NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
27. augustā, 2020
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Drošība
1
19
1
19

Cerības, kuras nepiepildījās. Bulduru konference 1920. gadā

Baltijas valstu konferences Bulduros atklāšanas sēde Rīgas pilī. 1920. gada 6. augusts.

FOTO: Mārtiņš Lapiņš. Ārlietu ministrijas arhīvs

Pirmajam pasaules karam noslēdzoties, neatkarību ieguvušo Baltijas reģiona valstu valdības apzinājās nepieciešamību veidot ciešāku politisko un militāro sadarbību savas neatkarības nodrošināšanai nākotnē. Tomēr savstarpējās pretrunas izrādījās nepārvarams šķērslis, ko spilgti apliecināja Baltijas valstu konference, kas noritēja 1920. gada augustā Rīgas Jūrmalā – Bulduros.

īsumā
  • Konferencē puses panāca vienošanos daudzos būtiskos jautājumos. Tomēr neviens no izstrādātājiem līgumu projektiem netika ratificēts. Iemesls – Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas atšķirīgās intereses.
  • 7. septembrī uz pirmo sēdi sanāca Baltijas valstu pilnvaroto pārstāvju dome. Tā darbojās divus gadus bez lielākas nozīmes, un darbā nepiedalījās Lietuva.
  • Lietuva šajā laikā bija uzsākusi realizēt t. s. “horizontālo ārējo politiku” jeb orientējās uz zināmu sadarbību ar sava ienaidnieka (Polijas) ienaidniekiem – Vāciju un Padomju Krieviju.

1920. gada 6. augustā sākās kārtējā, pēc skaita jau trešā Baltijas valstu konference (iepriekšējās noritēja 1919. gada rudenī Tartu un 1920. gada janvārī Helsinkos), ar kuru lielas cerības saistīja daudzi valstsvīri.

Tās mērķis bija panākt iesaistīto valstu ciešāku politisko un militāro sadarbību reģionā, kopēju politiku pret revizionistiskajām lielvalstīm (Padomju Krieviju un Vāciju) un noregulēt savstarpējās attiecības. Un, patiesi, konferencē puses panāca vienošanos daudzos būtiskos jautājumos. Tomēr neviens no izstrādātājiem līgumu projektiem tā arī netika ratificēts.

Vainīgas bija kopumā sešu dalībvalstu – Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas Tautas Republikas (UTR) – atšķirīgās intereses un arī stāvoklis (sevišķi savu teritoriju nekontrolējošās UTR gadījumā), kas spilgtu izpausmi guva konferences laikā.

Kara norišu dēļ Baltijas valstu konference sākās tikai augustā, lai gan bija plānota maijā. Rīgā ieradās Polijas, Somijas, Lietuvas, Igaunijas un nedaudz vēlāk arī Ukrainas pārstāvji.

Konferenci 6. augustā Rīgas pilī svinīgi atklāja Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis, bet turpmākās sēdes notika Bulduru viesnīcā Rīgas Jūrmalā. Darbs noritēja Politiskajā, Juridiskajā, Saimnieciskajā un Kultūras komisijā. Latvijas delegāciju vadīja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, darbā piedalījās K. Ulmanis, pārstāvis Varšavā Atis Ķeniņš (30. jūlijā viņš no Gdaņskas devās uz Latviju, bet Varšavā atgriezās tikai 1. oktobrī), dzejnieks un Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns (Rainis), politiķi Voldemārs Zāmuels, Kārlis Kasparsons, virsnieki Pēris Radziņš un Kārlis Ramats u. c.

Tika izstrādāti vairāki līgumu projekti – par pilsonību, ārzemnieku vienlīdzību civiltiesībās, pilsoņu optāciju, tirdzniecību un rūpniecību, arbitrāžu, kriminālnoziegumiem, autortiesībām un medicīnas pētījumiem –, nolemjot izveidot kopēju propagandas biroju ārzemēs un pastāvīgu dalībvalstu padomi, kā arī sasaukt pasta un dzelzceļa pārstāvju kongresu. Kopumā pieņēma 21 saimnieciska rakstura rezolūciju, septiņus vienošanās projektus un 11 konvenciju (arī militārās un politiskās) projektus.

Nepārvaramās pretrunas

Tomēr pretrunas dalībvalstu starpā bija nepārvaramas. 16. augustā kaujās pie Varšavas izšķīrās Polijas liktenis (Lietuvas delegācija pieprasīja Jēkabpils un Ilūkstes apriņķa daļas iekļaušanu savā valstī līdz Susējas–Dvietes–Daugavas upju līnijai). Z. Meierovics secināja, ka “Bulduru apspriede beidzās tāpat kā visas iepriekšējās konferences – ar konstatējumu, ka savstarpēja vienošanās Lietuvas un Latvijas robežas lietā nav diemžēl panākama.”

Vēl lielākā mērā sarunas traucēja jau tradicionālās Lietuvas nesaskaņas ar Poliju. Poļu delegācija paziņoja, ka lietuviešu nostāja kavē konvencijas noslēgšanu, bet delegācijas loceklis Vitolds Kameņeckis uzskatīja, ka tā bijusi galvenais iemesls konferences neveiksmei. Lietuvas valdības instrukcijā savai delegācijai bija īpaši norādīts ieturēt mierīgu kompromisa politiku, neizrādīt īpašu iniciatīvu, atstājot to “rīkotājiem”, un uzturēt pastāvīgus sakarus ar Antantes valstu pārstāvjiem, īpaši angļiem. Ja angļu un franču uzskati kādā jautājumā būtu atšķirīgi, jāpieņem angļu orientācija, vienlaikus cenšoties neradīt iespaidu, ka lietuvieši ir viņu ietekmē. 

Pārējās delegācijas pat apsvērušas iespēju noslēgt konvenciju bez Lietuvas piedalīšanās, taču atturējušas bažas, ka tādējādi Lietuva nonāktu vēl spēcīgākā Vācijas un Padomju Krievijas ietekmē. Polijas armijas Ģenerālštābs 15. augustā konstatēja, ka, neraugoties uz vienlaikus Rīgā parakstīto Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, tieši Latvija un Igaunija izrāda lielāko vēlmi noslēgt militāru konvenciju, kamēr Lietuva prasa noņemt šo jautājumu no dienaskārtības (vienlaikus gan piekrītot vest par to slepenas sarunas) un Somija neizrāda nekādu aktivitāti. Līdz ar to sarunas Bulduros lielā mērā pieņēmušas “apolitisku” raksturu.

Interešu krustpunktā – Polija

Notikumi frontē (augusta vidū poļu karaspēks pie Varšavas apturēja uzbrūkošo Sarkano armiju un piespieda to bēgt) ietekmēja arī konferences norisi. Poļu vēsturnieks Andžejs Skšipeks secina, ka “izstrādātajā Baltijas savienības projektā neapšaubāmi dominēja Polijas intereses, kā sekas tās militārajiem panākumiem”. 26. augustā poļu rīkotajā rautā piedalījās arī Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, K. Ulmanis, Z. Meierovics un citi ievērojami Latvijas politiķi un militārpersonas, Francijas un Itālijas diplomāti, konferences dalībnieki, vietējo poļu pārstāvji, korespondenti, angļu laikraksta “Times” fotokorespondents utt.

Sarunas galvenokārt skāra notikumus poļu–padomju frontē, un poļu diplomātu un politiķu noskaņojums bija ļoti pacilāts. Saprotamu iemeslu dēļ poļi bija interešu krustpunktā, jo faktiski Polijas karaspēks, apturot pasaules revolūcijas idejas spārnotās Padomju Krievijas Sarkanās armijas uzbrukumu, bija izglābis ne tikai savas valsts neatkarību, bet arī Centrāleiropas un Rietumeiropas zemes, kā arī Baltijas valstis, kuru liktenis Padomju Krievijas uzvaras gadījumā pie Varšavas tiktu izlemts pirmais. 

Ukrainas Tautas Republikas dalība

Arī Ukrainas Tautas Republikas (UTR) un Baltkrievijas Tautas Republikas delegācijas iesniedza konferencei lūgumu atļaut tajā piedalīties. 19. augustā Lietuvas delegācijas vadītājs Jons Šaulis paziņoja, ka UTR stāvoklis ir nedrošs un tās piedalīšanās konferencē var izraisīt Padomju Krievijas nepatiku. Tomēr 20. augustā pēc Latvijas ārlietu ministra Z. Meierovica priekšlikuma tika apspriests jautājums par UTR un Baltkrievijas Tautas Republikas delegāciju iesaistīšanu konferences darbā. Attiecībā uz baltkrieviem jautājums vienprātīgi tika izšķirts negatīvi. Par atļauju UTR delegācijai ļoti aktīvi uzstājās Z. Meierovics, pārējie dalībnieki, izņemot lietuviešus, viņam piekrita, un UTR delegācijai tika atļauts piedalīties konferencē kā pilntiesīgai loceklei.

Politiķis Ādolfs Klīve atcerējās, ka tieši UTR iesaistīšanās darbā “starptautiskā mērogā” radījusi “necerētu interesi” (dalībvalstu kopējais iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz 75–80 miljoniem, kas “piešķīra konferencei un arī Lietuvai kā šīs konferences sastāvdaļai Rietumu lielvalstu uzmanību un līdzināja ceļu uz Baltijas valstu vienotību neatkarīgi no tā, ko domāja un darīja Maskava”.

Militārās konvencijas projekts

Lietuvieši sākotnēji vispār noraidīja domu par militāras savienības izveidi, jo Lietuvas 12. jūlija miera līgums ar Padomju Krieviju nodeva tai teritorijas ar Viļņu centrā, par kurām noritēja strīds ar Poliju, bet Padomju Krievija, kad sākās tās armijas bēgšana no Varšavas un zuda cerības uz ātru “pasaules revolūcijas” idejas realizāciju, neilgi pirms Bulduru konferences noslēguma, 27. augustā, atdeva Sarkanās armijas ieņemto Viļņu Lietuvai, tādējādi faktiski garantējot abu valstu saprašanās neiespējamību, kas bija tai ļoti izdevīgi.

Vēlāk konferencē lietuvieši piedāvāja izveidot savienību no valstīm, kas jau noslēgušas mieru ar Krieviju, tādējādi atkristu Polija un Somija. Polijas delegāti paziņoja: ja Lietuvas nostājas dēļ netiks noslēgta konvencija ar visu dalībvalstu piedalīšanos, Polija paturēs sev brīvas rīcības tiesības attiecībā pret šo valsti. Antantes lielvalstu spiediena dēļ Lietuvas delegācija galu galā piedalījās militārās konvencijas projekta izstrādāšanā. Tas paredzēja izveidot vienotu virspavēlniecību jau miera laikā, bet kara gadījumā – īpašu militāri politisko padomi. 30. augustā tika parakstīts politiskās savienības līguma projekts (Lietuvas pārstāvji to izdarīja ar vairākiem nosacījumiem), kurš bija jāratificē līdz 15. decembrim un kurš stātos spēkā arī tad, ja kāda valsts to neratificētu (ar to tika pieļauta iespēja, ka Lietuva varētu palikt ārpus savienības).

Baltijas valstu padome – bez Lietuvas

Zīmīgi, ka vēl konferences norises beigu posmā kārtējo reizi (un šoreiz ļoti nopietni) saasinājās Latvijas un Lietuvas robežstrīds Ilūkstes apriņķī, daļu no kura jau kopš 1919. gada vasaras ieņēma Lietuvas karaspēks, neizrādot gatavību ieņemtos apgabalus atstāt. Augusta beigās situācijas risināšanā tika iesaistīta Latvijas armijas Zemgales divīzijas vienības un Subatē un apkārtnē notika bruņota sadursme, pēc kuras lietuviešiem bija viens kritušais. Viss minētais nevarēja neiespaidot atmosfēru konferencē Jūrmalā.

4. septembrī konference oficiāli beidza darbu, bet 7. septembrī uz pirmo sēdi sanāca Baltijas valstu pilnvaroto pārstāvju dome. Tā darbojās divus gadus bez lielākas nozīmes, un darbā nepiedalījās Lietuva. Tāpat Rīgā turpmākajos mēnešos laiku pa laikam sanāca izveidotās nozaru komisijas, cenšoties koordinēt sadarbību, taču arī bez lielākiem rezultātiem. Neviena no dalībvalstīm līgumu neratificēja, kaut arī visas oficiāli izteica apmierinājumu ar sarunu rezultātiem Bulduros.

Konferences rezultāti

Tādējādi konferences rezultāts bija likumsakarīgs. No vienas puses, visu iesaistīto valstu valdības skaidri apzinājās nepieciešamību noslēgt militāri politisku savienību savas neatkarības nodrošināšanai nākotnē un pat tagadnē, jo Padomju Krievija arī pēc miera noslēgšanas ne uz brīdi nepārtrauca gandrīz atklāti naidīgu darbību Komunistiskās Internacionāles aizsegā (Maskavā ar Padomju Krievijas finansiālu atbalstu un šīs valsts politiskā vadībā strādājoša starptautiska komunistisko partiju organizācija, kuras sekcijas faktiski nodarbojās ar diversijām un to gatavošanu “savās” valstīs), turklāt viens no galvenajiem tās ārējās politikas uzdevumiem reģionā bija nepieļaut Bulduru konferences dalībvalstu un arī Rumānijas savienības izveidošanos, kas tika darīts, aktīvi realizējot “skaldi un valdi” politiku. No otras puses, savstarpējās pretrunas starp dažām dalībvalstīm bija nepārvaramas vai ļoti grūti pārvaramas, kas cita starpā ļāva Padomju Krievijai sekmīgi realizēt pieminēto “skaldi un valdi” politiku.

Izteiksmīgs piemērs minētajam ir Lietuvas delegācija, kuras attieksme krasi disonēja ar pārējo valstu pārstāvju nostāju tās nepārvaramo pretrunu dēļ ar Poliju. Faktiski Lietuva šajā laikā bija uzsākusi realizēt t. s. “horizontālo ārējo politiku” jeb orientējās uz zināmu sadarbību ar sava ienaidnieka (Polijas) ienaidniekiem – Vāciju un Padomju Krieviju –, kas savukārt, īpaši otrajā gadījumā, bija nepieņemami pārējām dalībvalstīm.

Piesardzīgi bija somi, sevišķi draudzīgi savukārt Lietuvai nedraudzīgajiem (un otrādi) poļiem – igauņi, piesardzīgi pret lietuviešiem teritoriālo pretrunu u. c. apstākļu dēļ – latvieši utt. Ne bez nozīmes bija sākumā jau pieminētais apstāklis par dalībvalstu politiskās un starptautiskās situācijas atšķirībām, kas arī traucēja vienoties par kopējām nostādnēm, piemēram, Somija un Polija bija savstarpēji atzītas valstis, pārējās – vēl ne, turklāt Ukrainas Tautas Republikas pārstāvju situācija bija pilnīgi neapskaužama, jo tās valdība pat nekontrolēja savas valsts teritoriju.

Neraugoties uz minēto, Bulduru konference kļuva par zināmu sadarbības un arī tās trūkuma simbolu reģionā, bet Rīga – kārtējo reizi neatkarības pirmajos gados par diplomātisku Eiropas mēroga centru, ko apmeklēja un tādējādi arī Latviju popularizēja ārvalstu korespondenti u. c.  Minētais sadarbības trūkums saglabājās arī turpmākajos gados.

Labs saturs
19
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU