1991. gada janvāra barikāžu dienas bija viens no izšķirīgākajiem brīžiem Latvijas ceļā uz valstiskās neatkarības atgūšanu. 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” iesākto virzību uz faktisko neatkarību gada nogalē draudēja pārtraukt “PSRS prezidenta pārvaldes” ieviešana Latvijā, kas nozīmētu pasludinātās neatkarības likvidēšanu un PSRS centrālās varas ietekmes atjaunošanu. 1991. gada janvārī Maskava draudus pārvērta militāra spēka pielietošanā, kas sastapās ar tautas organizētu pretestību.
Toreiz, pirms 35 gadiem, 13. janvārī, Latvijas Tautas frontes (LTF) – plašākās atmodas laika organizācijas un kustības – aicināti nosargāt tikko pasludināto valsts neatkarības atjaunošanu, iedzīvotāji izveidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā. Kopš tā laika šis notikums uzlūkots kā unikāls starptautiskas nozīmes sekmīgs nevardarbīgas pretošanās piemērs un kļuvis par valsts atceres politikas un kolektīvās atmiņas sastāvdaļu. Vienlaikus ir pamats jautāt, vai barikādes nekļūst par pieminekli tam, kā zaudējam saikni ar savu vistuvāko pagātni, pat nesākot to saprast un izvērtēt.
Gatavošanās X stundai sākās jau maijā
Barikādes un valsts neatkarības atjaunošanas laiks ir pieredze, kas šodien ir aktuālāka nekā jebkad un māca, ka valsts neatkarības aizsardzība sākas ilgi pirms tieša uzbrukuma, bet tās pamatos ir iedzīvotāju griba un gatavība efektīvi rīkoties krīzes situācijā, – uzskata atmodas un barikāžu laika līderi. “Mūsu apziņa bija mainījusies, bijām iegrimuši tādā kā stagnācijā,” saka 1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais. Viņš norāda: 30 relatīvas drošības gados Latvijas sabiedrība brīvību sākusi uztvert kā pārāk pašsaprotamu, tomēr karš Ukrainā un starptautiskā nedrošība barikāžu laika pieredzi padara arvien aktuālāku.
Jau 1989. gada oktobrī LTF II kongresā pieņēma programmu neatkarības atgūšanai, par plānveida pieeju šim procesam atgādina organizācijas pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Savukārt Romualds Ražuks, kurš LTF vadīja no 1990. līdz 1993. gadam, tostarp barikāžu laikā, akcentē: gatavošanās barikādēm sākās jau 1990. gada 15. maijā, kad neatkarības pretinieki nesekmīgi mēģināja iebrukt Augstākajā padomē, kura 4. maijā bija pieņēmusi deklarāciju par valsts neatkarības atjaunošanu.
“Faktiski kopš 15. maija bija skaidrs, ka viņi nāks, un tā arī sagatavošanās sākās,” atceras R. Ražuks.
Decembrī LTF valde izplatīja paziņojumu “Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”, kas sabiedrībā kļuva pazīstams arī kā “Rīcības plāns X stundai”.
Pašorganizēšanās – būtiska tolaik un tagad
Lai gan 1991. gada barikādes Latvijā pieņemts uzlūkot kā praktisku nevardarbīgas pretošanās piemēru tiem, kam šāda pieredze bijusi nepieciešama citviet pasaulē, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā barikāžu laika līderi ik gadu turpina atkārtot – mums uz barikādēm nāktos vēlreiz paraudzīties kā joprojām vajadzīgu piemēru arī sev pašiem.
“Tika domāts par variantiem, kā rīkoties, ja notiks viens vai otrs scenārijs, par sabotāžu, streikiem, cilvēku iziešanu ielās, masu nepakļaušanos,” laiku starp neatkarības atjaunošanas pasludināšanu un 1991. gada janvāri raksturo D. Īvāns. Viņš uzsver: LTF darbojās salīdzinoši decentralizēti, Latvijā izveidojās ap piecsimt organizācijas struktūrvienību, reģionālo nodaļu. Tādas bijušas arī ārzemēs. “Tauta zināja, kā rīkoties X stundā, bija gatava nevardarbīgai pretestībai,” secina arī R. Zaļais, kurš 1991. gada 20. janvārī kopā ar Bauskas miličiem aizstāvēja Iekšlietu ministrijas ēku un kaujas laikā tika ievainots.
Neatkarības atgūšanas laikā, īpaši barikāžu dienās, izšķirīga bija sabiedrības pašorganizēšanās spēja un radoša pieeja rīcībai krīzes brīdī, kāda būtu nepieciešama arī tagad, norāda gan abi minētie LTF līderi, gan R. Zaļais. Taču patlaban aizsardzības jomā vairāk paļaujamies uz valsts institūciju rīcību. Arī pašvaldību līmenī, kur svarīga ir civilās aizsardzības funkciju nodrošināšana, novērotais neiepriecina – dažās vietvarās drīzāk jūtamas pat autoritārisma tendences, par ko liecina izteiktāka noraidošā attieksme pret iedzīvotāju padomēm, nekā atbalsts sabiedrības pašiniciatīvai, spriež D. Īvāns.
Gan barikāžu laika pieredze, gan draudīgā situācija pašreiz liek skaidri saprast – tos, kuri nav gatavi sevi aizstāvēt paši, neaizstāvēs arī neviens cits, atgādina D. Īvāns.
“Mums ir divas lielas vēstures mācības – Neatkarības karš un nevardarbīgas pretošanās pieredze neatkarības atgūšanas laikā. Saliekot to kopā ar mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, mēs, ja gribam, varam aizstāvēt savu zemi. Galvenais ir griba aizstāvēties un apziņa, ka var uzvarēt,” secina pirmais LTF līderis.
|
|
Biedējošas alternatīvas pārliecina
Katrai paaudzei vēsture jāmācās no jauna. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz barikāžu un neatkarības atjaunošanas stāsta šķietamo “vispārzināmību” lielai daļai minēto laiku piedzīvojušo, izaicinājumu vienmēr rada paaudžu nomaiņa un iespējas atrast veidu, ko un kā stāstīt par vēsturi skolēnu un jauniešu auditorijai, tai skaitā ieinteresējot arī šī brīža aktualitāšu kontekstā.
“Pašlaik galvenais ir nevis stāstīt, kā sēdējām pie ugunskuriem, dzērām tēju un dziedājām, bet atgādināt, kāpēc tur bijām. Toreiz gājām nosargāt un arī nosargājām savu neatkarību, un tam jābūt gataviem arī tagad,” saka R. Zaļais. Viņš akcentē, ka barikāžu sakāves gadījumā Latvijas vēsture, visticamāk, aizplūstu pilnīgi citā gultnē, iespējams, virzoties pa Krievijas vai Baltkrievijas ceļu.
Tieši biedējošas alternatīvas jauniešus pārliecina par barikāžu nozīmīgumu Latvijas vēsturē, uzsver R. Ražuks.
“Viņi ir pieraduši brīvību ieelpot kā gaisu un uzskata to par pašsaprotamu. Izpratne par to, ko nozīmē neatkarība, viņos vislabāk rodas tad, ja pasaka: iedomājieties, kā būtu, ja jūs tagad nevarētu brīvi teikt, ko domājat, ja pastāvētu “šizofrēnija”, kad domājat vienu, bet jāsaka kas pilnīgi cits, turklāt jūs nekad nevarētu doties uz ārzemēm,” savos novērojumos dalās R. Ražuks.
Ne vien mācību stundas, bet arī klātienes un notikuma efekts
D. Īvāns, R. Ražuks un R. Zaļais no savas pieredzes darbā ar skolēnu auditoriju zina teikt – viņus interesē barikāžu norises praktiskie aspekti, piemēram, tehnikas izvietošana ielās, tolaik pieejamās sakaru iespējas, plāna X stundai pasākumu īstenošana, LTF darbības metodika, kā arī kopējais vēsturiskais fons. Taču jauniešu, tāpat kā sabiedrības, interese par barikāžu laiku ir atšķirīga – vienus tas uzrunā un aizrauj, bet citus atstāj vienaldzīgus. Bijuši arī skeptiski viedokļi, piemēram, norādot, ka barikāžu laiks tiek pārmērīgi glorificēts, atceras R. Ražuks. Tomēr viņš piebilst: “Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā 2022. gadā šādi viedokļi vairs neizskan, un 1991. gada barikādes jauniešu uztverē pakāpeniski iegūst līdzvērtīgu nozīmi kā Neatkarības karš vai Ziemassvētku kaujas.”
