Kad 1918. gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta Latvijas Republikas neatkarība un darbu sāka Pagaidu valdība, tai priekšā bija gandrīz divus gadus garš smagas un sarežģītas cīņas periods par valsts neatkarību. Tajā ievērojamu lomu spēlēja arī Rietumu sabiedroto jeb Pirmajā pasaules karā uzvarējušās lielvalstis, uz kuru atbalstu Latvijas valdība un nācija lika lielas cerības.
Stāvokli apgrūtināja arī tas, ka Latvijas iedzīvotāju skaits bija ievērojami samazinājies, daudziem atrodoties ārpus valsts bēgļu gaitās un dažādos bruņotajos formējumos Pilsoņu kara frontēs bijušās Krievijas impērijas teritorijā. Tāpat desmitiem tūkstošu latviešu jau pirms Pirmā pasaules kara bija pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi impērijas plašumos ārpus Latvijas – viņu skaits pārsniedza 200 000 cilvēku. Desmitiem tūkstošu politisku un ekonomisku apsvērumu dēļ bija pārcēlušies arī uz Centrāleiropas un Rietumeiropas zemēm, kā arī Amerikas Savienotajām Valstīm (apmēram 40 000), Kanādu (ap 9000–10 000), Brazīliju un Argentīnu, Austrāliju u. c. Daudzi no viņiem Latvijā tā arī neatgriezās.
Latvieši Ķīnā
Latvieši bija arī Āzijā, pirmām kārtām Ķīnā, kas jau kopš 19. gadsimta nogales bija cieši saimnieciski saistīta ar Krievijas impēriju, bet Krievijas Pilsoņu kara laikā uz vairākiem gadiem kļuva par vienu no galvenajiem krievu emigrācijas centriem reģionā.
Jau gadsimtu mijā ievērojamajās krievu kolonijās Harbinā un Šanhajā apmetās arī daudzi Ķīnas–Austrumu dzelzceļa uzbūvē, uzņēmumu un iestāžu darbībā iesaistītie latvieši, kā arī latviešu jūrnieki, un viņu skaits sasniedza vairākus simtus. Turklāt samērā daudz latviešu bija arī Vladivostokā, kura 19. gadsimta nogalē izvērtās par reģiona centru ar ievērojami atvieglotām profesionālās karjeras iespējām, kas piesaistīja daudzus latviešus.
Savukārt Pilsoņu kara apstākļos 1918. gadā un 20. gadu sākumā no Vladivostokas un Krievijas Tālajiem Austrumiem un Sibīrijas kopumā uz Ķīnas pilsētām Mandžūrijā pārcēlās pāri par 2000 latviešu, turklāt tikai daļa no viņiem vēlāk atgriezās dzimtenē. Starpkaru periodā Harbinā un Šanhajā, kur dzīvoja vairāki simti latviešu, darbojās latviešu organizācijas, kā arī Latvijas konsulārās pārstāvniecības (sk.: Nadīna Rode. Latvieši Ķīnā 1918–1940. Harbinas piemērs), bet pēc Otrā pasaules kara, izveidojoties Ķīnas Tautas Republikai, viņi daļēji atgriezās Latvijā, daļa nokļuva Austrālijā un ASV, daļa – vienkārši pazuda bez vēsts.
Morālais atbalsts Latvijas valstij
1918.–1920. gadā, veidojoties Latvijas valstij, tai – vismaz morāli – ļoti būtisks bija arī atbalsts no tautiešiem ārzemēs. Un 1918. gadā, līdzīgi kā pašā Latvijā, daudzi no viņiem jaunajā situācijā jutās apjukuši. Redzamāko atbalstu Latvijas neatkarībai jau no 1918. gada pauda Amerikas Savienoto Valstu latvieši (vienlaikus ievērojamai viņu daļai paliekot vienaldzīgai vai pat kreisi un naidīgi noskaņotai pret Latvijas valstiskumu). Pirmie atbalstītāji bija Masačūsetsas pavalsts latviešu pārstāvji rezolūcijā ASV valdībai un prezidentam 1918. gada 30. jūnijā. Tāpat zināmu darbību izvērsa latviešu izveidotie informācijas biroji Šveicē un citur, taču kopumā atbalsts no Eiropas un Amerikas latviešiem bija samērā neliels, ko lielā mērā noteica arī attālums un neinformētība par norisēm dzimtenē.
Tāpēc īpašu vērību pelnījis Ķīnā dzīvojošo latviešu solis – viņi jau 1918. gada oktobrī (!) vērsās pie lielvalstu vadītājiem ar lūgumu atbalstīt Latvijas neatkarību. Jāpiezīmē, ka tieši Šanhajā nonākušie latviešu virsnieki Jānis Kurelis, Jānis Ozols un vēl divi virsnieki, kas, 1918. gada vasarā un rudenī dzīvojot pie augsta bankas ierēdņa Roberta Zilgalvja, sarunās ar viņu secināja, ka jāmēģina izveidot latviešu karaspēka daļu Tālajos Austrumos, pēc tam to pa jūru nosūtot uz Latviju. Rezultātā J. Ozols septembrī tika nosūtīts uz Francijas sūtniecību Pekinā, un pēc tās piekrišanas saņemšanas virsnieki no Šanhajas devās uz Vladivostoku, kur 7. novembrī uzsāka Imantas pulka formēšanu J. Kureļa vadībā.
Minētais 1918. gada 5. oktobrī tapušais Šanhajas latviešu komitejas dokuments tika iesniegts Šanhajā strādājošajās lielvalstu konsulārajās pārstāvniecībās, un vismaz ASV ģenerālkonsulāts tiešām nodeva to savai valdībai. ASV Nacionālā arhīva (Vašingtonā) Miera konferences delegācijas kolekcijā esošais dokuments ir nozīmīgs ne vien no Latvijas diasporas vēstures viedokļa, bet arī tāpēc, ka skaidri apliecina ievērojamas latviešu nācijas daļas atbalstu neatkarīga valstiskuma izveidošanai, kas, sākoties Neatkarības karam, pakāpeniski pieauga arī Latvijā.
Dokumenta iesniegšana
1919. gada 8. janvārī Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra pienākumu izpildītājs Polks pārsūtīja savas valsts delegācijai Miera konferencē Parīzē ar 1918. gada 19. novembri datēto ziņojumu no ģenerālkonsula Šanhajā.
ASV ģenerālkonsuls Šanhajā Tomass Semonss (Sammons) 19. novembrī nosūtīja valsts sekretāram Vašingtonā adresētu vēstījumu, kurā atzīmēja, ka pievieno apmēram divus mēnešus iepriekš izveidotās Šanhajas Latviešu nacionālās komitejas 5. oktobrī iesniegto ģenerālkonsulātā aicinājumu “Visu Sabiedroto valstu valdībām un tautām”, kuru viņš iesniedzējiem apsolījis nosūtīt ASV varas iestādēm zināšanai. Ģenerālkonsuls piebilda: cik izdevies noskaidrot, minētā komiteja nav izvērsusi citas aktivitātes pilsētā, taču “daži no vīriem, kas parakstījuši šo aicinājumu, ir atbildīgi cilvēki ar labu autoritāti Šanhajā”.
Visu sabiedroto valstu valdībām un tautām
Amerikas Savienoto Valstu Nacionālajā arhīvā (Vašingtonā) Miera konferences delegācijas kolekcijā glabātais vēstījums skan šādi:
“Vladivostokas, Harbinas un Šanhajas Latviešu nacionālā komiteja nodod Jums pievienoto paziņojumu no latviešiem, kas tagad dzīvo Tālajos Austrumos un Sibīrijā (pagaidām to parakstījuši 197 latvieši). Šis paziņojums tāpat pauž mūsu protestu pret mūsu dzimtās zemes – Latvijas piespiedu aneksiju, ko izdara Vācija, un mūsu ticību, ka Sabiedrotie atbrīvos mūsu apspiesto tautu.
Lielās Amerikas Republikas prezidents ir pasludinājis, ka Sabiedroto valdību mērķis ir nodibināt Tiesiskumu un Taisnīgumu, kā arī dot brīvību mazajām apspiestajām tautām.
Mēs ļoti lūdzam Jūs, Ser, nosūtīt šo mūsu paziņojumu Savienoto Valstu valdībai, jo mēs esam stingri pārliecināti ka Jūsu valdība var kļūt par patiesu starpnieku taisnīgajai latviešu lietai.
Man jāpiebilst, ka zemāk esošie paraksti tiks papildināti Vladivostokā un citās Sibīrijas vietās, kuras tikai nesen tikušas atbrīvotas [no boļševikiem]. Tad Jums tiks iesniegti papildus saraksti ar parakstiem, tikko tos atsūtīs uz šejieni.
[.] Šanhajas Latviešu Nacionālās komitejas sekretārs Roberts Valdmanis.”
Viens no dokumenta nosūtīšanas iniciatoriem Šanhajas latviešu komitejas sekretārs Roberts Valdmanis – vēlākais pirmais Latvijas goda konsuls Šanhajā.
Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs
Tālāk bija pievienots plašāks apskats angļu valodā par Latvijas stāvokli, tajā uzsverot Vācijas centienus paverdzināt vājākas nācijas, kas arī noticis “patreizējā vispārējā kara laikā”. Iesniedzēji vērsa uzmanību uz stāvokli Latvijā (lietota interesanta nosaukuma rakstība angļu valodā – “Latviya” –, kas ir neparasti, jo šajā laikā arī angļu valodā ierasti tika lietots no vācu valodas aizņemtais nosaukums “Lettland”), uzsverot mēģinājumus panākt pievienošanu Vācijai un vāciešu kolonizācijas apdraudējumu.
Tika atzīmēta vācu muižniecības noteicošā loma Latvijā līdz pat 20. gadsimtam un Vācijas vēlme sakarā ar kara zaudējuma tuvošanos anektēt “auglīgās” Latvijas zemes. Tāpēc Latvijas dēli un meitas, kas atrodas ārpus savas dzimtenes un tāpēc spēj brīvi paust savu gribu, izsaka “visstiprāko protestu pret Vācijas darbībām” un vēršas pie “nācijām un cīņā pret Vāciju apvienoto valstu valdībām”, pieprasot:
- neuzskatīt par patiesiem uz Berlīni it kā Latvijas tautas vārdā sūtītos “padevīgos” lūgumus, jo tie neatspoguļo patieso tautas gribu, bet vienīgi “vācu zemes īpašnieku un luterāņu mācītāju intereses”;
- Latvijas likteni jāizlemj “vispārējai miera konferencei” kopā ar citu centrālo valstu ieņemto teritoriju likteni;
- latviešiem jādod “pašnoteikšanās tiesības” kā nācijai, kas gadsimtiem apdzīvo savu zemi un pārstāv “neatkarīgu un augsti attīstītu nacionālu kultūru”;
- minētā sasniegšanai pēc Latvijas teritorijas atbrīvošanas no Vācijas armijas un bēgļu atgriešanās vispārējās vēlēšanās jāievēl Satversmes sapulce;
- lai taisnīgi ievēlēta Satversmes sapulce varētu brīvi paust “tās pirmo un galveno uzdevumu” – Latvijas pašnoteikšanās jautājuma atrisināšanu –, jāatjauno latviešu tiesības savā zemē un jāpadzen vācu okupācijas varas nometinātie kolonisti;
- tika pausta pārliecība, ka sabiedrotie ļaus piedalīties “vispārējā miera konferencē” arī latviešu tautas pārstāvjiem;
- normālu apstākļu atjaunošanai kara izpostītajā Latvijā nepieciešams sniegt tai finansiālu atbalstu, par atbalsta formu lemjot miera konferencei.
Noslēgumā parakstītāji pauda pārliecību par sabiedroto valdību taisnīgumu un uzsvēra, ka desmitiem tūkstošu “labāko Latvijas dēlu” pasaules karā ziedojuši dzīvību savas zemes aizstāvībai un “sabiedroto kopējai lietai”.
Parakstītāji
Un visbeidzot amerikāņu ģenerālkonsulam tika iesniegts apstiprināts saraksts ar dokumentu parakstījušo Šanhajā esošo vai bijušo cilvēku vārdiem un profesijām vai civilstāvokļa uzskaitījumu (minētais attiecās uz sievām). Redzams, ka dokumentu parakstījuši visdažādāko profesiju pārstāvji, tādējādi tas apliecina ievērojamu politisku tendenci latviešu sabiedrībā Ķīnā un Tālajos Austrumos kopumā.
Viens no dokumenta nosūtīšanas iniciatoriem bija Šanhajas latviešu komitejas sekretārs Roberts Valdmanis (Krievu Āzijas bankas galvenais grāmatvedis un Šanhajas nodaļas vadītājs, parakstījis dokumentu otrais) – vēlākais pirmais Latvijas goda konsuls Šanhajā.
Valdmaņa ģimenes foto Šanhajā.
Foto: Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvs
Kopā ar viņu dokumenta galvgalī redzami uzvārdi vēl vairākiem cilvēkiem, kuri arī acīmredzot piederēja pie iniciatoriem, turklāt pirmais dokumentu parakstījis Pēteris Mirkšs – ārējās tirdzniecības kompānijas “Jurovet” Tālo Austrumu biroja vadītājs (ievērojams augļkopis, palika Ķīnā), bet trešais – tās pašas kompānijas grāmatvedis Eduards Zilgalvis (no 1919. gada Latvijas goda konsuls Harbinā, pēc tam Šanhajā; tālāk sarakstā parakstījusies arī viņa sieva Karlīne Zilgalve).
Parakstītāju vidū ir arī rakstnieks un vēsturnieks Arveds Švābe, Krievijas armijas ģenerālmajors Pēteris Mežaks (attēlā), vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Jānis Kurelis.
Krievijas armijas ģenerālmajors Pēteris Mežaks (pirmais no kreisās) ar ģimeni.
Foto no autora personīgā arhīva
Tālāk dokumenta parakstu daļas pirmajā pusē seko Šanhajas un apkārtnē dzīvojošo uzvārdi (to transkribēšanā pieļaujamas nelielas neprecizitātes, daži nav salasāmi):
- Krievu pasta darbinieki Šanhajā E. Groskofs, J. Vēvers, K. Papirs, Krievu pasta biroja priekšnieks Pekinā F. Reiss;
- virsnieki – poručiks Jānis Ozols (vēlāk Latvijas armijas kapteinis), pulkvedis Jānis Kurelis (abiem atzīmēts, ka izbraukuši uz Vladivostoku, vēlākais Latvijas armijas ģenerālis), podporučiks Kristaps Upelnieks (vēlāk Latvijas armijas kapteinis), ģenerālmajors Pēteris Mežaks (vēlākais Latvijas vicekonsuls, pēc tam goda konsuls Harbinā);
- kara ierēdnis P. Lasmanis;
- tirdzniecības flotes kuģu kapteiņi P. K. Puiga (ar sievu), A. Balodis (ar sievu), J. Egītis (ar sievu), J. Zaks (vai Zaķis, ar sievu);
- tirdzniecības flotes mehāniķis J. Karps ar māti;
- kuģa kapteiņa palīgs A. Holdins;
- stūrmanis P. Stīpnieks;
- mehāniķi un elektromehāniķi P. Ābols, J. Šuberts, T. Kļinovskis, F. Kolbergs, V. Dobums;
- drēbnieki A. Balodis, M. Tabaks, E. Raudziņš, J. Žīgurs;
- kancelejas ierēdņi P. Upelnieks, Čuksts-Incenbergs, K. Endzelis, F. Lapiņš, M. Priedītis, H. Dubova;
- Krievu–Āzijas bankas ierēdņi J. Brigands (ar sievu), M. Mateuss (ar sievu un tēvu);
- komponists Harijs Ore;
- vidējo mācību iestāžu skolēni A. Zilgalvis, V. Palejs, J. Ozoliņš;
- muitas ierēdnis K. Dumburs, M. Liepa, P. Zālītis (ar sievu), P. Blanks;
- namsaimnieki A. Dzenis, F. Lapiņš;
- strādnieki L. Čigāns, Z. Vizāns (vai Vicāns), Lifstons, G. Blūms, R. Veinbergs, A. Nozdarevs, J. Urbants;
- galdnieks A. Pilnis;
- sulainis E. Sīpols;
- metinātājs M. Kociņš;
- tirdzniecības uzņēmumu ierēdņi R. Krasts, E. Celmiņš, F. Jaunzems;
- telegrāfa ierēdnis P. Jurjāns;
- Harbinas pilsētas pašvaldības Pārtikas komitejas loceklis E. Priedītis;
- Ķīnas Austrumu dzelzceļa darbinieki un ierēdņi M. Krasts, J. Odziņš, V. Odzinš, R. Zariņš, L. Šķimels, A. Podāns, J. Baltkājs, J. Gramkavs (inženieris), R. Jostiņš (ar sievu), V. Krūms, Kalējs, Puļķis, Daurs, J. Strazdiņš, P. Desks, K. Bērens, J. Veits, P. Lakstīgala (stacijas priekšnieks);
- atslēdznieks P. Venbergs;
- alus brūveris O. Rotbergs;
- ziepju izgatavotājs K. Gailis;
- ķīmiķis A. Ports;
- “milicijas virsnieks” A. Jansons;
- skolotāji O. Krauze, Milda Salnā, F. Stumbergs, J. Grāve, Šalevics;
- žunālists Voldemārs Salnais;
- jau minētā uzņēmuma “Jurovet” darbinieki R. Šmits, J. Ozols;
- inženiera sieva Moličanaka-Dundure;
- guvernante M. Zālīte;
- kapteiņu sievas Z. Ozoliņa, M. Petrenova;
- dzelzceļa ierēdņu sievas S. Čerņajeva, A. Korecka, O. Timofejeva-Kolberga;
- kalpone A. Stīpniece;
- frizieris H. Grāvis (ar sievu), A. Ustups;
- tirgotājs F. Āboliņs (ar sievu);
- atraitne K. Blanka.
Dokumenta noslēdzošajā daļā ietverti Vladivostokas iedzīvotāju paraksti:
- sinologs, Austrumu institūta profesors Pēteris Šmits;
- grāmatveži un kancelejas ierēdņi I. Bērziņš, P. Melmans, F. Steinbergs, J. Zvīgulis, F. Edolfs, K. Kausiņš, V. Jurgensons, Šteinbergs, G. [nesalasāms], E. Bērziņš, F. Freijs. J. U. [nesalasāms], Eihenbaums, A. Šmits, F. V. [nesalasāms];
- krodznieks G. Dombrovskis;
- rakstnieks Arveds Švābe (vēlākais LU profesors);
- prokūrists A. Stihevics;
- tirgotāji I Grīnbergs, A. Grosbergs, G. Frankenšteins, E. Kazaks, A. Geske, J. Dreimanis, J. Lībrehts, A. Grosbergs, K. Frīdmanis;
- kuģu kapteiņi E. Strauhs, O. Baidiņš;
- jūrnieki E. Strazde, A. Holanders, O. Leipe, J. Lapiņš (transportkuģa “Ulyss” stūrmanis), A. Šmits (stūrmanis), A. Kraukle (transportkuģa “Ulyss” kapteinis), A. Jansons;
- jūrnieka sieva V. Švēde;
- mehāniķi K. Donners, A. Galenders, K. Tauciņš, E. Frīdvalds;
- gravieris O. Apinis;
- zemnieki E. Pogins, F. Sters, F. Bērziņš;
- strādnieks J. Lūsis;
- skolotāji I. Tumpelis, P. [nesalasāms];
- milicijas skolas priekšnieks Kārlis Dzenītis (ar sievu);
- virsnieks Jūlijs Rudzītis;
- atslēdznieks J. Kārkliņš;
- kniedētājs H. Rappa;
- dzelzceļa ierēdnis M. Skujiņš;
- galdnieks G. Zikmanis;
- pasta ierēdņi V. Krišjānis, Jēkabs Pure;
- inženieris I. Šleiers;
- farmaceits K. Bērziņš;
- sargs G. Missus-Misevičs;
- kasieris M. Puzuls;
- G. Gruzdiņš (amats nav norādīts).
