Izcilība zinātnē – radošums, brīvība un atvērtība citādajam

Resursi ir svarīgi, bet sistēma un tradīcijas – vienlīdz svarīgas

Kur slēpjas panākumu atslēga zinātnē? Kas nepieciešams, lai veiktu nozīmīgus atklājumus, kas satricina zinātnes pasauli un ir Nobela prēmijas cienīgi? Šis jautājums caurvija lielāko daļu diskusiju arī Lindau forumā.

Finansējums un pieeja resursiem, lai veiktu ilggadējus un ārkārtīgi dārgus pētījumus, neapstrīdami, ir būtiski – bez tiem vienkārši nenotiek gandrīz nekas. Tomēr, ja uz brīdi pieņemam, ka piešķirto Nobela prēmiju skaits ir viens rādītājs, kas liecina par produktīvāku zinātnisko vidi, neizbēgami rodas jautājums, ko ASV, no kurienes nākuši gandrīz puse jeb 403 no 989 Nobela prēmijas laureātiem (visas piecas disciplīnas, kopā skaitot), dara citādi un kas par to sakāms pašiem zinātniekiem?

Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Mārtins Čalfijs (Martin Chalfie, Kolumbijas Universitāte, ASV): “Tā ir pieeja aprīkojumam, laboratorijām, materiāliem, kolēģiem. Tā ir dziļi iesakņojusies tradīcija – ļaut nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem un izdarīt atklājumus, ko atbalsta ārkārtīgi liels skaits universitāšu. Zinātniskie pētījumu centri nav koncentrēti vienā vai divās vietās, bet visā valstī. Tas ir vairāku apstākļu kopums.”

Nobela prēmijas laureāte ķīmijā Emanuela Šarpentjē (Emmanuelle Charpentier, Maksa Planka institūts Berlīnē, Vācija): “ASV ir izveidojusies sistēma, kas ir ļoti efektīva pasaules līmeņa zinātnieku attīstīšanā, jo viņi var pilnībā koncentrēties tikai uz zinātni. Turklāt tā ir sistēma, kas prasmīgi izgaismo un popularizē jebkuru atklājumu, ar ko tā ļoti atšķiras no Eiropas.”

Salīdzinoši daudzi no amerikāņu zinātniekiem – Nobela prēmijas laureātiem – nemaz nav dzimuši ASV un nāk no dažādām kultūrām un izglītības tradīcijām. “Jo vairāk ASV tiek pozicionēta kā pētniecības ekselences centrs, jo vairāk tā piesaista lielākos talantus un ekspertus no visas pasaules. Tam seko rezultāti. Tas ir kā nebeidzams aplis. Tā ir sistēma,” norādīja jaunā zinātniece epidemioloģijā Raša Šraima (Rasha Shraim, Trīsvienības koledža Dublinā, Īrija).

Tikmēr nepamanītas, bet interesantas lietas zinātnē notiek arī citur, tostarp Dienvidu puslodē, akcentēja Marva Šumo (Marwa Shumo, Bonnas Universitāte, Attīstības izpētes centrs, Vācija). Tomēr šiem zinātniekiem trūkst ne tikai finansiāla, bet arī politiska atbalsta, viņiem nav pieejama arī “PR mašīna”, kas raksturīga attīstītajām Rietumvalstīm. Viņa uzsver – politikai ir milzīga ietekme uz zinātnes attīstību. Tieši politika nosaka, vai zinātne ir atvērta arī daudzveidībai un jaunām idejām.

Ideju apmaiņa un daudzveidība

Viens no šīgada Nobela prēmijas laureātu tikšanās Lindau vadmotīviem bija daudzveidība un tās ieguvumi. Pasākuma padomes prezidente, kontese Betina Bernadote (Bettina Bernadotte) pat atsaucās uz datiem, ka zinātnisko pētījumu kvalitāte esot augstāka komandās, kur pārstāvētas dažādas etniskās grupas.

Tiesa, daudz revolucionāru atklājumu ir radušies, sadarbojoties zinātniekiem no dažādām valstīm, reizēm, pavisam nejauši uzzinot, ka iztrūkstošais posms pētījumam, kas nonācis strupceļā, tiek attīstīts kādā laboratorijā otrā pasaules malā.

“Svarīgs panākumu faktors ir cilvēki. Tev jābūt pareizajā laikā, pareizajā vietā un ar pareizajiem cilvēkiem, kas domā līdzīgi, papildina viens otru,” secina E. Šarpentjē.

“Atrast pareizos jautājumus zinātnē ir ļoti svarīgi, un, manuprāt, tas ir sociāls process,” uzskata Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā Līlends H. Hārtvels (Leland H. Hartwell, Biodizaina institūts, Arizonas Universitāte, ASV).

“Es pasniedzu kursu, kurā studenti mācās uzdot jautājumus un dizainēt savus eksperimentus jomās, kurās arvien pastāv neskaitāmi neizprasti fenomeni, piemēram, vizuālā kognīcija. Zinātnē viss sākas ar jautājumu uzdošanu, kad ir kāds fenomens, kas jūs ir ieinteresējis un izbrīnījis. Ir jācenšas uzdot vairāk jautājumu, nevis koncentrēties uz pareizajām atbildēm. Labs jautājums ir tāds, kas aizved līdz eksperimentam. Tas nav viegli, jo par to ir daudz jādomā un jāstrādā. Taču vislabākais veids, kā atrast pareizos jautājumus, ir par to runāt ar pēc iespējas vairāk cilvēku. Manuprāt, tieši to veiksmīgās laboratoriju grupās dara – viņi ļoti daudz savstarpēji sarunājas. Atceramies – agrāk vairāki slaveni zinātnieki strādāja pāros, viņi vienkārši ļoti daudz sarunājās.”

Vai dažāds skatījums, tai skaitā kultūru un tradīciju mijiedarbība, ir obligāts priekšnosacījums? To nevar simtprocentīgi apgalvot, uzskata Nobela prēmijas laureāte Kristiana Nīslena-Volharda (Christiane Nüsslein-Volhard, Maksa Planka Attīstības bioloģijas institūts Tībingenā, Vācija). Viņa savu karjeru zinātnē uzsāka, nezinot angļu valodu, laikā, kad Vācijā nebija ārzemnieku un īpašas starptautiskas sadarbības, turklāt sievietes zinātnē bija ārkārtējs retums. “Taču mēs visi pilnībā nodevāmies zinātnei, koncentrējāmies tikai uz savu darbu, bijām ziņkārīgi. Ir ļoti daudz piemēru, ka pagātnē zinātnieki īpaši neinteresējās, kas notiek apkārt. Daudzi no viņiem saņēma Nobela prēmiju. Šodien zinātniskā vide ir pilnībā mainījusies. Tagad mēs augsti vērtējam iespēju iegūt papildu skatījumu un idejas, kuras nāk no citām kultūrām, audzināšanas un domāšanas veida.” Vienlaikus viņa nešaubīgi piekrīt, ka tas ir papildu pienesums un bagātināšanās, kas palīdz radīt jaunas, unikālas pieejas pētījumos.

Rotaļīgums un brīvība – vai neiespējami mūsdienās?

Pavadot nedēļu starp zinātniekiem, kuru atklājumi ir palīdzējuši mainīt un uzlabot pasauli, pārsteidz viņu vienkāršība un vieglums, ar kādu viņi runā arī par neveiksmēm un nejaušībām, kas nesušas negaidītus atklājumus.

Atbildot uz jautājumu, kā kļūt par labu zinātnieku un ko tas nozīmē, Nobela prēmijas laureāte fizioloģijā un medicīnā Elizabete Blekbērna (Elizabeth H. Blackburn, Kalifornijas Universitāte, ASV) īpaši akcentēja spēles elementu, radot jaunas idejas, un spēju uzklausīt kritiku. “Zinātniskā darba ikdiena ir ļoti smags darbs – nemitīga eksperimentu atkārtošana, no kuriem lielākā daļa nestrādā. Ir pilnīgi normāli kļūdīties un nebaidīties rotaļāties ar idejām, kuras, iespējams, izrādīsies nepareizas. Tomēr, nemitīgi uzdodot jautājumus un apmainoties viedokļiem, beigu beigās var izkristalizēties kaut kas vērtīgs. Liela nozīme ir cilvēkiem, kuri atrodas blakus, spēj uztvert tavu domu gājienu, uzdot īstos jautājumus, papildināt.”

“Tā ir brīvība, kas ir ļoti svarīga zinātnē, kas cieši saistīta ar ticību sev un pārliecību par to, ko dari, jo bieži vien tas nav komfortabli. Tu nekad nevari būt pārliecināts, ka tas, ko esi izdomājis, eksperimentos apstiprināsies un būs derīgs. Piemēram, studiju laikā es izmantoju katru iespēju veikt pētījumus laboratorijā, un [smejas] nekad nekas nestrādāja! Tomēr ar laiku es sapratu, ka tas ir normāli un ir jāiemācās sadzīvot ar nenoteiktību. Jā, iespējams, to var salīdzināt ar rotaļīgumu,” sacīja Nobela prēmijas laureāts Līlends H. Hārtvels (Leland H. Hartwell, Biodizaina institūts, Arizonas Universitāte, ASV).

Vide, kurā atbalsta ideju brīvību un ļauj nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem, ir viena no atslēgām uz panākumiem – šī atziņa caurvij vairāku Nobela prēmijas laureātu pieredzes stāstus.

“Brīva griba padara iespējamu radošu pētniecību. Brīvība ir visnozīmīgākais inovāciju dzinējspēks, jo ļauj domāt ārpus robežām, kas mūs šodien ierobežo,” uzsvēra arī Vācijas izglītības un pētniecības federālā ministre Betina Starka-Vacingere (Bettina Stark-Watzinger).

Viena no problēmām, ar kuru mūsdienās saskaras zinātnieki visā pasaulē, ir ierobežots finansējums un arī grantu sistēma, kas nereti “spiež” uzrādīt pētījuma rezultātus, zinātniskas publikācijas viena vai divu gadu laikā.

Jaunie zinātnieki pamatoti argumentē – ir ļoti grūti, pat neiespējami saglabāt prieku un spēles elementu pētniecībā, pastāvot šādiem nosacījumiem. Piemēram, kāda zinātniece dalījās pieredzē, ka līgums ar pēcdoktorantūras studentiem Austrālijā tiek slēgts uz vienu gadu.

“Līgums uz vienu gadu zinātnē ir absurds! Dažkārt gads ir nepieciešams, lai kaut ko tikai uzsāktu,” komentēja Līlends H. Hārtvels. “Lai panāktu progresu reizēm ir nepieciešami pat trīs, pieci gadi,” sacīja Elizabete Blekbērna, vienlaikus norādot, ka arī granti, kas parasti paredz atbalstu uz diviem gadiem, ir nepietiekami īss laiks, lai paveiktu ko nozīmīgu. “Savā darbā redzu, ka mūsdienās ir daudz mazāk brīvības, rezultātu gaidas ir daudz spēcīgākas. Tādā ziņā nodarboties ar zinātni ir kļuvis sarežģītāk,” viņa rezumēja.

Jaunie zinātnieki no Baltijas

Nobela prēmijas laureātu forumā Lindau 2023. gadā piedalījās arī pieci jaunie zinātnieki no Baltijas – pa diviem no Lietuvas un Igaunijas, kā arī viena dalībniece no Latvijas, kas pārstāvēja Vīnes Universitāti.

Daloties pārdomās par pieredzēto Lindau forumā, viņi pauda vairākas vērtīgas atziņas par vēl neizmantotajām iespējām un esošajām priekšrocībām, kādas sniedz zinātnes karjeras uzsākšana mazā Eiropas Savienības valstī.  

Baltijas zinātniekiem vajadzētu vairāk sadarboties

No kreisās: Karolis Ažukaitis un Kristijonas Puteikis Lindau konferenču centrā Inselhalle.

FOTO: no personīgā arhīva.

Lietuvieši – Karolis Ažukaitis un Kristijonas Puteikis – gandrīz zibenīgi piekrīt vienu no brīvā laika starpbrīžiem veltīt sarunai ar žurnālisti no Latvijas. Abi pārstāv Viļņas Universitātes Medicīnas fakultāti un veic klīniskos pētījumus, tiesa, dažādās jomās. 

“Mana specialitāte ir hroniskās nieru saslimšanas bērniem un agrīni kardiovaskulāri bojājumi. Galvenokārt pētu, kā nieru disfunkcija vai augsts asinsspiediens agrīnā vecumā ietekmē kardiovaskulāro veselību bērniem. Mēs zinām, ka šo bērnu dzīvildze ir krietni zemāka, pat par 40 gadiem. Veicam mērījumus, kā slimības ietekmē mainās artēriju sieniņas, cik tās ir elastīgas, biezas vai plānas, kāda ir ietekme uz sirdi, meklējam, kādiem vēl faktoriem ir ietekme uz izmaiņām. Tas varētu palīdzēt atrast veidus, kā šiem bērniem palīdzēt ilgtermiņā,” tā ar savu darbu iepazīstina Karolis Ažukaitis.

Kristijonas Puteikis savukārt veic klīniskos pētījumus ar epilepsijas pacientiem, apkopo datus, kā slimība ietekmē kognitīvās funkcijas un tālāk arī dzīves kvalitāti sabiedrībā. “Šiem pacientiem ir daudz iespējamo blakusslimību, tostarp psiholoģiskas, psihiatriskas problēmas, kognitīvās disfunkcijas, kas izraisa sociālo atstumtību,” viņš stāsta. 

Pastāstiet, kā nonācāt līdz Lindau!

Kristijonas Puteikis: Man šķiet, visās Lietuvas universitātēs ir iekšējās procedūras, kā notiek jauno zinātnieku atlase. Tās sūta pieteikumus Lietuvas Zinātņu akadēmijai, kas tālāk izvērtē, kurus pieteikt. Gala lēmumu pieņem šī pasākuma organizatori Lindau.

Ko jums kā jaunajiem zinātniekiem nozīmē nonākt Lindau Nobela prēmijas laureātu forumā?

Pirmkārt, tā ir iespēja uzzināt vairāk par pētniecības vidi un kultūru citās valstīs.

Lietuvā un, manuprāt, arī Latvijā un Igaunijā, ja salīdzina ar Rietumu valstīm, ir diezgan atšķirīga zinātniskā vide un pieeja pētniecībai. Esam bijuši ļoti ilgi nošķirti no Rietumu pasaules, un atšķirības joprojām ir jūtamas.

Piemēram, es kā jaunais zinātnieks Lietuvā saskaros ar to, ka ir jāiegulda ļoti liels darbs, lai izstrādātu pieeju savam pētījumam, jo visu ir jāsāk darīt no nulles, – nav pamata bāzes, spēcīgas sistēmas, uz kuras balstīties. Ir ļoti daudz jāpaveic pašam vai kopā ar kolēģiem. Vienlaikus, protams, tās ir arī lielas iespējas, jo dažās pētniecības jomās nav darīts it nekas, līdz ar to mēs varam kļūt par kādas jomas pamatlicējiem savā valstī. Otrkārt, redzam, ka visās valstīs zinātnieki saskaras ar līdzīgām problēmām, piemēram, nepietiekamu finansējumu.

Karolis Ažukaitis: Šis forums ir ne tikai iespēja tikties ar Nobela prēmijas laureātiem un dzirdēt no viņiem pašiem par to, kāds ir bijis viņu ceļš līdz nozīmīgiem atklājumiem. Manuprāt, vissvarīgākā ir iespēja paraudzīties uz zinātni daudz plašākā mērogā, piemēram, kā tiek veikti pētījumi un ar kādām grūtībām zinātnieki saskaras dažādās valstīs un kultūrās, kā arī to, kādi ir iespējamie risinājumi.

Runājot par atšķirīgo pētniecības vidi Lietuvā, jāmin, ka mums dažkārt nav skaidrs zinātniskās karjeras ceļš, nav saprotamas sistēmas. Šajā forumā ir iespējams ļoti daudz uzzināt par pētniecības kultūru un sistēmu, tās nozīmi.

Tā ir ļoti daudzslāņaina tēma, jo runa ir par atšķirīgu domāšanas veidu sabiedrībā kopumā, kur pētniecībai tiek piešķirta prioritāte, pietiekams finansējums, ir skaidrs akadēmiskās karjeras ceļš.

Tā ir kultūra, kurā zinātniekus atzīst, viņos ieklausās. Manuprāt, tā ir problēma mūsu reģionā. Ir jomas, kurās daudz kas ir mainījies, taču, piemēram, klīnisko un translācijas medicīnas pētījumu jomā, manā skatījumā, atpaliekam. Šeit esam sastapuši cilvēkus, kuri šajā jomā dara fantastiskas lietas.

Šeit liela uzmanība tiek pievērsta diskriminācijas problēmai starptautiskajā zinātnē. Vai esat ar tādu saskārušies, jo nākat no salīdzinoši mazas valsts?

K.P.: Es domāju, ka visi šķēršļi ir galvā. Ja tev nav domāšanas un valodas barjeras, nacionalitāte nav šķērslis. Jā, reizēm mums nav labas infrastruktūras, datu kopu, administratīvās bāzes, lai nokļūtu lielajos projektos, bet es nekad neesmu piedzīvojis diskrimināciju nacionalitātes dēļ.

K.A.: Problēma varētu būt tāda, ka par valsti nekas nav zināms. Reizēm gadās, ka tiek iesniegti dokumenti un saņemts atteikums, nezinot kāpēc. Iespējams, tam ir kāda saistība ar atpazīstamību, taču nevaram to apgalvot.

K.P.: Es uzskatu –, ja darbam ir labi rezultāti un ja pētījums ir svarīgs, šādu problēmu iespējamība samazinās.

Vai sadarbojaties ar kolēģiem Latvijā un Igaunijā?

K.P.: Domāju, ka sadarbības trūkums [zinātnē] arī ir viena no problēmām Baltijas valstīs. Igaunijai ir ciešas saites ar Somiju. Mēs vairāk sadarbojamies ar Vāciju, Itāliju, Franciju, Spāniju.

Mēs nesadarbojamies Baltijas līmenī, bet vajadzētu. Manuprāt, tam ir arī daudz strukturālu barjeru.

K.A.: Uzskatu, ka mums noteikti vajadzētu vairāk tikties. Zinātnē ļoti svarīgi ir kontakti. Ir būtiski zināt, ko dara citi zinātnieki. Tev viņi ir jāpazīst personīgi. Tad var sākties sadarbība. Iespējams, mums būtu jārada vide, kur Baltijas zinātnieki to varētu darīt. Būtiski, ka mūsu fakultātes studentu apvienība rīko kopīgas konferences ar Latvijas studentiem. Tas ir nozīmīgs solis. Tomēr vissvarīgāk būtu sākt ar to, ka mēs zinām, kas notiek tepat blakus, ko zinātnieki dara. Ja kādas zinātniskā darba jomas pārklājas, ir iespējama sadarbošanās, informācijas un pieredzes apmaiņa.

Galvenā problēma ir komunikācijas trūkums. Visur, kur nav sadarbības, nav komunikācijas un informācijas.

Cilvēki nezina, ko dara citi, pat ja viņus šķir vienas ēkas siena. Tā ir problēma vairākās pētniecības institūcijās.

To pašu varam teikt par Baltijas reģionu. Dažkārt mēs zinām vairāk par to, kas notiek citās, tālākās valstīs. Tā nevajadzētu būt.

K.P.: Īpaši tāpēc, ka reģions ir tik mazs.

Kādas ir jūsu galvenās atziņas Lindau?

K.A.: Redzam, ka visā pasaulē zinātnieki saskaras ar vienām un tām pašām problēmām. Kad dzirdi, ka arī Nobela prēmijas laureāts ikdienā ir pieredzējis identiskas grūtības, šaubas, neizdošanos, tas ļoti iedrošina neapstāties. Kad mēs vaicājam, kā viņi ir tikuši galā, atbilde vienmēr ir vienkārša –, ja tici sev un savai idejai, nekad neapstājies, turpini darīt labāko, ko spēj, un kādā brīdī pūliņi atmaksāsies.

K.P.: Jā, tas ir galvenais vēstījums – visiem ir grūtības, visi pieļauj kļūdas. Svarīgākais ir nepadoties.

Radošums ir ļoti svarīgs

Brita Lahta Lindau konferenču centrā Inselhalle.

FOTO: no personīgā arhīva.

Brita Lahta (Brita Laht) ir viena no igaunietēm, kura pārstāvēja Igauniju un Tartu Universitāti šīgada Lindau forumā. Paralēli medicīnas studijām viņa darbojas imunoloģijas pētniecības grupā. Foruma katalogā norādīts, ka viņas specialitāte ir vides faktoru ietekme uz autoimunitāti un 1. tipa diabēta patoģenēze. “Esmu pievērsusies arī t. s. zarnu trakta caurlaidības pētniecībai, jo ar to ir saistīta daudzu slimību attīstība,” viņa stāsta.

“Pētniecībā esmu nonākusi nesen, tāpēc šī man ir bijusi brīnišķīga iespēja uzzināt par dažādām pieejām zinātnei un tālākajām studiju iespējām citās valstīs, esmu saņēmusi ļoti daudz noderīgas informācijas, kā plānot savu turpmāko ceļu zinātnē, kādi ir pētniecības virzieni,” atklāj Brita.

Vai izdevās tikties arī ar kādu no Nobela prēmijas laureātiem?

Tā kā strādāju imunoloģijā, man bija iespēja vakariņot ar Rolfu Cinkernagelu (Rolf Zinkernagel), kurš saņēma balvu par atklājumiem saistībā ar šūnu imūnās aizsardzības specifiku. Viņam ir ļoti atšķirīgas, pat pretrunīgas idejas par imunoloģiju, par kurām viņš mums pastāstīja vairāk. Izmantoju iespēju pajautāt, kā viņš redz savu ideju pielietojumu, piemēram, manos pētījumos. Jā, tas bija “super interesanti”. Viņš arī ieteica, kam pievērst uzmanību, izvēloties, kur spert nākamo soli zinātniskajā karjerā, kā izvēlēties “īsto” universitāti.

Kas, jūsuprāt, spēlē galveno lomu ceļā uz spožiem panākumiem zinātnē? Vai tā ir uzmanīgi plānota un mērķtiecīga karjera vai apstākļu sagadīšanās, veiksme?

Šobrīd domāju, ka tā lielā mērā ir arī apstākļu sakritība un radošums, spēja domāt ārpus rāmjiem. Arī vairāki Nobela prēmijas laureāti šeit stāsta līdzīgu pieredzi, proti, viņiem vienkārši radās ideja, kas, par pārsteigumu pašiem, rezultējās ar nozīmīgu atklājumu.

Būtiski ir daudz lasīt, ģenerēt idejas, dalīties savās domās, komunicēt ar citiem zinātniekiem.

Tas, ko nemitīgi dzirdu, cik izšķiroša nozīme ir apkārt esošajiem cilvēkiem, īpaši, ja viņi ir no dažādām nozarēm, kas viena otru var bagātināt.

Jā, manuprāt, radošums ir ļoti svarīgs.

Šeit liela uzmanība tiek pievērsta nevienlīdzīgām iespējām, diskriminācijai, kas daudziem talantiem nereti ir nepārvarama barjera, lai nodarbotos ar zinātni augstā līmenī. Vai tas, ka Igaunija ir maza valsts, ir šķērslis vai gluži otrādi?

Jā, šeit tiek daudz runāts arī par neapzinātiem aizspriedumiem. Piemēram, esmu dzirdējusi, ka zinātniekiem, kuri nāk no mazāk zināmas valsts vai universitātes, ir daudz grūtāk publicēties zinātniskajos žurnālos, jo redaktors var pat neapzināti būt ievērojami kritiskāks. Ar to gribu apgalvot, ka, iespējams, daudz vieglāk tikt publicētam prestižā zinātniskajā žurnālā ir tad, ja nāc no lielas, starptautiski zināmas universitātes.

Tādā ziņā nodarboties ar zinātni Baltijā ir grūtāk, jo mūsu valstis nav tik atpazīstamas un zinātniekiem var nākties saskarties ar neuzticēšanos.

Vienlaikus mums ir ļoti daudz iespēju, kādu nav citur. Piemēram, tādās lielās valstīs kā ASV, Indija ir ļoti daudz talantīgu studentu, kuri vēlētos nodarboties ar zinātni, taču konkurence ir tik milzīga, ka zinātniskā vide nereti ir ļoti nežēlīga. Cilvēki izdeg, nav laipni viens pret otru. Baltijas valstīs konkurence ir jūtama daudz mazākā mērā. Mēs varam sadarboties un strādāt kopā daudz brīvāk. Tas ir pozitīvais aspekts mazā valstī.

Latvijā bija vieglāk iegūt pētniecības pieredzi

Diemžēl Lindau nebija pārstāvēta neviena Latvijas zinātniskā institūcija vai universitāte. Tomēr viena no  foruma dalībniecēm Anete Romanauska nāk no Jaunauces Latvijā. Viņa ir pēcdoktorantūras pētniece Vīnes Universitātē.

Jaunie zinātnieki kopā ar Nobela prēmijas laureātu Viljamu Kelinu junioru (William Kaelin Jr.). Anete Romanauska – otrā no labās puses.

FOTO: no personīgā arhīva.

“Es nodarbojos ar molekulāro bioloģiju. Maksa Peruca laboratorijā (Max Perutz Labs) pētām kodola membrānu. Tā ir membrāna, kas aizsargā mūsu ģenētisko informāciju, DNS. Konkrētāk – pētām, kā lipīdu sastāva izmaiņas ietekmē kodola membrānas funkcionalitāti. Tā ir fundamentālā zinātne. Tas nozīmē, ka pētām to, kas vispār nav zināms,” tā ar sevi iepazīstina A. Romanauska, kura savu ceļu zinātnē uzsāka Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā.

“Mūsu atklājumi var palīdzēt izprast procesus šūnā, kas šobrīd vēl nav zināmi. Piemēram, esam atklājuši, ka membrānas funkciju ietekmē arī samazināts skābekļa daudzums. Savukārt samazināts skābekļa daudzums ir novērojams vairāku audzēju gadījumos. Līdz ar to, iespējams, nākotnē atradīsim saistību starp izmaiņām šūnu membrānā un skābekļa nepietiekamību, kā arī to, vai un kā tas var ietekmēt vēža šūnas,” viņa stāsta. Pētījumos ar šūnām tiekot izmantotas arī dažādas “diētas”, lai noteiktu, kāda ir to ietekme uz šūnu membrānām.

Vai varat teikt, ka Latvijas izglītības sistēma bija labs atspēriena punkts starptautiskai karjerai zinātnē?

Jā, taču nevaru objektīvi spriest par situāciju zinātnē Latvijā, kāda tā ir pašreiz, jo vairākus gadus esmu strādājusi Vīnē. Tomēr, runājot par laiku, ko pavadīju studijās Latvijā, varu teikt, ka, protams, šeit nebija tādu līdzekļu eksperimentu veikšanai un daudziem studentiem neko nemaksāja par to, ka viņi veic pētījumus.

Vienlaikus pozitīvi bija tas, ka jau otrajā kursā, bakalaura programmā, es ļoti viegli atradu iespēju strādāt Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, līdz ar to ieguvu pieredzi pētījumu veikšanā.

Tas, ka esi universitātē, klausies lekcijas un veic nelielus laboratorijas darbus studiju kursos, nesniedz pilnvērtīgu skatījumu, pieredzi un zināšanas par to, kā norit pētniecība ilgtermiņā.

Tieši tāpēc ļoti novērtēju, ka Latvijā bija salīdzinoši viegli iegūt pētniecības pieredzi laboratorijā, kas man noderēja Vīnē. 

Šajā forumā bija unikāla iespēja arī tikties klātienē un klausīties vairāku izcilu zinātnieku lekcijas par viņu ceļu zinātnē un nonākšanu līdz atklājumiem, par kuriem ir saņēmuši Nobela prēmiju. Ko tas jums nozīmē?

Tas man nozīmē ļoti daudz, jo redzu un labāk saprotu, kāds ir bijis to cilvēku dzīves ceļš, kuri zinātnē ir sasnieguši kaut ko patiešām unikālu. Vērtīgi, ka mums šeit tiek dota iespēja tikties ar Nobela prēmijas laureātiem mazās grupās, doties pusdienās, uzdot jautājumus, apmainīties viedokļiem par zinātni, iespējām publicēties utt. Tā ir iespēja sarunās uzzināt zinātnes līderu pieredzi un domas.

Beigu beigās šie zinātnieki ir saskārušies ar tādām pašām problēmām, kādas ir mums. Tad ir interesanti uzzināt, kā viņi tās risināja un kā pārvarēja šīs grūtības savā zinātniskajā karjerā.

Visa intervija ar Aneti Romanausku par viņas pētījumiem un studijām Vīnē ir pieejama šeit >>

• Ļoti novērtēju Latvijā gūto pieredzi

***

Atsauces un komentāri

• Amerikāņu zinātnieki Mārtins Čalfijs (Martin Chalfie), Rodžers Cjens (Roger Tsien) un japāņu zinātnieks Osamu Šimomura (Osamu Shimomura) 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par zaļi fluorescējošā proteīna (GFP) atklāšanu, kas ļauj veikt šūnas dinamikas pētījumus.
• Franču zinātniecei Emanuelai Šarpentjē (Emmanuelle Charpentier) un zinātniecei no ASV Dženiferai Dudnai (Jennifer Doudna) 2020. gadā piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā par gēnu rediģēšanas tehnoloģijas CRISPR-Cas9 atklāšanu.
• Amerikāņu zinātnieks Līlends H. Hārtvels (Leland H. Hartwell) kopā ar britu zinātniekiem Timu Hantu (Tim Hunt) un Polu Nērsu (Paul Nurse) 2001. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā par atklātajiem galvenajiem šūnu cikla regulatoriem.
• Austrālijā dzimusī ASV zinātniece Elizabete Blekbērna (Elizabeth H. Blackburn) kopā ar ASV zinātnieci Kerolu Greideri (Carol Greider) un no Apvienotās Karalistes nākušo zinātnieku Džeku Šostaku (Jack Szostak) 2009. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā par atklājumu, kā hromosomas aizsargā telomēri un enzīms telomerāze.
• Kristiana Nīslena-Volharda (Christiane Nüsslein-Volhard) kopā ar zinātniekiem no ASV – Edvardu Lūisu (Edward B. Lewis) un Ēriku Višovu (Eric Wieschaus) – 1995. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā par atklājumiem saistībā ar agrīnas embrionālās attīstības ģenētisko kontroli.