VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
24. aprīlī, 2024
Lasīšanai: 19 minūtes
7
7

LU rektors: zinātnē ir vajadzīgs jaunradīšanas, inovāciju un jaunatklāsmes gars

LV portālam: Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes rektors, profesors.

FOTO: Paula Čurkste, LETA.

Jaunais Latvijas Universitātes (LU) rektors, profesors GUNDARS BĒRZIŅŠ amatā stājies ar mērķi attīstīt nacionālo augstskolu par modernu un radošu pasaules zinātnes sasniegumu nesēju visā sabiedrībā. Viņaprāt, tās uzdevums ir celt ne vien zināšanu vērtību, bet arī nacionālo pašapziņu, daudz lielāku vērību pievēršot Latvijas unikālo vērtību – tās vēstures, valodas un kultūras – izzināšanai. 

īsumā
  • Modernums nozīmē, ka Latvijā ienesam pasaules elpu – jaunākās metodes, infrastruktūru, tehnoloģijas, zinātnes virzienus –, lai saturiski veidotos mūsdienīga un starptautiska vide.
  • Būšana starp pasaules Top 500 universitātēm ir mērījums, vai esam uz pareizā ceļa, bet tas nav pašmērķis.
  • Līdz šim bija divi prorektori, kuri atbildēja par noteiktām jomām – viens par dabas zinātnēm un medicīnu, bet otrs par humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Uzskatu, ka šis modelis nav sevi attaisnojis. 
  • Jāsaprot, kas ir vajadzīgs Latvijas ekonomikai, industrijai. Attīstības un inovāciju prorektora atbildība ir rast iespējas, kā LU var palīdzēt uzņēmējiem un otrādi.
  • Zinātniekiem ir jaunatklāsmes motivācija – vēlme atklāt ko jaunu, nebijušu. Savukārt uzņēmējiem ir praktiska pieeja, proti, kā rīt nodrošināt patērētājiem labāku produktu. Sadarbība ar LU var nodrošināt, ka minētās motivācijas satiekas.
  • Ir vajadzīga valsts finansēta visu humanitāro zinātņu pētniecība un studijas. Tas jādara, ja vēlamies veicināt piederības sajūtu Latvijai un uzticību valstij.
  • Pēc konsolidācijas LU varētu būt sešas fakultātes. Tās stratēģiskais mērķis ir sekmēt fakultāšu kapacitāti, kā arī vienkāršot savstarpējo sadarbību, lai nebūtu administratīvo šķēršļu.
  • Studenti daudz brīvāk sadarbosies starp nozarēm. Starpdisciplinaritātēs veidojas kas pilnīgi jauns.
  • Padomju ieviešanas rezultātā rektora tiesības brīvi pieņemt lēmumus ir ievērojami mazinājušās.
  • Iesim prasību paaugstināšanas, proti, zinātniskā snieguma, virzienā. Mēģināsim piesaistīt studentus, kurus vairāk interesē pētniecība, nevis tikai zināšanu un prasmju ieguve.

Savā redzējumā par LU stratēģisko attīstību 2024.–2028. gadam norādāt: “LU jābūt Baltijā modernākajai klasiskā tipa zinātnes universitātei un pasaules Top 500 universitātei – studiju un pētniecības ekselences centram un valsts stratēģiskajam partnerim ekonomikas transformācijā.” Kā to plānojat panākt? Kādas būs svarīgākās izmaiņas?

Baltijā modernākā klasiskā tipa zinātnes universitāte ir veids, kā sevi pozicionējam. Modernums nozīmē, ka Latvijā ienesam pasaules elpu – jaunākās metodes, infrastruktūru, tehnoloģijas, zinātnes virzienus –, lai saturiski veidotos mūsdienīga un starptautiska vide.

To īsteno vairākos posmos. Vispirms jāveido mūsdienīga infrastruktūra, kurā ir zinātnes un mākslas elementi. Māksla veicina radošumu.

Viens no universitātes lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās: kā radīt radošu vidi, kurā uzplaukt idejām.

Es neredzu citu Latvijas valsts attīstības ceļu, kā vien realizēt pasaules mūsdienīgākās, jaunākās idejas radošā veidā. Mums nav citādu konkurētspējīgu priekšrocību. Lai spētu konkurēt ar pārējām valstīm, mums jākļūst radošākiem un mūsdienīgākiem.

Vai, radot mūsdienīgu vidi, tuvosimies pasaules Top 500 universitātēm?

Būšana starp pasaules Top 500 universitātēm ir mērījums, vai esam uz pareizā ceļa, bet tas nav pašmērķis.

Kādi reitingi patlaban ir LU?

Ir trīs galvenie reitingi augstskolu vidē. Pirmais – QS, kurā dominante ir publiskais tēls jeb atpazīstamība zinātnieku pasaulē. Otrs populārākais ir Time Higher Education, kurā atpazīstamība arī ir svarīga, taču daudz lielāka nozīme ir zinātniskajai komponentei. Trešais ir t. s. Šanhajas reitings, kurā nav atpazīstamības komponentes, ir tikai zinātniskais sniegums.

Lai veicinātu atpazīstamību, ir būtiski visi sasniegumi, rekordi, publikācijas, starptautiskā sadarbība, tas, kādas iespējas Latvijā piedāvā ārvalstu profesoriem u. c. Piemēram, tajā brīdī, kad universitāte iegūst Nobela prēmijas laureātu, tās atpazīstamība uzreiz pieaug.

LU ir atšķirīgi vērtējumi katrā no minētajiem reitingiem. QS reitingā esam ap 800. vietu, savukārt Time Higher Education un Šanhajas reitingā – nedaudz virs 1000. vietas.

Kā pirmos svarīgākos uzdevumus jaunajā amatā esat nosaucis spēcīgas komandas izveidi un sagatavošanos LU iekšējai konsolidācijai, tās praktisku vadību. LU padome pēc jūsu priekšlikuma apstiprinājusi Kristīni Stradu-Rozenbergu studiju prorektora amatā, Guntaru Kitenbergu – zinātņu prorektora amatā un Enno Encu – attīstības prorektora amatā. Iepriekš bija divi prorektori. Kāpēc ieviesāt trešo? Kādi būs prorektoru uzdevumi?

Līdz šim bija divi prorektori, kuri atbildēja par noteiktām jomām – viens par dabas zinātnēm un medicīnu, bet otrs par humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Uzskatu, ka šis modelis nav sevi attaisnojis. 

Ikvienai universitātei ir trīs pamatdarbības funkcijas – studiju darbība, zinātniski pētnieciskā darbība un sadarbība ar sabiedrību. Kāpēc trīs prorektori? Katrs atbild par vienu no attiecīgajiem virzieniem.

Studiju darbībā galvenais ir nodrošināt kvalitāti un atbilstību akreditācijai, modernu un normatīvajām prasībām atbilstošu [mācību] procesu. Zinātnē ir vajadzīgs jaunradīšanas, inovāciju un jaunatklāsmes gars. Atbilstība ir neliela daļa, bet radošums – daudz lielāka.

Trešajā daļā – sadarbībā ar sabiedrību – ir svarīgs universitātes devums sabiedrībai. Jāsaprot, kas ir vajadzīgs Latvijas ekonomikai, industrijai. Attīstības un inovāciju prorektora atbildība ir rast iespējas, kā LU var palīdzēt uzņēmējiem un otrādi.

Iepriekš medijos esat skaidrojis, ka, jūsuprāt, Igaunijai un Lietuvai ekonomikā veicas labāk, jo tur valsts finansējums uzņēmējiem tiek piešķirts tikai tad, ja to izlieto, sadarbojoties ar augstskolām zinātnes jomā.

Caur kompetences centriem arī Latvijā nauda nonāk līdz uzņēmējiem. Viņi to izmanto. Turpretī no uzņēmēju viedokļa –, ja var nopelnīt ar zemas pievienotās vērtības produktiem, kāpēc to nedarīt. Tas ir mazākā riska biznesa modelis.

Domājot ilgtermiņā, jāceļ produkta pievienotā vērtība. To var izdarīt, radot sarežģītākus produktus, kas nonāk augstāk globālās pievienotās vērtības ķēdēs.   

Lai to paveiktu – sekmētu produktivitāti, produktu sarežģītību un pievienoto vērtību –, jāstrādā ar inovatīvām idejām un procesiem. Sadarbība ar LU var nodrošināt aprēķinu bāzi, pievienoto vērtību.

Universitātē ar zinātni nodarbojas cilvēki, kuriem ir jaunatklāsmes motivācija – vēlme atklāt ko jaunu, nebijušu. Savukārt uzņēmējiem ir praktiska pieeja, proti, kā rīt nodrošināt patērētājiem labāku produktu. Vienus motivē jaunatklāsme, bet otrus – daudz lielāks finansiālais ieguvums. Tomēr nereti abas motivācijas nesatiekas un sadarbība nerodas.

Attīstības un inovāciju prorektors būs cilvēks, kurš izveidojis uzņēmumu “Milzu!” un ir pazīstams kā vietējo pārslu ražotājs.

Enno Ence ir strādājis ar augstskolām, mācās doktorantūrā un ir pierādījis uzņēmējdarbībā, ka var kaut ko izdarīt. Viņa uzdevums būs “tulkot” LU zinātniskos atklājumus uzņēmējiem un formulēt komersantu vajadzības zinātniski pētnieciskos projektos, radot jaunus biznesa modeļus ar redzamu rezultātu.

Jāvaicā, kā raugāties uz nacionālo universitāti – no uzņēmējdarbības vadības, ekonomikas vai tomēr zinātnes, kas ir resursu ietilpīga nozare, kam nepieciešami milzu līdzekļi, skatpunkta? Kādi būs zinātniskās darbības prioritārie virzieni?

Universitātes loma ir zinātne. Tas, ko LU var darīt, ir celt zināšanu latiņu sabiedrībā.

Minēto iespējams realizēt vairākos veidos. Pirmais – iedvest pasaules līmeņa zinātnes elpu Latvijā. Otrais – nodrošināt pētniecisko bāzi Latvijai nozīmīgos, pasaulē unikālos pētījumos par latviešu valodu, vēsturi, dzīvesziņu, kultūru.

Zinātniskās terminoloģijas attīstība latviešu valodā ir nozīmīga, lai uzturētu latviskumu un Latvijas identitāti arī zinātniskajā pētniecībā. Ar tās palīdzību mēs pamatojam savas tautas, vēstures un valodas unikalitāti, ko ir nepieciešams nepārtraukti apliecināt, lai tā pastāvētu.

Patlaban Latvijas vēsture atsevišķos aspektos vairāk tiek pētīta ārpus Latvijas, jo šeit nav ne finansējuma, ne, kā iepriekš akcentējuši atsevišķi vēsturnieki, pētniecības stratēģijas.

Tas ir dramatiski! Brīdī, kad politiķi apgalvo, ka mums nav uzticības valstij, rodas pretjautājums –, kā viņi ir finansējuši Latvijas vēstures, kultūras un valodas pētniecību?

Latvijas gadījumā finansējums ir niecīgs. Kādēļ? Politiķiem nebija izpratnes, cik nozīmīga ir zinātnisko pamatojumu radīšana un pētniecība sabiedrības vienotības un drošības saglabāšanā. Viņi to nesaprata. Šķita, pietiks ar saukļiem, ka tas ir pašsaprotami. Taču globalizācijas laikā tas vairs nav pašsaprotami.

Ir vajadzīga valsts finansēta visu humanitāro zinātņu pētniecība un studijas. Tas jādara, ja vēlamies veicināt piederības sajūtu Latvijai un uzticību valstij.

Kamēr tas ir iespējams, jāceļ kultūrvēsturisko novadu pašapziņa, jāpēta valodas un kultūras vēsturiskie aspekti. Viens ir pētījumi arhīvos, bet otrs – ekspedīcijas un sadarbība ar novadu kultūras centriem. Kā Krišjānis Barons apkopoja dainas? Braucot apkārt! Akadēmiskajā bibliotēkā ir vērtīgi pētījumi par novadu etnogrāfiskajiem apģērbiem, kā tie veidojušies, ko nozīmē katra zīme un krāsa novadu tautastērpos. Tādējādi tiek radīts zināšanu kopums par novadu vēsturisko attīstību.

Tātad vairāk uzmanības pievērsīsiet humanitārajām zinātnēm?

Tā ir viena no LU misijām, kas izriet no tās nosaukuma: saglabāt latvisko un uzticību Latvijas valstij, nodrošināt Latvijas valsts nozīmīguma saglabāšanu.

Pašlaik pasaulē dominē kosmopolītiskās tendences – būt pasaules pilsonim. Nav svarīgi, kur atrodies, būtiski, ka esi personība. Tomēr ikvienam jārod piederības izjūta, kas veidojas no mūsu saknēm.

Ļoti vēlētos attīstīt visu latviskuma aspektu, vēstures un novadu pētniecību. Šķiet, ka Latvijas valsts nozīmi paši nenovērtējam. Krievijas iebrukums Ukrainā parādīja, ka demokrātija un valsts pastāvēšana nav pašsaprotama. Kā pamatot, ka valsts ir jāaizsargā? To var apliecināt tikai ar ticību valstij.

Šobrīd LU ir 13 fakultātes. LU padome ir nolēmusi veidot piecas jaunas fakultātes – Medicīnas, dabaszinātņu, matemātikas un datorikas fakultāti; Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāti; Humanitāro zinātņu fakultāti; Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultāti un Juridisko fakultāti. Tajās būs apvienotas 29 LU akadēmiskās iestādes. Esat izteicies, ka iepriekšējā rektora konsolidācijas modeli mazliet mainīsiet. Kādā veidā?

Medicīnas, dabaszinātņu, matemātikas un datorikas fakultātē bija plānots iekļaut sešas fakultātes (Medicīnas, Bioloģijas, Ģeogrāfijas, Fizikas, Ķīmijas un Datorikas) un desmit institūtus. Mans priekšlikums ir attiecīgo fakultāti sadalīt divās daļās, respektīvi, medicīnas un dzīvības zinātņu un eksakto un tehnoloģiju zinātņu blokā. Katrā būtu trīs fakultātes, bet institūti – atbilstoši piederībai. Kāpēc? Liela struktūra ļoti labi der, ja tā ir viendabīga. Ja tā ir dažāda, to pārvaldīt ir sarežģīti. Līdz ar to pēc konsolidācijas LU varētu būt sešas fakultātes (LU padome 22. aprīlī atbalstīja rektora priekšlikumu piecu fakultāšu vietā veidot sešas; šeit – red. piez.).

Kāpēc LU Juridiskā fakultāte netiek apvienota?

Tur, kur ir reglamentētas profesijas un ārējie eksāmeni, apvienošanai nav jēgas. Juristiem nav iespējams mainīt programmu struktūru. Arī pētniecībā nekas nepārklājas ar citām fakultātēm, varbūt nedaudz ar ekonomiku, kur tiek skarti nodokļi, kā arī politikas zinātni. Apvienojot konkrēto fakultāti ar citu, varētu ieekonomēt vienu izpilddirektora vietu.

Medicīnā ir līdzīgi, proti, pastāv noteiktas kvalifikācijas prasības. Taču mediķi izmanto fiziķu, ķīmiķu, biologu laboratorijas, tādējādi zinātne ir integrēta citās nozarēs.

Kāds ir konsolidācijas stratēģiskais mērķis? Kas, attiecīgo reformu pabeidzot, būs izdarīts? Kādi būs ieguvumi?

Galvenais uzdevums ir sekmēt fakultāšu kapacitāti, kā arī vienkāršot savstarpējo sadarbību, lai nebūtu administratīvo šķēršļu struktūrvienībās.

Ko konsolidācija dos studentiem? Vienkāršāku sadarbību zinātņu grupās. Pastāvēs lielāka mijiedarbība pētnieciskajos projektos un semināros, kur ir integrācijas iespējas.

Studenti daudz brīvāk sadarbosies starp nozarēm.

Mācībspēku ieguvums būs vienādi nosacījumi nozarē, nebūs atšķirību atalgojumā, darba apjomā.

Savukārt no nākamā mācību gada LU sāks darboties doktorantūras skola. Tā būs vienota visā augstskolā. Tās ideja – vēl vairāk integrēt dažādību, kas LU ir ļoti liela, sākot ar teoloģiju un medicīnu un beidzot ar astrofiziku un kvantu algoritmiem, turklāt tam pa vidu ir humanitārās, sociālās un dabas zinātnes.

Svarīgi ir saprast, kā apvienot iepriekš nodalītus zinātnes virzienus, piemēram, fiziku un bioloģiju, fiziku un medicīnu. Kad strādā starpdisciplinaritātēs, veidojas kas pilnīgi jauns.

Lai būtu vairāk kvalitatīvu zinātnisko publikāciju, vajadzīga starpdisciplinaritāte un milzīgas pētījumu datu kopas. Ar doktorantūras skolu būtu nepieciešams radīt šādas iespējas.

Bijušais LU padomes priekšsēdētājs, profesors Ivars Kalviņš ir teicis: “Vēl ir daudz darāmā, lai spētu iekarot vietu pasaules labāko universitāšu galvgalī. Jaunais modelis ir pirmais solis uz pārmaiņām.” Kā tieši jaunais modelis palīdzēs iekarot vietu starp pasaules labākajām universitātēm?

Tas, ko nupat sacīju. Būtiska ir starpdisciplinaritāte, kas rada zinātnisko publikāciju iespējas, tāpat arī datu kopu izmantošana no dažādām zinātnēm. Svarīga ir atrašanās vienā vietā, Torņakalnā, radošā vidē, kur veidosies un attīstīsies idejas. Šādi nokļūsim tuvāk pasaules universitāšu Top 500.

Kā tiks izvēlēta jauno fakultāšu vadība? Piemēram, Humanitāro zinātņu fakultātē tiks apvienotas trīs fakultātes (Humanitāro zinātņu fakultāte, Vēstures un filozofijas fakultāte, Teoloģijas fakultāte) un pieci institūti (Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas vēstures institūts, Latviešu valodas institūts, Starptautiskais Indijas studiju institūts un Lībiešu institūts). Tātad tās ir astoņas diezgan atšķirīgas struktūras.

Atbilstoši Augstskolu likumam jauno fakultāšu vadību iecels rektors, konsultējoties ar fakultāšu domēm. Tālākās attīstības virzienus noteiks fakultātes. Ir tikai viens noteikums – jānodrošina noteikta zinātniskā kapacitāte.

Pēc apvienošanas fakultātēs uz LU institūtiem vairs neattieksies Zinātniskās darbības likums. Institūtu zinātniskās padomes būšot lemtspējīgas līdz 30. jūlijam. Kas sagaida LU zinātniskos institūtus?

Tas ir juridisks jautājums. Latvijā ir divi likumi, kas nosaka augstskolu un zinātnisko institūtu darbu, – Augstskolu likums un Zinātniskās darbības likums. Vairumā pasaules valstu ir viens likums, respektīvi, Augstākās izglītības un zinātnes likums, jo reti zinātne ir nošķirama no augstskolas (lielajās valstīs ir zinātniskie institūti, kas nav universitāšu institūti, taču mazajās valstīs tas nav iespējams).

Zinātniskajiem institūtiem tagad ir padomes, kas darbojas pēc Zinātniskās darbības likuma, bet visas fakultātes strādā saskaņā ar Augstskolu likumu. Brīdī, kad zinātniskos institūtus iekļaus fakultātēs, tie sāks darboties atbilstoši Augstskolu likumam.

