“Baltijas stipendija sievietēm zinātnē” jau vairākus gadus tiek piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas rīkotajā konkursā par pētījumiem dzīvības, fizikas un vides zinātņu, materiālzinātņu, matemātikas, datorzinātnes, informācijas zinātnes, kā arī inženierzinātņu jomā.
Tāpēc bija patīkams pārsteigums laureāšu vidū ieraudzīt arī humanitāro zinātņu pārstāvi – filozofijas doktori Anni Sauku. Piešķirto stipendiju Anne Sauka izmantos, lai strādātu pie projekta “Dzīvība, vide un situētas zināšanas: baltu mitoloģija kā zināšanu avots vides filozofijā”. Pētniece uzsver, ka vidi ap mums un mūsos būtiski ietekmē cilvēku vērtības, prakses un attieksmes – tātad arī dominējošie naratīvi jeb stāsti, ko stāstām par pasauli.
Plašāk par tēmu >>
Anne, vispirms apsveicam ar iegūto stipendiju! Ko tā jums kā humanitāro zinātņu pārstāvei nozīmē? Itin bieži, runājot par nepieciešamību ieguldīt zinātnē kā valsts attīstības stūrakmenī, cilvēki ar to lielākoties domā fiziku, ķīmiju, inovācijas, IT, mākslīgo intelektu... Lai tiktu radītas materiālas vērtības, kas varētu veicināt ražošanu, nest peļņu.
Tas ir liels pagodinājums un motivācija turpināt darbu. Man ir prieks, ka stipendija šogad pirmo gadu ir pieejama arī humanitāro zinātņu pētniekiem.1
Kā pasniedzēju universitātē, kā asociēto profesori mani, protams, uztrauc humanitāro zinātņu jautājums. Īsti nespēju aptvert, kā tas ir iespējams, ka mēs kā valsts un kā sabiedrība kopumā nesaprotam humanitāro zinātņu nozīmi.
Ir taču skaidrs – ja gribam kritiski domājošu sabiedrību, kas spēj analizēt lielo daudzumu informācijas, kurā šobrīd dzīvojam, tad humanitārās zinātnes ir pat ļoti nozīmīgas.
Tostarp kontekstā ar sociālajiem medijiem, kas ietekmē un līdzveido sabiedrības viedokli.
Hierarhiska zinātņu nozaru salīdzināšana man nav pieņemama. Mums ir vajadzīgas gan eksaktās, gan humanitārās, gan sociālās zinātnes, un katrai no tām ir sava loma un uzdevumi.
Ko vajadzētu darīt?
Pirmkārt, vajadzētu ieguldīt humanitārajās zinātnēs jau skolas līmenī – ne tikai finansiāli, bet arī saturiski. Domājoši un kultūrā izglītoti jaunieši ir tas, uz ko mums jātiecas.
Nevar teikt, ka humanitārās zinātnes nav pārstāvētas mācību saturā, taču tās visbiežāk diemžēl netiek pasniegtas kā zinātnes. Proti, kā joma, kurā ir daudz neskaidrību, kas liek uzdot jautājumus un meklēt inovatīvus risinājumus. Ir jārada izpratne par humanitārajām un sociālajām jomām kā tādām, kuru veidošanā katrs pats aktīvi var iesaistīties.
Šobrīd ētikas stundās bērniem pārsvarā māca to, kas ir slikts vai labs, it kā to pirms viņiem kāds jau būtu izlēmis un tālāka rīcība nebūtu nepieciešama.
Viņiem, iespējams, nav nekādas nojausmas, ka patiesībā ētika ir ļoti plaša sfēra, kura spriež par sabiedrības procesiem, iesaistās eksakto zinātņu pētījumos un piedalās būtisku sociālpolitisku lēmumu pieņemšanā.
Tieši šie bērni būs tie, kam nākotnē būs jāizšķiras – kas mums kā sabiedrībai ir vai nav pieņemami, tostarp arī vides un ilgtspējīgas attīstības, medicīnas ētikas un IT jomās.
