VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Maija Kūle
filozofe
13. novembrī, 2019
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Valsts vērtības
6
207
6
207

Nacionāla valsts kā vērtība – no kādiem jēdzieniem bēg kompetenču izglītība?

Maija Kūle: “Smieklīgi, bet arī nožēlojami, kad simtgadē pēc Latvijas valsts dibināšanas tiek iemiesota izglītības reforma, kas baidās no latviskā. It kā mūsu tauta tiešām būtu pelnījusi nomirt, ja tās piesaukšana rada tādas grūtības.”

FOTO: Zane Bitere, LETA

Novembris Latvijā ir svinamo dienu laiks – pretstatā klimatiskajam drūmumam un saules gaismas trūkumam patriotiski noskaņotie pilsoņi dodas lāpu gājienos, iededzina svecītes gan pie Rīgas pils mūra, gan savās mājās un kapos. Top kultūras radītā gaisma. Tumsa mijas ar dvēseles gaismu tiem, kam šāda gaisma pašiem ir. Bet cik tā tiek stimulēta, audzināta un izprasta?

īsumā
  • Kompetenču izglītības pamatmeti ir radīti mūsdienu neoliberālisma, tehnokrātiskas domāšanas un pragmatisma garā.
  • Vērtību mācībā Standarti un Vadlīnijas ir piesātināti ar relatīvismu un atziņām par konfliktējošām vērtībām. Patriotismu un uzticību valstij no tā grūti izlobīt.
  • Neoliberālais vērtību koncepts ļauj redzēt tikai globālo daudzkultūru vides pilsoni, bet no latviskā baidās, aizšifrē to ar eifēmismu – lokālais.
  • Apzīmējums “nācija”, nacionāla valsts, nacionālās zinātnes, nacionālā kultūra, kultūras nacionālisms, mazo tautu pašaizsardzībā balstītais nacionālisms utt. nav nekas draudīgs, tieši otrādi – tas apliecina globālo daudzveidību un tautu pašnoteikšanās tiesības.
  • Zinātnes loma sarūk, kaut gan, šķiet, plāna veidotāji tajā nekad neatzītos. Bet caur zinātnes lomas samazināšanos sarūk arī nācijas refleksija un vērtību kodols.
  • Savdabīgi, ka kompetenču pavērsiens atstās Latviju pavisam bez sasaistes ar gudrības mīlestību – filosofiju –, jo tāds priekšmets, kaut vai caurviju prasme kā filosofiskā refleksija, vairs netiek apsvērts.
  • Kritiskā domāšana nevar būt kritiska, ja tajā nav iepriekšēja piepildījuma – zināšanu.

Izglītības sistēmas pārejā uz kompetenču izglītību ir radīti gan teksti, gan sākotnēja normatīvā bāze, arī “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu ..”, “Valsts vispārējās vidējās izglītības standartu ..” un “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijām ..”. Iespējams, eksperti, kas tos radīja, uzskata, ka sistēma ir sagatavojusies virziena maiņai, bet skolotāji, reizēm arī vecāki, mēdz pret to iebilst.

Taču zināms, ka “kuģi” var pagriezt arī tā peldēšanas laikā, lai tikai būtu kurss, uz kurieni griežam. Saprotams, ka no šī “kuģa” pagriešanas virziena lielā mērā būs atkarīga nākamo paaudžu domāšana, vērtības, patriotisms, dzīves orientācija, lielā mērā – visas Latvijas nākotne.

Kompetenču izglītības pamatmeti ir radīti mūsdienu neoliberālisma, tehnokrātiskas domāšanas un pragmatisma garā, kura centrālā tēma ir – kā tu rīkosies? Vai tava darbība nesīs labumu? Tev pašam! Un arī citiem? Mazāk – ko tu zināsi? Atšķirībā no teorētiskās, uz zināšanām balstītās platformas kompetences nozīmē veicināt individuālo aktivitāti, attīstīt saskarsmes veiklību, uzņēmējspēju, pašvadību.

Pragmatisma filosofijā centrālie jēdzieni ir darbība, noderīgums un interese. Vajag ieklausīties, jo mūs velk uz turieni! Ietekmīgi darboties, tikai kritizēt un tikai radīt – liekas, ka tā ir izcila ideoloģija! Meklēt derīgo – tā taču ir gudrinieku skola! Realizēt savas intereses – mazliet velk uz konfliktu pusi, taču vajag trenēt uzvaras garu!

Zināms, ka ASV kā lielvaras uzplaukums pēc Pilsoņu kara sakņojās pragmatismā, nevis kādā tautiski romantiskā vai Rietumu tipa absolūtisma nostādnē, kam raksturīga neuzticēšanās tādiem indivīdiem, kuros nav saskatāma inteliģence, domāšana un klasiskie tikumi. Darbīgais cilvēks ir kā homo faber – var pārdegt, centrējoties uz sevi. Zināms, ka pārāk pragmatiski ievirzīts indivīds var ātri pārvērsties par egoistisku cilvēku, kas ir bīstams sabiedrībai kopumā. Nīčes vārdiem, par plukatu, ja tas nesaprot Zaratustras sludināto vērtību pārmaiņu.

Ortega i Gasets rakstīja par masu sabiedrības pelēko elementu, kas skrien līdzi pūlim. Bet pūlis ir visur. Mūsdienās gan lieto citus vārdus: sociologs Gelners apgalvo, ka apkārt staigā daudzi modulāri cilvēki, pielāgoties spējīgie ļaudis, kas maina ādu kā hameleoni, neticot, ka vērtībām var būt kāds centrs un izjūtām – ilgstošs un stabils pamats. Vērtību mācībā Standarti un Vadlīnijas ir piesātināti ar relatīvismu un atziņām par konfliktējošām vērtībām. Patriotismu un uzticību valstij no tā grūti izlobīt, ja nu vienīgi iecerēts balstīties uz izcilu, streikos nenogurdinātu skolotāju iedvesmojošu pieeju.

Minētais masu dzīvesveids patiesībā nav nekas tik neatbilstošs laika garam – patlaban dzīvojam ātrlaika, tehnokrātiska pragmatisma un saskarsmes intensitātes pieauguma laikmetā. Dzīvojam modernā kapitālisma laikā, kurā finanšu ekonomika ņem pārsvaru par materiālo ekonomiku, kurā brīvā tirgus manipulējošā roka nevis salāgo labākos variantus, bet gan rada nepelnītus veiksminiekus un gremdē neattapīgos – vāja menedžmenta un pieticīgas komunikācijas upurus. Cilvēki dzīvo stāstos, sociālās konstrukcijās, mediju iztēlotos notikumos un pašrefleksijas trūkumā.

Valda vizualizācija, Eiropā visur parādās un mirst visdažādākie projekti, pieaug tīklošanās, savstarpējā saāķēšanās uz mirkli, lai atkal veidotu citas kombinācijas. Bizness ātri tiek radīts un, ja vajag, vēl ātrāk likvidēts, vērojama slēpšanās aizejošā laika straumē, bet dominē mirkļa būšana “uz skatuves”. Valda vērtību plurālisms, dažiem liekas, ka haoss, taču mainīgo vērtību virziens ir uzņemts diezgan skaidri – Es, ienākumi, panākumi, īslaicīgas kopības formas, ja tās ir izdevīgas…

Nācija bez filosofiskās domāšanas ir plika, prasta un lejupslīdoša, jo pasauli veido nevis nauda, bet gan prāts, tikai pragmatiķi par to klusē.

Valsts pamatizglītības un vispārējās izglītības standartos ir sadaļa par izglītību sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā. Tajos nav jēdziena “tauta” kā garīgi emocionāla, ilgstoša kopības forma – nekur un nekādā veidā, nerunājot par latviešu tautu vai nāciju. Nav arī Latvijas tautas. Diemžēl latviešu arī nav – tie palikuši tikai kā apzīmētājs vārdkopā “latviešu valoda”. Sajūtamas izglītības pavērsiena autoru instinktīvas bailes no jēdzieniem – latviešu, latvisks, latvietis, latviešu valstsgriba.

Kāpēc pragmatiskais gars tos izdzen no nākotnes skolēnu saprāta? Acīmredzot neoliberālais vērtību koncepts ļauj redzēt tikai globālo, daudzkultūru vides pilsoni, bet no latviskā baidās, aizšifrē to ar eifēmismu – lokālais. Tiesa, tautiskā dimensija aizvietota ar jēdzienu salikumu “nacionālā identitāte”, kas kā sociālo zinātņu konstrukts spriņģo pa standartu tekstu, neatklājot savu jēgu.

Smieklīgi, bet arī nožēlojami, kad simtgadē pēc Latvijas valsts dibināšanas tiek iemiesota izglītības reforma, kas baidās no latviskā. It kā mūsu tauta tiešām būtu pelnījusi nomirt, ja tās piesaukšana rada tādas grūtības. Egils Levits, būdams vēl tikai jurista statusā, savulaik rakstīja: “Tas, ka Latvija ir latviešu nacionālā valsts, ir pašsaprotamība. [..] Kādēļ mums būtu jāklusē vai pat jākaunas par to, ka Latvija ir tieši latviešu nācijas valsts?” (“Valstsgriba”, 2019, 537. lpp.) Bet jēdziena “nacionāla valsts” standartos arī nav, kaut pietiekamā daudzumā ir “demokrātiska valsts”. Sanāk, ka izglītības reforma savā ziņā ir pretkonstitucionāla, jo ignorē būtiskus Satversmes pamatjēdzienus. Latvijas kā nacionālas valsts apjēgumam taču būtu jābūt visas mūsu ideoloģijas centrā, kā gan citādi?

Šo gaisotni atspoguļo tas, ka pat 2013. gadā publicētie Latvijas Zinātņu akadēmijas četri sējumi “Latvieši un Latvija” radīja dažu recenzentu bažas, ka latviešu piesaukšanas gadījumu vēsturē esot pārlieku daudz, kaut kas no tā varot izvirst nacionālismā, bet tas nepatīkot Rietumu ekspertiem un politiķiem. Apžēlojieties, tādi recenzenti un bailuļi, ko par jums teiktu Brīvības cīņās piedalījušies skolnieki, kas tik skarbi un skaisti ir redzami lieliskajā filmā “Dvēseļu putenis”?

Jēdziens “nacionālisms”, kā zināms, ir bubulis Rietumu pasaulē, jo stutējis nacisma un fašisma ideoloģiju. Mūsdienās uz Lielkrievijas šovinistisko ideoloģiju balstītais jēdziens “russkij mir” arī nav nekas pieņemams, jo iestiepjas Latvijā, un mēs varam tikt uzskatīti par minētās krievu pasaules daļu, līdz ar to apdraudot savu valstisko suverenitāti. Jāmin, ka pēdējā laikā mūsu kaimiņvalsts ideoloģija gan mazliet ir samazinājusi šī jēdziena svaru, kas kā tīkls stiepjas pāri pasaulei. Pašapziņas, lielvaras uzdrošināšanās un šovinistiski ievirzīta nacionālisma tur netrūkst.

Taču pats apzīmējums “nācija”, nacionāla valsts, nacionālās zinātnes, nacionālā kultūrā, kultūras nacionālisms, mazo tautu pašaizsardzībā balstītais nacionālisms utt. nav nekas draudīgs, tieši otrādi – tas apliecina globālo daudzveidību un tautu pašnoteikšanās tiesības, kļūstot par nāciju. Nevis uzkundzēšanās dēļ to lieto, bet lai savāktos, paaugstinātu nācijas pašapziņu, kuras, ja godīgi atzīstam, mums vēl patiešām trūkst. Ja kompetenču izglītība to nepaaugstinās un netiks ieviesti metodoloģiski rīki, kā skolotājiem to darīt, tad pēc 30 gadiem (nākamās paaudzes laikā) te būs globālo pilsoņu sādža, kas plēsīsies par savām interesēm bez emocionālas piesaistes kaut kādai Latvijai.

Augstāka pašapziņa allaž ir nācijai, kurā ir attīstīta inteliģence, kritiskā spriestspēja, refleksija. Eiropas Savienībā patlaban lieto jēdzienus “vieds” – “smart”, “reflexive society”, “knowledge based society”. Interesanti vērot, ka jaunajā Nacionālās attīstības plānā (NAP) 2020–2027 uz zināšanām balstītā sabiedrība ir izzudusi (tā bija iepriekšējā NAP), bet tagad zinātnei tikai jāpabalsta ekonomika. Var jau būt, ka šie vārdi ir tikai kā tepiķis, pa kuru staigā Eiropas struktūrfondu naudas dalītāji, taču arī tepiķim ir sava vieta valsts dizainā. Zinātnes loma sarūk, kaut gan, šķiet, plāna veidotāji tajā nekad neatzītos. Bet caur zinātnes lomas samazināšanos sarūk arī nācijas refleksija un vērtību kodols.

Spriestspēja kompetenču izglītības standartos parādās tikai saistībā ar audzināšanas vadlīnijām 6.1. kā “morālā spriestspēja”. Labi gan, ka autori nav atstājuši morāli pavisam bez prāta, taču kur ir palikusi domāšana, spriestspēja Kanta nozīmē, loģikas prasmes, filosofija kā domāšanas māksla? Nekur!

Savdabīgi, ka kompetenču pavērsiens atstās Latviju pavisam bez sasaistes ar gudrības mīlestību – filosofiju –, jo tāds priekšmets, kaut vai caurviju prasme kā filosofiskā refleksija, netiek vairs apsvērts. Teātris gan tiek paredzēts, jo mēs, kā zināms, esot “teātra nācija”! Kā par moderno laikmetu saka Debors, dzīvojam taču izrādes sabiedrībā. Taču nācija bez filosofiskās domāšanas ir plika, prasta un lejupslīdoša, jo pasauli veido nevis nauda, bet gan prāts, tikai pragmatiķi par to klusē.

Kritiskā domāšana tiek izrauta priekšplānā. Jā, tā ir iemīļots mūsdienu diskursa štamps, kas rada iespaidu, ja to piesauc kā buramvārdus, – pasaule kritiski izgaismojas kā patiesa.

Kāda alošanās! Kritiskā domāšana nevar būt kritiska, ja tajā nav iepriekšēja piepildījuma – zināšanu. Taču to nav, ja nav filosofijas kursu, kaut vai filosofijas bērniem, ja nav dzīves vērtību apjēgas, padziļinātas kultūras un reliģiju vēstures, nav analītisko spēju un paškritikas. Humanitārās jomas apguve pragmatisma laikmetā tiek sašaurināta, jo tehnokrātiskais gars velk uz noderīgumu un interešu realizāciju. Humanitārā sfēra, kā šķiet, aizkavē, palēnina tempu, jo attur no steigas un pārsteidzības. Bet tas nonāk pretrunā ar ātrlaiku. Ātrlaikā kompetenču apguvei jānotiek raiti, refleksijai tas nav jākavē; piesaiste lokālajam ir jāpārvar ar globālo tvērienu un nepiekāpīgu virzību uz priekšu. Bet uz kurieni?

Kompetenču izglītības “mazā teorija” izskatās kaut cik sakārtota un laikmetīga. “Lielā teorija”, kas prasa filosofiskās dimensijas apzināšanos, – ne, jo nekur jau nav teikts, ka neoliberālismā balstītais, pret-nacionālais pragmatisms, nacionālās valsts idejas ignorēšana, ir tas, kas uzvarēs nākotnē. Varbūt tieši pretējais atzars būs tas veiksmīgākais tautām un nācijām, kuras nebaidīsies sevi saukt vārdā.  

Ierēdņiem izsludinātā pieeja patlaban patīk. Politiķiem, kā izrādās, arī – kaut tikai būtu reformas! Skolēniem? Tad jau redzēs. Vecākiem – ar pārdomām, intelektuāļiem – ļoti atturīgi. Tā būvējam nākotni, nezinot, kādās īsti pamatvērtībās iekļautu nākotni.

Labs saturs
207
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU