FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Atbalsts elektroenerģijas ražotājiem obligātā iepirkuma veidā kopš obligātā iepirkuma komponentes (OIK) ieviešanas līdz šī gada 31. martam kopumā veido 2,9 miljardus eiro (bez pievienotās vērtības nodokļa). 2025. gadā elektroenerģijas OI atbalsta sistēmā turpina darboties deviņas elektrostacijas. Atbalsta periods ir terminēts un pakāpeniski beigsies 2033. gadā. Biedrība “Tiesiskums.lv” OIK maksājumus uzskata par prettiesiskiem un aicina ikvienu slēgt cesijas līgumu, lai pēc kolektīvās prasības principiem vērstos pret Latvijas valsti un atgūtu nepamatotos maksājumus.
Elektroenerģijas obligātais iepirkums (OI) ir valsts noteikts atbalsta mehānisms elektroenerģijas ražotājiem, kas elektroenerģiju ražo koģenerācijas stacijās vai no atjaunojamajiem energoresursiem.
Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likumu izmaksas, kas veidojās no elektroenerģijas obligātā iepirkuma un maksājumiem par koģenerācijas stacijās uzstādīto elektrisko jaudu, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) apstiprinātas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) veidā sedza ne tikai fiziskās personas (iedzīvotāji), bet visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji, proti, gan fiziskās, gan juridiskās personas, tādā veidā kompensējot publiskajam tirgotājam iepirkuma izdevumus.
|
|
Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) norāda, ka OIK aprēķināšanas metodika pieņemta 2008. gadā, ko apstiprināja SPRK. Iedzīvotāju rēķinos komponente ietverta no 2008. gada 1. aprīļa.
2013. gadā tika izveidots atsevišķs mehānisms, kas nodrošināja, ka obligātā iepirkuma radītās izmaksas kompensē ne tikai elektroenerģijas lietotāji ar OIK, bet arī ar mērķdotāciju no valsts budžeta.
No 2023. gada 1. janvāra OIK vērtība ir noteikta 0 eiro par megavatstundu (MWh) un vairs netiek iekļauta elektroenerģijas lietotāju rēķinos, uzsver KEM. Taču turpinās atbalsta sniegšana obligātā iepirkuma un jaudas maksājumu veidā komersantiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunīgajiem energoresursiem vai augstas efektivitātes koģenerācijā.
|
|
Līdz 2014. gada 31. martam publiskā tirgotāja pienākumus pildīja AS “Latvenergo”, bet no 2014. gada 1. aprīļa līdz šim brīdim tos pilda SIA “Enerģijas publiskais tirgotājs” (EPT).
OIK no 2008. gada 1. aprīļa ir apstiprināta, pamatojoties uz publiskā tirgotāja izmaksām 2007. gada otrajā pusgadā, norāda EPT.
EPT sniegtā informācija liecina, ka no 2007. gada 1. jūlija līdz 2025. gada 31. martam valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem kā elektroenerģijas obligātais iepirkums un garantētā maksa par koģenerācijas stacijās uzstādīto veido 2,9 miljardus eiro (bez PVN).
No šīs summas 1,9 miljardus eiro (bez PVN) ir kompensējuši elektroenerģijas galalietotāji, maksājot OIK.
Atlikusī summa viena miljarda eiro (bez PVN) apmērā tika kompensēta no valsts līdzekļiem, ko veidoja subsidētās elektroenerģijas nodoklis 121,4 miljonu eiro apmērā, kas laika periodā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim iekasēts no elektroenerģijas ražotājiem, kuri saņēma valsts atbalstu, kā arī valsts finansējums 882,1 miljona eiro apmērā no akciju sabiedrības “Latvenergo” dividendēm, peļņas un pamatkapitāla samazināšanas.
EPT informē, ka vēsturiski lielākais staciju skaits, kuras izmanto elektroenerģijas OI vai garantēto maksu par koģenerācijas stacijā uzstādīto elektrisko jaudu, kā arī lielākās kompensējamās izmaksas tika sasniegtas 2017. gadā. OI tiesības izmantoja 408 elektrostacijas, no tām 403 izmantoja elektroenerģijas OI tiesības, bet piecas elektrostacijas – tiesības saņemt garantēto maksu par koģenerācijas stacijā uzstādīto jaudu.
2017. gadā kopējās izmaksas par elektroenerģijas iepirkumu virs tirgus cenas un garantēto maksu par koģenerācijas stacijās uzstādīto elektrisko jaudu pirms subsidētās elektroenerģijas nodokļa ieturēšanas veidoja 266,3 miljonus eiro (bez PVN). Par elektroenerģijas OI izmaksas virs tirgus cenas pirms subsidētās elektroenerģijas nodokļa ieturēšanas veidoja 154,4 miljonus eiro (bez PVN): no tiem 53,3 miljoni eiro – biogāzes stacijām; 42,8 miljoni eiro – biomasas stacijām; 13,3 miljoni eiro – mazajām hidroelektrostacijām; 10 miljoni eiro – vēja elektrostacijām; 35 miljoni eiro – dabasgāzes koģenerācijas stacijām līdz četriem megavatiem (MW).
Savukārt 2017. gadā garantētā maksa par koģenerācijas stacijās uzstādīto elektrisko jaudu pirms subsidētās elektroenerģijas nodokļa ieturēšanas veidojusi 111,9 miljonus eiro (bez PVN). No tiem 2,29 miljoni eiro – SIA “Juglas jauda”; 98,75 miljoni eiro – AS “Latvenergo” TEC-1 un TEC-2; 5,69 miljoni eiro – AS “Rīgas siltums”; 5,16 miljoni eiro – SIA “Gren Latvija” (iepriekš SIA “Fortum Latvia”).
Šobrīd elektroenerģijas OI tiesības izmanto sešas elektrostacijas, bet tiesības saņemt garantēto maksu par koģenerācijas stacijā uzstādīto jaudu ir trīs elektrostacijām. Pērn tām samaksāts atbalsts 32 262 131 eiro apmērā – OI elektrostacijām 3 525 117 eiro, bet koģenerācijas stacijām izmaksātās garantētās maksas kopējais apjoms ir 28 737 014 eiro, informē Enerģētikas un vides aģentūra.
Arī 2025. gadā izmantot OI tiesības ir deviņām elektrostacijām. Atbalsta periods elektrostacijām pakāpeniski beidzas, un šobrīd prognozējams, ka šīm elektrostacijām atbalsta periods beigsies:
Šobrīd enerģētikas politika ir KEM kompetencē, bet iepriekš tā (tātad arī jautājums par OIK) bija Ekonomikas ministrijas pārziņā.
Ekonomikas ministrija uzsver, ka “saistībā ar tā laika enerģētikas politikas izvirzītajiem mērķiem bija objektīvi nepieciešams ieviest mehānismus, kas palielinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, un kopumā tas palīdzēja vismaz daļēji sasniegt šos mērķus.
Kā jebkurā jaunas politikas ieviešanā, tiek pieļautas nepilnības un atrodas personas, kas izveidoto sistēmu cenšas izmantot negodprātīgi. Tajā pašā laikā valsts iespēju robežās centās to novērst un sodīt negodprātīgos, atgūstot izmaksātos līdzekļus. Kopumā šāda atbalsta sistēma bija saderīga ar Eiropas Savienībā noteikto valsts atbalsta ietvaru. Tagad Eiropas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai tiek meklēti mūsdienīgāki un caurskatāmāki risinājumi.”
Savukārt biedrības “Tiesiskums.lv” zvērināts advokāts, tiesību zinātņu doktors Artis Stucka pauž viedokli, ka OIK ir iekasēta pretlikumīgi. Par to liecinot gan Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmums lietā SA.43140 (2015/NN), gan Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas “Par OIK atbalsta ieviešanas mērķiem, ietekmi, kritērijiem atbalsta saņemšanai, atbalsta intensitāti, Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN) un par nodarīto kaitējumu un tiesību aizsardzības institūciju rīcību” galaziņojums.
Eiropas Komisija, izvērtējot Latvijā ieviesto OIK atbalsta shēmu, savā 2017. gada ziņojumā “Par Latvijas valsts atbalstu atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai” norāda, ka OIK maksājums ir bijis nelikumīgs. Latvija šo lēmumu nav apstrīdējusi, norādīts biedrības “Tiesiskums.lv” tīmekļvietnē.
Savukārt Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā secināts, ka “OIK shēma ir saistīta ar valsts pārvaldes aparāta apzinātu rīcību aplama tiesiskā regulējuma ietvaros, zinot, kādas potenciālas sekas tas radīs. Šāda rīcība ir pretēja sabiedrības interesēm un demokrātiskas valsts tiesību principiem”.
OIK dēļ tika nodarīts kaitējums visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri prettiesiskā kārtā tika piespiesti iegādāties elektroenerģiju par paaugstinātu cenu, vienlaikus maksājot nelikumīgi uzliktu piespiedu maksājumu, uzsver biedrība “Tiesiskums.lv”.
Līdz ar to biedrība aicina ikvienu līdz 1. oktobrim pieteikties prettiesiski iekasētā OIK atgūšanai, slēdzot ar biedrību cesijas līgumu. Par advokātu pakalpojumiem maksās biedrība, ieturot 20% atlīdzību no atgūtās summas pēc pozitīva rezultāta sasniegšanas.
Sadarbības līgumu, lai palīdzētu Latvijas pensionāriem atgūt prettiesiski iekasētos elektroenerģijas OIK maksājumus, parakstījusi arī Latvijas Pensionāru federācija.
Pēc biedrības aprēķiniem, katra mājsaimniecība varētu atgūt vidēji 2000 eiro.
Advokāts min Lietuvas gadījumu, kad pēc Lietuvas Valsts kontroles audita ziņojuma 2024. gadā valsts labprātīgi nolēma elektroenerģijas pircējiem noteiktu gadu laikā atmaksāt nepamatoti samaksātos 160 miljonus eiro, iztiekot bez jebkādas tiesāšanās.
A. Stucka skaidro, ka atbilstoši kolektīvās sūdzības principiem biedrība vispārējā civiltiesiskā kārtībā par zaudējumu piedziņu vērsīsies pret valsti Finanšu ministrijas personā un prasīs atlīdzināt zaudējumus.
Finanšu ministrija gan norāda: ja prasība tiek celta pret valsti, tad par to, kura iestāde vai iestādes pārstāvēs valsts intereses tiesā, lemj Ministru kabinets.
Atšķirīgu viedokli LV portālam pauž zvērināts advokāts Dr. iur. Imants Muižnieks. Viņš uzsver, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas attiecināmas tikai uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuru subjekti, no vienas puses, ir patērētāji, t. i., fiziskas personas, kas rīkojas ārpus savas saimnieciskās vai profesionālās darbības un, no otras puses, pārdevējs, pakalpojuma sniedzējs, ražotājs vai kredītdevējs, kas rīkojas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros, citiem vārdiem, komersants, kurš savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komercdarbību.
Tādēļ tiesai primāri ir pienākums izvērtēt, vai konkrētajam strīdam piemērojamas patērētāju tiesību normas, proti, vai viena no strīda pusēm ir fiziska persona – patērētājs –, kam otra strīda puse sniegusi pakalpojumus savas komercdarbības ietvaros (skat. Senāta 2015. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-260/2015 (C29827110) 8. punktu).
“Līdz ar to tiesiskajām attiecībām, kas izveidojušās starp fiziskajām personām un Latvijas valsti, nav pamata piemērot patērētāju tiesību aizsardzības normas. Tam paredzēts cits tiesiskais regulējums,” uzskata I. Muižnieks.
Turklāt ieceri atgūt samaksāto OIK, kas iesākās pirms apmēram 18 gadiem, I. Muižniekam liek kritiski vērtēt arī neatbildētie jautājumi par noilguma ietekmi uz izskatāmo situāciju un tiesību normu spēku laikā.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma VI5 nodaļa “Patērētāja kolektīvā prasība” stājās spēkā tikai 2023. gada 15. oktobrī.
Šī iemesla dēļ Latvijā šajā procesā vēl nav pasludināts neviens galīgais tiesas nolēmums, lai gan vēl pirms minētā procesa ieviešanas Latvijā jau pastāvēja patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības mehānisms (piemēram, jautājumos par maldinošu komercpraksi, kas skar plašu patērētāju loku). Tomēr arī šajā gadījumā nav pamata runāt par valsts iestādes atbildību, uzsver I. Muižnieks.
Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis medijos ir izteicies, ka uz biedrības “Tiesiskums.lv” iniciatīvu lūkojas pozitīvi: “Ja ir bijis pārkāpums no valsts puses un ja viņi to spēs pierādīt juridiski korekti, tad valstij nauda ir jāatmaksā.”