Manuprāt, lai veicinātu skolēnu interesi par zinātni – tiklab humanitāro, kā eksakto –, skolā jau no paša sākuma, no pirmajām klasēm ir jārada priekšstats par to, cik daudz ir nezināmā.
Ētika, tāpat kā fizika vai ķīmija, nav noslēgta sistēma, bet dinamiska un jauninājumiem atvērta zināšanu veidošanas sistēma, kaut kas tāds, ko attīstīt, nevis apgūt.
Jau skolā vajadzētu veicināt kritisko domāšanu, spēju atšķirt patiesu ziņu no viltus ziņas, spēju analizēt argumentus, tostarp klausīties un saprast, piemēram, politiskas debates. Ja skolēni nespēs saprast pausto informāciju un saskatīt dažādas kopsakarības, tad nevar sagaidīt, ka viņi uzrādīs labus rezultātus jebkurā zinātņu jomā, kuru izvēlēsies. Un tā visa ir humanitāro zinātņu atbildības joma.
Jautājumi, kritika un analīze ir jebkuras domāšanas pamatā. Arī filozofijas programmās uzsveram tieši šo aspektu.
Ja runājam par humanitāro zinātņu attīstību universitātes līmenī, tad, manuprāt, lielākā nelaime šobrīd ir finansiālās problēmas. Ir taču skaidrs, ka neviens uzņēmums nevar attīstīties bez investīcijām. Tomēr ieguldījumu humanitārajās zinātnēs varam sagaidīt tikai tad, ja politisko lēmumu pieņēmēji apzinās, ka humanitārās zinātnes ir tikpat nozīmīgas kā eksaktās un sociālās zinātnes.
Latvijas izglītības sistēmā jau kopš valstiskās neatkarības atgūšanas notiek nemitīgas pārmaiņas, kas tiek raksturotas kā reformas, bet nenes cerētos rezultātus. Kur, jūsuprāt, ir problēma?
Tas, manuprāt, nav tikai Latvijas fenomens vai kāda tieši mums specifiska problēma. Te ir jautājums par saturu un formu. Strukturālās reformas veicam ļoti daudzos dažādos līmeņos. Strukturālās reformas – formas mainīšana – ir tas, pie kā parasti ķeras. Jautājums ir par to, vai, mainot formu, patiesi mainās saturs un vai skolu un augstskolu darbinieki pietiekamu laiku var veltīt arī tiešajam darbam un vērtīgām saturiskām pārmaiņām.
Reformas paņem daudz spēka. Tāpēc ir svarīgi šo spēku izlietot jēgpilni, lai pasniedzējiem atliek gana daudz laika pamatdarbam, saturiskajai pusei.
Kāda ir humanitāro zinātņu nozīme vides jautājumu risināšanā?
Kopumā gan vides humanitārajām zinātnēm, gan arī vides filozofijai un visām humanitāro zinātņu jomām, kas interesējas par vidi, ir nozīme vismaz trīs līmeņos.
Visacīmredzamākais šo zinātņu pamata uzdevums ir apzināt sabiedrības viedokli, cenšoties salāgot zinātnes un dažādu sabiedrības grupu intereses. Piemēram, vieni mežam grib uzlikt liegumu, bet citi vēlas lasīt tur sēnes vai darīt kaut ko citu. Te rodas jautājums par dažādām pieejām dabas aizsardzībai. Tostarp vides humanitārās zinātnes, kas lielā mērā izaug no ekokritikas jomas, ir kā līme starp cilvēku un sabiedrību.
Vides problēmas nav atrisināmas tikai tehniski. Kas vienam ir H2O, tas citam ir likteņupe, bet vēl kādam – mīļākā peldvieta.
Bez kultūrvēsturiskā konteksta apzināšanās nav iespējams veicināt rūpes par dabu un cilvēku ieinteresētību. Taču šis konteksts ir jāņem vērā, arī domājot par tehniskiem vides problēmu risinājumiem, lai salāgotu zinātnes intereses ar kopienu vērtībām.
Otrs līmenis pārsvarā saistās ar dažādu tehnoloģisku risinājumu vai, piemēram, politisko vadlīniju kritiku. Tas lielā mērā attiecas uz vides ētikas jomu, jautājumiem par dažādu ētisko pieeju salāgošanu, izvērtēšanu utt.
Trešais, mazāk apspriestais un varbūt sarežģītākais līmenis pārsvarā ir saistīts ar vides filozofiju un attiecas uz filozofiskiem, ontoloģiskiem jautājumiem par to, kā mēs pašos pamatos varētu mainīt cilvēka attiecības ar vidi, ko mēs kā sabiedrība domājam ar dažādiem jēdzieniem.
Piemēram, ja es saku “daba” un jūs man atbildat, vai mēs abi ar šo vārdu saprotam vienu un to pašu. Kas vispār ir daba, kāpēc mēs dabu izprotam tieši tā, kā esam ieraduši to izprast, un tā joprojām.
Šie jautājumi nebūt nav mazsvarīgi. Cilvēka pasauli lielā mērā virza idejas – sava veida vienošanās par to, kā mēs kaut ko sapratīsim. Tos var saukt arī par diskursiem.
Piemēram, tas, ka veikalā norēķināmies ar naudu, kura mūsdienās jau ir kļuvusi “neredzama”, ir iespējams, tikai balstoties uz sabiedrisku vienošanos par to, kas nauda ir un ka tā eksistē. Tātad tieši idejas – priekšstati par lietu būtību – nosaka mūsu rīcību. Ja dabu saprotam mehāniski, kā no sevis atsvešinātu resursu, tad nav brīnums, ka nepiešķiram tai lielu vērtību. Te varam arī jautāt, vai mūsu izpratni vispār ir iespējams mainīt.
Šādi varētu raudzīties arī uz tehnoloģiju lomu cilvēka dzīvē. Tās lielā mērā nosaka mūsu attiecības ar citiem un vidi.
Jā, savā ziņā te iederas arī jautājumi par cilvēka un tehnoloģiju attiecībām. Piemēram, šobrīd valda pieņēmums, ka “Facebook” un citi sociālie mediji daudzos jautājumos ir polarizējuši sabiedrību un dažādu viedokļu grupas kļūst nošķirtākas un sašķeltākas.
Te var vaicāt – kāpēc mūsu komunikācijas platformas ir tieši tādas, kādas tās ir?
Viena no atbildēm saistāma ar mūsu izpratni par ķermeni. Proti, ļoti iespējams, ka tehnoloģijas izstrādājam atbilstoši saviem priekšstatiem par to, kas cilvēkā un komunikācijā ir nozīmīgākais.
Tā kā Rietumu sabiedrībā ilgstoši par būtiskāko ir uzskatīta racionalitāte, kas hierarhiski tiek vērtēta augstāk par miesisko, juteklisko un emocionālo, arī tehnoloģiju un sociālo tīklu izstrādē šie komunikācijas aspekti nav ņemti vērā.
Tādējādi veidojas situācija, kad digitālajā vidē komunicējam tikai ar valodu un krietni samazinās pilnvērtīgas saskarsmes iespējas.
Tas savukārt izraisa gan konfliktus, gan pārpratumus, jo klātienes saruna paredz arī otra cilvēka sejas izteiksmes, ķermeņa valodu u. c. aspektus, kas bieži vien ir daudz būtiskāki nekā vārdi, bet te vienkārši nav iespējami.
Mainoties ķermeņa izpratnei, varētu mainīties arī mūsu tehnoloģijas, kā tas vēsturiski ir noticis iepriekš.
Cilvēka un tehnoloģiju attiecības šādā veidā ir vērtējamas, arī meklējot risinājumus vides problēmām.
Rietumu sabiedrībā dominē priekšstats par dabu kā mehānisku sistēmu, kurā cilvēkam ir priviliģēta loma. Šo priviliģēto statusu cilvēks ierasti attaisno ar prātu, kas viņu it kā paceļ pāri dabai jeb – patiesībā – izceļ ārpus tās.
