Stipendija, sadarbojoties Baltijas valstu zinātņu akadēmiju un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) nacionālajām komisijām, tiek piešķirta Baltijas mērogā. Jau otro gadu to saņem deviņas zinātnieces no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. 2024. gadā iedibinātās un 7000 eiro lielās stipendijas mērķis ir nacionālajos konkursos izvērtēt un sniegt atbalstu labākajām Baltijas valstu jaunajām zinātniecēm viņu virzībā uz izcilību zinātnē, kā arī popularizēt jauno zinātnieču sasniegumus un iedrošināt talantīgākās studentes izvēlēties zinātnieces profesiju.
Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē (Latvijā) 2025. gadā piešķirta:
- bioloģijas zinātņu doktorei Montai Brīvībai par pētījumu “Precīzijas medicīna onkoloģijā”;
- humanitāro zinātņu doktorei Janai Kukainei par pētījumu “Augu estētika Baltijas laikmetīgajā mākslā: sieviešu stāsti un pieredze”;
- doktora grāda kandidātei fizikā Elīnai Pavlovskai par pētījumu “No divdaļiņu sadursmēm līdz kolektīviem stāvokļiem: elektronu korelāciju analīze mezoskopiskos kolaideros”.
Latvijā stipendijai bija pieteikusies 51 pretendente, liecina UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas sniegtā informācija. 38 pieteikumi saņemti zinātņu doktoru konkursam, bet 13 pieteikumi – doktora grāda kandidāšu konkursam. 33 pieteikumi vērtēti dabaszinātņu, inženierzinātņu un tehnoloģiju, medicīnas un veselības zinātņu jomā, savukārt 16 pieteikumi – humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Tos vērtēja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) zinātņu nodaļu ekspertu komisijas, turpretī galīgo lēmumu pieņēma kopīgā LZA un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ekspertu komisija. Konkursu “Baltijas stipendija sievietēm zinātnē 2025” finansiāli atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija.
Konkursa “Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē 2025” laureāšu apbalvošanas ceremonija notiks šī gada 27. novembrī Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Portretu zālē. Tajā sveiks arī uzvarētājas no Igaunijas un Lietuvas.
LV portāls jautā
Par ko ir jūsu pētījums, un kāds ir tā devums sabiedrībai? Kāda, jūsuprāt, patlaban ir lielākā problēma, kura kavē zinātnes attīstību jūsu pārstāvētajā nozarē un Latvijā kopumā?
Elīna Pavlovska
doktora grāda kandidāte fizikā
Publicitātes foto
Jebkuras elektriskās ierīces darbības pamatā ir elektroni – vismazākās lādētās daļiņas, kuru kustība veido strāvu. Ikdienā pazīstamajās ierīcēs, piemēram, spuldzītēs, strāvu rada milzīgs skaits elektronu. Šādas strāvas kopējo uzvedību atsevišķi elektroni neietekmē, gluži kā viens cilvēks pūlī.
Ierīces, kuras es pētu, atšķiras no ierastajām, proti, tās ir mazākas par mata diametru un atdzesētas līdz ļoti zemām temperatūrām. Pats būtiskākais – strāva tajās tiek kontrolēta ar viena elektrona precizitāti, kā rezultātā tās īpašības nosaka atsevišķu elektronu individuālā daba.
Šīm ierīcēm ir plašs potenciāls pielietojumam kvantu tehnoloģijās – kvantu skaitļotājos un pavisam jaunos sensoros ar vissmalkāko fundamentāli iespējamo izšķirtspēju, piemēram, vienelektrona elektrometros vai tranzistoros, – kas ļautu uztvert ārkārtīgi vājus elektriskos signālus vai vadīt strāvu ar vēl nebijušu precizitāti.
Lai cilvēki varētu izveidot un pielietot šādas iepriekš nebijušas ierīces, jāsaprot, kā tās darbojas pašos pamatos. Tā ir mana specialitāte. Respektīvi, izmantojot zināšanas fizikā, izveidoju teorētisko modeli, kas spēj aptveroši skaidrot sistēmas izturēšanos un prognozēt eksperimentāli sagaidāmos rezultātus. Teorija bieži vien virza eksperimentālos pētījumus, savukārt tie noder kā mēraukla šī brīža izpratnei.
Pateicoties FLPP (fundamentālo un lietišķo pētījumu projektiem), mēs attīstījām zināšanas, kas tagad ir ļoti pieprasītas Eiropā. Tādu pētījumu rezultātā iegūtā starptautiskā reputācija un atpazīstamība devusi iespējas tikt uzaicinātiem piedalīties jaunos pētījumos, kuros jau tiek pētīti atsevišķu elektronu tranzistoru pielietojumi.
Domāju, ka problēmas, ar ko Latvijā saskaras nozare, kuru pārstāvu, ievērojami neatšķiras no pārējām jomām un zinātnes kopējās ainas. To pamatā ir pētniecības finansēšanas sistēma, kas balstās uz īstermiņa projektu cikliem (parasti – trim gadiem), tādējādi apgrūtinot zināšanu, infrastruktūras un komandu pēctecību. Fundamentālajai zinātnei nepieciešams ilgāks redzējums un stabilitāte, pretējā gadījumā uzkrātā pieredze un kompetence starp finansējuma periodiem vienkārši izklīst.
Fundamentālie pētījumi paredzēti zināšanu iegūšanai, un to pielietojumu nevar paredzēt, kamēr attiecīgās zināšanas nav iegūtas.
Proti, zinātne nav ceļš ar iepriekš noteiktu galamērķi – tā vairāk līdzinās kartēšanas ekspedīcijām. Mēs dodamies teritorijās, kur neviens vēl nav bijis, un atgriežamies ar karti, kas rāda, kur atrodas derīgie izrakteņi. Lai dotos šādās “ekspedīcijās”, jābūt starp labākajiem pasaulē. Tam nepieciešama liela specializācija un ilgstoša ieguldīšanās. Paredzēt, kur derīgie izrakteņi atradīsies, nav iespējams, bet tikai tad, kad karte ir izveidota, var sākties nākamie posmi – “dārgakmeņu rakšana un slīpēšana”, to tālāka izmantošana. Turklāt tas viss ir iespējams tikai vairāku zinātnieku kopīga darba rezultātā. Tāpēc īstermiņa projekti nav piemēroti konkrētajām “ekspedīcijām” – tās prasa laiku, pacietību un uzticēšanos. Minētās problēmas īpaši izjūt jaunie zinātnieki, kuriem stabilitāte ir vitāli svarīga, lai bruģētu ceļu no daudzsološām idejām līdz pieredzē balstītai konkurētspējai.
Monta Brīvība
bioloģijas zinātņu doktore
Publicitātes foto
Šobrīd ikdienā strādāju pie vairākiem personalizētās jeb precīzijas medicīnas projektiem, tomēr visvairāk mani saista bērnu onkoloģijas pētījumu virziens, ko īstenoju ciešā sadarbībā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālistiem. Projektā mēs analizējam audzēju ģenētisko informāciju, lai izprastu slimības molekulāros cēloņus un identificētu iespējamos terapeitiskos mērķus. Paralēli terapijas gaitā pētām zarnu mikrobiomu, meklējot agrīnus rādītājus, kas ļautu prognozēt ārstēšanas efektivitāti un potenciālo blakņu riskus.
Vienlaikus veidojam nacionālo paraugu un datu krājumu biobankā, nodrošinot ilgtspējīgu resursu bērnu onkoloģijas izpētei un starpdisciplinārai sadarbībai Latvijā. Nākotnē īpaši vēlos pievērsties centrālās nervu sistēmas audzēju izpētei un klīniski izmantojamu biomarķieru identificēšanai, izmantojot šķidrās biopsijas, t. i., analizējot audzēja atstātās pēdas asinīs vai likvorā, nevis iegūstot audu paraugus ar invazīvām procedūrām.
Šāda pieeja būtu saudzīgāka un drošāka, paātrinātu diagnostiku un ļautu precīzāk uzraudzīt terapijas ietekmi, sevišķi pacientiem, kam audzēja audu iegūšana ir apgrūtināta vai saistīta ar paaugstinātu risku.
Es ticu, ka attiecīgie pētījumi ilgtermiņā veicinās personalizētas pieejas attīstību bērnu onkoloģijā. Turklāt bioloģiskais materiāls un apjomīgie genoma dati ļauj sadarboties ar citiem pētniekiem konkrētajā jomā, tādējādi nodrošinot iespēju iegūt fundamentālas zināšanas par slimību attīstības mehānismiem.
Lielākais šķērslis ir fragmentēta un neilgtspējīga finansēšana – trūkst paredzamu, vairāku gadu ieguldījumu gan infrastruktūrā, gan cilvēkresursos, kas savukārt kavē stratēģisko attīstību. Otrs būtiskais izaicinājums ir datu integrācija un pieejamība: lēnas datu apmaiņas procedūras un piesardzīga juridiskā interpretācija kavē klīnisko un omikas datu sapludināšanu pacientu reālai aprūpei.
Papildus tam izjūtams speciālistu, it īpaši bioinformātiķu un datu zinātnieku, kapacitātes trūkums. Tāpat trūkst pietiekamu mehānismu jauno pētnieku motivēšanai un noturēšanai. Situāciju saasina arī pārmērīgs administratīvais slogs, proti, atskaišu un citu birokrātisku pienākumu veikšana atņem laiku kvalitatīvai pētniecībai, kamēr iepirkumu procedūras nereti aizkavē vai pat ierobežo noteiktu eksperimentu īstenošanu.
Jana Kukaine
humanitāro zinātņu doktore
Publicitātes foto
Mani interesē, kā postpatiesības laikmetā, kad Eiropai un pasaulei veļas pāri populisma vilnis, māksla saglabā spēju kritiski raudzīties uz sabiedrības procesiem un paust sarežģītas patiesības. Zināmā mērā to dara arī zinātne, tomēr mākslas valodai ir savas iezīmes un priekšrocības, – tā izmanto tiešāku uzrunas veidu caur ķermeni, emocijām un personīgiem stāstiem. Savā pētījumā pievēršos mākslai caur tā dēvēto pavērsienu uz augiem, kas ir jauna humanitāro un sociālo zinātņu paradigma, noteikts domāšanas veids, kurš reaģē uz ekoloģisko katastrofu un aicina veidot jaunas attiecības ar dabu. Augi tiek izcelti tāpēc, ka vēsturiski Rietumu filozofijā tie bija atstāti novārtā.
Pāreja uz ilgtspējīgākām attiecībām ar dabu var notikt, ja mainām uztveri un vērtības. Māksla to var palīdzēt īstenot neuzbāzīgā, suģestējošā veidā.
Atbalstītajā pētījumā raudzīšos, kā interesi par augiem jeb “augu domāšanu” nostiprina Baltijas laikmetīgā māksla. Šī joma augu pētniecībai ir īpaši pateicīga, jo tradicionāli mūsu kultūrā augi ir izteikti klātesoši – ārstniecībā, rekreācijā un uzturā. Tomēr Latvijā patlaban trūkst laikmetīgāka skatījuma uz augiem, kur tos analizētu mūsdienu teoriju kontekstā. Viena no šādām mūsdienu teorijām, ko izmantošu, ir feminisms, ar kuru strādāju ilgstoši. Tāpēc mana pētījuma fokusā ir sieviešu pieredzes un stāsti, kuros atklājas augu zināšanas un pieredzes.
Tā nav nejauša izvēle, jo tieši sievietes mūsu reģionā ir vākušas un nodevušas nākamajām paaudzēm zināšanas par augiem un prasmes tos izmantot.
Piesakot feministisko skatījumu, vēlos aktualizēt vēl vienu mūsdienās aktuālu problēmu – dzimumu nevienlīdzību un dzimtē balstīto vardarbību, pret ko sabiedrībai arvien ir augsta iecietība.
Lielākā problēma ir nepietiekamais finansējums un zinātnieka darba atkarība no projektiem. Tādēļ pētnieku dzīves stabilitāte ir pastāvīgi apdraudēta. Ja darba dzīvi strukturē projekta laika rāmis, tiek izvēlēti attiecīgi pētniecības uzdevumi – tādi, kurus var realizēt divu vai triju gadu laikā. Tas nozīmē sadrumstalotību. Īstenot ilgtermiņa mērķus šādā situācijā ir izaicinoši.
