Jūs rakstāt1, ka Krievijas un Polijas sadursme uz dzīvību un nāvi 1920. gadā noteica reģiona un, iespējams, pat visa kontinenta likteni, bet Polijas uzvara nosargāja nesen parakstītos Baltijas valstu miera līgumus ar Krieviju. Cik stabila tobrīd, 1920. gadā, kad noslēdzās Neatkarības karš, bija Latvijas neatkarība?
Uzbrukuma laikā Polijai Padomju Krievija atklāti teica – ja izdosies pievārēt Poliju, uzreiz sovjetizēsim Lietuvu. Tas bija pilnīgi skaidrs. Par mums runājot, ja Polija tiktu uzvarēta, tad krievi varbūt vēl kādu brīdi ievērotu Latvijas neatkarību, bet atcerēsimies, kāds bija Mihaila Tuhačevska (Sarkanās armijas komandieris, kas vadīja uzbrukuma operāciju Varšavai, – red.) lozungs: “Даешь Варшаву, дай Берлин!”
Tātad nākamā būtu Berlīne, kas būtu prātam neaptverams Eiropas karš. Līdz ar to, protams, Latvijas drošība ļoti lielā mērā bija atkarīga no tā, vai Polija izdzīvos. Praktiski Polijas neatkarība bija mūsu drošības garants. Mūsu neatkarība karājās mata galā.
Starp citu, ja runājam par M. Tuhačevski, bieži aizmirstam, kas bija viņa labā roka. Tas bija latvietis – Ivars Smilga, Sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieks, galvenais “poļitruks”. Tieši viņš bija viens no tiem, kas izstrādāja M. Tuhačevska lozungu: “Sagrābt Varšavu! Sagrābt Berlīni!”
Vēl tiek aizmirsts, ka jūlijā–augustā vienā brīdī sākās tādas kā viltus Polijas un Padomju Krievijas miera sarunas Minskā. No vienas puses, padomju armija devās uz Varšavu, no otras, viņi tēloja, ka grib ar Poliju draudzēties. Protams, šajās miera sarunās viņi no Polijas būtu izveidojuši valsti marioneti, bet tas bija tikai māns, jo faktiski viņi gribēja Poliju iznīcināt. Lūk, arī Padomju Krievijas miera delegāciju vadīja latvietis – Jūlijs Daniševskis.
Kāpēc tad Padomju Krievijai bija tik svarīgi pēc iespējas ātrāk noslēgt miera līgumu ar Latviju? Kā rakstāt, augusta sākumā Ļeņins pat esot piedraudējis: ja latvieši neparakstīs, tad vajadzēs organizēt lokālu iebrukumu, pārģērbjot sarkanarmiešus par latviešu “zaļajiem” partizāniem.
Padomju Krievija vēlējās izolēt visas valstis. Piemēram, viņi tobrīd uzbruka Polijai, tad bija svarīgi, lai pārējās valstis neiet kopā ar poļiem karā. Bet, pats galvenais, viņi ļoti vēlējās tirgoties ar Rietumiem.
Līgums ar Igauniju jau tai bija, un tas nodrošināja pieeju ostām un tirdzniecībai ar Rietumiem.
Krievi izmantoja baltiešu pretrunas. Piemēram, vienu brīdi viņi favorizēja Tallinas ostu. Igauņi atmeta jebkādus muitas tarifus, sakot: “Tikai vediet, vediet cauri mūsu ostai!” Bet, tiklīdz krieviem kaut kas Igaunijā nepatika, viņi pārgāja uz Latvijas ostu. Tobrīd būtisks Krievijas saimnieciskais faktors bija vēlme tirgoties ar Rietumiem, izmantojot Baltijas valstu ostas.
Taču krievi to darīja tikai tik ilgi, kamēr neattīstījās viņu pašu ostas. Petrogradas osta kara gados bija ļoti aizsērējusi. Starp citu, kas bija tās priekšnieks? Latvietis Jānis Lancmanis. Ja nemaldos, viņa segvārds bija “Ķencis”. Protams, viņam nebija nekādas vēlmes ilgstoši veicināt Krievijas tirdzniecību caur Latvijas un Igaunijas ostām. Tomēr 20. gadu sākumā mūsu loma Krievijas ārējā tirdzniecībā vēl bija ļoti liela.
Būsim godīgi, tas nav nekas ļauns – tirgoties ar Krieviju. Vienkārši uz to nevarēja būvēt ilgtermiņa saimniecisko stratēģiju, jo vienu dienu viņi ved, bet otru – vairs neved. Turklāt Krievijai taču bija arī Austrumprūsijas Karaļauču osta. Kad 1922. gadā Padomju Krievija sāka draudzēties ar Vāciju, viņi sāka vairāk vest uz Karaļaučiem.
Vienlaikus tā bija laba iespēja veicināt sāncensību starp Baltijas valstīm, veicināt savstarpējās pretrunas.
Protams! Tā tas bija jau no paša sākuma. Neaizmirsīsim, ka 1919. gadā Padomju Krievija izteica miera piedāvājumu tikai Igaunijai, bet igauņi teica, ka vēlas slēgt mieru kopā ar citām (Baltijas valstīm – red.). Tad krievi izteica miera piedāvājumu Rīgas valdībai (nevis Latvijas!), ko uztvērām ar lielu nepatiku. Tobrīd Rēzeknē formāli vēl pastāvēja Stučkas valdība, lai gan pats Stučka jau bija Maskavā. Tātad sašķelt, sarīdīt citu pret citu, solīt ekonomiskos labumus, ja tiks izpildīti priekšnosacījumi, teiksim, nedraudzēties ar Poliju. Pats galvenais, ko krievi tobrīd vēlējās, – mazināt saites ar Poliju, jo caur Poliju veidojās ciešākas saites ar Franciju, kas bija Polijas sabiedrotā. Krievi darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu.
Piemēram, Igaunijai bija ļoti talantīgs ārlietu ministrs Karls Pusta. Padomju Krievija darīja visu, lai Pustu “noēstu”. Tiklīdz viņiem tas izdevās, tā viņi uzreiz kļuva draudzīgi, pasūtīja Igaunijā preces.
Šķiet, nebija jau arī ļoti jāpiepūlas, jo kaut vai ar Lietuvu bija ļoti sarežģītas attiecības bez visa minētā. Raksturojot lietuviešu Ministru prezidentu Voldemāru, minat pat vārdu – lielummānija.
Jā, tā ir taisnība, bet neaizmirsīsim, ka Lietuva bija bijusi lielkņaziste. Mums tāda nekad nebija bijusi, tāpēc no mūsu skatpunkta lietuviešiem piemita lielummānija, bet viņu priekšstatā varbūt arī prasības bija dabiskas.
Maza detaļa: lietuvieši vēlējās, lai miera līgumā ar Krieviju būtu atsauce uz Lietuvu kā Lietuvas lielkņazistes mantinieci. Protams, krievi to nevarēja pieļaut, jo tad uzreiz būtu jautājums – kas lielkņazisti sadalīja? Kāpēc tā aizgāja bojā? Mums šajā ziņā problēmu nebija, jo Latvija nekad nebija bijusi valsts. Šeit bija Livonija.
Cik tobrīd Krievija vispār bija noskaņota miera līgumā ar Latviju iekļautos nosacījumus ilgtermiņā izpildīt?
Bet ko tad citu varējām darīt? Neparakstīt? Mēs taču nekarojām, lai Krievijai kaut ko atņemtu. Mēs cīnījāmies par savu zemi, un tā bija attīrīta. Cik tad ilgi uzturēsi karu un milzīgu armiju? Latvija vēlējās bēgļu atgriešanos. Jā, līgums par bēgļu atgriešanos tika parakstīts jau iepriekš, taču bez miera līguma bēgļu atgriešanās tiktu aizkavēta.
Latvijas valdība taču nevarēja veidot attiecības ar Krieviju, balstoties pieņēmumā, ka agri vai vēlu krievi visus šos līgumus pārkāps. Mēs šo līgumu godīgi pildījām.
Starp citu, 11. augustā televīzijā tika rādīta filma, kurā, man liekas, bija pieļauta viena kļūda, pasakot, ka Krievijā tika aizliegta Latvijas Komunistiskā partija.2 Latvijas Komunistiskā partija Krievijā nebija aizliegta, tā vienkārši darbojās ar citu nosaukumu – Latvijas Komunistiskās partijas ārzemju birojs. Šim birojam tur pat bija savi laikraksti – “Krievijas Cīņa”, “Cīņas Biedrs”. Lai gan līgums paredzēja, ka tos būtu bijis jāaizliedz, jo viņi pretendēja uz varu Latvijā, tāpat kā Latvijā trenkāja “baltos” krievus, jo viņi pretendēja uz varu Krievijā.
Savukārt, tiklīdz krievi sāka brēkt, ka laikraksts “Слово” ir monarhistisks, mēs to slēdzām.
Jūsu grāmatā ir plašāk aprakstīta arī padomju delegācijas asā reakcija uz Latvijas preses publikācijām, kas radīja ne vienu vien dilemmu Latvijas valdībai, kura nevarēja tik vienkārši diktēt, ko brīvā un demokrātiskā valstī drīkst rakstīt avīzēs.
Atsevišķa problēma bija laikraksts “Сегодня”, kas bija finansiāli ļoti sekmīgs uzņēmums, bet ar antisovjetisku saturu. Šo avīzi lasīja visā pasaulē, pat Ķīnā. Ulmanim bija tāds izteiciens: “Latvijas labākā eksportprece – laikraksts “Сегодня”.” Bet kā lai slēdz sekmīgu saimniecisku uzņēmumu? Laikrakstu veidoja Latvijai lojāli ebreji, kuri nebija monarhisti. No Krievijas monarhijas viņi, gluži otrādi, bija cietuši. Kad krievi 1932. gadā pieprasīja avīzi “Сегодня” slēgt, viņi paziņoja – ja laikrakstu neslēgs, Krievija neparakstīs tirdzniecības līgumu. Un mēs neparakstījām! Pagāja gads, un krievi tomēr parakstīja tirdzniecības līgumu, jo sāka domāt, vai tikai Latvija netuvināsies Vācijai. Tas nozīmēja, ka pat maza valsts, veikli rosoties, var panākt savu. Latvija pastāvēja uz to, ka nevar slēgt demokrātisku laikrakstu tāpēc vien, ka tas ir antikomunistisks. Latvijā antikomunisms nebija aizliegts.
Rakstāt, ka Latvijas puse novilcināja miera līguma parakstīšanu. No Baltijas valstīm Latvija miera līgumu parakstīja pēdējā. Kas tas bija – pieredzes trūkums vai pārliekas ambīcijas?
Novilcināja divu apsvērumu dēļ. Pirmais, mēs gribējām slēgt miera līgumu kopā ar Poliju. Būsim godīgi, kāda jēga slēgt vienai pašai, ja poļi karo? Bet poļi tobrīd nebija gatavi līgumam ar Krieviju.
Otra lieta, kas man šķiet ļoti interesanta, – mēs sastādījām zaudējumu sarakstu. Arhīvā tie ir veseli sējumi, kuros ir apkopoti dati: ko izveda, kad izveda. Tur pagāja tie divi mēneši, bet, ja godīgi, tas bija lieki, jo ne krievi ko gribēja atdot, ne arī bija daudz ko atdot. Šeit es gribētu pat mazliet aizstāvēt krievus. Viss bija zudis! Piemēram, kad 1915. gadā no Latvijas aizveda darbagaldus, tos kaut kur izgrūda, tie vāļājās gar dzelzceļa stigām.
Taču jāsaprot viena lieta – Baltijas valstu stāvoklis bija ļoti atšķirīgs. Lietuvā 1915. gadā praktiski nebija nekādas industrijas. Lai gan, par spīti tam, arī lietuvieši diezgan daudz prasīja. Igaunijā karš atnāca tikai 1918. gadā, kad vācieši iebruka. Savukārt Latvijas zaudējumi bija milzīgi. Tikai vienā “Provodņikā” 1914. gadā bija 15 tūkstoši strādnieku. 15 tūkstoši! Visas iekārtas bija evakuētas uz Krieviju.
Es domāju, ka psiholoģiski bija ļoti grūti pateikt – nu labi, atmetīsim ar roku, lai viss paliek Krievijai. Turklāt neviens jau neiet uz sarunām, cerot uz sliktāko. Nē, katra valsts dodas uz sarunām, cerot uz labāko iznākumu. Kaut ko jau atguvām, bet ļoti maz, protams.
