Vai ir iespējams, ka kādam tiek atņemts īpašums, neveicot ne zagšanu, ne laupīšanu? Diezin vai. Tāpat, ja atsaucamies uz sekojošo jēdzienu pieņemto nozīmi starptautiskajās tiesībās, aneksija un inkorporācija īsti nevar notikt bez okupācijas. Proti, okupācija (latīņu occupatio) nozīmē citas valsts teritorijas sagrābšanu un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Savukārt starptautiskās tiesības aizliedz okupētu teritoriju iekļaut okupētājvalsts sastāvā jeb to anektēt (latīņu annexio – pievienošana). Inkorporācija (latīņu incorporatio) – vienas valsts ietveršana citas valsts sastāvā - jau ir sekundāra.
Varbūt Latvijas Republika Otrā pasaules kara sākumā netika okupēta? Okupācijas juridiskais skaidrojums noformulēts 1907.gada Hāgas Konvencijā par kara uz sauszemes likumiem un paražām. Okupācijas noliedzēji saka: lai būtu okupācija, sākotnēji ir jābūt karam uz sauszemes, bet 1940.gadā nenorisinājās karadarbība starp Latvijas Republiku un PSRS. Abu valstu armiju kaujas, protams, nenotika. Taču okupācija var nebūt tiešas karadarbības rezultāts - starptautiskās tiesības izšķir vairākus okupācijas veidus, un okupācija var būt militāra, bet vienlaikus nevardarbīga.
Jau minētā konvencija paredz, ka "teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota". PSRS armija Latvijas teritoriju tiešā veidā nepārvaldīja, taču valsts pārvaldes pakļaušana iebrucēju vajadzībām un mērķiem, protams, nebūtu varējusi notikt bez padomju armijas klātbūtnes.
Savukārt 1933.gada Londonas konvencija, ko bija parakstījusi arī PSRS, "bruņoto spēku iebrukumu citas valsts teritorijā, piesakot vai nepiesakot karu" definē kā agresiju - starptautiskām tiesībām neatbilstošu spēka lietošanu pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību. Atcerēsimies, ka 1940.gada 15.jūnijā notika PSRS militārs uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos, bet dienu vēlāk Maskava Latvijai izvirzīja ultimātu, kurā pieprasīja valdības atkāpšanos un padomju karaspēka neierobežotu ielaišanu Latvijā. Tiem, kas joprojām domā, ka minētā gada 17.jūnijā Latvijā ienāca draudzīga valsts, lai legāli pārņemtu varu, der par to tomēr padomāt vēlreiz.
"Padomju Savienības politika neapšaubāmi bija vērsta uz Baltijas valstu pakļaušanu un to neatkarības iznīcināšanu."
Taču, runājot par to – bija vai nebija Latvija okupēta, daudz lietderīgāka par terminoloģijas un konvenciju niansēto matu skaldīšanu, ir pati lielas būtība. Lai arī Krievijai pēc Pirmā pasaules kara nācās atzīt Baltijas valstu neatkarību un konkrēti ar Latviju bija noslēgts 1920.gada Miera līgums, kā arī 1932.gada Latvijas-Krievijas neuzbrukšanas līgums, padomju kaimiņvalsts nekad nebija samierinājusies ar kādreizējo Baltijas guberņu zaudēšanu. Pavisam tieši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju noteica par nelikumīgu starptautiski atzītais Molotova–Ribentropa pakts, kurš sadalīja Austrumeiropu Vācijas un PSRS ietekmes zonās un pavēra ceļu Otrajam pasaules karam.
Tam sākoties, Padomju Savienības politika neapšaubāmi bija vērsta uz Baltijas valstu pakļaušanu un to neatkarības iznīcināšanu. Jau 1939.gada rudenī Maskava kara nobiedētajām Baltijas valstīm ar spēka pielietošanas draudiem uzspieda tā dēvētos savstarpējās palīdzības līgumus, kas noteica padomju militāro bāzu izvietošanu to teritorijā, faktiski padarot Latviju, Lietuvu un Igauniju par PSRS protektorātiem jeb laupot to suverenitāti.
Okupācijas gaitu Latvijā vadošās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta operatīvās grupas dalībnieks Sergejs Rusakovs vēlāk, pieprasot personālo pensiju, apraksta šādi: "1940.gada maija mēnesī operatīvās grupas sastāvā tiku nosūtīts uz Latviju nelegālam izlūkošanas darbam, lai Latvijā nodibinātu padomju varu."[1] Ne velti Latvijas historiogrāfijā figurē viedoklis, kas par Baltijas valstu okupācijas faktisko sākumu atzīst jau1939.gada rudeni.
Vai Latvijas turpmākā aneksija un inkorporācija PSRS, kā to uzdod okupācijas noliedzēji, bija likumīga? Pēc iebrukuma Baltijas valstīs Padomju Savienība starptautiskajai sabiedrībai par katru cenu centās radīt iespaidu, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksija notikusi brīvprātīgi un leģitīmi. Latvijā jaundibinātā marionešu valdība, pārkāpjot vēl spēkā formāli esošo Latvijas Satversmi un Vēlēšanu likumu, okupācijas karaspēka klātbūtnē jau 14.-15.jūlijā, sarīkoja "tautas Saeimas" vēlēšanas. Balotēties bija ļauts tikai Maskavas atbalstītajiem kandidātiem no "Darba tautas bloka" saraksta. Par to atbilstoši PSRS jau iedibinātajai praksei "nobalsoja" gandrīz 100 procentu vēlētāju. Vēlēšanu rezultāti bija viltoti un neatspoguļoja tautas gribu. Padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par minēto vēlēšanu iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas sākšanas Latvijā.
"Okupācijas režīms Baltijas valstīs bez pārtraukuma saglabājās līdz pat to neatkarības atjaunošanai 1991.gadā."
Lai gan atbilstoši Latvijas Satversmei valsts iekārtas maiņas jautājumi ir nododami tautas nobalsošanai, 1940.gada 5.augustā pēc nelikumīgi ievēlētās "tautas Saeimas" delegātu lūguma Latvija kā viena no padomju republikām tika iekļauta PSRS sastāvā.
Kaut arī no 1940. līdz 1990.gadam Latvija, Lietuva un Igaunija faktiski bija PSRS sastāvā un, pārciešot okupāciju, aneksiju un inkorporāciju, kā valstis reāli nepastāvēja, atbilstoši starptautiskai likumdošanai tās nebeidza pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Ņemot vērā Baltijas valstu okupācijas un aneksijas acīmredzamo neatbilstību starptautisko tiesību normām, vairums Rietumu demokrātisko valstu neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju un aneksiju de iure. Tādējādi okupācijas režīms Baltijas valstīs bez pārtraukuma saglabājās līdz pat to neatkarības atjaunošanai 1991.gadā.
Okupācija kā fakts ar noteiktām sekām ir atspoguļota Latvijas valsts pamatdokumentos un ir saistīta ar Latvijas valsts kontinuitātes ideju. Tādējādi neatzīt okupāciju faktiski nozīmē paust nelojalitāti Latvijas valstij. To, ka Latvija no 1940. līdz 1991.gadam bija okupēta, Latvijas Republikas Saeima, ko pārstāv arī "Saskaņas centrs", atzinusi un nosodījusi 1996.gada 22.augustā pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas okupāciju, kā arī 2005.gada 12.maija Deklarācijā par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu. Pirmais no dokumentiem aicina likvidēt okupācijas sekas, bet otrais mudina Krieviju kā bijušās PSRS tiesisko un politisko mantinieci turpināt savu spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju saskaņā ar Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.[1] Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture 20.gadsimts. Rīga. 2005, 220.lpp.
