Noskaidrot un juridiski konceptualizēt tautas pretošanās faktu vēl aizvien ir svarīgi arī tādēļ, ka viens no Krievijas Federācijas ārpolitikas instrumentiem joprojām ir šaubu sēšana gan attiecībā uz vēstures faktiem, gan to definējumu no starptautisko tiesību viedokļa.
Manā analīzē pretošanās okupācijai aizsākās uzreiz pēc padomju okupācijas ar mēģinājumiem atjaunot likumīgās valdības. Es izdalu trīs periodus, proti, pretošanos okupācijai pirmajā gadā un Otrā pasaules kara laikā, tad seko garais okupācijas periods un visbeidzot trešais posms – neatkarības atgūšana pamatā nevardarbīgā ceļā, kas ir fenomenāls notikums pasaules vēsturē, ņemot vērā spēku samēru Baltijas valstīs un PSRS 1990. gadā.
Šajos trijos posmos Baltijas iedzīvotāju pretošanās padomju režīmam turpinājās dažādās formās (vardarbīgi un nevardarbīgi) un ar atšķirīgu intensitāti.
Centieni izveidot neatkarīgas valdības trimdā
Mūsu pretošanās stāstā1 svarīgi ir tas, ka Latvijas Ministru kabinets jau 1940. gada 18. maijā bija piešķīris ārkārtas pilnvaras Latvijas vēstniekam Londonā Kārlim Zariņam un viņa aizstājējam, Latvijas vēstniekam Vašingtonā Alfrēdam Bīlmanim. Lai gan šīs pilnvaras skaidri neparedzēja trimdas valdības izveidi, turpmākie notikumi Latvijā nostiprināja pretošanās organizāciju un dažu uz Rietumiem aizbēgušo valsts amatpersonu vēlmi uzskatīt, ka tām ir piešķirtas atsevišķas Latvijas valsts varas pilnvaras.
Neilgi pirms padomju okupācijas atjaunošanas 1944. gadā visās trijās Baltijas valstīs tika mēģināts atgūt neatkarību, izveidojot savas valdības. Šos centienus ne veicināja, ne atbalstīja vācu militārā klātbūtne Baltijas teritorijās, un tolaik arī Rietumu valstis tos pienācīgi nevērtēja.
Latvijas Centrālā padome bija veiksmīgākā Latvijas pagrīdes organizācija, kurā ietilpa četru lielāko pēdējās Saeimas politisko partiju pārstāvji, tostarp to vadītāji. Vācieši arestēja šīs padomes priekšsēdētāju, Latvijas Republikas pirmā prezidenta dēlu Konstantīnu Čaksti, un nosūtīja viņu uz Štuthofas koncentrācijas nometni, kur viņš mira. Vācieši arī turēja apcietinājumā pēdējo Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu, kurš bija aktīvs Centrālās padomes loceklis un kuram nebija atļauts bēgt uz Zviedriju. Viņš pārdzīvoja padomju armijas atgriešanos par dažiem mēnešiem. Tomēr Centrālās padomes priekšsēdētāja vietnieks, katoļu bīskaps Jāzeps Rancāns, 1944. gadā varēja patverties Vācijā un tādējādi kļuva par augstāko Latvijas valsts amatpersonu ārzemēs. Saskaņā ar Latvijas konstitucionālo doktrīnu viņš ir uzskatāms par valsts prezidenta pilnvaru izpildītāju līdz savai nāvei ASV 1969. gadā.
Lai gan dažādas politiskās grupas trimdā nespēja vienoties par kopīgu nostāju un izveidot trimdas valdību, divi Latvijas valstiskuma elementi saglabājās, proti, diplomātiskās pārstāvniecības, kurām bija piešķirtas ārkārtas pilnvaras, kā arī augstākās valsts amatpersonas, kuras tauta bija ievēlējusi pirms padomju okupācijas un kuras palika amatā līdz savai nāvei.
Igaunijai bija līdzīgi grūts ceļš, mēģinot vispirms izveidot neatkarīgu valdību vācu okupācijas laikā un pēc tam trimdas valdību. Igauņiem, šķiet, nedaudz labāk veicās ar otro mērķi. Neskatoties uz vācu pretestību, profesors Jiri Uluotss kā Igaunijas prezidents 1944. gada 18. septembrī parakstīja rīkojumu par jaunas valdības iecelšanu. Igaunijas vēstniecībām tika lūgts informēt savas rezidences valstis par šo lēmumu. Profesoram Uluotsam un dažiem jaunās valdības ministriem izdevās aizbēgt uz Zviedriju pirms padomju armijas ierašanās. Arī igauņiem bija pretrunīgas domas par to, kam ir lielāka leģitimitāte pārstāvēt valsti padomju okupācijas laikā, t. i., valdībai trimdā Oslo, Norvēģijā, vai Augustdorfā, Vācijā. Dabisku iemeslu dēļ Igaunijas valdības amatpersonas Oslo palika. Saskaņā ar Igaunijas konstitucionālo doktrīnu tai bija trimdas valdība, ko Oslo bija izveidojis Augusts Rejs un ko atbalstīja profesora Uluotsa ieceltie valdības locekļi. Šī valdība pārstāvēja Igauniju no 1953. līdz 1992. gadam, līdz pilnvaras tika nodotas jaunajam prezidentam Lennartam Meri atbrīvotajā Igaunijā.
Lietuvā 1941. gada 23. jūnijā tika izveidota Lietuvas pagaidu valdība, kuru vadīja pulkvedis Kazis Šķirpa, bijušais vēstnieks Berlīnē, ko atbalstīja pagrīdes aktīvisti. Tas izraisīja sacelšanos un Kauņas un Viļņas pārņemšanu no tur dislocētajām padomju armijas vienībām. Lietuvas varas atjaunošanas brīdis ilga līdz 1941. gada 5. augustam, kad tika izveidota Vācijas okupācijas administrācija. Tas atstāja Lietuvas pretošanās kustību īpaši vājā stāvoklī. Tomēr grūtības un domstarpības tika pārvarētas, un Lietuvas Atbrīvošanas augstākā komiteja 1943. gada 25. novembrī Kauņā noturēja pirmo sēdi, par savu priekšsēdētāju ievēlot parlamenta deputātu profesoru Steponu Kairi. Šajā komitejā darbojās arī vairāki bijušie valdības ministri. Šo iemeslu dēļ komiteja baudīja ievērojamu leģitimitāti lietuviešu vidū un ļoti aktīvi organizēja lietuviešu brīvības centienu izpausmes. Protams, Vācijas okupācijas iestādes deva rīkojumu apcietināt Augstākās komitejas vadītājus; daudzi tika arestēti un ieslodzīti Vācijas cietumos. Tomēr 1944. gada oktobrī Vācijā komitejai izdevās atjaunot savu darbību jaunā sastāvā. Tā turpināja darbu Vērtsburgā desmit gadus, līdz tika pārcelta uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tajā pašā laikā jau 1940. gada 31. maija telegrammā pēdējais ārlietu ministrs Jozs Urbšis bija pilnvarojis Lietuvas vēstnieku Itālijā Stasi Lozoraiti kļūt par Lietuvas diplomātiskā dienesta vadītāju, ja Lietuva tiktu okupēta. Šajā telegrammā par Lozoraiša pirmo palīgu tika nosaukts vēstnieks Francijā Petrs Klimas, bet par otro palīgu – vēstnieks Šveicē Jurģis Šaulis.
Bruņota pretestība
Jānorāda, ka paralēli iepriekš minētajiem mēģinājumiem vienoties un izveidot trimdas valdības visās trijās Baltijas valstīs turpinājās bruņota pretošanās padomju okupācijai, ko vadīja dažādas grupas, kas darbojās galvenokārt mežos, tāpēc tās tika dēvētas par “Mežabrāļiem”. Saskaņā ar Lietuvas konstitucionālo doktrīnu Jons Žemaitis, pazīstams arī kā Vītauts, kurš kļuva par Rietumlietuvas partizānu apgabala komandieri un 1949. gada 16. februārī tika ievēlēts par Lietuvas Brīvības cīņas kustības padomes priekšsēdētāju, tiek uzskatīts par valsts vadītāju no 1949. līdz 1954. gadam. 1954. gada 30. maijā, pēc nodevības, viņš tika arestēts un sodīts ar nāvi Maskavas cietumā. Pēc tam viņa pirmais vietnieks Ādolfs Ramanausks-Vanags kļuva par valsts vadītāju no 1954. līdz 1957. gadam, kad padomju okupācijas varas iestādes viņu arestēja un sodīja ar nāvi.
Tūlīt pēc padomju okupācijas atjaunošanas Baltijas valstu teritorijās 1944. gadā sākās tā saukto nacionālo partizānu karš, kurā, pēc dažām aplēsēm, piedalījās 10 000 partizānu Igaunijā, 10 000 partizānu Latvijā un 30 000 partizānu Lietuvā, kā arī daudzi atbalstītāji visās trijās valstīs. Šis karš vairāk vai mazāk organizētā veidā turpinājās līdz 1956. gadam, kad, ņemot vērā padomju militāro un izlūkošanas spēku acīmredzamo pārākumu, tika atrastas citas pretošanās formas.
Aplēses par partizānu kustības apmēru atšķiras, bet pētnieki šķiet vienisprātis, ka “pēc starptautiskajiem standartiem Baltijas partizānu kustības bija plašas”. “Proporcionāli partizānu kustība pēckara Baltijas valstīs bija tikpat plaša kā Vjetkonga kustība Dienvidvjetnamā”. Padomju varas iestādes uzskatīja nacionālos partizānus par ļoti bīstamiem un sāka īstenot to iznīcināšanas plānus. Tomēr pagāja daudzi gadi, līdz tika nogalināts pēdējais nacionālais partizāns.
Pakļaušanas pasākumi, iznīcinot nacionālo identitāti
Iepriekš minēto pretdarbību dēļ Padomju Savienībai nācās cīnīties daudzās frontēs, lai iznīcinātu Baltijas tautu nacionālo pretestību. Nacionālo partizānu patvaļīga sodīšana ar nāvi, plašas iedzīvotāju grupu, tostarp sieviešu, mazu bērnu un jaundzimušo, deportācijas, katra politiskā disidenta apspiešana, cīņa pret Baltijas diplomātiskajām pārstāvniecībām ārzemēs, konsekventas iebildes visos ārvalstu forumos pret jebkādām balsīm, kas iestājās par Baltijas valstu neatkarību, apvienojumā ar krievu un citu PSRS iedzīvotāju pārvietošanu no Padomju Savienības uz Baltijas teritorijām – visi šie pasākumi bija vērsti uz to, lai pilnībā pakļautu trīs tautas, iznīcinot to nacionālo identitāti.
Es savā grāmatā atgādinu, ka saskaņā ar 1948. gada Konvenciju par genocīda novēršanu un sodīšanu “genocīds ir jebkura no šādām darbībām, kas veikta ar nolūku pilnībā vai daļēji iznīcināt nacionālu [..] grupu kā tādu: a) grupas locekļu nogalināšana; b) grupas locekļiem nodarīts smags fizisks vai garīgs kaitējums; c) apzināti radīti dzīves apstākļi, kas aprēķināti, lai izraisītu pilnīgu vai daļēju fizisku grupas iznīcināšanu; d) piemēroti pasākumi, kuru mērķis ir novērst dzimstību grupā; e) grupas bērnu piespiedu pārvietošana uz citu grupu”. Ir apšaubāms, ka Padomju Savienības viedoklis, ko tagad pārņēmusi Krievijas Federācija, ka šie bija pasākumi pret ideoloģiskajiem pretiniekiem, tā saucamais šķiru cīņas naratīvs, kā arī ilgais laika periods, kurā šie pasākumi tika piemēroti, varētu slēpt patieso Krievijas nodomu un darbību būtību Baltijas valstīs.
No vienas puses, ir patiešām iespaidīgi, ka nacionālās jūtas pārdzīvoja arī terora un sistemātiskās indoktrinācijas laiku. Tas daļēji bija iespējams, pateicoties informācijai, kas tika saņemta no ārpuses dažādos veidos, tostarp no Rietumos dzīvojošajiem ģimenes locekļiem, kā arī nacionālās kultūras saglabāšanai dziesmās, literatūrā un citās mākslas formās. Kultūra un izglītība joprojām bija pieejama baltu valodās, par spīti rūpīgam rusifikācijas procesam. Šajā ziņā Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbs un liels skaits Baltijas bēgļu, kas apmetās Rietumos, bija svarīgs, lai nepārtraukti izdarītu spiedienu Baltijas valstu neatkarības vārdā. Tas arī kalpoja kā svarīgs informācijas avots, tostarp par 1940. gada notikumiem, un tika nodots nākamajām paaudzēm. No otras puses, okupētajās teritorijās neviens nevarēja patiesi novērtēt fizisko un morālo kaitējumu, kas tika nodarīts Baltijas tautām līdz padomju okupācijas beigām.
Ilgstošas pretošanās nozīme
Manis nosauktie pretošanās fakti katrs pats par sevi bija tik veiksmīgi, cik bija, bet kopā, proti, kā zināma darbību masa, tie bija vērsti uz pretošanos gan ar pieejamo spēku, gan leģitīmās varas uzturēšanu emigrācijā, kultūrnācijas saglabāšanu zem svešās varas. Juridiski mēs varam runāt par ilgstošu Baltijas valstu okupāciju, kurai kādā brīdī bija jābeidzas, jo PSRS neieguva starptautiski atzītu suverenitāti Baltijas valstīs. Tās valsts varas likumība tik apstrīdēta.
Pretošanās nozīmē to, ka vara tiek apstrīdēta. Pretošanās notiek dažādās formās. Baltijas valstu piemērs vēl arvien ir unikāls, un ir vērts to stāstīt un skaidrot pasaulei.
Visbeidzot, neatkarības atjaunošanas posmā atkal ir izteiktas pamatā nevardarbīgas pretošanās metodes. Nacionālās atmodas kulminācijas punkts, proti, cilvēku ķēde, kas 1989. gada 23. augustā, Staļina un Hitlera pakta 50. gadadienā, tika izveidota visās Baltijas valstīs, lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību un parādītu, ka ilgstošās padomju okupācijas laikā brīvības centieni nav iznīcināti, ir jānovērtē tās politiskajā, konstitucionālajā un starptautiski tiesiskajā nozīmē. Tā bija politiskās pretošanās forma, kad aptuveni divi miljoni cilvēku sadevās rokās, veidojot ķēdi, kas stiepās vairāk nekā 690 kilometru garumā. Šo demonstrāciju organizēja trīs tautas frontes, kas 1988. gadā tika izveidotas trīs Baltijas valstīs. Taču šī bija tik uzskatāma miermīlīgā pretošanās, ka pasaule to nevarēja nepamanīt. Vēl šodien visi zina stāstu par Baltijas ceļu. 2009. gadā šī miermīlīgā un unikālā demonstrācija tika iekļauta UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā.
Baltijas valstu precedents un mācība
Viens no grūtākajiem lēmumiem, kas bija jāpieņem trijām tautas frontēm, bija lēmums par dalību augstāko padomju vēlēšanās attiecīgajās republikās. Augstākās padomes kā augstākās likumdošanas iestādes padomju republikās bija okupācijas varas iemiesojums. Dalība vēlēšanās varēja tikt uzskatīta par okupācijas leģitimizēšanu. Par spīti tam, šīs tautas kustības izvēlējās mierīgas pārmaiņas un, izmantojot padomju valdības pasludinātās atklātības impulsu, iesniedza savus kandidātu sarakstus vēlēšanām. Pēc gandrīz 50 gadiem, 1990. gadā, tās bija pirmās nedaudz demokrātiskās vēlēšanas, jo tika atļauti alternatīvi saraksti komunistiskajai partijai. Tomēr parlamentārā pāreja uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu katrā Baltijas valstī noritēja atšķirīgi. Latvijas ceļš uz pilnīgu neatkarību bija īpaši riskants. Diskusijas par šo izvēli ir turpinājušās vismaz Latvijā. Ar šodienas acīm skatoties un labāk saprotot pasaules reakciju, šis bija pareizais lēmums, bet riskus nedrīkst nenovērtēt.
Tāpat nevar aizmirst arī 1991. gada marta Vislatvijas aptauju, kas sekoja janvāra barikāžu laikam un notika divvaldības periodā. Kad Latvija 1991. gada 3. martā veica sabiedriskās domas aptauju, balsstiesīgajiem vēlētājiem latviešu un krievu valodā tika uzdots jautājums: “Vai jūs atbalstāt Latvijas Republikas demokrātisko un neatkarīgo valstiskumu?” Šai aptaujai vēl arvien tiek pievērsta uzmanība ārvalstu analīzēs, lai gan mēs paši par to, iespējams, esam piemirsuši.
Šie ir tikai daži momenti, kuri veidoja neatkarības atgūšanu ilgstošā, bet nemilitārā ceļā, kas, kā teicu, ir unikāls gadījums tajā spēku konstelācijā, kādā vienmēr ir atradušās Baltijas valstis. Pretošanās svešai varai notiek dažādos veidos, un atsevišķas šīs pretošanās formas ir izgudrotas Baltijas valstīs. Tas, ka valsts varas elementi var turpināt pastāvēt pasaulē ilgstošas okupācijas apstākļos bez trimdas valdību izveidošanas, ir Baltijas radīts precedents praksē un starptautiskajās tiesībās. Tas, ka šāda okupācija vēl arvien ir uzskatāma par ilgstošu un ka valstis nebeidz pastāvēt tādos apstākļos, arī ir Baltijas precedents, kas šobrīd nostiprināts vairākos Starptautiskās tiesas viedokļos saistībā ar Palestīnas teritoriju okupāciju. Tas, ka miljona pretestība demonstrācijā vai barikādēs ir spēks arī pret kodolvaru, ir precedents un mācība, kas jāpatur prātā.
Mūsu vēsturiskā pieredze sniedz mums daudz vērtīgu mācību, kas noder nacionālās drošības stratēģijai pavisam praktiskā veidā. Man tomēr galvenā mācība šķiet izpratne, ka tautai jāspēj nosargāt brīvības vērtība, ka brīvība nav dota, to var pazaudēt un par to jācīnās katru dienu.
1 Šajā daļā ir izmantoti izvilkumi no Inetas Ziemeles grāmatas State Continuity and Nationality: The Baltic States and Russia. Past, Present un Future as Defined by International Law. 2nd revised edition, Brill/Nijhoff, 2025, Chapter 3.
