VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
14. novembrī, 2011
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
3
8
3
8

Latvieši un kolaboracionisms: jautājumu vairāk nekā atbilžu

LV portālam: Dr.hist. RITVARS JANSONS, Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators

Ritvars Jansons: „Mums jābūt lepniem, ka tauta, pielāgojoties tik ilgiem okupācijas gadiem, kādu nekur citur Eiropā nebija, spēja saglabāt dzīvotspēku, lai sagaidītu atbilstošu politisko situāciju un izvirzītu savas cilvēktiesību un politiskās prasības.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Arī padomju okupācijas laikā cilvēki Latvijā dzīvoja, strādāja, mācījās, veidoja karjeru. To, kuri aktīvi pretojās pastāvošajam režīmam vai arī centās no tā norobežoties un nekādi nesadarboties, bija ievērojams mazākums. Bet vai visi pārējie Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči uzskatāmi par kolaborantiem? Ko nozīmē pats jēdziens „kolaborācija”, un kā tas piemērojams Latvijas un visas Baltijas unikālajai situācijai, kad okupācija ilgusi piecdesmit gadus?
Intervijā LV portālam par šiem jautājumiem savu viedokli izsaka Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators Dr.hist. RITVARS JANSONS.

Uzskatu, ka jautājums par kolaborāciju būtu atsevišķas Latvijas vēsturnieku komisijas rīkotas konferences vērts. Austrumeiropas un Baltijas valstu liktenis šajā ziņā ļoti atšķiras no Rietumeiropas. Tāpēc rodas problēmas gan ar jēdzieniem, gan ar kolaborācijas izpēti. Vārds "kolaborācija" nāk no Francijas, kur tas tika ieviests, runājot par sadarbību ar nacistu režīmu, kas sākās 1941.gadā. Kad Vācija okupēja Franciju, tad francūži runāja par kolaborāciju pozitīvā nozīmē, par to, ka tā ir bloķēšanās ar Vāciju, veidojot jauno Eiropu.

Kad Vācijas armija un nacisti no Francijas tika padzīti, par kolaborāciju sāka runāt gluži pretēji - negatīvā nozīmē, sākās masveida izrēķināšanās ar tiem, kas bija sadarbojušies ar nacistu režīmu. Pretošanās kustības dalībnieki šos cilvēkus bieži nogalināja bez jebkāda tiesas sprieduma.

Kas Francijā oficiāli tika atzīts par kolaborantu? Kas – sabiedriskās domas līmenī?

Kad nacisti tika padzīti no Francijas, vairāk bija nevis juridiska šo sadarbības jautājumu izvērtēšana, bet patvaļīga "tiesas spriešana". Pēc Otrā pasaules kara beigām Francija izvirzīja tēzi, ka absolūti lielākā tautas daļa bijusi pretestības kustībā, ka franču tauta bijusi vienota cīņā pret nacistu režīmu un piedalījusies tā sagrāvē. Par to, ka bija kolaborācija, turklāt plašā mērogā, Francijā sāka runāt tikai pēc 1979.gada, kad sāka atvērt nacisma perioda arhīvus.

Līdz tam atbilstoši Francijas likumdošanai pieeja nacisma perioda dokumentiem bija ļoti ierobežota. Visticamāk, pastāvēja bailes no tā, ka atklāsies - pretošanās kustība nebija tik masveidīga. Sabiedrība uzzināja, ka kolaborācija bijusi daudz lielākos apmēros. Francijas sabiedrība secināja, ka tas bijis vesels režīms, ka nav bijis tā, ka pretojās visi. Bet Francijas situāciju saprast ir vienkāršāk, viņiem tas bija ļoti īss laika periods.

Ar izpēti visā Rietumeiropā arī ir vienkāršāk. Dānija, Holande, Norvēģija, citas valstis – tur nacistu periods bija īss un bija skaidrs, kuri sadarbojās un kuri nesadarbojās ar nacistiem, kuri veica noziegumus. Tiesāti tika vien paši vācieši, kas bija nacistu režīma represiju īstenotāji, un tiesas notika Vācijā. Bet plašus tiesas procesus Rietumeiropa nepieredzēja. Viņi šo lietu izrunāja sabiedrībā, tie bija tikai daži gadi.

"Būtu absurdi saukt par kolaborantu jebkuru cilvēku, kurš jau Brežņeva vai Andropova laikos piedalījies valsts dzīvē."

Austrumeiropai un sevišķi Baltijas valstīm, kas bija PSRS, ir pilnīgi cita pieredze. Periodi arī ir dažādi: staļinisma periods ar savu masveida represiju un terora mašīnu, un ir periods, kas sākās Hruščova laikā, kad ilglaicīgā periodā stagnējot, bez masveida, bet ar individuālām represijām, par to atbildīgi konkrēti cilvēki. Pētniecībā šādam kolaborācijas aspektam nepieskārās ne Rietumos, ne Austrumos.

Kā izturēties pret kolaborāciju tik ilgā okupācijas periodā, turklāt, ja okupācija nav bijusi saistīta ar masveida represijām un teroru? Neviens vēsturnieks to nav izpētījis, un arī juridiski tas nav noformulēts.

Salīdzināt nevar arī ar kolonijām, kā, piemēram, Indija.

Kolonija ir zeme, kam nav bijis stingrs valstiskums. Impērija to ir sagrābusi, un koloniju pakļautības iedzīvotāji netiek iesaistīti valsts struktūrā. Komunistiskās okupācijas apstākļos latvieši bija gan kompartijā, gan izpildkomitejās, turpretī kolonijās visu nosaka kolonizētāji.

Vienīgā kopīgā pazīme – kolonijas pastāvēja ilgu laika posmu.

1983.gada janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Baltijas valstīm, nolemjot virzīt šo jautājumu ANO Dekolonizācijas komitejai. Bet baltieši trimdā uzskatīja, ka ir nepareizi virzīt šo jautājumu tieši uz Dekolonizācijas komisiju, jo līdz ar to tiks runāts tikai par kolonizācijas seku likvidēšanu, nevis par to, ka Baltijas valstis ir pastāvējušas, ka tās tikušas okupētas, par okupācijas seku novēršanu un valstiskuma nepārtrauktību.

Pēc kolonizatoru aiziešanas Āfrikā un Āzijā radās pilnīgi jaunas valstis, kurām nebija nekāda iepriekšējā juridiskā valstiskuma mantojuma. Pastāvēja pamatotas bažas, ka, iegūstot neatkarību, Baltijas valstīs tādā gadījumā tiktu veidota "otrā republika". Galvenais – Latviju, Lietuvu un Igauniju nedrīkstēja uzskatīt par koloniju, bet par okupētu valsti.

Vēsturnieki lieto terminus "kolaborācija" un "kolaboracionisms", runājot par aktīvu iesaistīšanos okupētājvaras politikas - represiju, terora – realizēšanā.

Mans viedoklis – par kolaborāciju var runāt gadījumā, ja šīs personas gan nacistu, gan komunistu okupācijas periodā bijušas iesaistītas masveida represiju realizēšanā pret savas valsts pilsoņiem. Nevis gadījumos, kad cilvēks bijis iesaukts, piemēram, leģionā, karojis svešā teritorijā. Tā bija viņa piespiedu iesaistīšana karadarbībā. Piemēram, kā iesaukšana padomju armijā un karošana Afganistānā. Taču ja notikusi vēršanās pret savas valsts valstiskumu ar represiju palīdzību – tur nav cita apzīmējuma kā kolaborācija.

Pēckara periodā, 1944.–1945.gadā, represijas ir pat masveidīgākas nekā 1941.gadā - represēti apmēram 80 000 cilvēku. Vīrieši tika aizsūtīti uz filtrācijas nometnēm, notika masveida aresti, 1945.gadā notika arī izsūtīšanas no Latvijas. Nav šaubu, ka tie Latvijas pilsoņi, kas iesaistījušies tā veikšanā, ir kolaboranti. Jautājums ir par tālāko.

Būtu absurdi saukt par kolaborantu jebkuru cilvēku, kurš jau Brežņeva vai Andropova laikos piedalījies valsts dzīvē. Jāņem vērā, kāpēc cilvēks padomju valstī darbojies. Iemesli ir ļoti dažādi.

"Vēsturnieki lieto terminus „kolaborācija” un „kolaboracionisms”, runājot par aktīvu iesaistīšanos okupētājvaras politikas - represiju, terora – realizēšanā."

Ir arī ļoti pretrunīgas personības. Eduarda Berklava piemērs – viņš 1940.gadā kā komjaunietis iesaistījās jaunā padomju režīma balstīšanā. Pēc tam kā kompartijas darbinieks bija atbildīgs par to, kas notika valstī. Aleksandrs Ņikonovs, kurš arī vēlāk tika pieskaitīts nacionālkomunistiem, būdams Abrenes apriņķa partijas sekretārs, bija kolaboracionists, jo ar saviem lēmumiem vērsās pret Latvijas pavalstniekiem –piedalījās Latgales nacionālo partizānu iznīcināšanā. Ir viņa parakstīti dokumenti, kuros redzams, ka cīņas atbalstīšanai pret partizāniem partijas komiteja lūdz čekai ieročus, lai apbruņotu partijas aktīvu.

Savukārt tālākā Berklava un Ņikonova darbība posmā, kuru varam uzskatīt par Hruščova "atkusni", bija latviešu tautai labvēlīga. Tie bija centieni latviešu valodas nostiprināšanā, migrācijas ierobežošanā, armijas objektu pārņemšanā. Mazāk zināms ir piemērs, ka Latvijas nacionālkomunisti iestājās par to, lai Lielās Ģildes ēka pilnībā tiktu nodota Filharmonijai. Visā Amatu ielas kompleksā tolaik saimniekoja armija, taču ēkas izdevās atgūt. Dažādos posmos šie cilvēki ir vērtējami dažādi.

Ja nav veikts masveida terors pret iedzīvotājiem, par kolaborāciju nevar runāt gadījumos, kad latvieši iestājās kompartijā vai strādāja padomju institūcijās.

Tomēr šāds viedoklis mūsdienās ir visai izplatīts, liekot domāt, ka līdz 1990.gadam Latvijā – ar ļoti nedaudziem izņēmumiem – bija tikai kolaboranti.

Krievija savā propagandā mēģina teikt, ka latvieši paši bijuši vainīgi, jo, būdami kompartijā, pārvaldījuši savu valsti, taču tas tā nebija. Jau 1944.gadā šeit bija ļoti liels kadru trūkums. Jūlijā un augustā no Krievijas tika iesūtīti Krievijas latvieši, kuri bieži pat nerunāja latviski, jo partijas funkcionāru aparāts bija noformēts tikai par 40 procentiem. Bet tikai 30% no visiem partijas biedriem bija latvieši. Pēc tam kad notika masveida represijas, 1946.gada sākumā latviešu skaits kompartijā pieauga tikai līdz 33 procentiem. Bet vēl vēlāk, 1988.gadā, latviešu skaits partijā bija 39,7 procenti. Tas ir absolūts mazākums, kam nebija nekādas iespējas ietekmēt lēmumus.

Tādu formālu latviešu kā Pelše un Voss izbīdīšana lietas būtību nemaina. Gan Latvijas Komunistiskā partija bija PSKP struktūrvienība, gan LPSR Ministru padome bija pakļauta kopējai PSRS Ministru padomei. Tas attiecas arī uz čeku un iekšlietām. Vai LKP Centrālā komiteja varēja šeit regulēt Baltijas kara apgabalu? Tas pats izvēlējās, kur likt savas bāzes, kurus objektus sagrābt, kuru teritoriju kontrolēt pierobežas joslā.

Pēc 1945.gada 8.maija ilgi tika gaidīts Čērčils un sabiedrotie - atbrīvotāji, līdz latvieši saprata, ka nekādu pozitīvu pārmaiņu nebūs. Nacionālo partizānu kustība bija iznīcināta. Kā tas ietekmēja psiholoģisko noskaņojumu?

Mums tiek uzspiesta dogma "Latvieši ir nodevēji". Latvieši nav lielāki vai mazāki nodevēji kā citas tautas! Piemēram, nacionālo partizānu cīņas laikā bija cilvēki, kas piekrita sadarboties ar čeku - masveidā ir piemēri, kad viņi parakstīja dokumentu par sadarbošanos un pēc tam aizgāja uz mežu, izstāstīja pārējiem biedriem, ka sadarbojas, bet čekai nekalpos. Bija pat tāds gadījums, kad cilvēks, kuru savervēja čeka, šāva savus biedrus, bet tad, kad 50.gadu sākumā Korejā sākās karš, viņš domāja – tiešām laiki mainīsies, nodeva pārējo čekistu sarakstu partizāniem, par to pēc tam saņēma nāvessodu. Par masveida nodevību nevar būt runa.

Protams, situācija mainījās pēc tam, kad partizānu kustība bija apspiesta, kad bija skaidrs – bruņota pretošanās nav iespējama, nekādas pārmaiņas tuvāko gadu laikā nenotiks, trešais pasaules karš nesāksies. Ka pret komunistiskās okupācijas pārspēku nav iespējams cīnīties. Un tad atlika izdzīvošana, tautas attīstīšana, arī ar izglītības palīdzību. Cilvēki centās izveidot karjeru. Materiālā puse daudziem bija primārā, nedomājot par ideoloģiju. Iemesli, kāpēc cilvēki ar šo režīmu sadzīvoja, bija ļoti dažādi.

Bet bija arī cilvēki, kuri bija šī režīma izstumtie un krita tā nežēlastībā. Viņiem atlika mazkvalificēti darbi, ierobežotas personiskās izaugsmes iespējas, bija aizliegts izbraukt no PSRS...

Bija cilvēki, kas ar režīmu nesadarbojās, un viņu dzīve bija ierobežota.

Nevar visai tautai pārmest kopumā par kolaborāciju, uzspiežot masveida vainas apziņu. Jāņem vērā, ka tie bija okupācijas apstākļi, ka okupanti reāli pastāvēja – militārpersonas, čeka, partijas augšējais slānis, kas šeit veica okupācijas režīma darbību. Lai tauta izdzīvotu, tai ir jāpielāgojas, tajā pašā laikā kaut kādā veidā iekšēji saglabājot arī valstiskuma ideju.

Par to liecina, piemēram, 1967.gads. Čeka runā pat par 70 000 cilvēku, kuri devušies uz Brāļu kapiem un pie Čakstes pieminekļa Meža kapos nolikt puķes un svecītes. Mirušo piemiņas diena kļuva par īpašu fenomenu. Ja nebūtu šīs iekšējās pretestības un valstiskuma saglabāšanas idejas, nekāda Atmoda nebūtu bijusi.

Mums jābūt lepniem, ka tauta, pielāgojoties tik ilgiem okupācijas gadiem, kādu citur Eiropā nebija, spēja saglabāt dzīvotspēku, lai sagaidītu atbilstošu politisko situāciju un izvirzītu savas cilvēktiesību un politiskās prasības.

Ideja, ka esam "nodevēju tauta", lielā mērā ir sekas apzinātai padomju propagandai, kas tika pastiprināta ar represīviem pasākumiem. Sākot jau no 1944.–1945.gada, cilvēki masveidā tika arestēti kā nacistu atbalstītāji – tas notika visā Austrumeiropā. Tika šauti pat bez tiesas spriedumiem, apsūdzot kolaboracionismā.

"Krievija savā propagandā mēģina teikt, ka latvieši paši bija vainīgi, jo, būdami kompartijā, pārvaldīja savu valsti."

1959.gadā notika PSKP 21.kongress, kurā Hruščovs paziņoja, ka sociālisms ir sasniegts. Tas nozīmē – vairs nav neviena ideoloģiska pretinieka, nekādu kulaku, iekšēju šķiras ienaidnieku. Visa neapmierinātība, kas izpaužas, ir vienīgi "Rietumu ideoloģiskās diversijas" iespaids. Un latviešu trimda, kas "sadarbojās ar Rietumu izlūkdienestiem", "naidīgo ideoloģisko diversiju" ieviesa šeit. Bet latviešu trimda, kā zināms no padomju propagandas, ir "nacistu līdzskrējēji".

Sākot ar 1961.gadu, Latvijā sākās atsevišķi juridiski neviennozīmīgi vērtējami tiesas procesi pret cilvēkiem, kurus atzina par "nacistu noziegumu līdzdalībniekiem". Bija paraugprāvas, vēršanās pret trimdu, tika izveidots ideoloģiskais štamps, ka "latvieši ir kolaboracionisti", kas acīmredzot lielā mērā arī šodien vienam otram atspoguļojas vēstures apziņā. Vēlāk tas tiek pārnests uz padomju okupācijas periodu, kad arī latvieši masveidā "kolaborējuši ar padomju iekārtu".

Bet ir konkrēti cilvēki, kas pratināja un tiesāja Gunāru Astru, Lidiju Lasmani-Doroņinu, Gunāru Freimani.

Vēršanos pret Astru neizdomāja te, uz vietas. 80.gadu sākums visā PSRS bija gatavošanās trešajam pasaules karam. Tāpēc notika nikna vēršanās pret savu "iekšējo ienaidnieku". Visā PSRS notika disidentu arestēšana..

Kā sabiedrību ietekmējusi nenotikusī ilustrācija? Kā tam, ka sodam par noziegumu pret Latvijas valsti, izrādās, var būt noilgums – kā Alfrēda Rubika gadījumā? Rodas iespaids - pašlaik tiek gaidīts, ka sabiedrība aizmirsīs un nomierināsies.

Vēsturnieki daudz izpētījuši 1940.– 1941.gadu, bet 60.–80.gadi pētīti daudz mazāk, un arī kopumā viss padomju periods nav apzināts un sistematizēts. Diemžēl komunistiskā okupācijas režīma izvērtēšana kopumā nav notikusi ne no juridiskā, ne no vēsturiskā aspekta. Nav bijis arī juridisks izvērtējums. Bijuši tikai atsevišķi tiesas procesi pret staļinisma perioda čekistiem. Un tas, ka, 1998.gadā spēkā stājoties Latvijas Krimināllikumam, pazuda Kriminālkodeksā formulētais jēdziens "noziegumi pret cilvēci", šo juridisko izvērtēšanu ļoti nobremzēja. Tagad tas atlikts atpakaļ, bet ir par vēlu.

Runājot par konkrētu cilvēku vainu, totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas prokurori vairs nevarēja šo apsūdzību izvirzīt, palika tikai pants par genocīdu, kas atšķiras. Bez šī juridiskā novērtējuma mēs no šī režīma "izraujam" atsevišķus elementus. Piemēram, runājam par konkrētu čekas ziņotāju atbildību, bet neskatāmies uz to kopumā – ka šim ziņotājam bija savs operatīvais darbinieks un čekas vadība, virs kuras stāvēja LKP un PSKP, kas deva konkrētas pavēles čekai.

Latvijā 80.gadu beigās LKP noteica čekas darbību nevis ar tiešiem uzdevumiem arestēt un ieslodzīt, bet ar orientēšanu, ka "šo pretpadomju aktivitāti nepieciešams neitralizēt", "nepieļaut pretpadomju izlēcienus", lai "Helsinku grupu" turētu ieslodzījumā un tamlīdzīgi. Ar saviem lēmumiem LKP ne vienmēr deva tiešus rīkojumus, bet veidoja idejiski un psiholoģiski labvēlīgu fonu VDK orientēšanai uz politiskām represijām.

Lai gan tā bija hierarhija, tomēr gan toreiz, gan tagad pastāv arī individuālā izvēle. Kļūst savādi, klausoties, kā bijušie čekisti mūsdienās lepojas ar to, ka "čekā bija tie labākie".

Daudziem prātu ievirzīja Putina nākšana pie varas, Krievijas iebrukums Gruzijā, kas nostiprināja Krievijas impērijas apziņu – cilvēki sāka uzskatīt: tas nav nekas nožēlojams, ka mēs darbojamies lielas impērijas interesēs. Ja šāds morālais novērtējums nav bijis, šādi recidīvi pastāv – bijušais čekists uzskata, ka viņa darbība nav nekādi nosodāma, ja nav bijusi šī izvērtēšana. Kam tad tu piedosi, ja neviens šo piedošanu neprasa?

Kāpēc sabiedrības izlīguma vārdā jāpiedod cilvēkam, kurš nav izrādījis vēlēšanos pats pārskatīt savu pagātni? Diemžēl nekāda izlīguma piedāvājuma arī no represētāju puses nav bijis.
Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU