NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
25. septembrī, 2015
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
8
8

Polijas armijas atbalsts Latgales atbrīvošanā. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā (II)

Latvijas un Polijas armijas karavīri Daugavpilī pēc pilsētas atbrīvošanas. 1920. gada janvāris.

FOTO: LNVM krājums

Pieminot Latvijas tautas varoņus, kas 1918.-1920.gada neatkarības karā atbrīvoja Latvijas zemi no ienaidnieku spēkiem, nepelnīti piemirsti un maz zināmi ir fakti par citu valstu bruņoto spēku un karavīru neatsveramo atbalstu un upuriem.
īsumā
  • 1919.gada 30.decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas militārais pārstāvis Latvijā Aleksandrs Miškovskis Rīgā parakstīja abu valstu virspavēlniecību līgumu par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai Latgalē.
  • Saskaņā ar Polijas un Latvijas armiju virspavēlniecību vienošanos 1920.gada 3.janvārī abu valstu karaspēki pārgāja Daugavu, ieņēma Daugavpili un 5.janvārī pie Višķiem savienojās. Turpmākā mēneša laikā Latvijas zeme bija atbrīvota.

1919.gadā Latvijas zemes atbrīvošanā no lieliniekiem iesaistījās Polijas un Lietuvas karaspēks, un tas notika Ilūkstes apriņķī (tagadējā Daugavpils rajonā), kur tieši sadūrās Polijas, Lietuvas, Padomju Krievijas un Latvijas politiski militārās intereses. Septembrī šeit notika vienas no asiņainākajām kaujām Latvijas neatkarības kara vēsturē (sīkāks izklāsts raksta "Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā" pirmajā daļā). Tajās dzīvību zaudēja ļoti daudz poļu un lietuviešu karavīru, viņi krita par Latvijas zemes atbrīvošanu.

Līgums ar Poliju par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai

Pēc 1919.gada rudenī panāktās lielākās Latvijas teritorijas daļas atbrīvošanas no Sarkanās armijas, dažādiem vācu un baltvācu formējumiem, kā arī Bermonta komandētā vācu - krievu karaspēka vienīgi Latgale palika ienaidnieka - Sarkanās armijas – varā. Ievērojot militāri stratēģisko stāvokli (vienlaicīga Lietuvas un Polijas armijas atrašanās tiešā tās tuvumā), kā arī politiskos apstākļus (Igaunijas un Padomju Krievijas pamiera noslēgšana, Lietuvas teritoriālās pretenzijas uz Latgali utt.), vienīgais Latvijas potenciālais sabiedrotais šajā akcijā bija Polija. Arī pati Polija politisku iemeslu dēļ meklēja iespēju piesaistīt sev Latviju militāri un politiski. Pēc tam kad Latvijas valdībai neizdevās vienoties ar Lietuvu par kopdarbību, 1919.gada decembrī valsts vadība izšķīrās par sadarbību ar Poliju.    

1919.gada 30.decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas militārais pārstāvis Latvijā Aleksandrs Miškovskis Rīgā parakstīja abu valstu virspavēlniecību līgumu par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai Latgalē. Operācijas sākums tika nozīmēts uz 1920.gada 3.janvāri. Mērķis bija Krāslavas–Dubnas upes līnijas ieņemšana un abu armiju savienošanās.

Līgums vēl paredzēja:

  • Latvijas puse izdala operācijai 10 000, Polijas – 30 000 durkļu poļu ģenerāļa Edvarda Ridza-Smiglija vadībā;
  • pie apvienotās grupas štāba piekomandēts latviešu virsnieks;
  • Latvijas pusei jāapgādā poļu karaspēks ar pārtiku;
  • poļi būvē dzelzceļa tiltu pāri Daugavai, un tas kopā ar posmu līdz Daugavpils stacijai paliek viņu rīcībā;
  • iegūtie ieroči un munīcija jānodod Latvijas pusei, bet dzelzceļa ritošais sastāvs jādala uz pusēm;
  • Polijas armija paliek Daugavas labajā krastā līdz laikam, kad Latvijas armija spēs ieņemt visu fronti;
  • puses vienojās nepieļaut lietuviešu pārcelšanos uz Daugavas labo krastu, Latvijas armijas daļām ātri virzoties gar Daugavu.

Uzbrukuma plāns un gatavošanās operācijai

1919.gada 22.decembrī poļu karaspēka grupas komandieris ģenerālis Ridzs-Smiglijs deva sev pakļautajām daļām pavēli sagatavoties operācijai. Saskaņā ar to:

  • Trieciengrupai – 1. un 5.leģionu pulkam (1.brigādei), sešām artilērijas baterijām un sapieru rotai bija jāpāriet Daugava, jāieņem Daugavpils un jāuzbrūk Višķu virzienā;
  • Labā spārna grupai – 3.leģionu divīzijas 7., 8., 9.pulkam, 3.artilērijas brigādei un jātnieku strēlnieku eskadronam jāuzbrūk Krāslavas rajonā;
  • Turmantas grupai – 23.kājnieku pulka diviem bataljoniem, sešām artilērijas baterijām, prožektoru vadam, aizmugures iestādēm un bruņotajam vilcienam "Smigly" jānodrošina Trieciengrupas kreisais spārns pret varbūtējām Lietuvas armijas akcijām, ieņemot pozīcijas Daugavas kreisajā krastā. Rezervei – 6.leģionu pulkam un trijām artilērijas baterijām – jāatrodas Turmantas–Fabianovas–Jāņuciema rajonā.

Bez tam grupā vēl ietilpa: 1.aviācijas eskadriļa Svenčonē, divas tilta, divas inženieru, divas dzelzceļa rotas, telegrāfa rota, radiostacija, etapu rota, trīs lauka hospitāļi, sanitārā priekšgrupa un vilciens, divas autokolonnas, kā arī abu divīziju munīcijas un pārtikas priekšgrupas. Savukārt grupā ietilpstošajiem:

  • Latvijas armijas 3.Jelgavas kājnieku pulkam (pulkvedis Jēkabs Dombrovskis) uzbrukuma (tā dēvētajā "Y") dienā bija jāpāriet Daugava un ar diviem bataljoniem jāuzbrūk gar Dubnas upi līdz Bramaņiem, bet ar vienu jādodas uz Daugavpili;
  • 9.Rēzeknes pulkam (pulkvedis leitnants Ludvigs Bolšteins) jāieņem Dubnas krasts no Mačiniem līdz Lozdaniem;
  • vācu zemessargiem (britu pulkvedis leitnants Harolds Aleksanders) – Dubnas krasts Šķilbēnu–Mutņiku līnijā;
  • rezervei (kapteinis Kārlis Zīverts) jāatrodas Jēkabpilī, bet diviem bruņotajiem vilcieniem – Līvānos. Turpat jābūt arī latviešu daļu komandiera pulkveža leitnanta Jāņa Puriņa komandpunktam.

Gar Daugavu izvietotie poļu spēki 1919.gada nogalē ar mērķi nepieļaut Daugavpils garnizona palielināšanos regulāri veica nelielas akcijas austrumos no pilsētas. Decembra beigās šī darbība tika vēl pastiprināta, lai radītu iespaidu, ka varētu sekot uzbrukums Krāslavas iecirknī. Līdz 31.decembrim poļu daļas bija akcijai gatavas.

27.decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība deva pavēli Latgales divīzijai izbraukt uz Latgales fronti, bet 28.decembrī – mutiskus norādījumus 9.Rēzeknes pulkam nākošā dienā no Rīgas cauri Krustpilij doties uz 3.Jelgavas pulka rajonu. 29.decembrī poļiem pakļautās Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītājs J.Puriņš saņēma pavēli par uzbrukumu Daugavpilij naktī uz 3.janvāri. Savukārt 31.decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis izdeva pavēli par Latgales atbrīvošanas operācijas sākšanu sadarbībā ar Polijas armiju. Karaspēka labā spārna grupai – 3.Jelgavas pulkam, 9.Rēzeknes pulkam J.Puriņa vadībā – bija jāpāriet Daugava, uzbrūkot uz ziemeļaustrumiem no Daugavpils, kamēr poļi uzbruks pilsētai tieši. Pēc sakaru nodibināšanās ar poļiem J.Puriņa grupai jāpāriet Ridza- Smiglija pakļautībā.

Par apvienotās poļu–latviešu karaspēka grupas otro štāba priekšnieku tika nozīmēts Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas nodaļas priekšnieks pulkvedis  leitnants Aleksandrs Veiss. Latvijas armijas kreisā spārna grupai (Latgales divīzijai Krišjāņa Berķa vadībā), kura uzbrukumam vēl nebija gatava, vajadzēja aktivizēt izlūkdarbību.

P.Radziņa izstrādātais un ar poļiem saskaņotais Latvijas armijas uzbrukuma plāns paredzēja atbrīvot visu latviešu apdzīvoto teritoriju. 1919.gada 30.decembra naktī poļu grupas štābā Svenčonē ieradās A.Veiss. 31.decembrī E.Ridzs-Smiglijs ar viņu vēlreiz konkretizēja abu armiju sadarbības jautājumus. Pēc tam Latvijas armijas virspavēlniecībai tika paziņots, ka uzbrukums sāksies 3.janvārī plkst.6.30 no rīta. Tajā pašā dienā uz Kurzemes divīzijas un 3.Jelgavas pulka štābiem tika nosūtīti poļu sakaru virsnieki.

Pretinieku spēku samērs

Latgalē izvērstajā Padomju Krievijas 15.armijā 1919.gada 25.decembrī skaitījās 26 000 durkļi, 600 zobeni un 180 lielgabali. Tās komandieris bija bijušais Krievijas armijas apakšpulkvedis igaunis Augusts Korks, štāba priekšnieks – igaunis Aleksandrs Kuks, bet komisārs – latvietis K.Ozols.

Pretī latviešu daļām stāvēja 6620 kājnieki un 370 jātnieki ar 60 lielgabaliem, 243 automātiskajiem ieročiem un četriem bruņotajiem vilcieniem. (Latvijas armijas daļās Latgales frontē bija 640 virsnieki, 14 150 kājnieki, 470 jātnieki ar 330 ložmetējiem, 79 patšautenēm, 32 lielgabaliem un 19 mīnmetējiem.) Pret poļiem Latgalē stāvēja 7700 kājnieki ar 112 ložmetējiem, 31 lielgabalu un diviem bruņotiem vilcieniem. Abu poļu divīziju kaujas ierindā bija 340 virsnieki, 31 260 kājnieki, 250 ložmetēji un 72 lielgabali, bet vispār 1.leģiona divīzijā uzturā skaitījās 650 virsnieki, 18 000 karavīri ar 5000 zirgiem, bet 3.leģiona divīzijā – 330 virsnieki, 13 000 karavīri ar 3200 zirgiem.

"Saskaņā ar Polijas un Latvijas armiju virspavēlniecību vienošanos abu valstu armijas pārgāja Daugavu, savienojās un mēneša laikā atbrīvoja Latgali."

1920.gada 1.janvārī Latvijas armijas daļas Dienvidlatgalē ieņēma pozīcijas no Kazimirišķiem līdz Dubnas ietekai Daugavā pie Dignājas (3.Jelgavas pulka 1800 vīri), tālāk uz ziemeļiem līdz Atašienas dzelzceļa stacijai (2100 vācu zemessargi). 1.janvārī frontē ieradās arī 9.Rēzeknes pulks (1800 vīri), kas nomainīja 3.pulku Nīcgales–Dunavas iecirknī, atstājot tam iecirkni Kazimirišķi–Jadvigova. Pretī šīm daļām stāvēja trīs kājnieku pulki, 2.jātnieku eskadrons un 30.komunistu rota – bez rezervēm 2000 vīru ar 24 lielgabaliem.

Polijas armija ieņēma fronti gar Daugavu no Polockas līdz Daugavpilij. No Daugavpils–Viļņas dzelzceļa līdz Lašiem – Turmantas grupa, no Lašiem līdz Geitviņišķiem – Trieciengrupa, tālāk –  Labā spārna grupa. Rezerve (6.pulkā 4.janvārī bija 58 virsnieki un 2612 karavīri) atradās Turmantā un Jāņuciemā. Starp latviešu un poļu spēkiem gar Daugavu (no Kazimirišķiem līdz Grīvai) apmēram 20 kilometru garu fronti ieņēma Lietuvas armija. Kaut arī Latvijas pusei uzbrukumā Dienvidlatgalē bija jāiesaista 10 000 durkļi, reāli operācijas sākumā J.Puriņa grupā bija 5800 karavīri ar 240 ložmetējiem, 17 lielgabaliem un bruņoto vilcienu.

1920.gada ziemā klimatiskie apstākļi bija ofensīvas sākumam labvēlīgi, jo sals sasniedza 25–30 grādus un Daugavas ledus ļāva šķērsot upi arī artilērijai. Tomēr vēlāk dziļais sniegs nopietni apgrūtināja karaspēka pārvietošanos.

Daugavpils operācija

Uzbrukums sākās 3.janvārī. Pēc iepriekšējā dienā veiktās izlūkošanas latviešu daļas plkst. 6.30 sāka Daugavas pāriešanu. 3.Jelgavas pulks upi šķērsoja pie Glaudāniem. Tā 2.bataljons pēc īsas kaujas devās uz Daugavpili ar uzdevumu apvienoties ar poļiem un nepieļaut lietuviešu pārcelšanos. Līksnas stacijā dažas no bataljona rotām izcīnīja kauju ar padomju bruņoto vilcienu un to sagūstīja, iegūstot arī citas trofejas un 20 gūstekņus. Vilcienā sakāpa 8.rota un piespieda pārmijnieka būdā notverto mašīnistu un kurinātāju braukt uz Daugavpili. Vilciens, nobraucot apmēram trīs kilometrus no pilsētas, sastapās ar poļu karavīriem. Uzdevumu līdz vakaram izpildīja arī pārējās latviešu karaspēka daļas.

Pirmās dienas neapšaubāmi svarīgākais uzdevums bija Daugavpils pilsētas un cietokšņa ieņemšana. 19.gadsimta 30.gados būvēto cietoksni ar vaļņiem un četriem vājiem fortiem, kā arī pašu pilsētu aizstāvēja Sarkanās armijas 4.divīzijas 2.brigāde, 30.pulks, 62.dzelzceļa apsardzības bataljons un 53.divīzijas 474.pulks, kurš 3.janvāra rītā iebrauca no Igaunijas frontes (šajā dienā tur stājās spēkā pamiers).

"P.Radziņa izstrādātais un ar poļiem saskaņotais Latvijas armijas uzbrukuma plāns paredzēja atbrīvot visu latviešu apdzīvoto teritoriju."

Jau vairākas dienas pirms uzbrukuma poļu artilērija no Grīvas sāka intensīvu cietokšņa, tilta nocietinājumu, armijas noliktavu un dzelzceļa staciju apšaudi, radot iespaidu, ka iespējamais uzbrukums būs no Grīvas vērsts pret pilsētas centru un cietoksni. Taču Trieciengrupas uzdevums bija pārraut padomju fronti austrumos no Daugavpils, ar kreiso kolonnu apiet pilsētu no austrumiem un ziemeļiem, ieņemot cietoksni un veidojot aizsardzību pret lietuviešiem, bet ar labo – sasniegt Dubnas upi pie Višķiem, kur kavēt padomju rezervju kustību no Rēzeknes un savienoties ar latviešiem.

3.janvārī no rīta 1.leģionu pulka divi bataljoni ziemeļos no Lašiem pārgāja Daugavu un uzsāka uzdevuma izpildi, uzbrūkot cauri Vecsētai, kā arī uzspridzinot dzelzceļu uz  Baļbinovu (Indru). Abi bataljoni pēc kaujas Stropu vasarnīcu rajonā ielauzās pilsētā Jaunbūves rajonā un Vecajā priekšpilsētā, kur iesaistījās ielu kaujās. Ienaidnieks atkāpās no Vecās priekšpilsētas uz cietoksni, un, kad poļi ar kauju ieņēma pilsētas II dzelzceļa staciju, padomju daļām radās reāli ielenkšanas draudi un tās cietoksni pameta. Sarkanās armijas vienību lielākajai daļai izdevās izlauzties Stropu ezera un tālāk Rēzeknes virzienā. Pēcpusdienā visa pilsēta pilnībā bija atbrīvota.

3.janvārī no rīta noteiktajā laikā Daugavu pie Vilušiem ar kauju bija pārgājis arī 1.leģiona pulka 3.bataljons, kura uzdevums bija uzbrukums Višķu virzienā. Pēc kaujas ar padomju 29. un 30.pulku bataljons sasniedza Jauno Zaļo Pušču uz Rēzeknes dzelzceļa. Savukārt Trieciengrupas labais spārns – 5.leģiona pulks un 1.lauka artilērijas pulka divizions gatavojās Daugavas pāriešanai Rozaļišķu rajonā. Ar nelielām sadursmēm tika sasniegti Mozuļi, kur notika nopietna kauja (3.bataljons vien zaudēja 80 kritušos un ievainotos).  3.janvārī Daugavu pārgāja arī 7.leģionu pulks, ieņemot Meļņicas dzelzceļa staciju un Lipiškus. Tādējādi tika nodrošināts Trieciengrupas labais spārns.

Zaudējumi bija abās karojošajās pusēs

Pirmajā uzbrukuma dienā Latvijas armijai bija viens kritušais un 25 ievainotie, tā bija sagūstījusi 121 sarkanarmieti, ieguvusi jau minēto bruņoto vilcienu, vagonus ar lādiņiem, ieročus. Poļu zaudējumi bija lielāki – 1.leģiona pulkam 20 kritušie, 71 ievainotais, 14 bez vēsts pazudušie (525 sagūstīti sarkanarmieši, iegūti trīs lielgabali, 14 ložmetēji, ieroči, munīcija, vezumi, 43 zirgi); 5.leģiona pulkam (3.-4. janvārī) – 33 kritušie, 115 ievainotie; 6.leģiona pulka 1.bataljonam (4.janvārī) – 4 kritušie, 26 ievainotie; 7.leģiona pulkam – 3 ievainotie.

Sarkanās armijas zaudējumi Daugavpilī ir grūti nosakāmi. Laikraksta "Jaunākās Ziņas" korespondents ziņoja, ka kaujas pilsētas centrā bijušas nenozīmīgas, vienīgi pie II (Petrogradas) dzelzceļa stacijas gulējuši ap 50 sarkanarmiešu līķu. Savukārt 6.leģiona pulka karavīri 3.janvāra vakarā kapsētu rajonā pie pilsētas ziemeļu robežas redzēja "kaujaslauku, pilnu ar lielinieku līķiem".

Daudzi Daugavpilī krita gūstā. Poļu štābs ienaidnieka 3.janvāra zaudējumus Daugavpilī un pie tās vērtēja ar 800 kritušiem, ievainotiem un gūstā nonākušiem karavīriem. Oficiālajā padomju virspavēlniecības ziņojumā bija teikts, ka Sarkanā armija Daugavpili aizstāvējusi varonīgi, neraugoties uz "ārkārtīgi smago stratēģisko stāvokli". Tā pilsētā pameta ieročus, dažas haubices, 5 lokomotīves, pāri par 200 vagoniem, dzelzceļa darbnīcas utt. Saskaņā ar vienošanos ieroči un munīcija tika nodoti Latvijas pusei, bet dzelzceļa ritošo sastāvu sadalīja uz pusēm (latvieši saņēma 3 darbojošās un vienu bojātu lokomotīvi, 122 dažādus vagonus).

Latviešu un poļu karaspēku savienošanās

4.janvārī no rīta Daugavpilī no Rezerves ieradās 6.leģiona pulka divi bataljoni ar 1.lauka artilērijas pulka trīs baterijām. Savukārt 1.leģiona pulka 1.bataljons  ar 1.lauka artilērijas pulka divām citām baterijām izgāja uz Višķiem, kur nonāca 5.janvārī (arī 1.leģiona pulka 2.bataljons 8.janvārī devās 1.brigādes rīcībā uz Višķu rajonu).

5.janvārī uz Daugavpili no Kalkūniem pārcēlās karaspēka grupas štābs. Pilsētas garnizonā bez minētajām poļu daļām šajā dienā vēl bija vairākas 1. un 6.lauka artilērijas pulka baterijas un tehniskās vienības. Jau 4.janvārī poļu garnizonam tika uzdots organizēt pilsētas aizsardzību. Inženieru rota aukstuma dēļ neraka ierakumus, bet ar gūstekņu un algotu civiliedzīvotāju palīdzību uzstādīja no dēļiem veidotas barjeras ("spāņu āžus") sniegā.

"31.decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks J.Balodis izdeva pavēli par Latgales atbrīvošanas operācijas sākšanu sadarbībā ar Polijas armiju."

Latvijas armijas 3.Jelgavas pulks 4.janvāra pievakarē ar kaujām sasniedza Kalupi, bet 5.janvāra vakarā – Dubnas upi. 5.leģiona pulks pēc nakts aizstāvēšanās kaujas pie Mozuļiem 4.janvārī no rīta jau pilnā sastāvā (bija pienācis 2.bataljons) pārgāja pretuzbrukumā. Ienaidnieku atbalstīja bruņotais vilciens "Smertj iļi pobeda" no Dubnas (Višķu) stacijas. Apvidus vairākkārt gāja no rokas rokā.

Poļiem, izjaucot sliedes, gandrīz izdevās sagūstīt bruņoto vilcienu, un to glāba divu citu padomju vilcienu ("Ļeņin" un "Trockij") ierašanās. Tikai pēc papildspēku – 6.leģiona pulka bataljona – pienākšanas no Daugavpils izdevās ieņemt Dubnas staciju. 5.janvārī 5.leģiona pulka vadība pieprasīja nomaiņu sakarā ar lielajiem dzīvā spēka zaudējumiem un ārkārtīgo nogurumu. Bez tam šajā dienā 1.brigādes rīcībā ieradās 1.smagās artilērijas pulka 2.baterija (pārējā smagā artilērija pagaidām palika Kalkūnos) un 2.jātnieku strēlnieku pulka eskadrons.

Rūpes sagādāja aizmugures sakārtošana, jo vietējie zemnieki uzskatīja, ka briesmas jau garām. Tādēļ 1.brigādes vadība aizliedza civilpersonām "vazāties" frontes līnijā un tās tuvumā. Karavīriem bija jāpiespiež apkārtstaigātāji slēpties mājās.

Tādējādi 5.janvārī pirmais operācijas posms bija noslēgts. Bija ieņemta Daugavpils un panākta abu armiju tālāka saskaņota darbība, tām savienojoties.

Turpinājumā vēl.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU