NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
18. martā, 2021
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Latvijai 100
15
15

Rīgas miera līgums, ko parakstīja pirms 100 gadiem

Rīgas miera sarunas Melngalvju namā 1920. gada rudenī. 1921. gada martā noslēgtais Rīgas miera līgums starp Poliju un Padomju Krieviju izbeidza 1914. gadā aizsākušos karadarbību Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā.

FOTO: no Polijas Kara muzeja arhīva

Pirms 100 gadiem – 1921. gada 18. martā – Rīgā, Melngalvju namā, tika parakstīts miera līgums starp Poliju un Padomju Krieviju, kurš faktiski noslēdza karadarbību Eiropā. Latvijas sabiedrībai un politiskajai elitei pēc traģiskajiem divu karu gadiem, kā arī nemierpilnajām 1920. gada augusta dienām, kad kaujās pie Varšavas izšķīrās arī Latvijas liktenis, Rīgas miera līgums līdztekus gada sākumā panāktajai de jure atzīšanai šķita kā vēl viens, iespējams, galīgs apliecinājums, ka turpmāk ir garantēta valsts drošība, starptautiska sadarbība un, pats galvenais, ar līgumiem vispārēji garantēts miers jaunajā starptautiskajā sistēmā. Vēlāk izrādījās, ka tas bija maldīgs priekšstats, tomēr Rīgas miera līguma noslēgšana tiešām bija noteikta robežšķirtne Eiropas un Latvijas vēsturē. Tā juridiski nodrošināja sistēmu, kas ļāva pastāvēt Latvijas neatkarībai visu starpkaru posmu.

īsumā
  • Rīgā ieradās desmitiem ārzemju preses korespondentu, kas informēja arī par Latvijas vēsturi, iekārtu, iespaidiem par Liepāju un Rīgu.
  • Latvijas puse apzinājās izdevīgumu tam, ka sarunas notiek Rīgā. Z. Meierovics izteica pārliecību, ka notikumam ir liela nozīme visas Eiropas mērogā un tas atklāj jaunu posmu Austrumeiropas, īpaši Baltijas, valstu vēsturē.
  • Līdz ar līguma parakstīšanu tieši Latvijas galvaspilsētā pilnībā beidza veidoties visu starpkaru posmu pastāvošā Versaļas sistēma.

Polijas karš ar Padomju Krieviju bija sācies 1919. gada pavasarī, turklāt vienā tā posmā aktīvi piedalījās arī Latvija (1920. gada sākumā poļi palīdzēja atbrīvot Latgali). Kara aktīvākais posms bija 1920. gada pavasarī un vasarā, kad augustā poļiem ar milzīgām grūtībām izdevās Sarkano armiju apturēt pie Varšavas, pēc tam to atsviežot atpakaļ.

Augusta otrā pusē sākās miera sarunas Minskā, taču tās beidzās bez panākumiem nepieņemamo padomju puses prasību un nepieļaujamo sarunu vešanas metožu dēļ. Augusta beigās un septembra sākumā abas puses pieņēma Latvijas puses priekšlikumu pārcelt miera sarunas uz Rīgu.

13. septembrī Rīgā ieradās apvienotā Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas delegācija 44 cilvēku sastāvā ar latviešiem no savām miera sarunām pazīstamo Adolfu Joffi priekšgalā, kas apmetās Pēterburgas viesnīcā Pils laukumā, bet 16. septembrī – Polijas delegācija (57 cilvēki, kuriem vēlāk pievienojās vēl 10–15) ar ārlietu viceministru Janu Dombski priekšgalā, kura iebrauca Liepājā ar angļu torpēdkuģiem no Gdaņskas un apmetās viesnīcās “Roma” un “Komerz”.

Rīgā ieradās desmitiem ārzemju preses korespondentu, kas informēja arī par Latvijas vēsturi, iekārtu, iespaidiem par Liepāju un Rīgu. Poļu korespondenti īpaši uzsvēra laipno sagaidīšanu, sākot ar ierašanos Liepājā.

Rīga – uz brīdi Austrumeiropas politikas centrs

Latvijas puse apzinājās izdevīgumu tam, ka sarunas notiek Rīgā. Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta direktors Ludvigs Sēja 20. septembrī rakstīja, ka “pēdējā izvēršas par pašu svarīgāko politisko centru Austrumeiropā, caur šo mēs izdaram svarīgu pakalpojumu abām valstīm, kas nostiprina attiecības un uzliek viņām pret mums zināmus pienākumus [..] Mēs esam mēģinājuši zondierēt abas puses un esam izzinājuši apmēram sekojošo: [..] Poļu delegācijā liels iespaids nacionāldemokrātiem, tādēļ, ja nekas nemainīsies, paredzamas ļoti lielas grūtības pie miera noslēgšanas”.

Vēl pirms sarunu sākuma Latvijas ārlietu ministrs Z. Meierovics pieņēma ārzemju žurnālistus un informēja tos par Latvijas stāvokli, norādot uz Baltijas valstu savienības veidošanas nepieciešamību, ņemot vērā Krievijas un Vācijas imperiālisma radītos draudus reģionam.

21. septembra pēcpusdienā Melngalvju nama zālē Z. Meierovics atklāja pirmo poļu–padomju miera sarunu sēdi ar runu, kurā uzsvēra miera nepieciešamību Eiropai. Rīgas krievu prese rakstīja: “Vēl ilgi pirms miera konferences sēdes sākuma Melgalvju nama priekšā manāma liela kustība. Poļu un padomju delegāciju sekretariātu locekļi steidz nobeigt pēdējos sagatavošanās darbus, pie piebrauktuves rosās kinooperatori, vietējo un ārzemju žurnālistu gūzma, sūtniecību un misiju pārstāvji steidz garām Latvijas sardzei, kas pārbauda ieejas kartes… Ap plkst. pieciem vakarā Melngalvju nama senā zāle pilna ar cilvēkiem. Jūtams pacilāts noskaņojums. Klātesošo skatieni pievērsti durvīm, no kurām jāiznāk delegācijām. Zāles vidū – liels, garš galds, noklāts ar sarkanu drānu ar norādītām delegāciju locekļu vietām. Zināmā attālumā galds ārlietu ministram Meierovica kungam. Galvenā galda abās pusēs izvietojušies stenogrāfisti, nedaudz tālāk no viņiem – vietas korespondentiem. Raksturīgi, ka vietas, kuras jāieņem padomju delegācijas pārstāvjiem, prof. Pičetam, prof. Bogoļepovam, atzīmētas ar tituliem “biedrs Pičeta”, “biedrs Bogoļepovs”. Saslimušais ģen. Poļivanovs nav klāt. Tieši plkst. 5 un 12 minūtēs vakarā no kabineta pirmā iznāk Polijas delegācija, pēc neilga brīža ienāk Joffe, ko pavada viņa kolēģi. Starp lepni ietērptajiem padomju delegātiem, kas nosēžas vis-à-vis pretī poļiem, izdalās Jankeloviča stāvs vecā, novalkātā aizsargkrāsas formastērpa kreklā (“gimnastjorkā”) un augstajos zaldātu zābakos”.

Savukārt avīzes “Jaunākās Ziņas” pārstāvis redzēja: “Jau ap plkst. 4 laukumu Melngalvju nama priekšā ieslēdz ziņkārīgo rīdzinieku rindas, bet pie ieejas durvīm “Pathé” filmu fotogrāfs ar palīgiem nadzīgi sarīko aparātu. Turpat divi latvju kareivji pārbauda Melngalvju nama ieejas apliecības. Konferences zālē viss sakārtots. Pirmie ierodas preses priekšstāvji (apm. 64) gandrīz no visām Eiropas valstīm, pat no viņpus okeāna. Abu delegāciju adjutanti viņus laipni sagaida un ierāda jau agrāk numuriem apzīmētas vietas. Sapulcējas arī ielūgtie viesi no mūsu parlamenta aprindām un diplomātijas; tie ieņem vietas gar zāles malām.” 

Savukārt laikraksta “Latvijas Kareivis” līdzstrādnieks Aleksandrs Plensners par sēdi rakstīja: “Melngalvju nama zāle ir tiešām glīta. Vēl vairāk – viņa ir tikpat vienkārša, cik svinīga un ērta. Pāris sienās ieurbtas bruņas, vecmodīgās caru un bruņinieku portrejas te nebūt neatstāj uzkrītoši dekoratīvu iespaidu, bet izskatās dabīgi saaugušas ar ne visai augstajiem griestiem un izdveš senu, mierīgu mājību. Liekas, tas atstāj iespaidu pat uz abu delegāciju locekļiem, kuri lietišķi un mazliet saspiesti apmēram ceturksni pēc pieciem sasēžas ap vidējo sarkano galdu. Aiz delegāciju locekļiem novietotas stenogrāfistes un tulki. Tuvāk sienām un pat pie ieejas sakārtoti galdi un galdiņi nedaudziem viesiem un preses priekšstāvjiem, kuri ieradušies gandrīz no visas pasaules ievērojamākajiem laikrakstiem. Gandrīz vienkāršāks un, tātad, arī vēl simpātiskāks ienāk mūsu ārlietu ministrs Meierovics un nosēžas pie neliela galdiņa pretī delegācijas galdam. Pa labi no viņa piesēžas Politiskā departamenta direktors Sēja, pa kreisi – protokolšefs Lazdiņš. Aiz muguras abi adjutanti. Bet viss tas šoreiz ir labi un nav nemaz ārīgi. Tikko nosēdies, tūliņ pieceļas mūsu ārlietu ministrs Meierovics un iesāk savu apsveikuma runu. No sākuma brīvāk, pēc tam no lapas. Uz runātāju pagriežas un ļoti vērīgi klausās abi delegāciju priekšsēdētāji un pārējie locekļi. Ja abu delegāciju priekšsēdētājos – Dombskī un Joffē, nezinātājs mēģinātu uzminēt lielinieciskās valsts priekšstāvi, tad viņa izvēle bez šaubām kristu uz pirmo. Pirmais stipri kalsnējs, asāks sejā un balsī, otrs – noapaļots runā un ģīmja vaibstos, stipri apaļš arī tālākās organisma daļās.”

Pēc abu delegāciju vadītāju atbildes runām Latvijas pārstāvji atvadījās un aizgāja. A. Plensners rakstīja: “Pēc ministra aiziešanas miera sarunas atsāk poļu delegācijas priekšsēdētājs ar īsu runu. Viņam tikpat īsi atbild Joffe. Tiek apmainītas pilnvaras, kuras pēc īsa starpbrīža atzīst par pietiekošām un pirmo sēdi ap plkst. 6 slēdz. Zālē vēl uzturas delegāti un preses priekšstāvji, sarunādamies grupām. Netālu no izejas deputātu telpās stāv arī Dr. [Fricis] Menders, pie kura izejot pieiet Joffe un spēcīgi krata roku. Kaut kur kāds stāsta jau anekdoti par kādu lielinieku delegācijas locekli, kurš ilgi vērojis vecās caru portrejas, līdz beidzot ieminējies – vai viņas nebūtu noņemamas. Viņam aizrādīts, ka tās nav nekas ļauns un ir jau sens zāles izrotājums. Tas apmierinājis. Pamazām sāk izklīst un mēs izejam rātsnama laukumā, kur sapulcējies ļaužu bars gaida sensāciju – delegāciju locekļu iznākšanu un aizbraukšanu…”

Laikraksts “Segodnja”: “..Dombskis izsludina sēdes slēgšanu. Magnija uzliesmojums, fotogrāfi un operatori iemūžina vēsturisko sēdi. Ārzemju korespondenti uzmet daudzvārdīgas telegrammas bloknotos. “Jaunākās Ziņas: “Zāli atstājot, šķiet, ka konferences darbība Rīgā atjaunota zem Latvijas laimīgām zvaigznēm. Gribas ticēt, ka nav tālu tas laimīgais brīdis, kad Melngalvju namā pār sarkano konferences galdu dalībnieki spēs apmainīties palmu zariem un līdz ar to pavirzīt uz priekšu visa austrumjautājuma atrisinājumu.”

Vai “drausmīgajos austrumos” tiešām iestāsies miers

Turpmākās sarunas bija garas un sarežģītas. Abas puses zināmā mērā piekāpās – poļi jau pirmajā sarunu dienā atzina Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas pārstāvja tiesības piedalīties sarunās, tādējādi zināmā mērā nododot savu sabiedroto – Ukrainas Tautas Republiku, kuras pārstāvji veltīgi centās panākt iekļaušanu sarunu dalībnieku skaitā. Savukārt padomju puse atkāpās no iepriekšējām poļiem nepieņemamajām prasībām, un 12. oktobrī Melngalvju namā, klātesot Latvijas ārlietu ministra biedram Hermanim Albatam un departamenta direktoram Vilim Šūmanim, tika parakstīts pamiers, kurš stājās spēkā 18. oktobrī plkst. 24.00.

Aleksandrs Plensners rakstīja: “Šis sešu gadu vulkāns tomēr taisās apklust un kas zin, varbūt, visiem skeptiķiem par spīti – pat uz ilgu laiku. Apraudams savu vērsmi Eiropas rietumos un ļaudams staigāt no Versaļas, Londonas, Parīzes un Berlīnes tikai radio viļņiem un nemierīgām (bet tomēr nomierinošām) papīra notīm, viņš taisās apklust arī sensacionālajos un tiešām drausmīgajos austrumos [..] abi delegāciju priekšsēdētāji kā pirmie sāk parakstīt līgumu. Dombskis noslauka pasniegto zelta spalvu; Joffe izvelk no krūšu kabatas savu parasto “mūžīgo” tirgoņu spalvu; atskrūvē, pieskrūvē un paraksta. Pēc priekšsēdētājiem rinda pārējiem. Padomju Ukrainas priekšstāvis Manuiļskis, kurš, blakus minot, pēc izskata varētu būt kādas daudz tālākas uz Āzijas pusi dzīvojošas tautas priekšstāvis, tūlīt pēc savas rokas pielikšanas, izvelk iespaidīgu pīpi un drīz vien jau galda vidus ietinas zilos angļu dūmos. Visos jūtams atvieglojums. Uzplaucis arī Joffe. Vienīgi profesors Bogoļepovs sastindzis kā vienmēr. Viņš laikam vairs neizprot vēsturi. Sāk izklīst. Izeju arī es un domāju par to, par ko jau ieminējos sākumā. Miers – tas pēc sešiem gadiem ir jāsaprot kā derīgs darbs. Kā iespēja strādāt un, varbūt drīz, arī kā mīlestība strādāt.”    

Saskaņā ar pamieru poļu karaspēks atkāpās no jau ieņemtās Minskas, Sluckas, Kameņecas u. c. vietām, bet sarunas ar garākiem pārtraukumiem turpinājās vēl vairākus mēnešus. Turklāt 2. novembrī Liepājas pilsētas domes namā abas puses delegāciju sekretāru līmenī apmainīja pamiera līguma ratifikācijas dokumentus (vietējās prese rakstīja, ka, Polijas pārstāvis Aleksandrs Ladoss parakstījis dokumentu mierīgi, bet padomju pārstāvja Ivana Lorenca roka – “zibšņojusi” jeb drebējusi).

Vācu žurnālists Bernhards Lamejs atcerējās: “Ap to laiku, kad ierados Rīgā, sarunas bija ar mokām vilkušās jau vairāk nekā trīs mēnešus, jo par katru punktu un katru priekšrocību notika liela stīvēšanās un kaulēšanās. Abām zemēm bija skaitā lielas delegācijas, jo pārstāvjos bija ne tikai īstie politiķi un diplomāti, bet arī visu iespējamo saimniecības, mākslas un militāro jautājumu lietpratēji [..]. Sarunu gausā gaita aplam kaitināja preses pārstāvjus, Rīgā saradušos gan no Lielās, gan Mazās Antantes valstīm. Tie riņķoja ap konferenci kā naktstauriņi ap liesmu. Žurnālistiem par lielu nepatiku lielais vairums apspriežu [izņemot plenārsēdes – Ē. J.] norisinājās aiz slēgtām durvīm. Un viss, kas pa šīm slēgtajām durvīm izspraucās, bija skopi, mazvērtīgi biļeteni. Tie čaklajiem ziņu medniekiem nekādu vērtīgu, izmantojamu vielu nedeva.”

Tādēļ žurnālisti izdomājuši dažādus veidus, kā informāciju iegūt: kāds poļu žurnālists, izmantojot sarunu dalībnieku lielo skaitu, “uzcirties kā diplomāts” un vairākas dienas netraucēts piedalījies sarunās, cits piekukuļojis vienu no sulaiņiem, ietērpies viņa livrejā un apkalpojis sarunu dalībniekus, noklausīdamies runāto, trešais – paslēpies zem sarunu galda…”

Beigas sešus gadus ilgajam karam

Polijas un Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas vai t. s. Rīgas miera līgums tika parakstīts Melngalvju namā 1921. gada 18. marta vakarā, tādējādi pārtraucot no 1914. gada Austrumeiropā ilgušo kara darbību. Tajā tika noteikta robežlīnija, padomju maksājamās kompensācijas, Polijai atdodamo kultūras vērtību apjoms u. c. būtiski jautājumi.

Latvijas prese atzina, ka pati miera parakstīšana vairs neizraisa tik lielu interesi kā sarunu sākums septembrī un pamiera noslēgšana, taču atkārtoja Z. Meierovica sarunu atklāšanas dienā teiktos vārdus: “Ja visām pasaules tautām miers nepieciešams, lai ķertos pie tā uzbūves, kas uzcītībā celts no veselām paaudzēm un ko karš izpostījis dažos gados, tad miera atjaunošanai Austrumeiropā vēl daudz plašāka nozīme, jo te ieinteresētas ne vien karojošās zemes un viņu kaimiņi, bet visa Eiropa. Ikdienas, jo vairāk novērojams, ka mūsu kontinentu apdzīvojošās tautas saimnieciskā ziņā ir viens vienīgs organisms, kura veselībai un nokārtotām funkcijām  visu daļu kopdarbība nepieciešama. Tautas gaida, ka no šīs konferences izplūdīs spilgtas gaismas stari un beidzot izkliedēs nakts tumsu, kas jau kopš 6 gadiem nolaidusies pār visu pasauli un sevišķi sabiezējusi šinī Eiropas daļā.”

Noslēdzot miera sarunu pēdējo sēdi, Z. Meierovics izteica pārliecību, ka notikumam ir liela nozīme visas Eiropas mērogā un tas atklāj jaunu posmu Austrumeiropas, īpaši Baltijas, valstu vēsturē. Vācu žurnālists B. Larejs, kurš neticēja Padomju Krievijas godīgajiem nodomiem, rakstīja: “Es šajā aktā [līguma parakstīšanā] biju klāt, un man šķita, ka karaliskās un ķeizariskās labdzimtības, ko visā augumā attēloja gleznas pie vēsturiskās telpas sienām, ironiski šķobīja sejas. Vakarā piedalījos vēsturiskajam notikumam par godu ārlietu ministra Meierovica rīkotajās svinīgajās vakariņās Rīgas pilī. Taču īstenībā neviens nekāda prieka nejuta [..]”

Tomēr līdz ar līguma parakstīšanu tieši Latvijas galvaspilsētā pilnībā beidza veidoties visu starpkaru posmu pastāvošā Versaļas sistēma, tādēļ to pilnībā pamatoti var dēvēt profesora Aivara Strangas ieviestajā terminā: par Versaļas – Rīgas – sistēmu. 1919. gada Versaļas miera līgums, kaut arī nodibināja Eiropā jaunu kārtību, tiesa, ar ļoti daudziem trūkumiem, nesniedza mieru Austrumeiropai, kurā karadarbība turpinājās pilnā sparā. Faktiski – līdz pat 1921. gada martam, kad to juridiski izbeidza Rīgā noslēgtais miera līgums, kurš, cita starpā, pirmo reizi vēsturē sevišķi plaši lika izskanēt Rīgas kā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas vārdam pasaulē.

Labs saturs
15
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU