Zinātnieka misija ir iet pret straumi

Pēc tam, kad vētrainu kritiku izraisīja jauno valsts finansēto zinātnisko pētījumu projektu izziņošana, jūs nācāt klajā ar viedokļrakstu, kurā uzdodat jautājumu: vai universitātes vēl joprojām ir brīvās domas bastions? Kas ir jūsu bažu pamatā – viedokļu sadursme saistībā ar minēto pētījumu konkursu, vai arī problēma ir plašāka un senāka? 

Domāju, ka problēma ir plašāka, dziļāka un pavisam noteikti – senāka. Būtībā tā ir tik veca, cik sen zinātnieki nākuši klajā ar jauniem atzinumiem un atklājumiem. Kā zināms, par ķecerībām zinātnieki ir dedzināti uz sārta, nemaz nerunājot par naudas nepiešķiršanu pētījumiem. Līdz pat 18. gadsimtam universitātes faktiski skaidroja teoloģiskās nostādnes. Tikai 18. gadsimtā mūsdienu zinātnes universitāšu idejas pamatlicējs Vilhelms fon Humbolts pārskatīja to darbības pamatus, iezīmējot tādus principus kā universitāšu institucionālā autonomija un akadēmiskā brīvība, mācīšanas un pētīšanas brīvība. Tie ir ārkārtīgi svarīgi nosacījumi, lai zinātne attīstītos.

Man patīk salīdzinājums, ko mācītājs Indulis Paičs izteica raidījumā “Krustpunkti”, proti, Jēzu Kristu nepiesita krustā tāpēc, ka viņš bija konservatīvs. Gluži pretēji – viņš nāca ar tam laikam jaunām idejām. Arī zinātni un sabiedrību uz priekšu virza jaunas, neietekmētas un brīvas idejas. Turklāt ir pilnīgi saprotams, ka sabiedrība ne vienmēr akceptē zinātnieku piedāvāto. Tādēļ jau zinātnieki arī ir zinātnieki – viņi izvirza domu, kas var būt pretrunā vispārpieņemtajam. Kad Koperniks nāca klajā ar saviem atklājumiem par heliocentrisko sistēmu, apgāžot pastāvošo ideju par Zemi kā Visuma centru un atzīstot, ka tā griežas ap Sauli, filosofs Mišels de Montēņs teica, ka Rietumu kristīgā pasaule lielāku pazemojumu nav piedzīvojusi, jo sabrūk gadsimtiem pieņemtā pasaules aina, kurai cilvēki ir ticējuši. Zinātnieka misija ir iet pret straumi.

Jautājumus patlaban raisa diskusija par akadēmiskās brīvības un pētījumu praktiskās pielietojamības attiecībām kontekstā ar sabiedrības uzskatiem par zinātnes uzdevumiem.

Jā, akadēmiskā brīvība un institucionālā autonomija ir nepieciešama, lai pasargātu zinātniskās domas attīstību no ietekmēšanas. Vienlaikus Vilhelms fon Humbolts ir paudis, ka zinātnieks nedrīkst sēdēt ziloņkaula tornī – viņam jāņem vērā arī sabiedrības intereses. Sabiedriskais lietderīgums ir svarīgs.

Tas vienmēr ir bijis “šķēpu laušanas” jautājums. Sabiedrība, lielākoties nespeciālisti, eksakto zinātņu, kā, piemēram, fizikas, matemātikas, un citu projektu tēmas un nosaukumus īsti neizprot. Tādējādi par attiecīgajiem pētījumiem netiek uzdoti jautājumi, vai tie ir lietderīgi vai ne, vai to rezultātā kaut ko atklās vai ne. Turpretī sociālo un humanitāro zinātņu pētījumu nosaukumos ir sabiedrībā atpazīstami jēdzieni. Tāpēc jau tās ir sociālās zinātnes.

Te ielaužas mūsu uzskatu problēma, respektīvi, pētījumu tēmas tiek vērtētas kā pieņemamas vai nepieņemamas. Sociālās un humanitārās zinātnes tradicionāli ir vairāk pakļautas nosacīti ideoloģiskam spiedienam no ārpuses, jo pētījumi tajās ir par sabiedrībai it kā saprotamām tēmām, kas patiesībā tādas līdz galam var nebūt. Te vietā ir Humbolta pirms divsimt gadiem uzsāktā diskusija par zinātnes trešo misiju – skaidrošanu, zinātnes komunikāciju. Zinātniekiem ir daudz vairāk jāskaidro, kas notiek. Minētais kļūst arvien aktuālāks.

Viens no uzskatāmākajiem piemēriem, sabiedrībai plaši apšaubot pētījuma lietderību, ir pirms pāris gadiem FLPP veiktais pētījums par Wolt un Bolt kurjeru labbūtību. 

FLPP konkurss no pētnieku viedokļa ir milzīga laimes spēle. Šogad bija vairāk nekā 600 pieteikumu, no kuriem apstiprināja tikai deviņus procentus. Vērtētāji šajā konkursā ir starptautiski. Savukārt kritizētāji lielākoties ir lasījuši tikai pētījuma nosaukumu un varbūt īsu kopsavilkumu. Tomēr pētījums par minēto kurjeru labbūtību ir valsts drošības jautājums. Latvijā ir gana daudz migrantu, kuri strādā par kurjeriem. Tādēļ ir būtiski saprast, kā šie cilvēki dzīvo un kā jūtas, lai cita starpā novērtētu varbūtēju iesaistīšanos kriminālās darbībās vai nemieros. Runa ir ne tikai par ekonomisko, bet arī emocionālo labbūtību, ņemot vērā, ka regulāri aizvainots cilvēks kādā brīdī kļūst agresīvs.

Vēl viens projekts, kuram nupat “klupa krāgā”, ir pētījums par viendzimuma ģimenēm. Reti kurš iedomājas, ka Latvijā dominē viendzimuma ģimenes, kur bērnu audzina mamma vai mamma un vecmāmiņa – viens dzimums. Taču kritiķi un apšaubītāji pieķeras tikai vienam vārdam, proti, “viendzimuma”. Viendzimuma partnerattiecību skaits ir krietni mazāks.

Vai finansējuma konkursu rīkošana pēc būtības nav pretrunā akadēmiskajai brīvībai? Vai nesanāk, ka mūsdienās Latvijā akadēmisko brīvību vairāk ietekmē projektu rakstīšanas prasme?

FLPP konkurss pētniekus neierobežo pētniecības tēmu formulējumos. Šis pētījumu projektu konkurss ļauj īstenot akadēmisko brīvību pēc būtības. Ir citi pētījumu konkursi, kuros tiek noteikti pētījuma uzdevumi, piemēram, valsts pētījumu programmu konkursi. Tajos pēta jautājumus, kas attiecīgās nozares ministrijai ir aktuāli.

Cik lielā mērā augstskolas spēj nodrošināt akadēmisko brīvību? 

Finansējums zinātnei Latvijā nav tas lielākais. Tomēr universitātes, protams, organizē iekšējos projektu konkursus gan fakultāšu, gan visas augstskolas līmenī. Tam izmanto, piemēram, tā dēvēto bāzes finansējumu. Taču jāņem vērā, ka finansējums zinātnei tiek piešķirts, pamatojoties uz iepriekš sasniegtajiem rezultātiem. Līdz ar to, ja konkrētu zinātņu nozaru pētniekiem tiks ierobežotas iespējas piedalīties projektu konkursos, rezultāti būs mazskaitlīgāki un finansējums – mazāks.

Kāda, jūsuprāt, ir politisko lēmumu pieņēmēju izpratne par zinātnes uzdevumiem un pētījumiem, kas atbilstoši tiem tiek veikti? 

Lielākā daļa Latvijas politiķu nav zinātnieki. Viņu izpratne par zinātni būtu jāveicina, un zinātniekiem jāskaidro, kas tiek pētīts. Piemēram, ieskatoties aktualitātēs Latvijas Universitātes tīmekļvietnē, redzam, ka sociālo zinātņu pētījumu vadītāji skaidro, ko, kā un kāpēc viņi darīs.

Problēma zināmā mērā ir politisko partiju balstīšanās uz noteiktu ideoloģiju un konkrētu ideju un ideoloģiskās pārliecības aizstāvēšana. Ja tā ir pretrunā pētījumu projektā minētajam, politiskā partija, iespējams, vēlas iebilst. Vienlaikus, ja partijas pārstāvjiem kāda parādība šķiet nepieņemama, tas nenozīmē, ka sabiedrībā tās nav. Piemēram, mani kolēģi no Tībingenas Universitātes pētīja neonacistu organizācijas un jauniešus tajās. Pētnieki būtībā tērēja Vācijas valsts līdzekļus, lai pat iefiltrētos šajās organizācijās, piedalītos to pasākumos un saprastu, kā un kāpēc jaunieši kļūst par radikālo politisko kustību biedriem. Noteiktas partijas Vācijā varētu teikt: “Ārprāts, kā gan var tērēt valsts naudu, lai ietu kopā ar neonacistiem mītiņos?!” Zinātniskajā darbībā nevajadzētu pastāvēt ierobežojumiem, tai skaitā pētot nepopulārus jautājumus, ja vien tas nav pretrunā likumam.

Gan politiķu, gan sabiedrības uzskatos saistībā ar zinātnisko pētījumu tēmām ir izteikts viedoklis, ka zinātnes virsuzdevums, ja reiz tā saņem valsts finansējumu, ir redzams ekonomiskais labums, kādu pētījumi dos, tādējādi īpaši neizdevīgā situācijā nostādot sociālās un humanitārās zinātnes. 

Viens no FLPP konkursa pētījumu projektiem, par kuru atbild Latvijas Universitāte un kura pamatotība tika apšaubīta, un kas saņēma pārmetumus par lietderību, ir par autovadītāju uzvedību. Pētījumus šajā jomā veic profesors Ivars Austers, kurš ir ārvalstīs atzīts auto vadītāju uzvedības pētnieks ar nozīmīgām starptautiskajām publikācijām. Zināms, ka Latvijā ir ārkārtīgi liels bojāgājušo skaits satiksmes negadījumos. Tāpat ir izpētīts, ka viena autoavārijā zaudēta darbspējīga cilvēka dzīvība valstij nozīmē zaudējumus vidēji 600 000 eiro apmērā. Ja ar konkrētajiem pētījumiem ir iespējams mainīt autovadītāju uzvedību, samazinot bojāgājušo skaitu, ekonomiskais ieguvums ilgtermiņā ir ievērojami lielāks, nekā sākotnēji spējam iedomāties. To pašu var sacīt arī par daudziem citiem pētījumiem.

Tas vēlreiz apliecina, cik svarīga ir tā sauktā zinātnes komunikācija. Ir valstis, kurās ar to nodarbojas īpaši zinātnes atbalsta centri. Kādā līmenī, jūsuprāt, zinātnes komunikācija ir Latvijā, un ko vajadzētu darīt, lai to stiprinātu?

Latvijas zinātne nav bagāta. Citiem vārdiem, zinātnes komunikācijai nav pietiekamu līdzekļu, un arī pētnieciskajos projektos tai ne vienmēr tiek paredzēts finansējums. Pateicos visiem medijiem, kuri interesējas par zinātni un aicina zinātniekus skaidrot, ko viņi pēta. Pēdējos gados ir tendence veidot tā dēvēto atvērtās zinātnes ietvaru. Proti, zinātnieki publicē savus pētījumus tā, ka, ieejot internetā, tos var atvērt un izlasīt. Jautājums ir, cik esam spējīgi izlasīt un saprast nopietnus zinātniskos rakstus? Problēmu Latvijā, iespējams, rada tas, ka zinātnes valoda ir angļu valoda. Tāpēc populāra zinātniskā diskusija un raidījumi par zinātni ir ļoti nozīmīgi. 

Vēl viens virziens, kas patlaban strauji attīstās, ir sabiedriskā zinātne, kur atsevišķus cilvēkus un sabiedrību kopumā iesaista pētījumu veikšanā, piemēram, sikspārņu skaitīšanā. Es esmu iesaistījusies vides pētījumā, kurā ik gadu 30. aprīlī un 30. oktobrī fotografēju ievu, koku pie savas mājas, tā sniedzot datus, kas noder, lai spriestu par klimata pārmaiņām. Lai gan zinātnes komunikācija šobrīd tiek attīstīta dažādos veidos, tai Latvijā, protams, jābūt krietni plašākai un pamatotākai.

Ko tieši zinātnes komunikācijā vajadzētu darīt Izglītības un zinātnes ministrijai?

Sarežģīts jautājums. Ministrijai līdzekļi ir ierobežoti. Turklāt pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā pat Eiropas Savienības līmenī ir doma, ka naudu aizsardzības vajadzībām noņems arī zinātnei. Tas patiesībā ir diezgan netālredzīgi.

Ministrija ir starpnieks starp zinātniekiem un politiķiem. Es aicinātu ministriju organizēt tikšanās, diskusiju pēcpusdienas par aktuālajām tēmām pētniecībā, kaut arī nāks tikai tie, kuriem tas patiešām interesē. Tiklīdz sākās diskusija par FLPP atbalstīto pētījumu pamatotību, mēs Latvijas Universitātē sarīkojām preses konferenci. Atnāca divi mediji. Protams, pat divi ir labāk nekā neviens, tomēr… Jūs esat pirmais un vienīgais medijs, kas izrādījis interesi par manu viedokļrakstu. Tas arī ir simptomātiski zināmā mērā.

Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrija FLPP projektiem piedāvā ievērojami samazināt humanitāro un sociālo pētījumu daļu. Tas ir briesmīgi, jo tieši konkrētās zinātnes noteiktās situācijās, tostarp valsts drošības jomā, var būt daudz būtiskākas par eksaktajām. Minētais varētu veicināt jauno zinātnieku, talantīgāko jauniešu aizplūšanu uz ārzemēm. Kaut vai uz Igauniju, kur situācija un attieksme pret sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir citāda.

Sociālās un humanitārās zinātnes nodarbojas ne vien ar Latvijas kultūras, vēstures un nacionālās identitātes pētniecību, bet arī cilvēku uzvedības, noskaņojuma, darbības novērtēšanas un izprašanas jautājumiem, ar vērtībām, kas nosaka cilvēku rīcību. Taču humanitārajām un sociālajām zinātnēm, salīdzinot ar eksaktajām, ir daudz lielākas iespējas tikt apšaubītām sabiedrībā un mazākas izredzes iegūt finansējumu pētījumiem.