Kas mainīsies? Lai notiktu studiju un zinātniskās darbības integrācija, visas funkcijas, kuras veic zinātniskā padome, turpmāk realizēs domes. Tiks saglabātas zinātniskās konsultatīvās padomes, kurām būs rekomendējoši lēmumi. Turpretī gala lēmumus pieņems domes.

Pirms dažiem gadiem, grozot Augstskolu likumu, katrā augstskolā izveidoja padomes. LU ir arī jauns padomes vadītājs – bijušais rektors Mārcis Auziņš. Sabiedrībā par padomju izveidi domas dalās. Vai, jūsuprāt, ir vajadzīgas augstskolu padomes?

Konceptuāli padomes pārstāv augstskolu dibinātāja, t. i., valsts, intereses. Cits – labāks – juridisks risinājums pasaulē nav atrasts. Padome nodrošina politiski neatkarīgu valsts interešu aizstāvību. Pirms padomju izveides dibinātājs varēja regulēt publiski atvasināto personu, kas ir universitātes, tikai caur līguma attiecībām. No vienas puses, vienam ministrijas pārstāvim bija salīdzinoši grūti pārzināt visu, kas notiek universitātēs. No otras puses, nevar pieļaut, ka ierēdņiem ir pārāk liela ietekme, – augstskolām jābūt neatkarīgām.

Tā ir teju vienīgā forma, kurā var realizēt dibinātāju interešu pārstāvību, jo pārējos variantos sanāk, ka valstij nav tiešas ietekmes uz universitātēm, tomēr tādai ir jābūt. Padomju funkcija ir ne tikai valsts interešu aizstāvība, bet arī institūcijas akadēmiskās brīvības un institucionālās neatkarības nodrošināšana.

Padomju ieviešanas rezultātā rektora tiesības brīvi pieņemt lēmumus ir ievērojami mazinājušās. Dibinātājam ir tiesības kontrolēt dibinātās institūcijas arī pastarpināti.

Saskaņā ar LU mājaslapā pieejamo informāciju 2022. gadā tajā studēja 20% no visiem studējošajiem Latvijā – 15 250 (6417 – par budžeta līdzekļiem, nedaudz virs 1000 – ārzemnieku). Kādus studentus mēģināsiet piesaistīt nākotnē? Ko LU darīs, lai tajā nenonāktu vāji maksas studenti, kuri augstskolā iegūtās izglītības prestižu “velk” uz leju?

Iesim prasību paaugstināšanas, proti, zinātniskā snieguma, virzienā. Mēģināsim piesaistīt studentus, kurus vairāk interesē pētniecība, nevis tikai zināšanu un prasmju ieguve. Līdzīgas vēlmes ir attiecībā uz ārzemju studentiem, kurus prioritāri vēlētos redzēt no Eiropas Savienības valstīm. Reizēm, piesaistot studentus no trešajām valstīm, tiek ieguldīts milzīgs darbs, taču izrādās, ka viņi nevar saņemt vīzu vai nav atbilstošas kvalifikācijas pirmās izglītības dokumentu. Ieguldītais darba apjoms, salīdzinot ar reāli uz Latviju atbraukušo studentu skaitu, ir neadekvāts.

Neesam gatavi brīvākai pieejai kvalifikācijas prasībām. Ja pieņemam, ka vidi veido visi studenti un universitātei ir būtiska zinātniskā pētniecība, labāko atlase ir kritiski svarīga. 

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
7
Pievienot komentāru
Konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem. Saruna par Latvijas attīstības scenārijiem
Baltijas valstīm nevajadzētu savstarpēji konkurēt par nodokļiem, bet tā vietā vienoties par līdzīgām nodokļu likmēm, kā tas ir Ziemeļvalstīs, izņemot Islandi. Šīs valstis sacenšas par pavisam citām lietām – infrastruktūras, cilvēkkapitāla kvalitāti u. tml. Arī Baltijas valstīm būtu nepieciešams draudzīgi konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem.
Daunis Auers
Latvijas stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (domnīcas “LaSER”) valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors, Eiropas un Baltijas valstu politikas, politisko risku un ekonomikas konkurētspējas pētnieks
Pirms 2 nedēļām, Politika

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI