Mans paziņa no ārzemēm kādā Latvijas vēstures žurnālā grib publicēt rakstu, kurā cita starpā viņš kritizēs mūsdienu vēstures zinātnē izmantojamo jēdzienu “okupācija” attiecībā uz notikumiem Latvijā 1940. gada vasarā. Tā kā es negribu, lai viņu sauktu pie kaut kādas atbildības (sevišķi kriminālās), lūdzu, izskaidrojiet: vai cilvēkam ir tiesības publiski apšaubīt Latvijas okupācijas termina pamatotību? Latvijas sabiedrībā ir izplatīts uzskats, ka par to var sodīt krimināli, bet Krimināllikumā ir minēta tikai “genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana” (nevienu no uzskaitītajiem attaisnot rakstā nav paredzēts).
Jānorāda, ka tikai tiesībsargājošo institūciju ieskatā ir vērtēt to, vai personas publiski paustajā viedoklī ir iespējams saskatīt tādas pazīmes, kas liecina par noziedzīgu nodarījumu, tādēļ varam sniegt tikai vispārīgu atbildi.
Latvijas Republikas Satversmes 100. pants noteic: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”
Savukārt 116. pants paredz: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.”
Tagadējais Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis dr. iur. Artūrs Kučs LV portāla publikācijā “Kas ir vārda brīvība, un vai to var ierobežot?” ir skaidrojis: “Vārda un preses brīvība ir viens no demokrātiskas atklātas sabiedrības stūrakmeņiem. Vārda brīvība garantē ikviena sabiedrības locekļa tiesības brīvi paust savus uzskatus par visdažādākajiem sabiedrības dzīves jautājumiem, pat ja tie atšķiras no sabiedrības vairākuma uzskatiem. Izmantojot vārda brīvību, indivīds arī var saņemt dažāda veida informāciju un prasīt sabiedrībai būtiskas informācijas sniegšanu no valsts un pašvaldību iestādēm. Vārda brīvības nozīme, pirmkārt, ir skatāma plašākā sabiedrības kontekstā, jo tā nodrošina indivīda līdzdalību sabiedrības dzīvē un nepārtrauktu viedokļu apmaiņu sabiedrībā, ļaujot diskutēt par vispiemērotākajiem sabiedrībai būtisku jautājumu risinājuma modeļiem. Otrkārt, pieeja dažāda veida informācijai un iespēja paust savu viedokli ir būtiska katra cilvēka pašizaugsmei un attīstībai.
Vārda brīvība aptver dažādas komunikācijas formas. Tā aizsargā ne tikai publikācijas presē, bet arī izteikumus dažādās interneta vietnēs, teātra un filmu sižetus un grāmatu saturu. Turklāt persona var izvēlēties savu attieksmi pret kādu notikumu paust ne tikai vārdiski, bet arī publiski izmantojot noteikta veida simbolus, ietverot savas idejas karikatūrās, plakātos vai gleznās. Lai gan vārda brīvība primāri ir vērsta uz sabiedrībai būtiskas informācijas aizsardzību, tā zināmās robežās aizsargā arī reklāmas un citus komerciāla rakstura izpausmes veidus.
Mūsdienu informācijas sabiedrībā publiskiem izteikumiem ir ļoti liels spēks. Patiesībai neatbilstošas informācijas publiskošana var gan nepamatoti aizskart kādas personas godu un cieņu, gan nodarīt neatgriezenisku kaitējumu kāda uzņēmuma reputācijai. Tādēļ, neskatoties uz vārda brīvības īpašo lomu demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanā, atsevišķos gadījumos ir pieļaujama un nepieciešama vārda brīvības ierobežošana.
Pamatoti gan var rasties jautājums, kur novilkt robežu starp tiem gadījumiem, kad vārda brīvību ir nepieciešams vai – tieši pretēji – nepieļaujams ierobežot? To lielā mērā nosaka katras valsts vēsturiskās tradīcijas, politiskā kultūra un citi faktori. Tāpat jāņem vērā konkrētā situācija, kurā izteikumi pausti, kāds ir bijis autora mērķis, kā sabiedrība ir šos izteikumus uztvērusi.
Visbiežāk tiesību aktos kā leģitīmie mērķi vārda brīvības ierobežošanai tiek minēti, pirmkārt, citu personu tiesību aizsardzība, piemēram, novēršot informācijas par personas privāto dzīvi nepamatotu publiskošanu, otrkārt, valsts un sabiedrības drošības aizsardzība, piemēram, aizliedzot naidu kurinošus izteikumus vai ierobežojot valsts noslēpumu saturošas informācijas publiskošanu. Treškārt, vārda brīvības ierobežošanas pamatā var būt nepieciešamība nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju, respektīvi, lai kādā noziegumā apsūdzētās personas netiktu presē atzītas par vainīgām jau pirms tiesas sprieduma. Visbeidzot, vārda brīvības ierobežošana var tikt saistīta ar intelektuālā īpašuma aizsardzību, piemēram, novēršot nelegālu kino vai mūzikas darbu izplatīšanu.
Taču, lai ierobežotu vārda brīvību, nepietiek tikai ar iepriekšminēto mērķu uzskaitījumu. Valsts institūcijām katrā konkrētā gadījumā ir jāveic rūpīga izvērtēšana un jāsniedz pārliecinoši argumenti, kādēļ konkrētajā gadījumā leģitīma mērķa aizsardzības intereses ir pārākas par nepieciešamību garantēt vārda brīvību.”
Krimināllikuma 74.1 panta pirmā daļa noteic, ka kriminālatbildība iestājas par genocīda (skaidrojumu skat. 71. pantu), nozieguma pret cilvēci (skat. 71.2 pantu), nozieguma pret mieru (skat. 72. pantu) vai kara nozieguma (skat. 74. pantu) publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tai skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore dr. iur. Valentija Liholaja žurnāla “Jurista Vārds” publikācijā “Latvijas krimināltiesību aspekti Krievijas agresijas kontekstā” ir norādījusi: “Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, ar genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma slavināšanu saprotama tādas informācijas izplatīšana, kas satur norādīto noziegumu cildināšanu, atzinīgu novērtēšanu, pauž personas pozitīvo attieksmi kā attiecībā uz jau īstenotiem noziegumiem, kuru izdarīšanas fakts jau ir konstatēts, tā arī uz darbībām, metodēm un paņēmieniem, kas objektīvi atbilst kādam no panta dispozīcijā minētajiem starptautiskajiem noziegumiem kā tādiem. Šo noziegumu noliegšana nozīmē, ka persona kategoriski tos neatzīst, apgalvojot, vai nu ka tādi noziegumi vispār nav notikuši, vai ka notikušais nav atzīstams par starptautisku noziegumu, vai arī ka notikušais nav noziedzīga un sodāma rīcība. Norādīto starptautisko noziegumu attaisnošana izpaužas kā to atzīšana par pareizu, nepieciešamu, apstākļu diktētu vai vismaz pieļaujamu rīcību, atsaucoties uz informāciju, kas neatbilst patiesībai, manipulējot ar faktiem utt., savukārt ar rupju noniecināšanu saprot rīcību, kas formāli nenoliedz starptautiska nozieguma izdarīšanu, taču nenoliedzami ciniski, ņirgājoties, ironizējot u.tml. pauž necieņu pret notikušo un neatzīst izdarītā kaitīgumu.”
Savukārt Dr. iur. Diāna Hamkova ir skaidrojusi: “Obligāta prasība ir minēto darbību publiskums, respektīvi, šo noziegumu slavināšanai, noliegšanai, attaisnošanai vai rupjai noniecināšanai jānotiek, klātesot citām personām, vai arī šādam novērtējumam jābūt paustam tādā veidā, ka arī klātneesošas personas var ar to iepazīties, piemēram, izmantojot sociālos tīklus, masveidā izsūtot elektroniskās vēstules, uzrunājot cilvēkus sapulcēs, lekcijās, konferencēs u. tml.”
Piemēram, nesenā Latvijas tiesu praksē bija gadījums, kad persona nolūkā sevi popularizēt publiski sociālo tīmekļu vietnēs pauda dažādus uzskatus, t. sk. vietnē “TikTok” izveidoja saturu krievu valodā videouzrunas formātā un publicēja ierakstu krievu valodā “par Latvijas okupācijas muzeja apmeklējumu” un pauda šādus apgalvojumus: “[..] Atnācu uz tā saukto Okupācijas muzeju. Un Jūs ziniet – fakts ar faktu nesakrīt. Gids stāsta savu paralēlu, savu izdomātu vēsturi/stāstu. Un fakti nesakrīt. Kas gan tas ir par muzeju, un, kam tieši un kādiem mērķiem šis muzejs ir radīts? Lūk tā dzīvojam! Apskatījām visus eksponātus un sapratām – ai, kā mūs muļķo, ai kā mūs muļķo! Izejot caur šo muzeju saproti, kas ir īsta propaganda [..].” Par šiem un arī citiem publiski paustajiem apgalvojumiem persona tika atzīta par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 74.1 pantā un 78. panta otrajā daļā (plašāk skat. Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 12. jūnija spriedumu lietā Nr. 18400000523, K77-1102-25/92).
Savukārt par jēdziena “okupācija” izmantošanu attiecībā uz atsevišķiem Latvijas vēstures noteikumiem jānorāda, ka vēsturnieku starpā ir bijušas diskusijas par minētā jēdziena izpratni un lietojumu (piemēram, skat. rakstu “1939.–1940. gads un Latvija”. Dr. habil. hist. prof. Inesis Feldmanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, 17.06.2010., Nr. 96. Pieejams šeit). Bet, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā “Rodina un Borisova pret Latviju” paudusi atziņu, ka piemineklis Uzvaras parkā līdz tā nojaukšanai 2022. gadā bija celtne ar pretrunīgu raksturu, ko liela daļa Latvijas iedzīvotāju uzskatīja par simbolu pēc Otrā pasaules kara zaudētajai brīvībai, represijām un noziegumiem, kas vērsti pret Latvijas tautu PSRS okupācijas laikā.
Uzzini vairāk LV portālā:
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
