Ir ļoti daudz stereotipu, kas ir zinātnieks

Zinātnieku nakts notiek katru gadu septembra pēdējā piektdienā, kad zinātniskās institūcijas, tai skaitā Vidzemes Augstskola, atraktīvā un populārzinātniskā veidā iepazīstina ar dažādām zinātnes nozarēm. Kā vērtējat minētā pasākuma nozīmi? Kāds ir tā potenciāls?

Zinātnieku nakts ir ļoti būtisks pasākums zinātnes komunikācijas jomā. Mēs – zinātniskās institūcijas – to izmantojam, lai satiktos un runātu par zinātni ar sabiedrību, cilvēkiem, kuri ikdienā ar to nav tik dziļi saistīti. Vēl labāk būtu, ja gadā notiktu divi trīs šādi pasākumi, proti, ne tikai Zinātnieku nakts rudenī, bet arī, piemēram, Zinātnes nedēļa pavasarī, īpaši domājot par jauniešiem, kad eksāmeni jau nokārtoti un ir brīvākas stundas, lai raisītu domas, ko darīt nākamajā gadā un kādus zinātniski pētnieciskos darbus organizēt.

Par to diskutējam ar skolotājiem, jo attiecīgais formāts būtu ideāli piemērots, lai apmeklētu universitātes un laboratorijas, iepazītos un saprastu, kas tur notiek.

Zinātnieku nakts ir arī iespēja zinātniskajiem institūtiem mācīties stāstīt par sevi, runāt par sasniegumiem zinātnē. Domāju, ar katru gadu piedāvājums kļūst arvien daudzveidīgāks un interesantāks.

Turklāt apmeklētāji ir daļa no tā, kas veido zinātnes komunikāciju, – ar izvēli apmeklēt vai neapmeklēt kādu zinātnisko institūciju un jautājumiem viņi ir zinātniekiem ārkārtīgi noderīgi, liekot saprast, kādā veidā runāt vai nerunāt ar konkrēto auditoriju.  

Vidzemes Augstskolas pirms dažiem gadiem veiktais pētījums liecina, ka patiesi ieinteresēta zinātnē ir tikai piektdaļa (19%) aptaujāto. Tikai 10% pētījuma dalībnieku pilnībā piekrita, ka zinātnei un pētniecībai ir nozīmīga loma viņu dzīvē. Savukārt pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma nesen veiktā pētījuma “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte” rezultāti liecina, ka zinātnei pilnībā uzticas vien 10% sabiedrības. Tikai 21% Latvijas iedzīvotāju spēja nosaukt kādu pašmāju zinātnieku, bet 20% – Latvijas zinātnes sasniegumu. Kāpēc pastāv tik liela neieinteresētība un skepse?

Nav vienas atbildes. Tas ir saistīts ar sistēmiskas pieejas veidošanu un to, kā zinātniskā komunikācija notikusi līdz šim.

Raugoties no noteiktas mērķauditorijas skatpunkta, ikvienai iesaistītajai pusei ir konkrēta nozīme. Būtiski izvērtēt, ko katrs esam vai neesam darījuši, tostarp runājot par plašsaziņas līdzekļiem. Piemēram, BBC ziņās regulāri tiek ietverti jaunumi par zinātniskajiem pētījumiem un zinātnieku darbu.

Tā ir valstiska pieeja – pastāvīgi informēt, kas ir mūsu zinātnes sasniegumi. Tā ir sistemātiska komunikācija.

Labs piemērs ir Rīgas Stradiņa universitāte, kas praksē uzskatāmi pielieto pētījuma rekomendācijas. Plašsaziņas līdzekļos ir pamanāmi dažādi pētnieku skaidrojumi par aktuālajām ar veselību un drošību saistītajām tēmām.

Protams, tas ir jautājums arī par zinātniekiem, augstskolām. Viens ir runāt par sarežģītām zinātniskām tēmām zinātniskajās konferencēs, bet otrs – to saprotami izstāstīt plašākai sabiedrībai, skaidrot, kā domāt par jomām, kurās zinātniekiem ir ekspertīze. Tam ir vajadzīgas pavisam citas prasmes.   

Taču visbūtiskākais – Latvijā kritiski trūkst zinātnieku.

Turklāt, kā liecina arī jūsu pētījums, liela daļa sabiedrības uzskata, ka tieši zinātniekiem vajadzētu vairāk informēt par savu darbu. Sabiedrības uzticība zinātniekiem šajā aspektā ir lielāka nekā, piemēram, politiķiem vai ierēdņiem. Vai ir pamatoti sagaidīt no zinātnieka spēju komunicēt populāri skaidrojošā līmenī?

Jā, lielā mērā tas ir jautājums par to, kāds ir “tipisks zinātnieks”. Taču patlaban vismaz jaunie zinātnieki ļoti labi apzinās komunicēšanas spēju nozīmīgumu un, piedaloties vairākos starptautiskos pasākumos, ir uztrenējuši prasmi sevi publiski pasniegt un stāstīt.

Tā pašlaik ir zinātnieka darba neizbēgama daļa. Nepietiek vien ar darbu pie atklājumiem, jāprot tos arī atraktīvi pasniegt. 

Katram ir savas iespējas un robežas, cik varam būt atraktīvi skaidrojošajā komunikācijā. Tomēr zinātniekam, pat ja viņš nav atraktīvs stāstnieks, jāspēj izklāstīt un pamatot, kāpēc attiecīgais pētījums notiek, kāda metodika ir pielietota, cik uzticami ir rezultāti un kāds būs ieguvums.

Kā piemēru zinātnes komunikācijai varētu minēt Vidzemes Augstskolas šobrīd lielāko attīstības un inovāciju projektu, kas ir Eiropas Universitātes E³UDRES² izveidošana kopā ar astoņām universitātēm astoņās valstīs. Vienam projektam var būt dažādi zinātnes komunikācijas vēstījumi, ar kuriem no visām aktivitātēm tiek izcelta katrai mērķa grupai būtiskākā (Plašāk >> Zinātnes komunikācija – E³UDRES² piemērs).

Kāda ir vai kādai vajadzētu būt valsts institūciju lomai zinātnes komunikācijā?

Tām ir ļoti būtiska nozīme. Tas attiecas arī uz reputāciju, respektīvi, vai valsts institūcijas to ceļ vai grauj. Tāpat svarīgi, vai valsts sektors izmanto zinātniskās metodes un pieejas, lai atrisinātu sarežģītus jautājumus.

Te varētu minēt, piemēram, digitālo sistēmu ieviešanu, jaunu un nozīmīgu projektu īstenošanu, kā, piemēram, “Rail Baltica” ieviešanu.

Ārkārtīgi žēl noraudzīties, ka, no vienas puses, tas ir nozīmīgs jautājums, kas jārisina valstij, bet, no otras puses, saprotams – kaut kas nav pilnībā pārdomāts un analizēts.

Sava loma ir arī sociālajām zinātnēm, proti, pievērsties tam, kā tiekam galā ar sarežģītām lietām.

Zinātne Latvijā ir kļuvusi starptautiska – mūsu zinātniekiem ir piekļuve dažādiem starptautiskajiem fondiem un iespējām, kuras viņi aktīvi izmanto. Vienlaikus bažas rada tas, ka internacionālie projekti ir orientēti uz starptautiskiem mērķiem. Tādēļ rodas jautājums, ko mēs pasūtām nacionālajā līmenī, kur ieguldām finansējumu, ko vēlamies atrisināt un kādas tēmas pētīt nacionālajā un reģionālajā mērogā.  

Pētījums, par kuru runājam, veikts pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma ar mērķi radīt zināšanu bāzi turpmākai zinātnes ietekmes palielināšanai Latvijā. Vai, pamatojoties uz pētījumā secināto, ir kas darīts minētā mērķa sasniegšanai?

Visvienkāršākais, ko vēlos minēt, ir Zinātnes kalendāra iniciatīva. Tas ir elementārs risinājums, kam daudz nav nepieciešams. Vienlaikus tā ir iespēja popularizēt mūsu zinātniekus un celt viņu reputāciju, reizi gadā ministrijai sagatavojot vizuālo materiālu un akcentējot, kuri ir tie jaunie zinātnieki, kas gada laikā guvuši īpašus sasniegumus.

Būtiski minēt sasaisti ar jauniešiem. Kad jautājam, par ko jaunieši interesējas brīvajā laikā, izrādās, ka vairums seko līdzi slavenībām. Galvenokārt tās, protams, ir ārvalstu mūzikas un kino zvaigznes – dziedātāji, aktieri. Tie ir cilvēki, kuri ir kaut ko sasnieguši un runā, stāsta aizraujošas lietas. Zinātnes kalendārs būtu pirmais solis, kā mūsu zinātniekus padarīt savā ziņā par slavenībām Latvijā, jo viņiem ir ko teikt un ar ko ieinteresēt.

