Publicitātes foto.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pasludinot spriedumu lietās Rodina un Borisova pret Latviju, atzinusi, ka pamatots ir aizliegums rīkot tādus pasākumus, kas ir pretrunā demokrātiskas valsts vērtībām un apdraud nacionālo drošību. LV portāls apskatīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas un to nozīmi pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 2025. gada 10. jūlijā pasludināja spriedumu lietās Rodina un Borisova pret Latviju, secinot, ka liegums biedrībai “Rodina” 2014. gada 9. maijā un A. Borisovai 23. septembrī organizēt gājienu un piketu atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā (“Izteiksmes brīvība”) un 11. pantā (“Pulcēšanās un biedrošanās brīvība”) garantētajām tiesībām.
|
UZZIŅAIEiropas Cilvēktiesību tiesa ir 1950. gadā Eiropas Padomē izveidota reģionāla cilvēktiesību aizsardzības institūcija. Tiesa izskata sūdzības par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) un tās papildprotokolu pārkāpumiem, kā arī sniedz konsultatīvus viedokļus par Konvencijas vai tās papildprotokolu interpretāciju. Latvija ir Konvencijas dalībvalsts kopš 1997. gada 27. jūnija, un ikvienai personai ir tiesības iesniegt sūdzību par potenciāliem Konvencijā vai tās papildprotokolos garantēto tiesību un brīvību pārkāpumiem Latvijā. Lai Tiesa pieņemtu lietu izskatīšanai:
|
Tiesā ar sūdzībām vērsās divas pieteicējas:
Tiesā iesniegtajās sūdzībās abas iesniedzējas norādīja, ka viņām tika ierobežotas Konvencijā garantētās tiesības uz izteiksmes brīvību, kā arī pulcēšanās un biedrošanās brīvību.
Tiesa, izskatot abu pieteikuma iesniedzēju sūdzības, uzsvēra, ka pulcēšanās brīvība ir fundamentāla demokrātiskas sabiedrības vērtība un valstīm ierasti ir šaura rīcības brīvība, ierobežojot šīs tiesības izpausmes.
Vienlaikus Tiesa atgādināja, ka Konvencijā garantētās tiesības uz pulcēšanās brīvību nevar tikt izmantotas, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības.
Lai garantētu demokrātiskas sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt pienākums veikt pasākumus, lai sevi aizsargātu.
Atsaucoties uz secinājumiem, kas iepriekš sniegti lietās Ždanoka pret Latviju (Nr. 2) un Gapoņenko pret Latviju, Tiesa spriedumā akcentēja, ka:
Tiesa atzina, ka no nacionālo drošības iestāžu atzinumiem pamatoti bija secināms:
Ņemot vērā, ka biedrības “Rodina” pieteiktās sapulces un gājiena plānotais norises laiks bija 2014. gada 9. maijs un gājiena galamērķis bija piemineklis Uzvaras parkā, Tiesa uzsvēra:
Savukārt A. Borisovas pieteiktā sapulce, sludinot kara propagandu un atbalstu neatzītām paramilitārām separātistu organizācijām iepretim Ukrainas vēstniecībai, Tiesas ieskatā bija acīmredzami vērsta pret Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti.
Tiesa, izvērtējot biedrības “Rodina” iepriekš rīkotos pasākumus un darbības, konstatēja, ka biedrība izmantojusi iebiedējošus saukļus (piemēram, “Krievi veido 60% Rīgas iedzīvotāju, 40% Latvijas iedzīvotāju. Rīga – mūsu pilsēta; Latvija – mūsu valsts. Krievu valoda – Latvijas valoda. Krievi, nepadodieties!”) un kara propagandas video. Šajā kontekstā Tiesa akcentēja, ka aicinājumiem paust vienas nācijas pārākumu pār citu un agresīvai kara propagandai demokrātiskā sabiedrībā nav vietas, tādēļ Tiesas ieskatā līdzīgu pasākumu atkārtota organizēšana varētu aizskart citu cilvēku tiesības, sabiedrisko kārtību un valsts drošību.
Biznesa augstskolas “Turība” pasniedzējs un Latvijas Cilvēktiesību centra jurists Edgars Oļševskis, vaicāts par Tiesas paustajām atziņām un to nozīmi esošajos ģeopolitiskajos apstākļos, norāda, ka, vērtējot sabiedrības steidzamās un spiedošās vajadzības un kontekstu, konkrētais spriedums atzīstams par Tiesas kārtējo vēršanos pie mūsu kopējā garīgā glābšanas riņķa jeb “pašaizsargājošās demokrātijas” koncepcijas. Proti, tiesiska un demokrātiska valsts ir institūcija, kuras pastāvēšanas viens no mērķiem ir cilvēka tiesību un brīvību aizsardzība. Tādēļ atsaukšanās uz cilvēktiesībām un brīvībām nav pieļaujama, lai iznīcinātu demokrātiju, vājinātu un iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības. Demokrātiskas iekārtas stabilitāti un efektivitāti garantē “pašaizsargājošās demokrātijas” koncepcija, kas pastāv līdzās un ir līdzsvarojama ar cilvēku individuālajām tiesībām.1
“Šis koncepts, nudien, atzīstams par Eiropas reģiona (ES un Lielbritānijas) patieso un neapšaubāmo sarkano līniju tiesiskuma telpā. Mēs nedrīkstam apstāties sekot savām vērtībām, padoties un lūgt, lai mūs iznīcina pēc iespējas nesāpīgāk,” akcentē E. Oļševskis. Viņš pauž, ka, iekams mūsu zinātniskais balsts ir Renē Dekarta metode un no tās izrietošā nepieciešamība, cik vien iespējams, taisnības meklējumos apšaubīt visu, izcilais franču filozofs “ļāva elpot”, paredzot “pašsaprotamus” jēdzienus un uzskatus: “Manuprāt, humāno, demokrātiski noskaņoto cilvēku sabiedrības pastāvēšanas turpinājuma vērtība tiesiskās valsts formā ir pašsaprotams un labs priekšstats. Realitātē mēdz būt tā, ka visas labās lietas reiz beidzas, bet par šo mēs vēl pacīnīsimies. Tas ir mūsu signāls nedraudzīgām pusēm.”
E. Oļševskis skaidro, ka propagandai ir vairākas definīcijas, taču mūsdienu konotācijas kodolā tās vieno ideja par propagandas nepatiesumu. “Nepatiesums var izpausties kā vēstījuma faktu daļas slēpšana, pārspīlēšana, idejiskā uzsvara sagrozīšana vai arī vienkārši kā melošana,” apgalvo jurists, uzsverot, ka konceptuāli propaganda mūsdienās ir dezinformācija prettiesiskā un demokrātijai kaitīgā nolūkā (trešās personas interesēs). Propagandēt var, piemēram, fašismu, to tiešā veidā tā nesaucot un izmantojot dažādas atrunas, piem., ierobežojumus dēvējot par cenzūru. Vienlaikus E. Oļševskis uzskata, ka šajā ziņā svarīgi ir arī “neuzkāpt uz plāna ledus”, respektīvi, nepieļaut autoritāro un totalitāro sistēmu kļūdu un bez konteksta katru, kas pauž pretēju viedokli, nepadarīt par valsts ienaidnieku. “Demokrātija un humānās vērtības “noturēja fronti” iepriekš un turpina to darīt šodien. Vai ir grūti? Viegli tas nav,” rezumē E. Oļševskis.
Arī Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Dr. iur. Kristīne Kuzņecova uzsver, ka Tiesas spriedums Latvijai ir īpaši nozīmīgs ne tikai no nacionālās drošības jautājumu skatpunkta, bet arī no valsts demokrātisko pamatvērtību viedokļa.
“Spriedums faktiski ataino, cik lielā mērā un kādos aspektos Latvijai un Eiropas kopējai tiesiskajai telpai saskan izpratne, vērtības un nākotnes redzējums. Latvijas drošību un demokrātiskās iekārtas aizsardzību nevar nodrošināt tikai viena institūcija vai atsevišķs indivīds. Drošība un tās noturība balstās uz kopīgu izpratni, ciešu sadarbību un visu iesaistīto pušu aktīvu rīcību. No vienas puses, jāteic, ka nepieciešamību rūpēties par drošību visos līmeņos aktualizē ne vien sarežģītā ģeopolitiskā situācija vai kara apstākļi, bet arī ikdienas dzīve. Proti, drošība kā pamatvērtība ir būtiska ārējo apdraudējumu gadījumā, tomēr arī miera apstākļos ir pietiekami daudz situāciju, kad par to jādomā. Mūsdienās, kad pastāv tik daudz izaicinājumu, svarīga ir katra indivīda valstspiederības izjūta, kas balstās dziļākās saiknēs. No otras puses, Krievijas iebrukums Ukrainā, nenoliedzami, spilgti izgaismoja vienmēr klātesošo nedrošību, padarot to redzamu un konkrētu,” savu viedokli pauž K. Kuzņecova.
Pētniece arī skaidro, ka pašreizējais ģeopolitiskais konteksts ir klātesošs un jāņem vērā visos aspektos, t. sk. vērtējot tiesību normu piemērošanu, pamattiesību ierobežojumus un minēto spriedumu.
“Drošības garantēšana ir ikvienas valsts galvenais pamatuzdevums, un Ukrainas pieredze spilgti atklāj valstiskās neatkarības trauslumu. Līdz ar to, reaģējot uz apdraudējumiem un iespējamiem riskiem, valstij ir tiesības veikt preventīvus pasākumus drošības risku novēršanai un, ja nepieciešams, ierobežot personu tiesību īstenošanu, kā tas ir attiecīgā sprieduma kontekstā. Protams, nosakot ierobežojumus, jālūkojas, lai tie būtu samērīgi, jānodrošina, lai valsts īstenotie pasākumi būtu nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un lai tiesību aizsardzības mehānismi būtu pieejami un efektīvi,” norāda K. Kuzņecova, akcentējot, ka pamattiesību ierobežojumi var būt attaisnojami, ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju un ar to saistīto vajadzību stiprināt valsts drošību.
1 Skat. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024. gada 25. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-112/2024.
