Domstarpības robežu jautājumos tolaik, pēc Pirmā pasaules kara, bija likumsakarīgas un raksturīgas praktiski visām jaunajām un atjaunotajām valstīm Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tomēr Latvijas un Lietuvas gadījumā tās izvērtās bruņotā sadursmē.
Šī traģiskā lappuse abu valstu attiecībās diplomātisku apsvērumu dēļ starpkaru periodā tika noklusēta un tāpēc lielā mērā aizmirsta. Taču tagad šos vēsturiskos notikumus der atcerēties, pirmkārt, tāpēc, ka tie jāuzskata par reālu Neatkarības kara aktīvās darbības turpinājumu. Otrkārt – šie notikumi skaidri apliecina, cik sarežģītas bija savstarpējās attiecības reģionā kopumā, veidojoties jauno valstu kaimiņattiecībām.
Strīds par Ilūkstes apriņķi
1919. gada vasarā Lietuvas armijas vienības atbrīvoja no Sarkanās armijas ievērojamu daļu Ilūkstes apriņķa. Vienlaikus Latvijas un Lietuvas starpā sākās nopietnas teritoriālas domstarpības, kurās būtisku problēmu veidoja tieši Ilūkstes apriņķa piederības jautājums. Lietuvas puse izvirzīja pretenzijas uz minētajām teritorijām, neslēpjot nodomu savu karaspēku no tām neizvest. Abu valstu attiecības ievērojami sarežģīja arī Lietuvas atšķirīgās ārpolitiskās nostādnes, ko noteica tās konflikts ar Poliju.
Sarežģītās attiecības starp Latviju un Lietuvu spilgti izpaudās arī Baltijas valstu konferencē Bulduros, kas beidza darbu 1920. gada 4. septembrī (sīkāk – publikācijā “Cerības, kuras nepiepildījās. Bulduru konference 1920. gadā”). Tobrīd lietuviešu militārās varas iestādes arvien noteiktāk sāka pārņemt varu teritorijās, kuras līdz tam bija atradušās Latvijas iestāžu kontrolē.
Piemēram, 1920. gada 11. augustā Ilūkstes apriņķa komandantūra ziņoja, ka lietuviešu vienības pakāpeniski virzās uz priekšu, ieņemot līdz šim latviešu kontrolētas teritorijas Bebrenes pagastā un citur, atkārtoti prasot atsūtīt papildspēkus, lai “būtu iespējams vajadzīgos punktos vest faktisku robežas aizsardzību”. Savukārt 20. augustā Lašu iecirkņa komandants ziņoja, ka “lietuvieši gatavojas iespiesties Ilzes muižā”, turklāt tas notiek saziņā ar muižas īpašnieku Kirjakovu. Tādēļ komandants bija nosūtījis uz turieni trīs kareivjus apsardzībai, bet 19. augustā neatļāva uz turieni doties lietuviešu apakšvirsniekam (feldfēbelim), kurš bija atnācis pēc atļaujas, taču nevarēja paskaidrot brauciena iemeslus.
|
Situācija Ilūkstes apriņķī rakstnieka acīm 21. augustā Latvijas militārajā oficiozā “Latvijas Kareivis” tika ievietots plašs virsnieka un rakstnieka Jēkaba (Aleksandra) Grīna apskats par situāciju Ilūkstes apriņķī, kurā viņš uzsvēra, ka “stāvoklis Kurzemes dienvid-austrumos rada nopietnas bažas armijā, sevišķi tajos karavīros, kuru dzimtene ir tie Augškurzemes novadi, kurus tagad vienu pēc otra okupē Lietuvas karaspēks”. Apskata autors pārmeta lietuviešiem, ka tie ir “uzņēmuši attiecībā pret Latviju pirmās šķiras lielvalsts toni [..] viņu izturēšanās paliek dienu no dienas izaicinošāka un pārdrošāka”. Latvijas un Polijas armijas aizsardzībā (pret Padomju Krieviju) Lietuva “sapņoja par kādreizējās Vītauta lielvalsts varenību un meklēja pa veciem arhīviem un arheoloģiskiem muzejiem pierādījumus, ka tūkstoš gadus atpakaļ lietuviešu etnogrāfiskās teritorijas robežas esot sniegušās līdz Daugavpilij un Viļņai, lūk, kāpēc abas minētās pilsētas esot neapstrīdams Lietuvas piederums”. Tāpēc Lietuvas karaspēks, negaidot savstarpējo sarunu gaitā minēto iedzīvotāju plebiscītu un to galīgo rezultātu, “iet uz priekšu mūsu teritorijā, plašā frontē starp Līvāniem un Daugavpili, un okupē vienu pēc otra tīri latviskus pagastus, kuri agrāk nekad nav bijuši no lietuviešiem ieņemti. Okupēti tiek pašlaik Kaldabruņas, Bebrenes, Dvietes un Eicenīšu, tas pats sagaida Dunavu, Asarus un citus tuvākos novadus, kuri ir visvecākā latviešu apdzīvotā teritorija”. Rakstnieks pārmeta presei un Satversmes sapulcei, ka tā nepievērš notiekošajam pienācīgu uzmanību: “Ja mēs gribam uzturēt savas valsts cieņu un savas tautas teritorijas vienotību, mums ir jāmet pie malas visa lielā kautrība un jārunā tās tautas cienīga valoda, kura ir cīnījusies reizē pret divām lielvalstīm un abās frontēs panākusi goda pilnu mieru. Igauņi, pateicoties mūsu piekāpībai, atņēma mums Valku un Lauru koloniju; lieliniekiem mēs atdevām Drisu, Osveju un Rosicu, kur dzīvo vairāk kā 20 000 latviešu; Lietuvai mēs esam labprātīgi atdevuši Žeimi un Biržus; tagad tie iet bez pretošanās no mūsu puses Augškurzemē. Varbūt lietuviešiem labpatiksies ieņemt arī Daugavpili, Bausku un Liepāju? Ko nozīmē lietuviešu karaspēka iebrukums Latvijas teritorijā? Mūsu valsts suverēnās varas nesējai – Satversmes sapulcei – ir nekavējoši jāuzstāda Lietuvai jautājums, vai šī jaunā okupācija tiek izvesta saziņā ar Kauņas valdības un virspavēlniecības rīkojumiem, jeb to izdarījis uz savu atbildību kāds lietuviešu augstāks virsnieks? Ja pirmā hipotēze ir pareiza, tad mums te ir darīšana ar apzinīgu provokāciju, un Satversmes sapulcei atliekas tikai dot attiecīgus rīkojumus. Ja tas nav taisnība, mēs prasam oficiālu atvainošanos un vainīgo bargu sodīšanu, mūsu valsts aizskartās cieņas realizēšanas labā.” |
Latvijas puses reakcija
Diemžēl sekoja radikāla – kaut arī pilnībā laika garam atbilstoša – Latvijas puses rīcība. Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers 21. augustā Krāslavā izdotajā pavēlē konstatēja, ka Ilūkstes apriņķī (ap Ilūksti, Bebreni, Asari un citur) “beidzamā laikā” Lietuvas armija padara iedzīvotāju dzīvi “smagu un pat nepanesamu” (laupīšanas, dažādas “nekārtības”, patvarīgas rekvizīcijas, šķūtis), Subates latviešu komandantu lietuvieši “pilnīgi ignorē, nedodami viņam iespēju darboties”, visā apvidū pret Latvijas pavalstniekiem tiek “dzīta aģitācija, musinot un kūdot vietējos iedzīvotājus”, un lietuviešu nodaļas virzās “arvien dziļāk Kurzemes iekšienē”.
Sekoja asi vārdi, piemēram, “leišu jūgs arvien smagāk gulstas uz vietējiem latviešiem”; “Kurzemes ražai draud liktenis pāriet mūsu nekaunīgo kaimiņu klētīs, vietējie latviešu iedzīvotāji ar nepacietību un karstām ilgām gaida savus brāļus latviešus atnākam un šī nomāktā Kurzemes stūrīša atbrīvošanu”.
Tāpēc valdība izlēmusi, ka “mums pašiem jāapsargā savi brāļi Kurzemē pret visu, ko viņi tagad cieš. Mūsu varonīgajiem karavīriem jāieved miers un kārtība visā Kurzemē [..]. Mēs negribam karot, bet tikai darīt galu mūsu kaimiņu leišu bezkaunīgajai uzbāzībai [..]. Sveša mēs negribam, bet sava arī nevienam nedosim”.
Pirmās sadursmes
12. Bauskas pulks, Zemgales divīzijas eskadrons un 12. artilērijas diviziona 1. baterija saņēma pavēli 22. augustā pie Nīcgales ar plostu pārcelties pāri Daugavai un atspiest lietuviešus līdz Asares–Bebrenes (pa lielceļu), starp Bebreni un Daugavu esošo ezeru un Daugavas līnijai.
Tika pavēlēts neuzsākt “kara darbību”, vienīgi nepakļaušanās gadījumā lietuviešus atbruņot un nosūtīt “uz Lietuvu”. 24. augustā tomēr notika nelielas sadursmes, bet 26.–27. augustā 12. pulks pavēli izpildīja, atspiežot ievērojami demarkācijas līniju pārgājušos lietuviešus, un 27. augustā paziņoja apvidus zemniekiem, ka no šīs dienas viņi dzīvo Latvijā.
Par stāvokļa nopietnību liecina Zemgales divīzijas eskadrona kareivja Žaņa Strautnieka atmiņas. Pirms nosūtīšanas “padzīt lietuviešus no Subates, ko viņi esot okupējuši”, 12. pulka komandieris Krišjānis Ķūķis uzrunā sava pulka un eskadrona karavīriem “teica ļoti kareivīgu runu, no kuras palicis atmiņā rīkojums, ka jāšaujot tieši vēderā”. 25. augustā uz Kauņu izbrauca Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba pārstāvis Jānis Ceplītis un Zemgales divīzijas komandieris O. Dankers, lai vienotos par demarkācijas līniju, tādēļ 12. pulks saņēma striktu pavēli “nekādu agresīvu darbību pret Lietuvu nesākt”.
Vienlaikus Latvijas armijas Virspavēlnieka štābs centās nomierināt Latvijas sabiedrisko domu. 24. augustā laikraksts “Latvijas Kareivis” publicēja Operatīvās daļas priekšnieka J. Ceplīša paziņojumu, saskaņā ar kuru “Latvijas–Lietuvas robežjautājumā nav nekādu sarežģījumu, kurus nebūtu iespējams atrisināt miera ceļā”, kaut arī “leiši ir ieņēmuši dažus jaunus punktus strīdīgajā Ilūkstes apriņķa daļā, tomēr runāt par kādu plašāku operāciju no leišu puses, vēl, liekas, būtu par agru”.
Ilūkste 20. gs. sākumā.
Avots: zudusilatvija.lv
Vienošanās par demarkācijas līniju
Saskaņā ar O. Dankera un J. Ceplīša 27. augustā Kauņā noslēgto vienošanos ar Lietuvas apsardzības ministru K. Žuku robežlīnija bija lielceļš no Subates uz Lašiem un Ilūksti, bet Kalkūnu dzelzceļa staciju varēja izmantot arī lietuvieši. Lietuvas virspavēlniecība solīja nekavējoties dot attiecīgus rīkojumus.
Pēc Zemgales divīzijas štāba datiem, 1. septembrī lietuviešu 6. pulks, robežsargu un žandarmērijas vienības ieņēma līniju no Subates (tajā – apmēram 50 karavīru ar 2 ložmetējiem) caur Kalnbērziem–Puriem–Sabaļiem līdz Kazimirei. Baltmuižas dzirnavās bija izvietota mācību komanda (150 vīru) ar 2 ložmetējiem, 6. pulka štābs joprojām atradās Jaunsventē. No Kazimires lietuvieši ieņēma pozīcijas gar Daugavu, tālāk līnijā Purņiki–Demeščina–Romaņiški–Didrihšteinas muiža–Laucese–Demene–Pisariški (mūsdienās – “Rakstnieku” mājas Demenes pagastā pie Lietuvas robežas)–Šēnberga–Beļmonti–Raki (visā līnijā – 6. pulks). Tālāk uz austrumiem pozīcijas līnijā Jakubova–Dubina–Kleinborna–Rožki–Raugišķi–Popeļišķi–Pļusi–Ļivošķi ieņēma lietuviešu 9. kājnieku pulks.
2. septembrī Lietuvas militārais pārstāvis Rīgā K. Talats-Kelpša tika informēts, ka nākamajā dienā Latvijas armija ieņems Subates ziemeļu daļu, kā arī Lašu un Pilskalnes pagastu. Vienlaikus tas tika paziņots Subatē izvietotās lietuviešu rotas komandierim, kurš atbildēja, ka uzskatīs šādu akciju par kara sākumu pret Lietuvu.
Sadursme pie Subates 3. septembrī
3. septembrī no rīta lietuvieši ieņēma pozīcijas pie Subates, bet, tuvojoties latviešu bataljonam ķēdēs, atkāpās no pilsētas un “ierakās” (izveidoja pozīcijas aizsardzībai) aiz tās. Subatē tika sagūstīts 21 lietuviešu karavīrs, bet citur – vēl divi karavīri (visi drīz tika atlaisti, atdodot ieročus). Vairākas stundas pēc tam sākās apšaude, kurā krita viens (kareivis Justins Krupšaitis) un tika ievainoti divi Lietuvas armijas karavīri.
Toreizējais Subates latviešu komandantūras sevišķu uzdevumu virsnieks – kara laika ierēdnis Eduards Avotiņš – atcerējās: pulkvedis K. Ķūķis 3. septembrī no rīta informēja komandantūru, ka saņēmis uzdevumu padzīt no Subates lietuviešu rotu un plkst. 18.00 tur ieradīsies divas 12. pulka 2. bataljona rotas. K. Ķūķis uzdeva komandantam paziņot lietuviešu komandierim prasību līdz šim laikam atstāt pilsētu, pretējā gadījumā “viņš būs atbildīgs par sekām”.
Komandantūras virsnieki ieradās pie lietuviešu komandiera, kurš atteicās rīkojumu izpildīt, pamatojot to ar pavēles nesaņemšanu no savas priekšniecības. Kamēr vēl notika saruna, iesteigušies divi lietuviešu karavīri, ziņojot, ka latvieši ielenkuši lietuviešu barakas pilsētas ziemeļaustrumos, sagūstot lietuviešu pusrotas karavīrus (abi izbēgušie bija atradušies sardzes postenī, tāpēc paglābās, pārējie zem apsardzības tika novietoti aiz latviešu komandatūras). Padzirdējis šo, A. Šimkus paķēris cepuri un revolveri un aizsteidzies pie otras pusrotas, kuras neitralizēšanai nozīmētā 6. latviešu rota nebija paspējusi laikus izpildīt uzdevumu, un aizveda to uz diviem uzkalniem pilsētas rietumos, kur sāka ierakties.
Abas latviešu rotas izvietojās vecajos vācu ierakumos, kas atradās tiem pretim. Īsi pirms plkst. 12.00 “no nenoskaidrotas puses” atskanēja šāviens, kurš izraisīja intensīvu savstarpēju apšaudi no šautenēm un ložmetējiem, kas ilga līdz 13.40, turklāt lietuviešiem bija kritušais un ievainotie. Tad latviešu bataljona komandieris Konstantīns Kunike nosūtīja pie lietuviešiem vienu no saviem rotas komandieriem – pēc tautības lietuvieti Vitoldu Pupeiko – ar rakstisku aicinājumu lietuviešu komandierim A. Šimkum ierasties uz sarunām, ko pēdējais “rupji noraidījis”. Plkst. 14.00 Subatē ieradies pats K. Ķūķis, kurš kopā ar diviem komandantūras virsniekiem devies pāri laukam pie lietuviešiem, ar roku aicinot A. Šimku pie sevis (“Dēliņ, nāc šurp!”). Pēc kāda laika A. Šimkus iznācis un uzsāktas sarunas. Tad arī atbrīvoti sagūstītie.
Ekstravagantais un ar savu karstasinību pazīstamais K. Ķūķis teicis tēvišķu un valdonīgu uzrunu pie latviešu komandantūras ierindā nostādītajiem lietuviešiem: “Šodien jums bija tas lielais gods cīnīties ar latviešu karavīru, tas ir, ar to vīru, kas kaujās dzimis un zem lodēm uzaudzis, kad jūs vēl tai laikā sūcāt pudeli vai mātes krūti un staigājāt ieķērušies mātes lindrakos. Galvenais vainīgais šai bruņotā konfliktā ir jūsu rotas komandieris. Tikai viņa dēļ jums ir zaudējumi – ir krituši, ir ievainoti, bet mums nav ne kritušo, nedz ievainoto. Šinī brīdī es vēl jūs no pilsētas ārā neraidu, kaut gan man ir tiesības to darīt, bet norādu jums savākt savas mantas un pagaidām apmesties šeit pilsētas dienvidus daļā aiz tirgus laukuma. Pāri tirgus laukumam ziemeļu pusē jūs nerādieties ne ar ieročiem, ne bez ieročiem, dzīvojiet mierīgi un gaidiet turpmākus rīkojumus.”
Pulkvedis Krišjānis Ķūķis.
Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Kāpēc lietuvieši nepildīja Kauņas vienošanos
Pēcpusdienā lietuvieši izvietojās pilsētas dienvidu daļā. 3. septembrī latvieši ieņēma vēl Pilskalni, bet pretestības dēļ nevarēja ieiet Lašos. Tikai vakarā Lietuvas militārais pārstāvis Rīgā informēja, ka štābs Kauņā pavēlējis atkāpties, taču vietējie komandieri joprojām noliedza pavēles saņemšanas faktu.
Acīmredzot pavēle no Kauņas patiesi nebija pienākusi (iespējams, tās nosūtīšana tika kavēta tīši). Piemēram, 3. septembrī lietuviešu 6. pulka komandieris lūdza latviešu 2. Ventspils pulka štābu ziņot Zemgales divīzijas komandierim, ka iepriekšējā naktī “Latvijas armija sāka uzbrukumu “visā frontē””, ko nodēvēja par “patvarīgu rīcību” (oriģinālā krieviski – “samovolnij postupok”), raksturojot to kā situāciju, kad “kāds no mazo daļu komandieriem uzņēmies atbildību pāriet mūsu demarkācijas līniju” un tādējādi izraisījis konfliktu starp Latviju un Lietuvu.
Tālākajā tekstā gan redzams – lietuviešu komandieris patiesībā apzinājās, ka diez vai latviešu daļas būtu veikušas šādu akciju bez priekšniecības pavēles. Viņš rakstīja: “Latvijas valdība varbūt izdevusi pavēli, nosakot jaunu demarkācijas līniju, taču mūsu karaspēks nekustēsies no vietas, kamēr nesaņems augstākās priekšniecības pavēli. Acīmredzot Zemgales divīzijas komandiera apgalvojumi par mūsu draudzīgajām attiecībām bija tikai vārdi, jo es nevaru iedomāties, ka pulka komandieris bez savas priekšniecības piekrišanas uzņemtos šādu riskantu soli.”
4. septembrī Ilūkstes apriņķa priekšnieks ziņoja Iekšlietu ministrijai, ka naktī no 2. septembra uz 3. septembri lietuviešu karaspēks izvests no Pilskalnes pagasta, atkāpjoties līdz Subates–Ilūkstes lielceļam (kuram saskaņā ar Kauņā panākto vienošanos bija jāpaliek neitrālam un pieejamam abām pusēm), tādējādi daļu no minētā pagasta joprojām atstājot lietuviešu okupācijā (apmēram 10–15 saimniecību). 4. septembrī lietuvieši uz minētā ceļa (pie mazās Baltmuižas) aizturēja no Subates uz Pilskalnes pagastu braucošo Ilūkstes apriņķa policijas II iecirkņa priekšnieka palīgu, aizvedot viņu pie sava rotas komandiera uz Baltmuižu. Pēdējais aizliedza latviešu amatpersonai izmantot minēto lielceļu, jo 4. septembra rītā esot saņēmis pavēli “nevienu pa minēto ceļu nelaist”. Sakarā ar visu minēto “iedzīvotāju gara stāvoklis piefrontes joslā [bija] uztraukts”.
4. septembra naktī (rīta pusē) lietuvieši no Lašiem apšaudīja latviešu rotas novietni, kā arī latviešu Lašu komandantūru (vienu versti uz rietumiem no Baltmuižas), un 12. pulka komandieris K. Ķūķis paziņoja: ja šādi gadījumi atkārtosies, tad viņš Lašus “ar zemi sajauks” (divīzijas štābs gan tūlīt “aizrādīja” K. Ķūķim un lūdza “izturēties korekti un sadursmēs neielaisties”). Tika atbruņoti vairāki lietuviešu sargposteņi, bet 4. septembra vakarā konstatēts: ir neiespējami, ka “lietuviešu divīzijas komandieris divu dienu laikā nesaņem rīkojumu no Kauņas. Viņi tīšām vilcina un negrib pildīt Kauņas norunu”. Tomēr tajā pašā vakarā pēc ilgākām sarunām lietuvieši evakuēja savu komandantūru, bet 5. septembrī no rīta beidzot pienāca informācija, ka lietuvieši saņēmuši pavēli no Kauņas, un tajā pašā dienā viņi atkāpās pilnībā. Savukārt 2. Ventspils pulks 6. septembrī ar viltu panāca lietuviešu aiziešanu no Demenes pagasta daļas un Borovkas (Silenes) pagasta.
Subates iedzīvotāju attieksme
Taču Subatē 7. septembrī ieradās apvienotā latviešu un lietuviešu komisija, lai nokārtotu demarkācijas līnijas jautājumu uz vietas, un tajā ietilpstošais Latvijas armijas pulkvedis O. Dankers deva rīkojumu Ilūkstes apriņķa priekšniekam pārcelt savu kanceleju, kas atradās lietuviešiem iedalītajā Subates daļā, līdz 9. septembrim plkst. 18.00, kā arī visus Subates dienvidu daļas iedzīvotājus no tā brīža uzskatīt par ārzemniekiem. Apriņķa priekšnieka valdes kanceleja 9. septembrī tika pārcelta no Subates uz Kazimirvāles muižu divas verstis no Subates pilsētas, bet 14. septembrī iekšlietu ministra biedrs informēja Apsardzības ministriju, ka ministrs šādu risinājumu “neatrod priekš mūsu valsts interesēm par izdevīgu”. Saskaņā ar E. Avotiņa liecību komisija 8. septembrī Subatē sastādīja krievu valodā īpašu aktu, paužot tajā nožēlu par notikušo sadursmi, atsakoties no savstarpējām pretenzijām un nolemjot konfliktu “padot aizmirstībai uz visiem laikiem”, un nosakot, ka lietuviešu rotai Subate jāatstāj līdz 20. septembrim, kas arī ticis izpildīts.
18. septembrī par notikušo ziņoja Latvijas prese, piebilstot, ka “leišu karaspēka daļas, atkāpjoties uz jauno demarkācijas līniju, izvedušas vairākus zirgus Kazimirišķu muižas. Lašu mācītājmuiža no leišiem galīgi izpostīta, izdauzītas logiem rūtis, izrautas krāsnis, paņemtas līdzi durvis un logu rāmji”, bet lietuviešu daļā palikušie zemnieki, sevišķi Prodes pagastā, negribot palikt “zem Lietuvas pārvaldes”.
Tomēr situācija bija sarežģītāka arī vietējo iedzīvotāju attieksmes ziņā, ko apliecina bijušās Subates iedzīvotājas Helēnas Rudānes liecība vēl 80. gados ASV: “Atceros arī to, kā ieradās Latvijas karavīri un uzbruka lietuviešiem. Cik es atceros, krita viens kareivis, otrs, peldoties ezerā, bija noslīcis. Abu karavīru atklāti zārki bija novietoti telpā, ko sauca par pilsētas klubu. Pilsētas iedzīvotāji zārkus un telpu izpušķoja ar ziediem un vainagiem, jo uzskatīja Lietuvas kareivjus par atbrīvotājiem no komūnistiem.”
Robežu jautājumu noregulē šķīrējtiesa
Jautājumu pilnībā atrisināja poļu ģenerāļa Lucjana Žeļigovska oktobrī realizētā Viļņas atņemšana lietuviešiem, ko Latvijas puse izmantoja kā ieganstu pilnīgai Ilūkstes apriņķa teritorijas ieņemšanai, padzenot lietuviešu vienības no Eglaines stacijas. Tādējādi šis Latvijas apgabals kļuva par pēdējo nozīmīgo teritoriju, kas tika iekļauta valstī. Lietuviešu karaspēka aiziešanas apstākļi no Ilūkstes apriņķa zināmā mērā sarežģīja Latvijas un Lietuvas attiecības.
Robežas jautājums starp abām valstīm pilnībā tika noregulēts tikai 1921. gada martā, kad darbu beidza skota Dž. Simpsona vadītā Latvijas un Lietuvas šķīrējtiesa. Tās lēmums leģitimēja visa Ilūkstes apriņķa piederību Latvijai. Turklāt Latvijai tika nodots arī latviešu apdzīvotais, agrāk Kauņas guberņā ietilpušais Aknīstes pagasts. Savukārt Lietuva ieguva Palangu un apgabalu ap to, kā arī Mažeiķu dzelzceļa mezglu.
Robežas jautājums starp abām valstīm pilnībā tika noregulēts tikai 1921. gada martā, kad darbu beidza skota Dž. Simpsona vadītā Latvijas un Lietuvas šķīrējtiesa.
Lietuvas karaspēka atrašanās Ilūkstes apriņķī bija cieši saistīta ar Latvijas un Lietuvas ārkārtīgi sarežģītajām attiecībām aplūkojamajā laika posmā. Tās gan nav iespējams aplūkot, neskarot vēl vienu Latvijas kaimiņvalsti – Poliju, kuras tradicionāli sliktās attiecības ar Lietuvu būs viena no sarežģītākajām Latvijas ārpolitiskā resora risināmajiem jautājumiem visā starpkaru posmā (cenšoties iespēju robežās noturēties politiskā līdzsvarā starp abām savstarpēji naidīgajām kaimiņvalstīm – uzturēt samērā labas attiecības vienlaikus ar abām).
Kopumā attiecības ar Lietuvu 1919.–1920. gadā bija diezgan sliktas, un viens no elementiem, kas to noteica, bija teritoriālās nesaskaņas. Savukārt tajās būtisku elementu veidoja tieši Ilūkstes apriņķa piederības jautājums.
***
Iepriekš minētais skaidri apliecina, ka Baltijas reģions uz visas Centrāleiropas un Austrumeiropas fona nebija izņēmums ģeopolitiski līdzīgu valstu savstarpējo robežu veidošanas ziņā – arī šeit bija vērojamas ļoti nopietnas domstarpības teritoriālajos jautājumos, kas šajā gadījumā pārauga nopietnā bruņotā sadursmē. Vienlaikus tas spilgti apliecina problēmas, kuras neļāva izveidot ciešu militāri politisku savienību starp jaunajām valstīm.
Jāatzīmē, ka turpmākajās desmitgadēs Baltijas valstis tomēr samērā sekmīgi pārvarēja Neatkarības kara laikā un uzreiz pēc tā vērojamās domstarpības, iespēju robežās divpusēji sadarbojoties, ko noteica gan tautu savstarpējās simpātijas, gan valdību izpratne par sadarbības nepieciešamību drošības vārdā.
Tādējādi Latvijas un Lietuvas attiecības bija samērā labas, īpaši pēc 1934. gada, kad Lietuvas valdība atteicās no horizontālā virziena ārējā politikā (atbalsta meklējumi Maskavā un Berlīnē cīņā pret Poliju). Cita starpā tieši labo attiecību vārdā aprakstītā sadursme tika sekmīgi dzēsta no oficiālās vēstures.
Taču šodien mums jāatceras šie sarežģītie notikumi – gan tāpēc, lai pilnībā izprastu mūsu valstu sarežģīto situāciju to veidošanās laikā, gan tāpēc, lai sekmīgāk veidotu savstarpējās attiecības mūsdienās. Labu attiecību nodrošināšanai jāzina un jāizprot arī negatīvās un traģiskās lappuses to vēsturē.
