|
Šis ir piektais gads, kopš Latvijas Centrālās padomes (LCP) 17. marta memoranda pieņemšanas diena iekļauta valsts kalendārā. Ceturto reizi akadēmiskā vienība “Austrums” tam par godu rīkoja Konstantīna Čakstes demokrātijas lasījumus. Pats LCP vadītājs K. Čakste, kurš upurējās Latvijai, kļuvis mūžīgs. 26. jūlijā svinēsim 125. gadskārtu kopš viņa dzimšanas. Savukārt 21. augustā apritēs 35 gadi kopš LCP sapņa piepildījuma – neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas de facto.
Atšķirībā no 11. novembra, kad suminām latvju karavīrus un viņu ieroču spēku, 17. martā godājam savas tautas garaspēku pretoties svešām varām.
Šoreiz to nevaru nesaistīt ar vēl vienu “piecskaitlīgu” gadskārtu – mūsu nacionālās grāmatniecības 500. dzimšanas dienu, kopš ar kristīgās mācības jeb katehisma izklāstu latviešu valodā Eiropas reformācija teica liktenīgu “NĒ” latviešu izolēšanai no eiropeiskas civilizācijas un kultūras. Lai gan 1525. gadā visus pirmās zināmās latviešu grāmatas eksemplārus sadedzināja Lībekas katoļu dogmatiķi, mūsu ceļš uz Mūžīgo Latviju bija sācies. To visdrūmākajos laikos nespēja apturēt nedz Latgales drukas liegums, nedz mēģinājumi latīņu burtu vietā mums uzspiest kirilicu, nedz padomju varas aizliegto grāmatu saraksti un sodi par aizliegto foliantu lasīšanu.
Grāmatniecība rosināja apkarot analfabētismu, īsā laikā padarīdama latvjus par lasošāko tautu Eiropā. Tas sniedza atbildi uz jautājumu, kādēļ latvieši, kurus bradājuši tik daudz iekarotāju un “atbrīvotāju”, arvien ir dzīvi un droši raugās nākotnē. Droši tādēļ, ka allaž pārlaicīgs garaspēks mūs brīdinājis, ka vēstures ritējumā ik brīdi var atgriezties tumsonība, kas smacē, nomāc un kam jāpretojas.
Pašreiz nav jādzīvo ilūzijās, ka tumsonība un Lībekas grāmatu dedzinātāju mantinieki ies ar līkumu arī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām oktobrī. Maskavai ir vitāli svarīgi Latvijas vadībā iebīdīt sev noderīgus jampampiņus – “pareizticīgus” populistus, “viss ir slikti” priesterus. Dāvja Sīmaņa jaunākā filma “Frankenšteins 2.0” izteiksmīgi atgādināja, cik daudz pasaulē, arī bez ASV prezidenta amatā iekļuvušā Trampa un krievu diktatora Putina, ir pilnīgi traku cilvēku un grupējumu, kas noliedz realitāti, zinātni, acīmredzamās klimata pārmaiņas, saprātu, vēsturi, vakcinēšanās nepieciešamību, lietu dabisko kārtību, visu, kam pateicoties, cilvēce un arī mūsu tauta līdz šim izdzīvojusi. Ir bijuši un ir.
Pasaules kataklizmas sākas, kad būtībā marginālam populismam pavelkas līdzi valstu un pasaules vairākums.
Pie mums kaut kas tāds notika pagājušā gada nogalē, kad Saeimas vairākums – 56 deputāti – ar demagoģiskiem, muļķīgiem argumentiem balsoja par Stambulas konvencijas, tātad – mūsu eiropeiskās izvēles – atcelšanu. Iepriecinoša bija tikai pilsoniskās sabiedrības reakcija. Vērienīgais, jauneklīgais protests Doma laukumā mani pārliecināja, ka nacionālās pretošanās un cīņas gars mūsos arī 35 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas nevaid miris. Lielai un, cerēsim, līdz oktobra vēlēšanām lielākajai tautas daļai svarīgāka par savtīgu politiķu piesauktajām ideoloģijām – vai nu konservatīvām, vai liberālām – būs Latvijas demokrātija, tiesiskums, iekšēja nacionāla un starptautiska solidaritāte.
Iespējams, mākslīgā intelekta, bakstāmo ierīču un sociālo mediju haosā grāmatu lasīšana arvien ir viena no produktīvākajām garīgās pastāvēšanas un garīgās pretošanās iespējām.
Grāmata ir laba pretinde pret “nelasītāju” partiju un grupējumu tukšu salmu kulšanu un plāno galdiņu urbšanu. Lasīšana ir 21. gadsimta pretošanās nelasītāju varai.
Pēc krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs Vācijā iznākušajā autobiogrāfijā “Der Grose Gopnik” – “Veļikij Gopņik” vai latviski – “Dižais Švalis” – skaudri apcerējis šo fenomenu Raškas ikdienā. Tur rakstnieks saskatījis nedaudzus pagrīdē iedzītus “lasītājus” un sevi pašu iepretim “nelasītāju” vairākumam ar “nelasītāju” Dižo Švali priekšgalā. Tur Vox Populi sen nav Vox Dei.
Tā tas ne vienmēr bijis arī Latvijā. 1940. gadā mūsu vadonis, kam tauta ticēja, izlēma nepretoties krievu iebrucējiem. Pat ar pušplēstu vārdiņu ne. Tikai atsevišķas personības tad atļāvās Ulmanim nepiekrist. Vienīgi 1944. gada Latvijas Centrālās padomes memorands spēja dziedēt 1940. gada nacionālo traumu, bet ne līdz galam. Tikai mežabrāļu karš pret okupantiem, trimdas uzturētais valsts nepārtrauktības princips un latviešu kultūras pretošanās to apārstēja un noveda pie Latvijas atgūšanas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās.
Tomēr senās kapitulācijas traumas sekas ir jūtamas. Gan kā mazohistiska vaimanāšana par to, ka visu izlemj un izlems lielvaras, gan pesimistiska ņurdēšana par krievijas “neuzvaramību” un Dižā Švaļa nemirstību. Tās blakne varētu būt arī pārmērīga latviešu pārvietošanās uz Lejputrijām, ne cīņa un darbs Tēvzemei. Tādas traumas izpausme, iespējams, bijusi Irānas kara dieva Trampa virzīšana Nobela Miera prēmijai. Vai tādēļ, lai atceltu ASV sankcijas smagos noziegumos tiesātajam partijas krusttēvam? Katrā ziņā aplama valstij ar ilgstošas pretošanās un 1940. gada okupācijas mācību.
Tūlīt atceros, kā 1990. gadā Latvijas Republikas Augstākā padome kategoriski nostājās pret Nobela Miera prēmijas piešķiršanu PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, lai gan dažiem ārzemēs un Latvijā šķita, ka arī toreizējam krievu pasaules caram vajadzētu pielabināties.
Nepamatoti glaimi arī diplomātijā ne pie kā labāka nebūtu noveduši un nevedīs arī tagad.
Pēc visa, ko esam pārcietuši, pēc kompromisiem un konformisma, kam esam bijuši spiesti pakļauties, lai izdzīvotu, tas jāielāgo.
2026. gada 17. martā, var teikt, – lai vai kā, bet 1940. gada nolemtības sajūtu esam pārvarējuši un nedrīkstam tai vairs padoties. Pateicoties gan Latvijas Centrālās padomes memorandam, gan K. Čakstem, kurš tā dēļ upurējās, kļūdams nemirstīgs. Pateicoties mūsu nacionālās pretošanās varoņu garīgajai un ieroču cīņai, mūsu sirdsapziņas cietumnieku ideālismam un spītam.
Teikšu, arī pateicoties 1958./59. gada nacionālkomunistu pret pārkrievošanu vērstajam un Maskavas apspiestajam dumpim, kas tagad iezīmējies arī režisora Dzintara Dreiberga jaunākajā filmā “Tīklā”. Šī dumpja atskaņās Rietumus vēl pat 1971. gadā sasniedza 17 latviešu komunistu publiskais protests pret Latvijas rusifikāciju. Vēl viens pierādījums, ka brīžos, kad apdraudēta tautas izdzīvošana, piederība ideoloģijai nav svarīgākais. Nevajadzētu būt. Būtiskāk, ka esam latvieši, likteņa priekšā atbildīgi par latviešu valodu un turpināšanos. Tad jāmobilizējas kopīgiem spēkiem meklēt sabiedrotos, ko Trešajā atmodā vispirms atradām Lietuvā un Igaunijā, bet pēc tam pārējā pasaulē.
Tai pašā laikā latviskais nacionālās pretošanās gars ne tikai ārējiem apdraudējumiem, bet arī pašu tumsonībai, atpalicībai izsenis iekodējies kultūrā un grāmatniecībā, kur pieņemam izšķirošos lēmumus. “Kultūrai sekmīgā Latvijā jābūt nevis valsts funkcijai, bet valstij jākļūst par kultūras funkciju,” Trešās atmodas gados man bieži teica filozofs, Tautas frontes dibinātājs, Latvijas neatkarības atjaunotājs un Kultūras akadēmijas pamatu licējs Pēteris Laķis.
“Latviešiem atrodoties krustcelēs starp latvisko identitāti un pārvācošanu, literārā kultūra ieguva būtisku nozīmi izšķirošajā izvēlē par labu pirmajam variantam,” tā savukārt rakstījis literatūrzinātnieks Pauls Daija pērn par godu latviešu grāmatas piecsimtgadei klajā nākušajā pētījumā par vācbaltu mācītājiem latviešu rakstniecībā. Tajā, starp citu, konstatēts, ka jau 1816. gadā Vidzemes mācītājs Johans Agelūts latviski sarakstījis grāmatu par potēšanās svarīgumu, bet kurzemnieks Karls Elderfelds ap to pašu laiku vakcinācijas pretinieku alošanos kliedējis gan sprediķos, gan lugā “Tā dzimšanas diena”. Zināms arī, ka 1873. gadā “Mājas Viesī” potēšanās svarīgumu daudzinājis Jānis Cimze.
Šo piemēru pārdomās par garīgo pretošanos, par garaspēka nozīmi gribēju īpašāk akcentēt tādēļ, ka daudziem vēl svaigā atmiņā nesenās pandēmijas neticamie gāganu kari ap, šķita, jau sen zinātnes pierādīto vakcinācijas nepieciešamību.
“Cik var atkārtot vienu un to pašu?” gribētos jautāt.
Bet ar apgaismību, ar lasītprasmi laikam ir tāpat kā ar brīvību. Katrai paaudzei un katrās vēlēšanās jābalso, vai tā grib būt izglītota un neatkarīga, vai tā bruņosies ar garaspēku vai karaspēku, vai ar abiem, vai ne vienu, ne otru. Galu galā, otrajam bez pirmā nav lielu izredžu.
1990. gada 28. septembrī tieši par šīm izredzēm Latvijas Nacionālās neatkarības kustība rīkoja īpašu konferenci “Latvijas nācijas izredzes”. Tagad, pārlasīdams tās referātus, varu droši apgalvot, ka atgūtās neatkarības laiks šīs izredzes tikai nostiprinājis, tāpat kā daudzas zaudētās pozīcijas atguvusi latviešu valoda. Izšķirošā cīņa ar fiziskiem un mentāliem okupekļiem, kā, piemēram, Puškina lamu valodu, arī, gribas ticēt, tuvojas uzvarai. Vienlaikus aktualitāti saglabā šajā konferencē filozofes Skaidrītes Lasmanes citētā Raiņa 1919. gada 10. marta dienasgrāmatas atziņa: “Tā ir sabiedrības neveselības un sabrukuma pazīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai varai, kaujamiem ieročiem un naudai.”
Ko tad, ja mūsu stratēģiskais partneris, teiksim, Trampa administrācija, netic garīgiem spēkiem un netur vārdu? Ko tad, ja Latvijā populāras, pareizāk sakot, populistiskas partijas gūst nepamatoti lielu atbalstu, sludinādamas, ka svarīgāka par godaprātu un izglītību ir prasme veikli šiverēt, smelt naudu un kombinēt “dīlus”? Lai kā arī būtu, pat esot mazākumā, no ticības garīgiem spēkiem un uzticības garīgās pretošanās principiem nedrīkst atkāpties tik un tā.
Ar garaspēku pret karaspēku?
Trešā atmoda guva savu īsto spēku, kad pēc šiem vārdiem jautājuma zīmes vietā sākām lietot izsaukuma zīmi.
Nacionālās pretošanās un kareivīguma gars, ko pēc Otrā pasaules kara vairākums latviešu saprotamu iemeslu dēļ Latvijā klaji neizrādīja un ko publiski uzturēja atsevišķi drosminieki, apbrīnojami koncentrējas šai formulā. Kā ieraudziņš no Konstantīna Čakstes, no Gunāra Astras, Jura Ziemeļa, Inta Cālīša, Knuta Skujenieka, Lidijas Lasmanes-Doroņinas, par kuru upurēšanos daudzi, ieskaitot mani, neko vai tikpat kā neko nebija dzirdējuši. Burvju ieraudziņš no pusgadsimtu krāmos pamestas senču abriņas uzrūga kolektīvā garaspēkā.
No studijām Maskavas literatūras institūtā pārbraukušais laikraksta “Cīņa” žurnālists, vēlāk laikraksta “Diena” pirmais redaktors Viktors Daugmalis šī rūgšanas procesa iesākumā galvenajā kompartijas laikrakstā pamanījās nodrukārt zīmīgu rakstu “Kurš celsies otrais?”. Ar zemteksta mudinājumu svārstīgajiem, piesardzīgajiem, nogaidošajiem atmest bailes, bet nelasītājiem pievienoties lasītājiem. Cenzūrai nebija kam piesieties, bet savējie saprata.
Dzejnieks Māris Čaklais, pie kura atgriezīšos noslēgumā, pieprasīja kompartijas oficiozo, no Maskavas diktēto Gorbačova “perestroiku” turpmāk tulkot nevis kā “pārkārtošanos”, bet “pārbūvi”. Arī tam bija nozīme.
Lai saprastu, kas mums, vismaz daļai no Trešās atmodas aizsācējiem, bija Viktors Daugmalis, varu atzīties, ka tieši viņš 1982. gada novembrī pāris stundās vientuļā Rīgas skvērā mani pierunāja līdztekus padomju varas atlasītiem latviešu kultūras, strādnieku šķiras un kolhozu pārstāvjiem “Cīņā” iešmugulēt atvadu vārdus nule mirušajam, turpat divus gadu desmitus valdījušajam PSRS caram Leonīdam Brežņevam. Viktoram šķita, ka Latvijas vietvalži, nezinādami, kas aiz nepazīstamā jaunā cilvēka stāv, vai tikai ne pati Maskava, tik neskaidrā varu maiņas brīdī kļūtu pielaidīgāki pret turpmākajām manām un ne tikai manām jauno rakstītāju publikācijām. Varbūt naivums, neapzināts konformisms, neizmantojamas iespējas izmantošana, bet uz līdzīgu taktiku vedināja arī dramaturga Jāņa Jurkāna tolaik aizliegtā drāma “Virtuss”. Tās varonis – lielā brāļa uzticamais vietvaldis – lugas finālā atklājas kā slepenas tautas pretošanās organizētājs.
Esmu dzirdējis pieņēmumus, ka man un Artūram Snipam, pateicoties kuriozajam nekrologam Brežņevam, vēlāk izdevās dabūt cauri cenzūrai rakstu “Par Daugavas likteni domājot” un ne tikai to. Tūkstošiem atbalsta parakstu Daugavas aizstāvībai pēc raksta parādīšanās 1986. gada 16. oktobra “Literatūrā un Mākslā” pārsteidza gan Latvijas PSR valdību un kompartiju, gan Maskavu.
Maskavas apjukums un piekāpšanās sabiedrības spiedienam pirmo reizi PSRS pastāvēšanā iedrošināja vēl lielākas masas pievienoties laikraksta lasītājiem un pašiem kļūt par lasītājiem.
Mums ar Artūru bija gandarījums, ka esam panākuši to, kas 1959. gadā neizdevās nacionālkomunistiem, kuri savulaik vāca parakstus pret komunisma piramīdas – Ļeņina vārdā nosauktās Pļaviņu HES – būvi un no tās atvasināto rusifikāciju. Rakstniece, komuniste Vera Kacena, kura 1958. gadā bija publicējusi rakstu pret Kokneses kanjona un Staburaga (dabas dotā latvju Brīvības pieminekļa) kā tautas svētvietu iznīcināšanu, mūs brīdināja, ka neko nepanāksim un ar mums, vismaz mūsu karjeru, “būs cauri”.
Mani un Artūru nosargāja Latvijā nepiedzīvota, iepriekš neparedzama masu mobilizēšanās nacionālās patības nosargāšanai. Pienāca Tautas frontes laiks. Izglābtā Augšdaugava pilnīgi negaidīti mani, nevis cienījamāku nacionālās pretošanās dalībnieku ievēlēja par tās priekšsēdētāju.
Taču tagad pie galvenā. Kurā brīdī par tautas atbrīvošanās cīņas lozungu līdzās apņēmībai “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!” kļuva spēka vārdi “Ar garaspēku pret karaspēku”?
Kā televīzijas vēstures detektīvā saka “Tas notika šeit”, es teikšu: “Tas notika tad – 1989. gada 23. februārī.” Krievu pasaule, ko tobrīd sauca par PSRS, ierasti plaši atzīmēja “vīriešu” jeb padomju armijas un jūras karaflotes dienu, ko Latvijas neatkarības un Tautas frontes pretinieki nolēma izmantot, lai kārtējo reizi apliecinātu savas tiesības uz okupēto zemi un tautu. Interfrontes, padomju kara un darba veterānu organizāciju biedri, militārie pensionāri, komunisti baisā, skaļā, trakojošā, krievu šovinisma iedvesmotā gājienā virzījās uz Brīvības pieminekli. Karaspēks bez garaspēka. Tagadējā Brīvības laukumā viņus apturēja rokās sadevušies tautfrontieši – bez karaspēka. Dusmīgi guldzošā kolonna tika novirzīta pāri Akmens tiltam uz Pārdaugavas okupekli, kurš tai mirklī līdz pat tā demontāžai pārvērtās Latvijas ienaidnieku lielākajā svētvietā. Brīvības pieminekli nosargājām, un Tautas fronte 12. martā Daugavmalā neatkarības pretiniekiem atbildēja ar daudzkārt grandiozāku tautas manifestāciju. Viens no runātājiem, darbu savienošanas kārtībā arī Latvijas kompartijas Centrālās komitejas sekretārs Ivars Ķezbers, aicinādams mītiņotājus uz savaldību, izteicās, ka par mūsu kredo jākļūst apņēmībai “tikai ar garaspēku uzveikt karaspēku”.
Zelta doma zelta spārniem aplidoja Latviju, kļūdama par mūžīgās Latvijas atbrīvošanās mantru. Es šim mītiņam, pirmo reizi mūžā būdams aiz dzelzs aizkara, sekoju Stokholmā, ko sasniedza Latvijas Radio vidējie viļņi. Nākamajā vai aiznākamajā dienā kopā ar Zviedrijas tautfrontiešiem – Ati Lejiņu, Imantu Grosu, Vilni Zaļkalnu (mūs pavadīja arī prezidenta Čakstes mazmazmeita Kristīne Čakste) – Latvijas neatkarības atgūšanas nodomu skaidroju Zviedrijas ārlietu ministra vietniekam Pjēram Šorī. Viņš pieklājīgi smaidīja, bet vēlāk atzinās, ka uzskatījis to par naivu sapņošanu, kam nav reālpolitiska pamata. Nebija arī. Nedz armijas, nedz Zemessardzes, nedz lojālas policijas, pat ne mežabrāļu kaujinieku.
Pret mums stāvēja tā pati “pasaulē otrā armija”, kas tagad posta Ukrainu. Latvija, domājams, bija teritorija ar visaugstāko svešas armijas koncentrāciju pasaulē.
Savi simts tūkstoši okupantu zaldātu, matrožu un virsnieku. Ap 300 padomju militāro bāzu. Iekšējais un robežsardzes karaspēks. VDK un militārās izlūkošanas struktūras.
Ne tikai Pjērs Šorī neticēja, ka no tā atbrīvosimies ar pliku garaspēku un deklarācijām. Arī pēc 4. maija balsojuma par neatkarību saprātīgi ļaudis Rietumos uzskatīja, ka pēc maz ticamas Baltijas valstu starptautiskas atzīšanas vismaz no krievu armijas netiksim vaļā nekad. Tikām.
Nācās pierādīt gan sev, gan pasaulei, ka 4. maija deklarācija kā tiešs turpinājums Latvijas Centrālās padomes memorandam nav tikai vārdi. Memorandā un deklarācijā koncentrējās tautas garaspēks, 1940. gada traumatiskā mācība un apņēmība šoreiz cīnīties līdz galam. Izmantot iespēju, kā tēlaini izteicās Pēteris Laķis.
“Draugi,” viņš ne vienu reizi vien atkārtoja Tautas frontes vadības sanāksmēs, “mūsu pienākums un lielā iespēja ir sagraut padomju bordeli, kā arī izmētāt akmeņus tā, lai neviens tos nevarētu salasīt, bet pēc tam – kājas pār pleciem un mūkam!”
Ar “mukšanu” Pēteris domāja striktu attālināšanos no Raškas, kā arī konsekventu integrēšanos Rietumos, pievienošanos starptautiskajām konvencijām, no kurām mūs būs grūti izraut, ja vien neprāts nepārņems pašus, kā tas notika pērn ar Saeimas deputātiem.
Nacionālās pretošanās piemiņas dienā, 17. martā, kā garaspēka godinājums būtu atzīmējamas faktiski vairākas, lai neteiktu visas, valstsgribu formulējošās deklarācijas, kādas vien esam ģenerējuši kopš 1917. gada 2. decembra Latvijas Nacionālās padomes “Deklarācijas ārvalstīm un tautām” līdz Neatkarības aktam 1918. gada 18. novembrī. Tad, protams, vajadzētu godam novērtēt LCP 1944. gada 17. marta memorandu un 8. septembra deklarāciju par valsts atjaunošanu, kā arī ģenerāļa Bangerska rīkojumu 1945. gada 29. aprīlī atbrīvot visus latviešu karavīrus Vācijā no dienestā dotajām saistībām Hitleram. Pēc tam varētu uzskaitīt trimdas organizāciju daudzās politiskās apelācijas un atgādnes, kā arī divas Latvijas PSR valstiskās suverenitātes deklarācijas vēl līdz 4. maijam un, protams, 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu.
Katra memoranda, deklarācijas, apelācijas autori atsevišķi, bet visi kopsolī nelabvēlīgos, vairāk vai mazāk bīstamos apstākļos, riskēdami un kaut ko upurēdami, gājuši uz to Latvijas valsti, kurā dzīvojam un kas mums jānosargā.
Ar garaspēku pret karaspēku.
Tas nekas, ka šie vārdi pēc 1989. gada 12. marta pierakstīti Latvijas kompartijas, kā toreiz teica “gaišo spēku” pārstāvim jeb “rozā” komunistam. Var tikai iedomāties, kā izvērstos vai beigtos mūsu cīņa, ja Latvijas kompartijā vadošajos amatos, kas varēja kaut ko ietekmēt, laikgriežos “gaišo spēku” vietā būtu īsti komunisti no krievijas vai baltkrievijas, tādi kā Lukašenko un Putins.
Tomēr tagad pats galvenais. Varbūt zināt, bet varbūt nezināt, kā tas gadās erudīcijas spēlēs, ka gandrīz folklorizētais Trešās atmodas pretošanās lozungs, kas sākotnēji pierakstīts Ivaram Ķezberim, patiesībā ir rindiņa no Māra Čaklā 1969. gada dzejoļa “Kaugurieši”. Tas aizved pie latviešu politiskās pretošanās pašiem pirmsākumiem, un uz turieni aizved, iespējams, pēdējais pirmskara brīvās Latvijas pilsonis, kurš piedzimis dažas stundas pirms okupācijas – 1940. gada 16. jūnijā.
“Ne cepuri vairs,
Savu baili sažņaudza riekšā.
Spaidu spiedošais spēks
Viņus izstūma priekšā.
Tad krita Mārcis Baile,
Pirmais no kauguriešiem.
Pret lielgabaliem ar rungām?
Ar atklātību pret kungiem?
Ar garaspēku pret karaspēku?”
Un noslēgumā:
“Gadi,
Gadu desmiti ies…
Pie šīs dumpīgās uguns
Gadsimti sildīsies.”
1802. gada Kauguru sacelšanās latvju zemē bija pirmā, kad latvieši pret varu un krievu karaspēku izgāja nevis ar gastronomisku un saimniecisku kurnēšanu, bet ar prasībām pēc taisnas tiesas un brīvības nelikumīgi ieslodzītiem novadniekiem. Donosā valdībai gubernators sacelšanās iedvesmotājam, muižas sulainim Gothardam Johansonam inkriminēja, iedomājieties vien, lasīšanu un zināšanas “par visu, kas notiekot Francijā”!