Sevišķi būtisks esot un vienmēr būšot klātbūtnes efekts, ko nodrošina ne tikai muzeju apmeklējumi un ekskursijas uz vēsturisko notikumu vietām, bet arī to atceres un svētku pasākumi, kādus atzīmējam saistībā ar barikāžu norisi un neatkarības atjaunošanu, akcentē abi LTF vadītāji. Vienlaikus tas joprojām nav pašsaprotami. “Valsts kancelejā vai kur citur jābūt struktūrai, kas pastiprināti domātu par valstij fundamentāli svarīgo datumu ritualizēšanu,” spriež D. Īvāns. Viņš norāda, ka atceres iniciatīvas lielā mērā vēl aizvien uztur atmodas laika aculiecinieki, taču pienāks brīdis, kad viņu vairs nebūs.
Joprojām pietrūkst pētījumu
Barikāžu un atmodas laika vēsturi, kā akcentē visi trīs LV portāla aptaujātie šo notikumu dalībnieki, jāturpina nostiprināt mācību saturā, pilnveidojot ne tikai faktu zināšanas, bet arī analītiskās prasmes, kas attīsta spēju izprast konkrēto notikumu nozīmi gan vēstures, gan šodienas kontekstā.
Lai minētā pieeja darbotos, būtiska ir kopējo zināšanu par atmodas laiku papildināšana.
Taču, kā vienbalsīgi secina tā laika līderi, neatkarības atgūšanas posms Latvijas vēsturē joprojām nav pietiekami pētīts.
“Un tas ir maigi izsakoties,” pauž R. Zaļais, “par atmodas laiku vēl nav izstrādāta neviena doktora disertācija vēsturē, ja neskata atsevišķus aspektus.” Turpretī D. Īvāns ar domubiedru grupu vērsies pie vairākiem valdību vadītājiem ar priekšlikumu izveidot īpašu valsts nesenās pagātnes un valstiskuma atgūšanas pētniecības akadēmisko programmu. “Visi to it kā atbalsta, tomēr līdz risinājumam un reālai darbībai kā nevar, tā nevar nonākt,” rezumē redzamākais no atmodas laika līderiem.
Atmodas notikumu aculiecinieku, kuri varētu sniegt vērtīgu informāciju šī laikposma izpētē, kļūst arvien mazāk. “Kad mūžībā aiziet kāds no barikāžu dalībniekiem, domāju: redz, kā no mums atkal aiziet arī kārtējā nepierakstītā vēsture,” teic R. Zaļais.
|
|
Bezspēcīgo spēks
1991. gada janvāra barikādes Latvijas vēsturē iezīmē fenomenu, kad sabiedrība bez militāra spēka, bet ar morālu pārliecību un solidaritāti nosargāja savas valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Šo notikumu pamatus dziļāk ļauj izprast arī čehu disidenta, domātāja un valstsvīra Vāclava Havela 1978. gadā, komunistiskās Čehoslovākijas laikā, sarakstītā eseja “Bezspēcīgo spēks” jeb “Bezvarīgo vara” (čehu val. Moc bezmocných; angļu val. The Power of the Powerless). Tajā viņš analizē sistēmu, kuras stabilitāte balstās nevis uz pastāvīgu vardarbību, bet cilvēku ikdienas līdzdalību melos – formālu lojalitāti, rituāliem, klusēšanu. V. Havels kā piemēru min dārzeņu tirgotāju, kurš veikala skatlogā izliek uzrakstu “Pasaules strādnieki, apvienojieties!” nevis tāpēc, ka atbalstītu režīmu, bet tādēļ, ka uzraksta neizlikšana varētu tikt uzskatīta par nelojalitāti un sagādāt problēmas. Vienlaikus šāda pakļāvīga pieeja leģitimē režīmu un uztur tā pastāvēšanu. V. Havela secinājums: tāda sistēma sairst no iekšpuses, kad pietiekami daudz cilvēku pārstāj piedalīties melos.
Jau krietni pirms 1991. gada janvāra vairums Latvijas sabiedrības bija pārstājusi ticēt padomju ideoloģijai, tomēr izšķirošais jautājums bija –, cik daudz ir tādu cilvēku un cik gatavi apņēmīgai rīcībai viņi ir, lai nepieļautu atgriešanos sistēmā, kuru uztur pakļaušanās un dzīvošana melos.
V. Havela secinājuma aktualitāte nešaubīgi saglabājas arī šodien. Ne vien diktatūrās, bet arī demokrātijās parādās “lozungi skatlogos”, tostarp saistībā ar karu Ukrainā, – izvairīšanās nosaukt agresiju par agresiju, retorika “abi ir vainīgi” un “nekas nav skaidri zināms”. Proti, vēlme saglabāt relatīvu komfortu uz morālās skaidrības un patiesības rēķina.