Atgriežoties pie Polijas – kā gan mēs varējām nepakonsultēties ar Poliju? Igauņiem no Polijas nekas nebija nācis, bet mums poļi palīdzēja atbrīvot Latgali. Šodien to ir grūti iedomāties, bet Latvijai bija ~110 km robeža ar Poliju. Viņi teica – “Łotwa – nasz sąsiad” (Latvija – mūsu kaimiņš). Starp citu, lietuviešiem tas šausmīgi nepatika. Polijā bija izcils vēsturnieks Pjotrs Losovskis (Piotr Łossowski), kurš 90. gados pat uzrakstīja grāmatu ar tādu nosaukumu, uz vāka bija Latvijas–Polijas robežlīnija. Lietuvieši pēc tam viņu vairs neaicināja uz konferencēm.
Kā Latvijai, pilnībā kara nopostītai, tolaik izdevās attīstīt ekonomiku?
Tolaik Latvijas ekonomikai bija jāattīstās pilnīgi citā telpā. Neaizmirsīsim, ka pirms kara, lai cik attīstīta bija mūsu rūpniecība, 89% no saražotā pārdevām Krievijā. Latvija bija visintegrētākā Krievijas saimniecības daļa. Pēc kara nācās dzīvot pilnīgi citos apstākļos – Krievijas tirgus lielā mērā bija zudis. Pat ja mums atdotu visu “Provodņiku”, mēs nevarētu to pilnībā atjaunot.
Bija jāintegrējas Rietumu tirgū, taču ar mūsu rūpniecību tas bija grūts uzdevums. Latvija ražoja maz ko tādu, kas interesēja Rietumu valstis. Piemēram, varētu pasmaidīt, bet viena no pieprasītākajām eksportprecēm bija galošas uz kurpēm. Tās pārdevām pat Šveicē.
Latvija kopumā attīstījās normāli, pielāgojoties jaunajai videi, bet nepārspīlēsim. Kā agrārai valstij Latvijai bija viena priekšrocība – cilvēki vienmēr ēd. Cilvēkiem vienmēr ir vajadzīgs kvalitatīvs sviests. Tikai 30. gadu beigās mums parādījās tāda moderna eksporta nozare kā radioaparāti un fotoaparāti.
Trūka jau arī darbaspēka, pat lauksaimniecībā.
Protams! Katrai sabiedrībai ir savas problēmas. Šodien būtu labi, ja mēs kā mācību atcerētos, ka ļoti daudz ievest darbaspēku ir bīstami. Piemēram, šodien liela daļa viesstrādnieku ir no Uzbekijas – viņi labi strādā, viss ir kārtībā. Bet kas notiks, ja Uzbekijā kaut kas mainīsies un viņi vairs nebrauks? Tāpat kā bija ar poļu viesstrādniekiem – vienā brīdī vairs nebija kam iet uz lauka strādāt.
Latviju kā tiltu starp Krieviju un Rietumiem daudzi redzēja ne tikai starpkaru periodā, bet redz arī mūsdienās.
Vēstures notikumi mums rāda, ka tilts ir ļoti nestabila konstrukcija. Nevis tāpēc, ka tas var sabrukt, bet gan tāpēc, ka Krievijai vienmēr ir iespēja vest preces uz citām ostām. Nav jau 16. gadsimts, kad viņiem bija tikai Arhangeļskas osta. Viņi var vest, kur tik vien vēlas, un to savā labā izmantot. Iedomājieties, jūs sabūvējat noliktavas un cerat, ka tirgosieties, pelnīsiet, bet nafta caurulē pēkšņi izsīkst, ogļu kravas vairs nepienāk… Valstij ir jādomā par stabilākiem pamatiem, uz kuriem kaut ko veidot.
1 Stranga, A. Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā. Rīga: Mansards, 2020.
2 1920. gada 11. augustā noslēgtā Latvijas–Padomju Krievijas miera līguma 4. pants paredzēja abu pušu pienākumu nepieļaut uz savas teritorijas veidoties un uzturēties jebkādām organizācijām un grupām, kuras pretendē uz valdības lomu visā otras līdzējas puses teritorijā vai tās daļā, kā arī priekšstāvībām un amata personām no organizācijām un grupām, kuru nolūks ir gāzt otras līdzējas puses valdību. Līguma teksts pieejams šeit.
