Es pievērsīšos demokrātijas izaicinājumiem no citas perspektīvas. Vēlos apspriest demokrātijas noturību. Esmu pārliecināta, ka mums ir jāsaprot, vai un kas padara demokrātiju noturīgu, lai mēs varētu stiprināt tieši šos elementus. Tādēļ sākšu ar dažām tēzēm par demokrātiju. Pēc tam pievērsīšos pašlaik populārajai tēzei: jo vairāk uzbrūk demokrātijai, jo vairāk ir jāierobežo brīvības. Nobeigumā minēšu dažus piemērus no abu Eiropas tiesu un Latvijas Satversmes tiesas prakses, kas, manuprāt, liecina, ka jautājums ir nevis par cilvēka brīvību sašaurināšanu, bet gan par labticīgu visu brīvību izmantošanu.
Demokrātija
Par demokrātiju vēlos dalīties dažos apsvērumos. To sākumpunkts ir Frānsisa Fukujamas un Timotija Snaidera darbi. Abi šie mūsu laika domātāji savus skaidrojumus attiecīgi grāmatās “Identitāte” un “Par brīvību” sāk ar noteiktu izpratni par cilvēka dabu.1 Viņi uzsver, ka cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir spēja izdarīt morālu izvēli, nodalīt labo no sliktā. Fukujama aplūko Arābu pavasara un Eiromaidana iemeslus. Es piekrītu viņa secinājumam: būtu pārspīlēti gaidīt, ka tie notika konkrētas demokrātijas formas vārdā. Taču abas minētās sacelšanās sākās tāpēc, ka cilvēkiem bija apnikusi necieņa no valdības, kas ne tikai bija piesavinājusies neticamas bagātības, bet arī neļāva katram pilsonim vienkārši brīvi sarūpēt sev cilvēka cienīgu dzīves kvalitāti. Snaiders šajā cilvēka dabas analīzē pievieno vēl vienu slāni, kurš ir demokrātijas izpratnes atslēga. Papildus pamatvajadzībai brīvi nopelnīt cilvēka cienīgu dzīvi (kura, protams, rada cerības par sabiedrības ekonomiskās dzīves regulējumu no valsts puses un iespējām piekļūt atbilstošai izglītībai un veselības aprūpei, kas ietekmē cilvēku ekonomisko darbību) Snaiders runā par brīva cilvēka vērtībām. Morālās izvēles, ko mēs varam veikt, ir atkarīgas no vērtībām, kuras izkopjam.
Svarīgi uzsvērt, ka Snaiders brīvību definē gan kā negatīvu, proti, kā brīvību no valdības iejaukšanās, gan, kas ir vissvarīgāk, kā pozitīvu, proti, kā brīvību būt vai brīvību “uz”. Par piemēru viņš min medicīnisko aprūpi ASV, kas nekad nav atbildusi brīvības pozitīvajai jēgai. Snaiders parāda, kā nespēja brīvi piekļūt medicīniskajai aprūpei, t. i., šīs brīvības trūkums, padara indivīdus atkarīgus no ārējiem faktoriem līdz tādai pakāpei, ka bieži vien tiek aizskarta viņu cieņa. Valdības rīcība ir novedusi pie brīvības trūkuma. Turklāt brīvība izdarīt izvēli, kas noteikti ietver arī vērtību izvēli, padara indivīdus mazāk prognozējamus valdību acīs.
Valdībām ir vajadzīgi prognozējami cilvēki. Uzreiz nāk prātā Džordža Orvela romāns “1984” – un ne tikai Lielā Brāļa sižeta līnija un Domu policija vai vēstures pārrakstīšana, cenzējot arhīvus, bet galvenokārt valodas lauka samazināšana.2 Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Orvels šo grāmatu uzrakstījis izcili, jo viņam bija taisnība, iekļaujot tajā arī sižeta līniju par valodas – tās daiļuma, vēstures, vārdu krājuma – zaudēšanu, kas noved pie cilvēka cieņas, autonomijas un vēlmes pēc atzinības kā cilvēka dabas galveno iezīmju zaudēšanas. Īstā problēma ar sociālajiem medijiem un to algoritmiem ir tā, ka tie padara mūs paredzamus, ietekmē valodu, ko lietojam, un līdz ar to arī mūsu domāšanu. Tie samazina mūsu izvēles brīvību un neparedzamību valdību acīs. Tagad jau zinām, ka šīs iedarbības dēļ vēlēšanas var tikt ļaunprātīgi izmantotas un manipulētas.
No šī ļoti ātrā pārskata par cilvēka dabu es izceltu vairākus elementus, kas, manuprāt, ir demokrātijas noturības atslēga. Cilvēka pašcieņas necieņa, iespēju un vienlīdzīgu tiesību trūkums, īpaši tajās sabiedrībās, kurām ir tiesiskuma un cilvēktiesību pieredze, agrāk vai vēlāk var novest pie nemieriem un protestiem pret valdību. Padomju Savienības un sociālistisko sistēmu sabrukums Austrumeiropā ir piemērs tam, ka necieņa pret cilvēkiem var novest pie impēriju kraha. Arī Arābu pavasaris un Gruzija šobrīd ir šādi piemēri. Tāpat Ukrainas pretošanās iekarotājam. Demokrātiskā sabiedrības pārvaldības forma joprojām ir vispiemērotākā cilvēka vajadzībai pēc cieņas un atzīšanas. Demokrātijai būtu jāturpina piešķirt indivīdiem vienlīdzīgas iespējas, nevis jāierobežo un jākontrolē viņu brīvība, lai gan tas izklausās pretrunīgi laikmetā, kad mūsu sabiedrība piedzīvo acīmredzamus draudus.
Demokrātijas noturība sakņojas brīvības nodrošināšanā tās pilsoņiem, vienlīdzīgu iespēju sniegšanā, viņu aizsardzībā pret patvaļu, tostarp naudas un algoritmu varu. Tāpēc ir jāregulē bagātības un algoritmu varas koncentrācija dažu cilvēku rokās. Nauda un algoritmi ir vara. Ja demokrātija aizsargā pret ļaunprātīgu valdības varas izmantošanu, tad tai vajadzētu būt arī mehānismiem, kas aizsargā pret ļaunprātīgu jebkuras varas izmantošanu. Eiropas Savienība patiesībā tieši to dara, taču ir saņēmusi kritiku arī no uzņēmējiem. Daļa kritikas ir pamatota, jo regulējumam nevajadzētu novest pie nepārtraukta birokrātijas sloga pieauguma, taču regulējums ir nepieciešams, lai aizsargātu, piemēram, ikvienas personas privātumu kā vērtību, lai tā sauktais “Lielais Brālis” mūs nekontrolētu ik uz soļa. Citiem vārdiem sakot, modernai demokrātiskai valstij būtu jāregulē visas tās sociālās parādības, kurām var būt pārāk liela vara un kuras var ierobežot ikdienas pilsoņa brīvības, jo demokrātijas noturība ir brīvu pilsoņu rokās.
Demokrātijas atbilde uz apdraudējumu
Vai draudi demokrātijai neizbēgami noved pie cilvēktiesību tvēruma sašaurināšanās? Ņemot vērā iepriekšminēto, es nepiekrītu šai tēzei. Manuprāt, demokrātijas atbildei uz apdraudējumu vajadzētu būt tieši pretējai. Proti, vajadzētu būt lielākai brīvībai “uz”, izmantojot Snaidera terminoloģiju. Vairāk vienlīdzīgu tiesību un vairāk iespēju, vairāk atbalsta tiem indivīdiem, kas ir apmaldījušies pasaulē, kurā vismaz teorētiski ir tik daudz iespēju un kārdinājumu. Vairāk informācijas, vairāk pārredzamības, vairāk resursu, lai cīnītos pret finansiālās vai digitālās varas uzkrāšanos dažu rokās.
Lai demokrātija darbotos pilnvērtīgi, sabiedrībai ir aktīvi jādiskutē gan par kopējām vērtībām, gan par problēmām, domstarpībām, draudiem un izaicinājumiem. Manuprāt, mēs demokrātiju esam uztvēruši kā pašsaprotamu, koncentrējoties uz individuālās labklājības veidošanu. Mēs neesam diskutējuši par to, vai demokrātija joprojām ir mūsu kopīgā vērtība vai tai ir jāpielāgojas mūsdienām. Demokrātiska diskusija un tādi plašsaziņas līdzekļi, kuros tiek apspriestas demokrātiskās vērtības, nav bijuši pietiekami. Šādas diskusijas arvien vairāk notikušas tikai ekspertu “burbuļos”. Tepat blakus ir piemērs tam, kādiem mums nevajadzētu būt. Tas parāda, ka mums jāatgriežas pie saknēm, proti, aktīvas pilsoniskas sabiedrības, plaši pārstāvētām un atvērtām politiskām partijām, kas sazinās nepārtraukti un tieši ar cilvēkiem. Mēs varētu būt patīkami pārsteigti, jo cilvēki atgrieztos sapulču zālēs, sajūtot patiesu vēlmi no kāda politiskā spēka viņus pārstāvēt.
Pašaizsargājošās demokrātijas princips tiesu praksē
Nesenais tiesu prakses pieaugums, kas attiecas uz pašaizsargājošās demokrātijas principa piemērošanu, ir tieša reakcija uz dažādiem demokrātijas apdraudējumiem, ko mēs kā indivīdi un sabiedrība patlaban akūti izjūtam. Tiesas ir iestājušās par demokrātijas un demokrātisko vērtību aizsardzību.
Savu pārdomu noslēguma daļā pievērsīšos jautājumam par tiesu lomu laikā, kad notiek iekšēji un ārēji uzbrukumi demokrātijai. Vai tiesas var kaut ko darīt? Laikrakstā “The New York Times” tika publicēts Deivida Brodera (David Broder) raksts ar nosaukumu “Tiesas nevar apturēt Trampam līdzīgos” (“The Courts Can’t Stop the Trump Types”)3. Autors diezgan trāpīgi identificēja šo jautājumu, atsaucoties uz neseno notiesājošo spriedumu Francijā M. Lepenai (M. Le Pen) un Konstitucionālās tiesas aizliegumu Rumānijā atkārtoti kandidēt galēji labējo ultranacionālistu prezidenta amata kandidātam. Abus piemērus Tramps un viņam līdzīgi domājošie ir nosaukuši par “raganu medībām” vai “likumu karu”. Bet vai šādi tiesu nolēmumi apturēs “pasaules Trampus”? Broders pauž bažas, ka šāda tiesu prakse veicinās galēji labējo partiju popularitāti. Autors min, ka demokrātiju padara neaizsargātu tādas parādības, kā, piemēram, mazāki finanšu un citi ieguldījumi dažādās demokrātijas formās, kā arī tādas attieksmes kultivēšana, kas politisko sistēmu uzskata par korumpētu. Jāpiebilst, ka šādām nostādnēm ir arī savs faktiskais pamats. Mums sāk trūkt kopīgas ticības institūcijām un pat vienotas patiesības lielo līniju izpratnes.
Protams, neuzticēšanās tiek uzkurināta arī no ārpuses, un Krievija – bet ne tikai – šajā ziņā ir ļoti spējīga. Vai tiesas apstiprināti aizliegumi pašaizsargājošās demokrātijas vārdā ir atbilde? Tas tiesām ir ļoti svarīgs jautājums.
Latvijas Satversmes tiesa 2018. gada 29. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2017-25-01 par konstitucionālo sūdzību, ko iesniedza pazīstama Latvijas krievu politiķe, kurai ir liegtas tiesības kandidēt Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanās, jo viņa iepriekš bija darbojusies Komunistiskajā partijā, kuras biedri pēc 1991. gada iestājās pret Latvijas neatkarību. Tomēr ar laiku Latvijas demokrātijai radās jautājums, cik ilgi šīm personām var tikt liegtas tiesības kandidēt. Satversmes tiesa paskaidroja, ka šāda aizlieguma ideja un mērķis joprojām atbilst Satversmei, taču ir nepieciešams individuāls demokrātijas apdraudējuma izvērtējums. Šajā gadījumā tādi fakti kā atklāts atbalsts Krievijas īstenotajai Krimas okupācijai un līdzīga šīs personas rīcība, kas nav savienojama ar Satversmē noteiktajām vērtībām, liecināja, ka viņa rada risku Latvijas neatkarībai un demokrātijai. Satversmes tiesa piebilda, ka vispārējais aizliegums ir periodiski jāpārskata un ka jebkurā gadījumā Latvijas tiesību sistēmā ir līdzekļi, lai individuāli izvērtētu tādas personas, uz kurām attiecas šis vispārējais aizliegums.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kurā persona vērsās pēc tam, 2024. gada jūlijā pasludināja spriedumu. Tā ņēma vērā to, ka Satversmes tiesa savā interpretācijā bija sašaurinājusi vispārējā aizlieguma darbības jomu, papildinot to ar jaunu kritēriju. Proti, ka persona apdraudēja un joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Lai gan es nedomāju, ka Satversmes tiesa pievienoja jaunu kritēriju; tā vienkārši paskaidroja to, kas jau pastāv Latvijas tiesību sistēmā, tomēr fakts ir tāds, ka ECT akceptēja šādu Satversmes tiesas veikto valsts tiesību interpretāciju un uzskatīja to par paredzamu. Tā atzina: lai gan no parlamenta deputāta nevar prasīt lojalitāti valdībai, no šīm personām var prasīt lojalitāti valstij, kas ietver valsts konstitūcijas, likumu, institūciju, neatkarības un teritoriālās integritātes ievērošanu. Manuprāt, ir svarīgi, ka ECT norādīja: iesniedzēja nekad nav distancējusies no Latvijas Komunistiskās partijas nedemokrātiskās nostājas. Tiesai bija ļoti svarīgi arī tas, ka šīs lietas kontekstā iesniedzējai bija iespēja pārsūdzēt vēlēšanu komisijas lēmumu tiesā, ko viņa arī izdarīja, šajā procesā neapgāžot pret viņu vērstos apgalvojumus. Tāpēc ECT nekonstatēja pārkāpumu attiecībā uz iesniedzējas tiesībām kandidēt valsts parlamenta vēlēšanās, par spīti 34 gadus ilgajam aizliegumam.
Kā mēs varam savienot šo tiesu praksi un raksta sākumā minēto par to, ka demokrātijas noturība ir saistīta ar lielāku brīvību un vienlīdzīgām tiesībām? Demokrātija nedrīkst pieļaut, ka tās vērtības tiek izmantotas negodprātīgi. Šāda ļaunprātīga tiesību un brīvību izmantošana nav pieļaujama. Atklāt ārējos draudus parasti ir vieglāk. Krievijas propagandas televīzijas kanālu vai radiostaciju slēgšana Eiropas Savienībā ietilpst šajā kategorijā. Iepriekšminētajā tiesu praksē ir uzdots jautājums par iekšējiem draudiem mūsu demokrātiskajai sabiedrībai.
Frānsiss Fukujama savā grāmatā “Identitāte” apgalvo, ka mūsdienu demokrātisko sabiedrību galvenais izaicinājums ir identitātes politika – saprast, kas mēs esam un kas mūs vieno kā sabiedrību. Demokrātiskas sabiedrības vienmēr ir bijušas veidotas no dažādām identitātēm. Sociālie plašsaziņas līdzekļi ir veicinājuši šo identitāšu redzamību un savstarpējo sazināšanos. Vienlaikus tie ir ļāvuši rasties lielai sabiedrības sadrumstalotībai un pilsoniskuma trūkumam, jo ir nodrošinājuši anonimitāti un atbildības trūkumu par izrunātajiem vārdiem. Ekstrēmos gadījumos tas var potenciāli novest pie lielas sabiedrības iekšējās sadrumstalotības. Tomēr es uzskatu, ka neapmierinātība ar institūcijām un antagonisms pret tām rodas ierobežotas brīvības dēļ. Mūsu ekonomikai ir jābūt tādam tiesiskajam rāmim, lai tajā ir vairāk iespēju katram. Vienlaikus, un tas ir vissvarīgākais, brīvības izmantošanai ir jābūt atkarīgai no kopējo sabiedrības vērtību pieņemšanas.
Spriedums, ko Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2025. gada 4. februārī lietā “Keren” (C-158/23) pieņēma pēc Nīderlandes Valsts padomes prejudiciāla nolēmuma lūguma, apstiprināja, ka saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām Nīderlande ir tiesīga pieprasīt no starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, lai viņi nokārto pilsoniskās integrācijas eksāmenu un apgūst valodu. Šī EST pieeja sasaucas ar pieeju, kas iepriekš skaidrota lietā “Ždanoka II”, kurā ECT uzsvēra, ka personām jābūt lojālām valstij un konstitūcijai. Es varu tikai pievienoties Frānsisa Fukujamas tēzei par to, ka “[..] cilvēktiesības ir universālas, bet pilnīga tiesību izmantošana, ko aktīvi veicina valsts vara, ir atlīdzība par piederību nacionālajai kopienai un šīs kopienas noteikumu pieņemšanu”4. Tātad tiesu uzdevums ir īstenot cilvēktiesības, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un, protams, pārliecināties, ka tiesības un iespējas tiek nodrošinātas visiem tiem, kuri pieņem konkrētās demokrātiskās kopienas noteikumus. Savukārt šai kopienai ir nemitīgi jādiskutē par savām vērtībām un noteikumiem.
Publikācija ir profesores, Ph. D. (Cantab) Inetas Ziemeles (Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese, LZA korespondētājlocekle) priekšlasījums Satversmes tiesas organizētajā starptautiskajā konferencē “Konstitucionālo tiesu loma, nodrošinot kopējo Eiropas vērtību noturību saskarē ar mūsdienu izaicinājumiem”, kas notika Rīgā 2025. gada 25. aprīlī.
1 Francis Fukuyama, “Identity. Contemporary Identity Politics and the Struggle for Recognition”. – London, 2018.; Timothy Snyder, “On Freedom”. – New York, 2024.
2 George Orwell, “Nineteen Eighty-Four”. – London, 2021.
3 “The New York Times”, April 12–13, 2025, pp. 1, 15.
4 Fukuyama, 173. lpp.
