Kas jūs pamudināja atstāt Siguldas Valsts ģimnāzijas un Izglītības asociācijas vadītāja amatus, kuros jau ilgstoši esat bijis atpazīstams, lai to vietā ieņemtu Izglītības departamenta direktora posteni vienā no problemātiskākajām ministrijām?
Šāds lēmums bija briedis kādu laiku. Tas nenācās viegli, jo esmu ļoti saaudzis ar Siguldu, Siguldas pašvaldību un skolu direktoru kopienu. Taču desmit mūža gadi, ko esmu tā pavadījis, ir diezgan daudz. Līdztekus tas viss sakrita ar iespēju nokļūt ministrijas komandā vadošā amatā un īstenot dažādas labas iniciatīvas.
Neslēpšu, ka manu izvēli sekmēja arī Siguldas pašvaldības vēlēšanas – par spīti lielajam vēlētāju atbalstam, manis pārstāvētais saraksts nonāca opozīcijā, tā paliekot bez iespējām tiešā veidā ar savu politiku ietekmēt novada nākotni. Un vēl trešais faktors – ģimnāzija šajā gadā bija metodiski un administratīvi labi sakārtota, bez vakancēm, radot sajūtu, ka atstāju to labā stāvoklī un varu ministrijā mesties iekšā jautājumos, kas ir mana komforta zona, – vispārējā izglītībā. Adaptācija man ne minūti nesagādāja problēmas, jo kopš 2017. gadā pievienojos Izglītības vadītāju asociācijai, esmu roku rokā strādājis ar ministriju kā sadarbības partneris.
Kādas būs jūsu prioritātes šajā amatā?
Departamenta direktors jebkurā ministrijā ir daļa no vadības komandas. Tādējādi es nenosaku dienaskārtību, taču atbalstu un palīdzu to uzlabot. Tā ir viena mana darba daļa. Otra daļa ir paša departamenta direktora tieša iesaiste noteiktos iekšējos jautājumos. Te jāmin, pirmkārt, departamenta saliedēšana. Tas diezgan ilgi ir darbojies bez direktora un nav īsti atradis savu vietu un piederību. Otrkārt, sadarbība, informācijas apmaiņa, kompromisu meklēšana ar iesaistītajām pusēm – pašvaldību izglītības pārvaldēm, skolām, politiķiem Saeimā, primāri, protams, Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju. Šīs jomas, kas no manis ir tieši atkarīgas, arī būs manas prioritātes.
Viena no šī mācību gada novitātēm ir finansēšanas modeļa “Programma skolā” īstenošana. Plānots, ka nauda sekos konkrētai izglītības programmai, bet pašvaldībām ir jāsakārto skolu tīkls, lai izpildītu minimālo skolēnu skaita kritēriju klašu grupās atkarībā no skolas atrašanās vietas. Kā pašvaldībām ar to ir sekmējies?
Vairāk nekā 70% skolu tīkla ir optimizēti. Šobrīd programmas izstrādes ietvaros joprojām notiek informācijas saskaņošana ar pašvaldībām. Septembra vidū Saeimas atbildīgo komisiju iepazīstināsim ar diviem Ministru kabineta noteikumu projektiem – par skolu tīkla kritērijiem, kas ietver skolēnu skaitu, dažādus urbanizācijas aspektus utt., ieskaitot dažādus izņēmumus, kā arī par mērķdotācijas sadali, kas nozarei jau ir pazīstams. Pēc tam komisijai būs jāvirza otrajam lasījumam attiecīgie likuma grozījumi par finansēšanas modeļa maiņu. Tātad diskusijas, kompromisu meklēšana vēl tikai notiks. Taču rezultātā tas dos Ministru kabinetam mandātu izstrādāt visus vajadzīgos normatīvos aktus.
Informācija par programmas kritērijiem apritē ir jau vairāk nekā gadu. Joprojām gan norit diskusijas par pierobežu, par izņēmuma gadījumiem. Pašvaldībās notiek pieskaņošanās process, taču kardinālas atkāpes no šiem kritērijiem nav plānotas. Pašvaldības ļoti labi zina, kurām skolām no 2026. gada 1. septembra, iespējams, būs vajadzīgs pašu līdzfinansējums. Ar Pašvaldību savienību esam vienojušies par vizītēm vairākos novados, lai tiktos ar to politisko vadību un pārrunātu problemātiskos jautājumus.
Patlaban skolās ir ap 400 pedagogu vakanču. Kur un kāpēc pietrūkst skolotāju?
Pēc operatīvajiem datiem, jā, tie ir aptuveni 3% no pedagogu slodžu skaita. Runa gan ir tikai par augusta datiem, patiesais vakanču skaits kļūs zināms vien septembra beigās. Lielākais brīvo amata vietu īpatsvars ir matemātikā un latviešu valodā. Ir arī pietiekami lieli izaicinājumi pirmsskolā, kā tas jau izsenis bijis.
Savukārt labā ziņa ir tāda, ka pieaug pedagoģijas pilnā cikla studentu skaits.
Sistēmā ienāk arī kolēģi no studiju programmas “Mācītspēks”, kas sagatavo pedagoga darbam dažādu jomu profesionāļus ar bakalaura, maģistra un varbūt par doktora grādu.
Taču situācija nozarē ir ļoti polarizēta – dažās skolās nav vakanču, savukārt citās to ir samērā daudz. Problēmas sakne slēpjas slodzes lielumā. Atrast pedagogu, kas strādā, piemēram, 0,3 vai 0,2 slodzi, ir ļoti grūti. Labākā situācijā ir lielas, spēcīgas, pilnas skolas, kuras meklē kolēģus uz daudzām stundām un kādiem papildu pienākumiem, piemēram, kā audzinātājiem vai laboratorijas vadītājiem, un var piedāvāt 1700, 1800 vai pat virs 2000 eiro atalgojumu par slodzi. Šie ir labie stāsti, un žēl, ka tie izskan pārāk maz pretstatā dažādiem bēdu stāstiem.
No 2026. gada 1. septembra vidējā izglītībā vairs nebūs iespējams apgūt krievu valodu kā otro svešvalodu. Kā otrā svešvaloda būs jāapgūst kāda no Eiropas Savienības (ES) vai Eiropas Ekonomiskās zonas oficiālajām valodām. Vai otrās svešvalodas skolotāju ir pietiekami daudz?
Detaļas tiešām nevarēšu komentēt, bet Gētes un Francijas institūti ir ļoti, ļoti lieli atbalsta partneri šajā jautājumā. Cik man zināms, tieši vācu valodas apguve Latvijā jau otro gadu stabili atplaukst. Pagaidām vēl mūsu rīcībā nav fināla skaitļu par vidusskolēniem, kas no krievu valodas apguves varēs attiekties līdz 15. septembrim. Man nav pat minējumu, cik daudz tādu varētu būt. Bet, protams, atbilstoši pārejas noteikumiem viņi vēl var turpināt apgūt krievu valodu. Diemžēl joprojām ir skolas, tiesa, nedaudz – vairāki desmiti –, kurās krievu valoda tiek piedāvāta kā vienīgā otrā svešvaloda.
Protams, daudzās skolās, arī manis līdz šim vadītajā, var apgūt franču un spāņu valodu. Proti, nav tā, ka tiek piedāvāta tikai vācu valoda. Pagaidām nevar sacīt, ka šajā ziņā būtu kāda katastrofa vai nacionāla mēroga problēma.
Ņemot vērā skolotāju trūkumu, aktuāls ir jautājums par ierobežojumiem vai pat aizliegumu skolu vadītājiem pildīt arī pedagoga pienākumus. Pēc 2028. gada 1. septembra skolu direktori un viņu vietnieki, ja viņi šajos administratīvajos amatos strādā pilnu slodzi, vairs nedrīkstēs vadīt mācību stundas un veikt citus pedagoga pienākumus, nesaskaņojot to ar darba devēju. Šādu prasību paredz jūnijā pieņemtie grozījumi Pedagogu darba samaksas noteikumos. Kāds ir jūsu viedoklis par iespējamajiem risinājumiem?
Gan Izglītības departamentā, gan ministrijas vadības līmenī kopumā ir pilnīgi skaidrs, ka jāatrod labāks risinājums nekā vienkārši aizliegums. Mēs to arī atradīsim. Labā ziņa ir tāda, ka nav panikas vai steigas. Vēl ir relatīvi daudz laika. Tātad ir iespēja kvalitatīvi to izrunāt un tad grozīt noteikumus vai šo jautājumu iekļaut Ministru kabineta noteikumos par jauno finansēšanas modeli, visticamāk, gada beigās. Pagaidām direktori var mācīt, viss notiek!
Vienlaikus norādāms, ka skolu vadītāju nodarbinātības jautājumā viedokļi dalās. Tas ir normāli. Sistēmā ir pietiekami daudz skolu vadītāju, kas nepasniedz stundas, un pietiekami daudz vadītāju, kuri to dara. Mēs noteikti gribam rast risinājumu un dot iespēju direktoram turpināt pedagoģisko praksi. Taču ir jāsaprot, kas ir viņa 40 darba stundas. Tāpat jātiek skaidrībā par to, kā tajā iekļaujas arī direktora tiesības un iespējas būt, piemēram, pašvaldības domes deputātam, savienot amatus. Un vēl viens aspekts – kāda loma kopumā ir direktora vietniekiem. Pēc savas pieredzes un zināšanām varu teikt, ka viņi tomēr ir primārie mācību procesa monitorētāji.
Vēlos uzsvērt, ka direktoru intelektuālajai, dabiskajai vēlmei iet pie skolēniem, būt stundās un mācīt viņus nav saistības ar izglītības iestādes darbības kvalitāti kopumā.
Starp šīm divām lietām nav nekādas korelācijas. Nevajag tās jaukt, un abas dzīvos, kā saka, savu dzīvi.
Kas turpmāk notiks ar tā dēvēto kompetenču pieeju mācību saturā jeb programmu “Skola 2030”, kas tikusi daudz kritizēta?
Šobrīd darba kārtībā, cik man zināms, nav plānots radikāli atteikties no tās vai veikt kādas citas revolucionāras izmaiņas, kaut ko likvidējot, kā dažkārt sabiedrībai patīk. Ir iecerētas izmaiņas izglītības saturā, standartā, eksaminācijā. Manuprāt, tās tiek uztvertas ļoti pozitīvi, vismaz eksaminācijas procesu samazināšana un atvieglošana un tā tālāk. Aktuāls ir arī jautājums par vairāku mācību priekšmetu, sasniedzamo rezultātu, izglītības satura pārskatīšanu. Tas gan primāri ir Valsts izglītības attīstības aģentūras, nevis ministrijas kompetences jautājums. Taču, ja prasība izvērtēt “Skola 2023” nonāks politiskajā dienaskārtībā, tad jaunā aģentūras vadītāja Inta Ozola kopā ar kolēģiem, visticamāk, tādu arī veiks.
Jāuzsver, ka tur ir divi aspekti – izglītības satura izvērtēšana un programmas ieviešanas, pārvaldības, naudas plūsmu un citu darbību izvērtēšana. Tātad būtu svarīgi saprast, par kuru no tiem ir runa.
Viens no galvenajiem pārmetumiem programmas “Skola 2030” īstenošanā ir bijis atbilstošu metodisko materiālu trūkums.
Metodisko līdzekļu šobrīd nu jau ir pietiekami. Runa varētu būt par politiķu ieceri pārskatīt programmas ieviešanas procedūras, tempu, līdzekļu izmantošanas lietderību. Taču tas nav Izglītības departamenta kompetencē un dienaskārtībā šāda jautājuma nav.
Runājot par vēlmi visu atcelt un taisīt kaut ko jaunu, ir jāsaprot, ka izglītības saturs ir ļoti kompleksa un jutīga tēma, kuru nedrīkst pakļaut kādām populistiskām idejām. Tas tā vienkārši nenotiek.
Tiklīdz to sāk nepārdomāti aiztikt, tiek atvērta Pandoras lāde.
Ir pamatota kritika, ka Latvijā gadu gadiem notiek izglītības reformas, kuras sagādājušas pastāvīgu pārmaiņu stresu gan skolēniem un viņu vecākiem, gan pedagogiem, bet gaidītā rezultāta īsti nav. Tā vietā – attapšanās un kļūdu labošana, kas atkal noved pie kādām reformām. Kur, jūsuprāt, ir problēma?
Mēs esam skrējuši kā tādā apburtajā lokā. Visas iesaistītās puses – politiķi pašvaldības, skolas, vecāki, sabiedrība – nemitīgi ir gribējušas izglītībā kaut uzlabot un sakārtot. Mērķis jau cēls, taču to vēlmju ir bijis tik daudz, ka gaidītais rezultāts izpaliek. Turklāt visu ir gribēts sasniegt pārāk ātri. Kvalitatīvām pārmaiņām izglītībā ir vajadzīgi nevis mēneši un daži likumi, bet gan gadi un pat gadu desmiti. Ir bijis nepieciešams apstāties, ievilkt elpu un paskatīties, kādi īsti esam un ko mums patiešām vajag. Var izrādīties, ka vajadzēja palikt pie līdzšinējās kārtības, izbaudīt sasniegto un konkrētās pārmaiņas bijušas liekas.
