā. Ja valsts stratēģija negūs virzību uz īstenu zinātnes universitāti, Zinātniskās darbības likuma un Augstskolu likuma pildīšanu. Studenti, būdami jauni un uzņēmīgi, mēģinās iedzīvināt modernitātes garu, taču tam trūks resursu.
Politiskā elite apmierināti noskatīsies, ka, lūk, ar pārvaldības sistēmas maiņu mēs visu esam atrisinājuši, bet tā nebūs tiesa, jo ne jau tur slēpjas problēmu sakne. LU gadu desmitu atkal audzēs savu tēlu starptautiskajā arēnā, muļķīgi atvainojoties par simtgades svinību gadā notikušo traci. Latvijas politiskās un biznesa elites bērni turpinās doties studēt uz ārzemēm (tas pats sindroms, ko novēro Krievijā un citās postpadomju zemēs).
Bet vietējie zinātnieki un mācībspēki centīsies izdzīvot, jo – sev par nelaimi – mīl savu nozari un protestēt nav spējīgi. Lektori ar zinātņu grādu un atalgojumu ap 760 eiro mēnesī padomās, ka skolotājiem ir mazliet sliktāk, taču tiem vismaz ir apsolīts. Atvērtās universitātes modelis sekmēs to, ka varēs dabūt pasniedzējus ārzemniekus, kuriem, iespējams, nāksies solīt vismaz divreiz lielāku algu. Daži no viņiem būs atraktīvi un izcili, tāpēc ka lolos cerību kļūt par vietējo apgaismotājiem. Bet daļa varbūt pat izrādīsies sliktāki, jo nāks no ārzemnieku bezdarbnieku vidus.
Augstskolu un zinātnes sistēmā izaugs jaunas problēmas. Izglītības un zinātnes ministrijā būs citi laiki, tracis tiks piemirsts, varbūt pat ministre Šuplinska izkaros 2020. gadam zinātnes bāzes finansējuma pieaugumu par 30 miljoniem (nupat jau prasība saruka uz 20 miljoniem) un viņai tiks piedots, ka bija tik dedzinātkāra. Latvijai ir savs lepnums, un varbūt tas atdzims caur upurēšanu, karstiem pelniem un vajadzību dzīvot mierā tālāk.