Jēga un vērtība tehnoloģiju un zinātnes attīstības gaitā ilgu laiku tika piešķirta tieši dabas pārvarēšanai, tās ekspluatācijai un kontrolei. Daba tika uzlūkota kā tāda, kas cilvēku nevajadzīgi ierobežo.
Cilvēks ir jāieceļ atpakaļ dabā, tāpat arī cilvēka izveidotās tehnoloģijas. Runa nav par atteikšanos no tehnoloģijām, bet drīzāk par virziena maiņu.
Te vēlreiz parādās humanitāro un sociālo zinātņu loma – šo zinātnes disciplīnu pārziņā ir analizēt cilvēku radītos mītus un to, kā tie piedalās materialitātes veidošanā.
Ja ar idejām nemākam rīkoties, tad humanitārais līmenis jau nekur nepazūd. Tas pastāv arī tad, ja par to nedomājam, taču tādā gadījumā riskējam pazaudēt refleksiju un palaist pasauli pašplūsmā.
Pastāstiet par savu pētījumu – kā nonācāt līdz baltu mitoloģijai un vides filozofijai? Kas tām kopīgs, un kāpēc tās ir aktuālas?
Cilvēks, protams, nav ādas maiss, kas pastāv neatkarīgi no visa apkārtesošā. Mēs elpojam, ēdam, svīstam… esam pastāvīgā mijiedarbībā ar vidi, un šajā nozīmē ķermenis un vide ir savstarpēji cieši saistīti.
Arī sociālā kontekstā – priekšstati par dabu ir mainījušies līdz ar cilvēka priekšstatiem par savu ķermeni. Tā es aptvēru, ka tik ļoti aktuālās vides problēmas patiesībā ir cieši saistītas arī ar manu izpētes jomu, ķermeņa filozofiju.
Mani sāka interesēt jautājums par nepieciešamību mainīt savus priekšstatus attiecībā uz vidi, saprast ķermeni un vidi, apzinoties, ka to sasaistei jākļūst citādai. Vienkārši sakot, mums vajadzētu sākt saprast savu saikni ar dabu, lai nezāģētu zaru, uz kura sēžam.
Ja to nemainīsim, tad būs ļoti grūti, ja ne neiespējami, atrisināt klimata, vides problēmas.
Vaina turklāt nav tajā, ka trūktu zināšanu, – visdažādākajās zinātņu jomās šobrīd šī problēma jau kādu laiku ir apzināta plašā mērogā. Taču tas nenozīmē, ka būtu sevišķi mainījušās tās ģenealoģijas, kurās dzīvojam.
Ikdienas dzīvē un valodā cilvēks joprojām tiek nošķirts no dabas, tāpēc mani interesē tieši jautājums par pieredzi, sajūtām un kultūrvēsturisko fonu.
Ir skaidrs, ka humanitārās un sociālās zinātnes savā ziņā ir darījušas daudz laba, kritizējot cilvēku kā, piemēram, patērētāju vai kapitālistu un tamlīdzīgi. Taču šī kritika pati par sevi turpina uzturēt to, ko pati noliedz.
Proti, tā uzsver viedokli, ka tieši tādi mēs esam – patērējoši, briesmīgi dabas iznīcinātāji un tā joprojām. Tas gan stiprina šo identitāti – jo kaut kāda identitāte vienmēr ir labāka par nekādu –, gan arī rada priekšstatu, ka to nekādi nav iespējams mainīt. Tāpēc ir jādomā arī konstruktīvi – kādas alternatīvas mums ir pieejamas?
Pēcdoktorantūras projektā, balstoties dažādu vides humanitāro zinātņu pētnieku pieejās, nonācu pie atziņas, ka attiecības ar dabu ir jāmaina fundamentālā līmenī.
Kur meklēt alternatīvus cilvēka un dabas attiecību pieredzes ceļus? Galvenokārt tam jābūt kaut kam tādam, kas jau ir mūsos, – cilvēks nav pārpasaulīga būtne un nespēj mainīties viņpus savām kognitīvajām iespējām.
Tātad, domājot par citādām attiecībām ar dabu, alternatīvas varam meklēt vai nu aizmirstos, piemēram, mitoloģiskos, priekšstatos, kas arī veido mūsu prakses un attieksmes līdzās dominējošajiem diskursiem, vai arī ikdienas pieredzē, parādībās, ko pieredzam, taču nespējam konceptualizēt mums pieejamajā simbolu sistēmā. Proti, visā tajā, kas ierasti ir atradies ārpus filozofiskās refleksijas, jo ticis uzskatīts par tai nebūtisku, bet vienlaikus ir tepat līdzās un joprojām piedalās mūsu realitātes veidošanā.
No vienas puses, ir pieredzes faktors, kurā sevi redzam ārpus dominējošā diskursa, kas tiek stāstīts par mums. Taču, no otras puses, ir ģenealoģiskais ceļš: meklēt tos stāstus, no kuriem esam nākuši. Nevis lai atgrieztos senatnē, bet gan lai parādītu, ka arī šie alternatīvie stāsti nosaka to, kas esam šodien.
Šie naratīvi ir pastumti maliņā, bet tie nav viss, caur ko mums veidot savu identitāti. Mums ir arī paralēlās ģeneoloģijas, kuras joprojām piedalās cilvēka patības veidošanā, tajā, kā mēs sevi izprotam.
Man šķita arī interesants jautājums gan par Austrumeiropu, gan par Baltijas valstīm kā līdz šim marginalizētu zināšanu avotu.
Nereti iztēlojamies, ka Rietumi nāks un mums kaut ko mācīs. Vai arī, tieši otrādi, esam noraidoši: ko tie Rietumi tagad nāk ar kaut kādām svešām zināšanām par vides ētiku un zaļo kursu.
Man likās būtiski, ka patiesībā, lai mēs kaut ko tādu pieņemtu vai lai dotu savu pienesumu, ir jāapzinās alternatīvas mūsu pašu kultūrā, mūsu reģiona cilvēku un dabas attiecībās.
Droši vien šajā ziņā ir gana daudz maldīgu priekšstatu.
Ir cilvēki, kuri patiesībā dzīvo dabai draudzīgi, bet to neapzinās – domā, ka vides saudzēšana ir kaut kas no Rietumiem, nav “priekš manis”, tāpēc svešs. Lai gan faktiski šāds cilvēks, iespējams, vairāk sargā dabu nekā vidējais eiropietis. Arī tas savā ziņā ir jautājums par to, ar kādiem stāstiem mūs izstāsta.
Bieži vien neredzam, kā mēs varētu sniegt pienesumu dabas aizsardzībā ar savām humanitārajām zinātnēm. Ir ļoti labi, ka globālie ziemeļi, pie kuriem piederam arī mēs, ir sākuši raudzīties uz tā dēvēto pirmtautu zināšanām jeb indigenous knowledge, kas piedāvā dažādus konceptus cilvēka un dabas attiecībām.
Manuprāt, folkloras jautājumi ir par maz aplūkoti starpdisciplinārā kontekstā, domājot par to, kā folklora šodien ir aktuāla citās humanitāro un sociālo zinātņu disciplīnās.
Tāpat folklora ir maz aplūkota filozofijā, it īpaši Latvijā. Man šķiet problemātiski, ka folkloru reti kad uzlūkojam kā kaut ko vairāk nekā tikai kultūrvēsturisko mantojumu.
Mums ir bagātīgi folkloras krājumi, skolēni mācās tautasdziesmas, bet ļoti bieži ar pantiņa noskaitīšanu viss arī beidzas, jo trūkst spējas ar šo vēsturisko mantojumu asociēties un kaut ko darīt. Man šķiet, ka filozofija arī var sniegt savu pienesumu tam, ko saistībā ar folkloru jau ir izdarījuši etnogrāfi, literatūrzinātnieki un citi.
Ko šajā ziņā vēsta baltu folklora?
Manuprāt, baltu folklora, mitoloģija, latviešu dainas var parādīt cilvēka un dabas attiecības citā skatījumā.
Es gan negribētu teikt, ka tas ir kaut kāds īpaši unikāls skatījums, bet es arī tādu nemeklēju. Gluži pretēji – tas ir sastopams daudzviet pirmskristietiskajā folklorā un mitoloģijā, un tādējādi liela nozīme ir arī šo saikņu apzināšanai.
Raudzīties uz to, kas ir pieejams mūsu kultūrā, ir būtiski ne vien tāpēc, ka vietējie stāsti mums ir tuvāki un saistīti ar mūsu pieredzi un ikdienu, bet arī tāpēc, ka tā turpinām pasaules tendenci un ierakstām savu vārdu cilvēka un dabas mijattiecību līkloču kartē.
Taču mans skatījums nav nekritisks un sava vieta ir arī analīzei, kas atsakās no pārliekas romantizēšanas. Mēs visi it kā zinām, ka latviešiem ir īpašas attiecības ar dabu. Bet ko tas nozīmē? Daļa no tā, protams, ir zemniecisks skatījums – daba ir nevis mežs, bet gan kviešu lauks vai varbūt dārzs, ko iekopt.
Dabas diskursi, kuros dzīvojam, ir ļoti dažādi, turklāt visa šī dažādība var itin viegli sadzīvot katrā cilvēkā. Tāpēc šīs lietas ir jāanalizē niansēti, nemeklējot vienu vienkāršu atbildi, jo mūs un mūsu ikdienu vienlaikus veido ļoti dažādi stāsti.
Man viens no būtiskākajiem aspektiem, kura dēļ pievēršos mitoloģijai, ir cilvēka patības izpratne. Pirmskristietiskajā skatījumā patība nepastāv neatkarīgi no “vairāk nekā cilvēka” jeb visa un visiem, kas pasaulē atrodas līdz ar cilvēku. Cilvēks te ir ierakstīts savstarpējībā ar apkārtējām norisēm, gan sakrālā, gan sekulārā kontekstā. Līdz ar to cilvēkam ir jāievēro noteiktas robežas un jāizturas ar pietāti pret visu, ar ko viņš stājas attiecībās.
Mūsdienās esam pieraduši uzskatīt, ka cilvēkam savs stāvoklis nav nekā īpaši jāapliecina – viņa tiesības lietot dabu šķiet pašsaprotamas.
Tās liekas it kā ieliktas mums šūpulī līdzi, proti, tās ir vai nu Dieva, vai – vēlākā laikā – cilvēka paša nopelns: zinātnē un racionālajā prātā pamatotas tiesības uz īpašu stāvokli.
Mēdz teikt, ka ir kaut kas tāds kā “cilvēka cieņa” un tamlīdzīgi. Tā ir bīstama pozīcija, no kuras izriet, ka laba attieksme pret vidi ir tāda kā cilvēka izrādīta žēlastība dabai, kas ir nespēcīga cilvēka priekšā.
Turklāt, tā kā dabas klātbūtne vairs nesniedz to sakārtojumu, kas pamato mūsu izpratni par sevi, arī dabas vieta kļūst šaubīga, un notiek atsvešināšanās.
Rodas iespaids, ka daba ir kaut kas tāds, kas neļauj iet uz priekšu, attīstīties. Tas, protams, ir absurdi.
Pirmskristietiskā domāšana piedāvā gandrīz vai pretēju modeli, kurā cilvēks stājas tiešās attiecībās ar “vairāk nekā cilvēku” un savu patību apliecina attiecībā pret horizontālu, nevis vertikālu un hierarhisku modeli. Cilvēka pašizpratne veidojas sakārtotībā, kurā viņš ir tikai viena no būtnēm un nav pār visu pārāks, kā gans, kas noteic, kā lietām būt pasaulē. Patības jautājums un tātad arī jautājums par ķermeņa izpratni lielā mērā nosaka mūsu attieksmi pret vidi un dabu. Tas varētu būt viens no aspektiem, ko izcelt, runājot par baltu mitoloģiju.
Cik lielā mērā baltu mitoloģija ietekmē mūsu identitāti un vērtības? Cik reāla ir seno vērtību un pieeju pārnese uz šodienas sabiedrību?
Te jāvērtē, kāds stāsts par cilvēku un dabu šobrīd dominē. No viens puses, es pilnīgi piekrītu, ka alternatīvas ir diezgan marginālas. Taču, ja par tām nerunājam, tad tās paliek šajā marginālajā lomā.
Viens no jautājumiem ir tā dēvētās klimata sēras, kad cilvēks sevi identificē kā tādu, kurš ir iznīcinājis dabas pasauli vai draud to iznīcināt.
Tad iestājas tāds diezgan skumjš stāvoklis, jo domājam, ka neko vairs nevaram mainīt. Tas savukārt izraisa apātiju un padošanos.
Jā, šie folkloras stāsti ir marginalizēti. Taču, ja par tiem nav konceptuālas filozofiskas refleksijas, ja par tiem nerunājam, tad tie vēl jo vairāk pazūd.
Tomēr šobrīd gan vides filozofijā, gan citās jomās, sevišķi humanitārajās zinātnēs, aizvien vairāk parādās apjausma par nepieciešamību mainīt attiecības ar vidi, un tas arī notiek, tostarp pārvērtējot savu attieksmi pret pagātni.
Cik lielā mērā vides filozofija ir spējusi ietekmēt politiskos lēmumus?
Tas ir labs, taču sarežģīts jautājums. Protams, ir piemēri, kad vides filozofijai un ētikai ir bijusi šāda ietekme. Taču to pilnībā ir grūti izmērīt, jo nereti tā ir tikai kāda daļa no kompleksiem risinājumiem, kuros ir iesaistītas arī citas zinātnes.
Taču ir acīmredzams, ka vides filozofijas nozīme pieaug. Daudzviet, piemēram, politiski nozīmīgās diskusijās, vismaz formāli tiek ņemta vērā jau minētā pirmtautu filozofija vides jomā, kas sevišķi būtiski ir tādās kolonizācijai pakļautās teritorijās kā ASV, Austrālija un Kanāda.
Tomēr vides humanitāro zinātņu ietekmei noteikti vajadzētu būt lielākai. Lai to panāktu, tostarp Latvijā, vides filozofijai ir jāļauj attīstīties. Tai ir jādod telpa zinātnē, jo galvenokārt jebkuras zinātņu disciplīnas rezultātiem ir jābūt zinātnē, lai pēc tam tie iemiesotos politiskos lēmumos ekonomikā, tautsaimniecībā un citur.
Otrkārt, jāapzinās, ka, risinot vides jautājumus, mums ir būtisks arī cilvēka un dabas attiecību faktors, ka tas vispār ir kaut kā vērts. Un te atkal parādās humanitāro zinātņu loma. Tām ir jābūt, lai vispār varētu runāt par ilgtspēju un attīstību jebkurā jomā.
Ne vides filozofijas, ne vides ētikas ietekme vēl nav pietiekami redzama kaut vai tajā, ko ierasti saprotam ar ilgtspēju.
Lai gan galvenajam mērķim būtu jābūt orientētam uz vidi, faktiski redzam, ka ilgtspējība aizvien vēl pamatā tiek uztverta kopsakarā ar ekonomisko attīstību un uzskatu, ka to noteikti nepieciešams nodrošināt.
Šajā domāšanas veidā vides problēmu risināšana tiek skatīta kā nepieciešams solis attīstības uzturēšanai, taču pamatotas ir bažas par to, vai ilgtspējas un ekonomiskās izaugsmes ideju pāris pats par sevi nav kāda veida oksimorons, kurā sastatīti divi savstarpēji izslēdzoši jēdzieni.
No vienas puses, varbūt mums drīzāk vajadzētu domāt par ataugsmi, nevis izaugsmi.
Tāpēc vides problēmas, visticamāk, nevarēs atrisināt, nepārdomājot vērtības un priekšspriedumus, kas veido mūsu ikdienu, tostarp – mūsu priekšstatus par to, kāda izskatās “laba dzīve”. Vai tiešām katrai ģimenei vajag divas mašīnas, privātmāju un citas lietas, kas rada milzu slogu dabai?
No otras puses, gan postsociālisma, gan arī attīstības valstīs – proti, teritorijās, kas līdz šim labklājības standartu ziņā bijušas kaut kādā veidā marginalizētas, – tas var izraisīt sašutumu: tikko nonācām kapitālismā, tā mums uzreiz grib liegt visus tam raksturīgos labumus! Te pārklājas eksaktās un humanitārās zinātnes un politika, izraisot daudz konkurējošu dabas diskursu un problēmjautājumu, kuru risināšanā nekādi nevaram iztikt bez humanitārā faktora.
Kā jūs raugāties uz Džeimsa Lavloka piedāvāto Gajas* teoriju, ka Zeme ir vienota, pašregulējoša, iespējams, pat saprātīga sistēma?
Tai ir daudzi plusi, taču arī zināmas bīstamības. Pozitīvie aspekti ir, piemēram, šajā teorijā ietvertā novirze no antropocentrisma, par labu ekocentriskam vai biocentriskam skatījumam, procesualitātes izvirzīšanās priekšplānā, domājot par sistēmu kā prioritizējamu attiecībās ar indivīdu. Šī teorija ir pozitīvi ir ietekmējusi vides zinātni, veicinot holistisku skatījumu uz ģeoloģiskiem un ekoloģiskiem procesiem.
Runājot par minētās teorijas riskiem, ja domājam par Zemi kā vienotu un pašregulējošu organismu, iespējams, saprātīgu, milzīgu būtni, mēs varbūt izvairāmies no jautājuma par dažādiem Zemi apdzīvojošo būtņu likteņiem un atbildību par tiem.
Pētnieki norāda: šāds priekšstats ļauj pieņemt, ka Zemei viss būs labi un mēs brīvi varam turpināt uzsākto dabas iznīcināšanas ceļu. Tātad šī teorija pieklusina kultūru un attiecību daudzveidīguma nozīmi un liek domāt, ka ir iespējams tikai viens pareizais veids, kā veidot attiecības ar “vairāk nekā cilvēku”.
Tostarp arī šajā teorijā iekļautais antropomorfisms ir problemātisks – vai tikai nav tā, ka, cenšoties attēlot Zemi pēc savas līdzības, izvairāmies no nepieciešamības veidot sevi pēc Zemes līdzības?
Man šobrīd tuvāka ir jaunā materiālisma filozofijā aktualizētā doma par jēgpilnu materialitāti, kas atklājas pieredzējuma kontekstā. Tas sasaucas ar jaunā materiālisma “apburtības” jēdzienu, kas ļauj atkāpties no lietiskojošā skatiena un atgādina, ka gan mūsu ķermenis, gan arī vide ap to pastāv savstarpējībā, ko apdzīvo nozīmes un attiecības. Ikreizēja sastapšanās ar pasauli tātad pārveido ne vien pasauli, bet arī mani pašu.
Pasaule nepieder mums – nevis tāpēc, ka tā ir dieviete Gaja, bet gan tāpēc, ka esam tajā ieausti sarežģītu “vairāk nekā cilvēka” attiecību tīklos. Procesos, kuru daļa esam arī mēs. Šī ideja ļauj pamatot daudzus Gajas teorijas pozitīvos vēstījumus, vienlaikus atkāpjoties no jautājuma par to, vai Zeme faktiski ir uztverama kā personificējama būtne.
*Gaja – dieviete sengrieķu mitoloģijā, Zemes personifikācija.
1 Šogad pa vienai stipendijai katrā Baltijas valstī piešķirta arī pētījumiem humanitārajās vai sociālajās zinātnēs.
