Klimata likums nodrošinās Latvijas saistību izpildi
Saeima 10. oktobrī nodeva izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā likumprojektu “Klimata likums”. Tā mērķis ir nodrošināt virzību uz klimata pārmaiņu ierobežošanu un klimatnoturību, lai ne vēlāk kā līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti un nacionālos klimata mērķus saskaņā ar Eiropas Savienības un starptautiskajām saistībām, ņemot vērā vides, sociālo un ekonomisko ilgtspēju.
Jauna likuma nepieciešamība pamatota ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un tās Parīzes nolīguma saistībām.
Proti, ar likumprojektu nacionālajā līmenī tiks ieviestas vairākas Eiropas Komisijas “Gatavi mērķrādītājam 55” jeb “Fit for 55” tiesību normas, kurām bija jāstājas spēkā līdz 2023. gada 1. decembrim.
Šobrīd lielākā daļa no klimata politikas jomas normām ir ietvertas likumā “Par piesārņojumu”, kas aptver vairākas ar vides politiku saistītas jomas, piemēram, prasības piesārņojošo darbību veicējiem, gaisa aizsardzības jomā, klimata pārmaiņu politikas jomā, piesārņoto vietu sanācijai, vides kvalitātes normatīvus un to ieviešanas programmas, kā arī citus jautājumus.
Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka pašreizējais likumā ietvertais regulējums rada grūtības tā piemērošanā, jo normas ir attiecināmas uz dažādu subjektu loku, līdz ar to rodas dažādas interpretācijas un pārpratumu iespējas, kā arī nav pilnībā skaidrs spēkā esošā likuma tvērums.
Ņemot vērā to, ka iepriekšminētās jomas ir valstiski nozīmīgas, 2021. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (patlaban – Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija) pieņēma lēmumu izstrādāt trīs atsevišķus likumus – piesārņojošo darbību jomā, klimata politikas jomā un gaisa aizsardzības jomā.
Papildus, piesārņoto vietu pārvaldības jautājumus un vides kvalitātes normatīvu regulējumu paredzēts integrēt Vides aizsardzības likumā.
Atsevišķas klimata politikas jomas tiesību normas šobrīd ir iekļautas arī likumā “Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos”.
Normu izdalīšana dažādos tiesību aktos ir veicinājusi klimata politikas normu sadrumstalotību, teikts anotācijā.
Tāpat anotācijā pausts, ka likumprojektā ietvertās normas ir svarīgas gan nacionālā līmenī, gan tāpēc, lai Latvija izpildītu savas saistības Eiropas un starptautiskajā līmenī.
Nacionālajā līmenī jauns Klimata likums nepieciešams klimata politikas ieviešanas juridiskajam pamatam:
- dažādu politikas plānošanas dokumentu izstrādes, monitoringa un ziņošanas prasību izpildes nodrošināšanai;
- sektorālo mērķu un atbildību noteikšanai;
- klimata pārmaiņu politikas integrācijai plānošanas reģionu un pašvaldību pārvaldības struktūrās;
- klimata finanšu mehānismu regulēšanai un Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu apguvei nacionālā līmeņa klimata pasākumu un politiku īstenošanai, t. sk. ēku energoefektivitātes uzlabošanai gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā;
- atjaunīgo energoresursu (AER) tehnoloģiju attīstīšanai un ieviešanai;
- integrētu risinājumu SEG emisiju samazināšanas ieviešanai.
Savukārt ES līmenī jaunais Klimata likums nepieciešams:
- ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) un ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ēku, transporta un papildu sektoros (ETS2) darbības regulēšanai nacionālā līmenī;
- vairāku ES direktīvu, kuras nosaka darbības ETS un ETS2 ietvaros un kurās noteikti šo darbību nosacījumi Latvijas kontekstā, pārņemšanai nacionālajos tiesību aktos.
Bez jauna Klimata likuma pietrūkst tiesiskā pamata Latvijas virzībai uz klimatneitralitāti un klimatnoturību un virkne klimata jomas darbību un politiku netiek regulētas, norādīts likumprojekta anotācijā. Tostarp pastāv arī risks, ka Latvija nesasniegs klimata mērķus un valstij būs jāmaksā soda naudas par to neizpildi.
Proti, Eiropas Komisijai ir tiesības pret Latviju vērsties ES tiesā par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu, un rezultātā piemērot finanšu sankcijas. Kā jau iepriekš tika minēts, attiecīgajām tiesību normām bija jāstājas spēkā līdz 2023. gada 1. decembrim.
Likumprojekts sastāv no sešām nodaļām:
I nodaļa – Vispārīgie noteikumi;
II nodaļa – Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana un oglekļa dioksīda piesaistes palielināšana;
III nodaļa – Pielāgošanās klimata pārmaiņām;
IV nodaļa – Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēma;
V nodaļa – Klimata finanšu instrumenti;
VI nodaļa – Plānošanas reģionu un pašvaldību atbildība un sabiedrības līdzdalība klimata politikas plānošanā un īstenošanā.
|
Plašāk par tēmu LV portālā: |
Ieviesīs vienota parauga Eiropas Savienības pagaidu ceļošanas dokumentu
Saeima 10. oktobrī nodeva izskatīšanai Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā likumprojektu “Grozījumi Personu apliecinošu dokumentu likumā”, kura mērķis ir pārņemt nacionālajos tiesību aktos Padomes Direktīvas (ES) 2019/997 (2019. gada 18. jūnijs), ar ko izveido ES pagaidu ceļošanas dokumentu un atceļ Lēmumu 96/409/KĀDP, normas, vienlaikus nosakot, ka turpmāk atgriešanās apliecību un pagaidu ceļošanas dokumentu vietā tiks izsniegts vienots viena veida dokuments – pagaidu ceļošanas dokuments.
Kā norādīts likumprojekta anotācijā, direktīvas normas nacionālajos normatīvajos aktos transponējamas līdz 2024. gada 9. decembrim, savukārt attiecīgo tiesību normu piemērošana jāuzsāk 2025. gada 9. decembrī, nodrošinot, ka no šī datuma tiek izsniegti jaunā parauga pagaidu ceļošanas dokumenti.
Šobrīd Personu apliecinošu dokumentu likums noteic, ka ir divu veidu personu apliecinošu dokumentu aizvietojoši dokumenti:
- atgriešanās apliecība, ko var saņemt Latvijas pilsonis, Latvijas nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss un kurai ir derīga uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bēgļa statuss, vai persona, kurai piešķirts alternatīvais statuss, ja minētā persona uzturas ārvalstīs un tās rīcībā nav derīga ceļošanas dokumenta;
- pagaidu ceļošanas dokuments, ko var saņemt Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis (izņemot Latvijas pilsoni), kura uzturēšanās vietā ārvalstī nav viņa pilsonības valsts diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības un kura rīcībā nav derīga ceļošanas dokumenta.
Likumprojektā, balstoties uz direktīvas normu transponēšanas nepieciešamību, paredzēts, ka turpmāk visām iepriekš minētajām personām tiks izsniegts viena veida personu apliecinošu dokumentu aizvietojošs dokuments, kas sastāvēs no vienota parauga veidlapas un uzlīmes, kā arī atbildīs Direktīvas pielikumos noteiktajām specifikācijām.
Arī turpmāk pagaidu ceļošanas dokuments tiks izsniegts ar mērķi, lai tā turētājs dokumenta derīguma termiņa laikā varētu, vienu reizi šķērsojot galamērķa valsts robežu, atgriezties savā pilsonības valstī, dzīvesvietas valstī vai – izņēmuma gadījumā – citā valstī (piemēram, ja pilsonības valsts nodrošina personai personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu savā diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā kādā citā valstī), teikts anotācijā.
Pašlaik likumā nav konkretizēts noteikums, ka pagaidu ceļošanas dokuments tiek izsniegts personai, kura ārvalstīs uzturas īslaicīgi (piemēram, tūrismā, apciemo draugus vai radiniekus) ar tālāku mērķi atgriezties savā pilsonības vai dzīvesvietas valstī.
Attiecīgi likumprojektā tiek precizēts, ka pagaidu ceļošanas dokuments Latvijas pilsonim, Latvijas nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss un kurai ir derīga uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, ja minētā persona uzturas ārvalstīs un tās rīcībā nav derīga ceļošanas dokumenta, tiks izsniegts gadījumos, ja minētās personas ārvalstīs uzturas īslaicīgi, tas ir, persona attiecīgajā ārvalstī nedzīvo pastāvīgi un tā nav personas pastāvīgā dzīvesvietas valsts.
Savukārt ES dalībvalsts pilsonim (izņemot Latvijas pilsoni) pagaidu ceļošanas dokuments tiks izsniegts, ja viņš vērsīsies Latvijas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā ārvalstīs un tiks saņemta viņa pilsonības valsts kompetentās iestādes apliecinājums par personas valstspiederību un citiem personas datiem un piekrišana šāda dokumenta izsniegšanai.
Vienlaikus atbilstoši Direktīvai pagaidu ceļošanas dokuments var tikt izsniegts arī gadījumos, piemēram, ja personas valstspiederības valsts nesniedz atbildi uz pieprasījumu vai ir iestājušies citi ārkārtas apstākļi.
Ja persona ārvalstī uzturas pastāvīgi, personu apliecinoša dokumenta zuduma, bojājumu, iznīcināšanas gadījumā vai kāda cita iemesla dēļ, kad tas kļuvis lietošanai nederīgs, personai nepieciešams noformēt jaunu personu apliecinošu dokumentu.
Ja persona būs pazaudējusi personu apliecinošu dokumentu vai tas kļūs lietošanai nederīgs, tāpat kā līdz šim, personai būs jāvēršas Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā, Latvijas Republikas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā ārvalstī, vai Latvijas goda konsulātā, kur tas būs iespējams, lai saņemtu pagaidu ceļošanas dokumentu un atgrieztos savā pilsonības valstī, dzīvesvietas valstī vai – izņēmuma gadījumā – citā valstī.
Savukārt līdz 2025. gada 8. decembrim izsniegtās atgriešanās apliecības un pagaidu ceļošanas dokumenti būs spēkā esoši līdz tajos norādītā termiņa beigām, skaidrots anotācijā.
Stiprinās darbā ar jaunatni iesaistīto personu kvalifikāciju
Saeima 10. oktobrī nodeva izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā likumprojektu “Grozījumi Jaunatnes likumā”, kura mērķis ir pilnveidot jaunatnes politikas un darba ar jaunatni sistēmas tiesisko regulējumu.
Likumprojekta mērķis ir:
- stiprināt darbā ar jaunatni iesaistīto personu kvalifikāciju un profesionalitāti;
- noteikt pašvaldībai pienākumu izlemt, kura pašvaldības institūcija ir atbildīga par darbu ar jaunatni;
- iekļaut likumā jēdzienu “jaunatnes darbinieks”.
Likumprojekts paredz:
- saskaņot likumā lietotos jēdzienus ar jaunatnes politikas un darba ar jaunatni praksē, kā arī dažādos projektos un mācībās lietotajiem jēdzieniem. Piemēram, definēt jēdzienu “kompetences” kā “zināšanas, prasmes un attieksmes” atbilstoši ES programmās “Erasmus+” un “Eiropas Solidaritātes korpuss”, kompetenču apzināšanas un atzīšanas dokumentā “Youthpass” un Valsts izglītības satura centra īstenotajā projektā “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola 2030) lietotajai izpratnei;
- papildināt jaunatnes politikas pamatprincipa “mobilitāte un starptautiskā sadarbība” skaidrojumu ar norādi uz “starptautiskām institūcijām”, ar kurām notiek labās prakses apmaiņa un ieteikumu pārņemšana;
- nostiprināt pienākumus un uzdevumus Izglītības un zinātnes ministrijai īstenot pētniecības un monitoringa darbu, lai tiktu nodrošināta datos un pierādījumos balstīta jaunatnes politika, kas līdz šim ir veikta atbilstoši plānošanas dokumentos noteiktajiem uzdevumiem;
- noteikt un nošķirt neformālās izglītības programmas, ko darbā ar jaunatni iesaistītās personas apgūst ikgadējās jaunatnes politikas valsts programmas ietvaros savu kompetenču pilnveidošanai;
- ieviest nosacījumu, ka ne tikai jaunatnes lietu speciālistam, bet arī jaunatnes darbiniekam divu gadu laikā pēc darba tiesisko attiecību nodibināšanas ar pašvaldību ir jāapgūst mācību programma Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, lai pilnveidotu profesionālo pienākumu pildīšanai nepieciešamās kompetences;
- ieviest iespēju darbā ar jaunatni iesaistītajām personām saņemt stipendiju ar mērķi motivēt apgūt neformālās izglītības programmas;
- skaidrāk definēt Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras galvenos uzdevumus un tiesības;
- papildināt likumu ar tiesību normām, kas saistošas pašvaldībām, t. sk. noteikt pienākumu izlemt, kura pašvaldības institūcija ir atbildīga darbā ar jaunatni;
- tiesības jaunatnes organizācijai (līdzīgi kā pašvaldībai) pieņemt darbā jaunatnes darbinieku;
- paplašināt pašvaldību pārstāvju iesaisti jaunatnes konsultatīvās padomes darbā;
- iekļaut nevalstiskās organizācijas jaunatnes konsultatīvajā padomē u. c. izmaiņas.
Ar visām plānotajām izmaiņām var iepazīties šeit.