Kauguru dumpis ap Gothardu Johansonu kā garīgās pretošanās autoritāti sapulcināja ap 3000 latviešu. Kaut arī krievu armijas apspiests, šis dumpis paātrināja dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē. Krietni agrāk nekā pārējā krievu impērijā. Tāpēc 17. martā ir gandarījums, ka apgaismotā vidzemnieka, iespējams, pirmā latviešu nacionālās pretošanās vadoņa brīves sapnis piepildījies. Samīdīts. Aizliegts. Un atkal piepildījies. Viņa cīnītāja, mērķtiecīgas nacionālās pretošanās uzsācēja gēns ar dzejnieka Čaklā starpniecību uzplaucis Trešajā atmodā un kā svēts mantojums nodots 21. gadu simtenim.
Pats dzejolis “Kaugurieši” atšķirams dzejnieka 1970. gada krājumā “Lapas balss”. 14 000 eksemplāru. Maksājis 43 kapeikas. Zibenīgi izpirkts. Manā rīcībā nonācis 1970. gada Dzejas dienās Pļaviņās, pārpildītā tautas nama zālē, autora parakstīts, jau nobružāts eksemplārs. To, izņemtu no krustmātes grāmatu plaukta, lasīju padsmitnieka vecumā.
Tagad to saprotu kā latviešu garaspēka un legālas, okupantiem neatšifrējamas nacionālās pretošanās iedvesmotāju.
Ne tikai ar dzejoli “Kaugurieši”. Labprāt pārrakstītu visu tur publicēto, bet skaistam noslēgumam pakavēšos pie nedaudzām vārsmām:
“Jā, mūsu tauta mirs…
Bet
Mirs i cilvēce. Un tātad
visas tautas – lielās, mazās. Zeme
tad mīļā, nogurusī zeme apstāsies.”
Vai Raimonda Paula komponētais dzejolis “Tautas acis”, kur:
“Manā tēva un mātes zemē
Atkal plosti pa Daugavu slīd
Un no plostiem un pakalniem spītīgas
Šaujas ugunis jaunas ikbrīd.”
Tas man īpaši mīļš. Tas mudināja sacelties pret Augšdaugavas iznīcināšanu 1986. gadā. Dzejolis sacerēts 1967. gadā. Tad bija spēkā Jāņu aizliegums, bet par plostiem Pļaviņu HES noslīcinātajā Daugavā labāk neiepīkstēties. Māris Čaklais formāli arī bija komunistu partijas biedrs. Viņš viens no retajiem tika pie iespējas apceļot padomju vergiem pārsvarā liegtās ārzemes. Par kādiem nopelniem tāda varas dota privilēģija? Nezinu. Taču zinu, ka Čaklais visupirms bijis latvietis.
Pēc “Lapas balsī” drukātajiem vārdiem “Ir tāda zeme – Latvija un ir tāda tauta – latvieši uz zemes zem saules” izaicinoši, kā par brīnumu cenzūras neapturēts, 1944. gadā notikušo raksturojis vārdiem:
“Un suņi rēja,
Un dūmi kāpa,
Un uguns ziedi,
Un bērni kliedza,
Un svešā mēlē,
Tiem virsū bļāva,
Un izkapts palika
Ābelē.”
1944. gada 16. jūnijā Mārim Čaklajam palika četri gadiņi. 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītāji ticēja un cerēja, ka atgūs Latviju, kurā latviešu bērniem nebūs jādzird lamas svešā mēlē, kur latviešu valodu nesauks par suņu vai necilvēku valodu un kur latvietis savā Tēvzemē nebūs beztiesisks dzimtcilvēks kā Kauguru nemieru laikā vai padomju okupācijā. Tādu Latviju, ne bez viņu pūlēm, esam atguvuši. Vēl ne gluži, bet pacentīsimies. Lai vien kāds nelasītājs, svešs vai pašmāju, tās brīvību un demokrātiju mēģina atņemt! Viņam jārēķinās ar vienotu un nacionālās pretošanās gaitā norūdītu garaspēku. Tāpēc šis garaspēks jākopj un jāaudzē. Lasot. Izglītojoties.
Ar garaspēku iekarojot nākamību.
