“Šis svarīgais notikums apzīmē jaunu laikmetu latviešu tautas kultūras dzīvē, un Latvijas Tautas padomes vārdā es nesu uz to sveicienu tikpat mācību spēkiem – profesoriem, docentiem, kā arī studējošai jaunatnei,” Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes vārdus svinīgajā brīdī citē 1919. gada “Valdības Vēstnesis”.
Ēkas fasāde Troņmantnieka (tagad – Raiņa) bulvārī rotāta ar zaļumu vijām un nacionālajiem karogiem. Ir saulains rīts. Ap pulksten pusvienpadsmitiem svinību zālē pulcējas goda viesi – Tautas padomes locekļi, sabiedroto, armijas un kaimiņvalstu pārstāvji, mācībspēki, kā arī “Barona tēvs”, vēsta laikraksts “Latvijas Sargs”. Operas koris kapelmeistara Teodora Reitera vadībā trīskārt nodzied valsts himnu. Prorektors arhitekts Eižens Laube, kurš aizvieto tobrīd sasirgušo rektoru Paulu Valdenu, mācībspēku vārdā dod svinīgu solījumu ziedot visus spēkus darbam pie jaunās “gaismas pils”. “Augstai pacilātībai valdot”, tribīnē kāpj izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. Viņš saka: “Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodu. Mēs elpojam pavasara cerības (..) Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas augstskolu.”
Sen lolots sapnis
Dibinot Latvijas Universitāti (tobrīd – Latvijas augstskolu) 1919. gada rudenī, laikā, kad Latvijas teritorijā vēl risinājās Neatkarības karš, bija skaidrs: lai varētu pastāvēt un attīstīties neatkarīga Latvijas valsts, tai nepieciešami akadēmiski izglītoti pilsoņi. “Mūsu jaunatnei, kas jau iestājusies un vēl iestāsies Latvijas augstskolā, novēlu ne vien sekmes studijās, jo nav šaubu par viņas čaklumu un izturību, bet arī to, ka no viņas mums rastos krietni tautas darbinieki, kas noderētu citiem par priekšzīmi,” atklājot jaunās valsts zinību templi, saka J. Čakste. “To sagaida latviešu tauta no viņiem. Pie mums nepastāv, kā citur, plaisa starp inteliģenci un pašu tautu un arī neradīsies uz priekšu, kad mūsu augstskola mums dos demokrātiski audzinātus darbiniekus, kas paliek ar tautu dzīvā sakarā.”
Mūsu jaunatnei, kas jau iestājusies un vēl iestāsies Latvijas augstskolā, novēlu ne vien sekmes studijās, jo nav šaubu par viņas čaklumu un izturību, bet arī to, ka no viņas mums rastos krietni tautas darbinieki.
Jau 19. gadsimta otrajā pusē latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves darbinieki aicināja latviešus tiekties pēc zināšanām un izglītības, idejai par nacionālu universitāti nobriestot Pirmā pasaules kara laikā. Par šādas iestādes nepieciešamību pirmais izteicies filozofs Pauls Dāle Maskavas Politehniskā muzeja lielajā auditorijā, referējot par savu Latvijas augstskolas projektu. Izšķirīga nozīme nacionālas augstskolas idejas īstenošanā bija Latviešu skolotāju un izglītības darbinieku kongresam, kas notika 1917. gada 7.–13. jūnijā Igaunijā, Tērbatā. Kongresā tika izveidota Augstskolas komiteja, kas publiskoja rezolūciju “Par latviešu augstskolu”, uzsverot, ka jaunajā universitātē nepieciešama dabaszinātņu, humanitāro un tehnisko zinātņu vienotība. Taču iespēja tādu izveidot, reorganizējot Rīgas Politehnisko institūtu, radās tikai, kad 1919. gada jūlijā no lieliniekiem atbrīvotajā galvaspilsētā atgriezās Latvijas Pagaidu valdība un par jaundibināmās Latvijas augstskolas pirmo rektoru iecēla kādreizējo Rīgas Politehniskā institūta direktoru ķīmiķi Paulu Valdenu, kurš gan tai pašā gadā pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Sākumā par pagaidu rektoru – un vēlāk rektoru – kļuva mākslas vēsturnieks Ernests Felsbergs, kurš šajā amatā sabija līdz 1923. gadam, viņu īslaicīgi 1922. gadā nomainot E. Laubem.
Jau 1919. gada oktobrī, sākoties bermontiādei, jaunizveidotā augstskola nostājas savas valsts un tautas aizsardzības pozīcijās, nākot klajā ar “Latvijas augstskolas protestu pret Bermonta uzbrukumu”, kurā, kā tas lasāms “Latvijas Sarga” 18. oktobra numurā, vēršas pie “plašākām pasaules zinātnes iestādēm”, aicinot tās “kā zinātnes, progresa un kultūras sargātājas” nebūt vienaldzīgām pret Latvijas likteni un atbilstoši novērtēt Bermonta-Avalova “tumšos nodomus”.
Nacionāla, neatkarīga, atvērta
Latvijas augstskolas organizācijas padome, kurā bez universitātes prezidija ietilpa arī fakultāšu, valdības un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, jauntapušās izglītības iestādes pamatos ielika šādus principus – tai jābūt nacionālai apvienota tipa augstskolai ar cieši saistītām universitātes un tehniskajām fakultātēm, autonomai savā zinātniskajā un pedagoģiskajā darbībā, atvērtai sakariem ar pasaules augstskolām.
Augstskolas Satversme ar Latvijas Republikas Saeimas likumu apstiprināta 1923. gada 28. martā, piešķirot augstskolai nosaukumu Latvijas Universitāte un nosakot, ka tā ir augstākā zinātnes un izglītības iestāde valstī, kuras uzdevums ir veicināt zinību un zinātnes izplatību tautā un gatavot Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību. E. Felsbergs uzskatīja: “Satversmes mērķis ir padarīt Latvijas Universitāti par atzītu akadēmisko un zinātnes centru visas Eiropas mērogā.” Tā Latvijas Universitāte kļuva par pirmo klasisko universitātes tipa mācību iestādi ar mācībām latviešu valodā. Sākumā deviņās, bet vēlāk 12 fakultātēs te varēja studēt humanitārās, tehniskās, eksaktās zinātnes un dabaszinātnes.
Satversmes mērķis ir padarīt Latvijas Universitāti par atzītu akadēmisko un zinātnes centru visas Eiropas mērogā.
Izglītībai jaunās valsts dzīvē bija ievērojama loma – valsts izdevumos tā ierindojās trešajā vietā aiz ekonomikas veicināšanas un aizsardzības izdevumiem. 1937./38. mācību gadā izglītībai bija atvēlēti 14,7% no valsts budžeta izdevumiem. Universitātes zinātniekiem un mācībspēkiem bija pienākums strādāt valsts darbā savā specialitātē. No 1919. līdz 1940. gadam Latvijas Universitāte bija Latvijā lielākais augstākās izglītības, zinātnes un kultūras centrs, kurā veidojās un attīstījās inteliģence. 1939. gadā 59% Latvijas iedzīvotāju ar augstāko izglītību bija tieši Latvijas Universitātes absolventi. Pieprasītākās specialitātes – tautsaimnieki, juristi, ārsti un inženieri. Latvijas Universitāte ne vien radās un attīstījās līdz ar Latvijas valsti, bet arī veidoja un attīstīja to pati.
“Augsti turēt Latvijas augstskolas godu un slavu, vadīt to stingri zinātniskā garā, ieņemot cienīgu vietu pārējo augstskolu, savu vecāko māsu, slavenajā rindā, ar zinātnes palīdzību veicināt latviešu kultūras īpatnējo uzplaukšanu, valsts labklājību un dzīvot saviem audzēkņiem, kā saviem jaunākiem draugiem,” – vārdi, kurus E. Laube teica Latvijas Universitātes atklāšanas dienā, arī tagad, pēc 100 gadiem, var kalpot par moto jebkurai augstskolai.
