Zanda Rubene
LU Doktorantūras skolas direktore, profesore
Publicitātes attēls
Universitātei Eiropā ir gandrīz tūkstoš gadu sena vēsture. Tūkstoš gadi domāšanas, jautājumu uzdošanas, kritiskas spriešanas un neatkarīgu ideju attīstības. No viduslaiku klosteriem līdz mūsdienu moderni aprīkotām auditorijām – universitātes vienmēr ir bijušas intelektuāla spēka un brīvās domas centri. Vismaz tā tam vajadzētu būt.
Diemžēl šodien arvien biežāk nākas uzdot visiem neērtu jautājumu – vai universitātes vēl aizvien ir brīvas savās domās un darbos?!
Mēs dzīvojam laikā, kad universitātes tiek pakļautas ekonomiskām prasībām, politiskām gaidām un sabiedrības noskaņojumam. Sociālās un humanitārās zinātnes saskaras ar aizvien lielāku spiedienu izpatikt noteiktai ideoloģijai, lai nezaudētu finansējumu vai reputāciju. Arī studiju programmas bieži tiek vērtētas pēc to pievienotās vērtības tūlītējā darba tirgū, nevis zināšanu ietilpības un ilgtspējas.
Vācu sociologs Makss Vēbers jau 1919. gadā paredzēja, ka šāds brīdis agrāk vai vēlāk iestāsies: universitāte kā uzņēmums, kur profesors “pārdod” zināšanas līdzīgi kā tirgus sieva pārdod dārzeņus. Vai šodien varam teikt, ka dzīvojam Vēbera pravietotajā “zinātnes tirgus laukumā”?!
Filozofa Vilhelma fon Humbolta ideāls par universitāti kā neatkarīgas domas un brīvas pētniecības templi savam laikam bija ļoti radikāls, un ir radikāls joprojām. Viņš iestājās par to, lai universitātes būtu autonomas – bez valsts, baznīcas vai politiskās varas spiediena. Viņš uzskatīja, ka zināšanas nav prece, ko pārdot. Tās ir process, dialogs, brīvība domāt un rīkoties saskaņā ar savu pārliecību, un arī kļūdīties. Turklāt studentiem jābūt nevis pasīviem zināšanu patērētājiem, bet gan līdzvērtīgiem partneriem šajā procesā, jo universitātēs viņi ir daļa no zināšanu radīšanas procesa (es pat teiktu – brīnuma).
20. gadsimta totalitārie režīmi – gan nacistiskā Vācija, gan padomju režīms – uzskatīja zinātni par instrumentu ideoloģijas nostiprināšanai. Piemēram, PSRS aizliedza ģenētiku, jo tā neatbilda oficiālajai doktrīnai. Zinātne, kas apšaubīja šo dogmu, tika iznīcināta. Bērni ar ģenētiskām slimībām – ignorēti vai izolēti. Kreiļi – “lauzti”. Homoseksualitāte – izdzēsta no publiskās apziņas, bet par seksu jūs jau paši zināt…
Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kurā zinātne kalpo varai? Vai tādā, kas kalpo cilvēkam un cilvēcei? Tādā sabiedrībā, kur zinātne ir neatkarīga, kritiska un atbildīga pagātnes, tagadnes un nākamības priekšā.
Akadēmiskā brīvība ir demokrātiskas sabiedrības priekšnoteikums. Bez tās mēs atgriežamies situācijā, kur zinātnieki klusē bailēs, jo var tikt sodīti. Universitāte nav tikai ēka, pirmkārt tie ir civēki un telpa brīvai domai. Vieta, kur var uzdot neērtus jautājumus, cieņpilni diskutēt un nonākt pie rezultāta. Vieta, kur var apšaubīt autoritātes un vienīgās pareizās patiesības. Vieta, kur nav jābaidās domāt citādi, domāt plašāk, jo bez zinātnes nebūtu ne mūsdienu sabiedrības, ne valsts.