Nākamais solis, ja gribam veicināt zinātnieku popularitāti valstiskā līmenī, ir latviešu seriāla veidošana par zinātnieku darbu. Tad tam būtu pavisam citāda publicitāte.

Kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju pavadījām ilgu laiku, lai definētu mērķa grupas, ar kurām strādāt zinātnes komunikācijas jomā, un kāda informācija būtu jāsniedz katrai no tām. Ir izveidots zīmols “Research Latvia” un kopējie Latvijas zinātnes vēstījumi. Turklāt, ņemot vērā, ka pēdējos gados finansējums zinātnei Latvijā pieaug, kaut ko esam izdarījuši pareizi.

Noteikti gribu uzsvērt, ka ministrijai būtu atkārtoti jāveic līdzīgi pētījumi, lai analizētu, kādas ir jaunākās tendences zinātnes izpratnes jomā Latvijā, un lai attiecīgi pielāgotu rīcībpolitiku, tādējādi vairojot zinātnes ietekmi sabiedrībā. 

Jāteic, ka starp pētījuma mērķa grupām nav plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu, kam ir būtiska loma informācijas par zinātni pasniegšanā un kuru vajadzībām, ņemot vērā citu valstu praksi, būtu nepieciešams komunikācijas centrs, kurā iespējams saņemt ziņas par aktuālajām norisēm zinātnē.   

Es pilnībā piekrītu. Darba kārtībā bija ideja, ka Izglītības un zinātnes ministrijā varētu būt mediju treniņu centrs. Manuprāt, tas ir saistīts ar resursu pietiekamību. Jūsu minētais ir loģisks nākamais solis: radīt vietu, kur žurnālisti varētu ērti saņemt vajadzīgo informāciju par pētījumiem un ekspertiem konkrētās zinātnes jomās, savukārt zinātnieki – iziet mediju treniņu apmācības, kas viņiem palīdzētu labāk skaidrot darba rezultātus.  

Zinātnes komunikācija, lai cik efektīva tā būtu, sabiedrībai nespēs aizvietot zinātni vai radīt ilūziju par tās klātesamību. Zinātnes attīstībai nepieciešams atbilstošs finansējums un noteikta valsts zinātnes politika. Viena no zinātnes komunikācijas mērķa grupām, kas izcelta arī Vidzemes Augstskolas pētījumā, ir politisko lēmumu pieņēmēji, kuru vidū izplatīts ir uzskats, ka zinātnē ieguldīt nav jēgas, jo investīcijas atmaksāsies pēc ilga laika, turpretī zinātnieku skaits ir pārāk neliels, lai atbalsts zinātnei ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Kā mainīt konkrēto pieeju?

Te varētu būt ļoti vienkārša atbilde. Droši vien, arī zinātniekiem nākot talkā, iespējams aprēķināt, cik daudz izmaksā nekvalitatīvi lēmumi un mēģinājumi ieviest nepārdomātus risinājumus. Tas, ka ieguldījumi zinātnē Latvijā ir zemāki nekā abās Baltijas kaimiņvalstīs, kuras daudzās jomās mūs apsteidz, ir skaidra pazīme, kā vajadzētu rīkoties. Ja politiķi vēlas panākt valsts attīstību un ekonomikas izaugsmi, acīmredzams, ka ieguldījumi zinātnē ir veids, kā to panākt. Es teiktu, ka alternatīvu nav. 

Tas ir attiecināms arī uz sabiedrības intereses veicināšanu par zinātni. Vispirms jābūt ieguldījumiem zinātnes komunikācijā, kam seko intereses pieaugums par zinātni, nevis otrādi. Jomās, kuras vēlamies attīstīt, nepieciešami stratēģiskie ieguldījumi. Tā ir tik vienkārša patiesība, un tam vajadzētu būt saprotamam arī politiķiem.

Plašāka ietekme uz zinātnes procesiem nākotnē ir jauniešiem. Kā sekmēt skolēnu un jauniešu interesi un pozitīvu attieksmi pret zinātni? Kādā mērā to spēj nodrošināt skola?

Ja vēlamies kaut ko mainīt, jāsāk ar skolām – jo ātrāk, jo labāk. Veidojot jauniešos priekšstatu un interesi par zinātni, viņiem rodas apjausma, ka zinātne nav kaut kas tāds, kas iespējams tikai īpašiem cilvēkiem, bet tā var būt tava profesija. Tam, protams, vajadzīga izpratne, ka mērķtiecīgi jāapgūst noteikti mācību priekšmeti.

Izglītības iestāžu loma ir palīdzēt jauniešiem saprast, kura zinātnes joma katram būtu piemērotākā un kur vislabāk ieguldīt resursus.

Šobrīd Vidzemes Augstskolas pētnieku komanda beidz darbu pie zinātniskuma kultūras pašnovērtējuma rīka izveides skolām, kas ļaus izvērtēt, kādos aspektos zinātniskā pieeja skolā strādā labi un kur nepieciešams pilnveidoties.

Pētījumā atklāts, ka no jauniešiem, kas domā par karjeru zinātnē, noteiktu zinātnes jomu, kurā vēlas darboties, lielākoties spēj nosaukt eksaktajās nozarēs ieinteresētie. Kāds tam varētu būt iemesls? 

Domāju, ka trūkst labo piemēru. Tie vairāk jāizceļ, jo spēcīgas personības Latvijā darbojas arī citās zinātnes nozarēs.  

Zinātnes komunikācija mūsu valstī ir ļoti vāja vai arī tās vispār nav. Tikai šobrīd arvien vairāk to aktualizējam. Tomēr jārēķinās, ka būs vajadzīgs laiks. Zinātnē un izglītībā pārmaiņas nenotiek ātri. Pat ja valdības tajās iegulda pietiekami daudz līdzekļu, domāšanas kultūras maiņai nepieciešams laiks un mērķtiecīgs darbs.  

Kāpēc skolēni grib vai negrib pievērsties zinātnei? Kādas ir motivācijas?

Pētījumā lūdzām jauniešiem no vairākām skolām uzrakstīt eseju, kāpēc viņi gribētu vai negribētu būt zinātnieki. Par labu zinātnieka karjerai priekšplānā izvirzījās vēlme dot labumu sabiedrībai un palīdzēt cilvēkiem. Otra izplatītākā motivācija bija atziņa, ka jaunietis jau ir atradis tēmu, kas viņu interesē, tāpēc viņš mērķtiecīgi gatavojas karjerai zinātnē. Trešais populārākais iemesls bija vēlme izcelties ar ko īpašu, atstāt pēdas vēsturē.

Savukārt dominējošais arguments, kāpēc jaunieši nevēlējās kļūt par zinātniekiem, bija tas, ka viņiem nepiemīt zinātnieka rakstura īpašību. Ir ļoti daudz stereotipu par to, kas ir zinātnieks. Viens no tiem: zinātniekam ir vajadzīgas pārcilvēciskas spējas. Tieši attiecīgo priekšstatu kliedēšanā, kas nereti rodas kinofilmu iespaidā, būtiska loma ir zinātnes komunikācijai. Ir nepieciešami stāsti, kāds ir reāls zinātnieks, ko dara un kādi ir jaunie zinātnieki, cik garlaicīgs vai aizraujošs ir viņu darbs, cik daudz ir brīvā laika u. tml. Jāpiebilst, ka jaunieši, kuri pirms esejas rakstīšanas noskatījās video ar stāstiem par kādu no zinātniekiem Zinātnes kalendārā, pauda pozitīvāku attieksmi par zinātnieka karjeru.   

Vēl viens noliedzošs arguments, ko jaunieši pauda esejās, – viņiem interesē citas jomas, kuras nevar sasaistīt ar zinātni. Taču faktiski nav nozaru, kurām nebūtu itin nekādas saistības ar zinātni. Te ārkārtīgi liela nozīme ir skolotājam un tam, vai skolā tiek izveidota sasaiste ar zinātni un kontakti ar augstskolām.

Zinātnieku nakts ir piemērota iespēja, lai jaunietis kopā ar klasi vai atsevišķi apmeklētu un noskaidrotu interesējošās jomas. Novēlu katram atrast savu augstskolu, universitāti vai zinātnisko institūtu, uz kuru doties Zinātnieku naktī, un sameklēt tēmas, ko izzināt.