"Šādu piemiņas dienu galvenā nozīme ir vienmēr paturēt prātā, kāpēc deportācijas notika," uzsver Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu ekspozīcijas kurators un vēsturnieks Kārlis Dambītis.
Deportācijas ir tikai viena šausmīga epizode ilgajā okupācijas periodā, kuram kā atskaites punktu varam likt 1939.gada 23.augustā parakstīto Molotova-Rībentropa paktu. Tas pavēra ceļu divām totalitārām varām – Hitlera Vācijai un Staļina Padomju Savienībai – īstenot savas intereses un varu Baltijas valstīs, ne mazākā mērā nerēķinoties ar vietējiem iedzīvotājiem.
Deportācijas nebija okupācijas varas mērķis. Tas bija PSRS līdera Josifa Staļina laikā piekopts veids, "kā atrisināt dažādas politiskas problēmas". Šīs represijas formas iezīme bija tā, ka sodīja nevis atsevišķus pilsoņus, bet gan veselas cilvēku grupas – atbilstoši varas noteiktiem sociāliem, etniskiem vai citiem kritērijiem. "Lielākoties tās bija lielas grupas – no dažiem tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem cilvēku. Kopumā Padomju Savienības iekšienē no 1930. līdz 1952.gadam šādā veidā tika pārvietoti vismaz 6 miljoni cilvēku."
Deportāciju mērķis – salauzt pretestību un paātrināt sovjetizāciju
1949.gada sākumā, neskatoties uz aktīvu Latvijas sovjetizācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, augstām lauksaimniecības produktu nodevām, naudas nodokļiem, pastiprinātu propagandu par kolhozu priekšrocībām un atvieglojumiem kolhozniekiem, latviešu zemnieki brīvprātīgi kolhozos nestājās un Latvijā joprojām pastāvēja individuālas zemnieku saimniecības. Vēsturnieki Daina Bleiere un Jānis Riekstiņš raksta, ka "1949.gada sākumā Latvijā bija tikai 890 nelielu kolhozu, kuri apvienoja 10,2% no saimniecību kopskaita".2
"Lai noliktu tautu uz ceļiem, svešai varai nācās ķerties pie viszemiskākajiem līdzekļiem."
Latviešu zemnieki nevēlējās dibināt kolhozus un pirms liktenīgās marta nakts Latvijas "lauku apvidos padomju režīma pozīcijas bija samērā vājas".3 Turklāt tieši lauku reģioni bija galvenā pretpadomju pretestības bāze – nacionālo partizānu galvenais atbalsts bija zemnieki, kuri, neskatoties uz grūtībām, partizāniem piegādāja pārtiku, apģērbu un informāciju. Varas iestādēm bija daudz grūtāk kontrolēt, kas notika individuālās zemnieku saimniecībās.
Un pakļaut latviešu zemniekus bija grūti, viņi spītīgi atteicās iesaistīties lauksaimniecības kolektivizācijā. Tādējādi, lai noliktu tautu uz ceļiem, svešai varai nācās ķerties pie viszemiskākajiem līdzekļiem. Viens no deportāciju mērķiem bija salauzt jebkuru pretestību ne tikai Baltijas republiku sovjetizācijai, bet arī veidam un paņēmienam, kā tā tika īstenota. Tādējādi darbspējīgu vīru un sievu, bērnu un sirmgalvju pārvietošanas uzdevums bija "ne tikai iznīcināt un izolēt [..] politisko pretinieku, bet arī iebiedēt "klusējošos vairākumu"".4
Aizveda 2,2 procentus Latvijas iedzīvotāju
Īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju "Krasta banga" (Priboj), kuras praktisko pusi izstrādāja PSRS Valsts drošības un Iekšlietu ministrijas, 1949.gada 25.marta naktī vairāk nekā 13 tūkstoši Latvijas ģimeņu ar varu tika sasēdinātas kravas automašīnās vai zirga pajūgos, lai dotos uz lielākajām dzelzceļa stacijām. Tur vīriešus, sievietes, sirmgalvjus un bērnus salādēja cilvēku pārvadāšanai pielāgotos dzelzceļa kravas vagonos un aiztransportēja uz Sibīriju.
Pavisam no 25. līdz 30.martam no Latvijas tika izsūtīti 42125 cilvēki, kas bija ieskaitīti "kulaku" vai nacionālistu kategorijā. Lielākā daļa izsūtīto bija sievietes (60%) un bērni (26,1%). 7795 izsūtītie bija vecāki par 60 gadiem, 744 – vecāki par 80 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu un jau nometinājumā 1949.gadā piedzima 211 bērni. Vēl 513 cilvēkus izsūtīja vēlāk, jo lielās akcijas laikā viņu nebija mājās. 1422 cilvēki tika nosūtīti pie savām ģimenēm uz Sibīriju pēc atbrīvošanas no soda nometnēm. Kopumā šī akcija skāra 2,2% Latvijas iedzīvotāju.5
Nenoliedzami, deportācijas panāca cerēto iznākumu, un palikušie zemnieki bija spiesti kolhozos stāties daudz aktīvāk. Tuvāko divu nedēļu laikā pēc liktenīgās nakts Latvijā tika noorganizēti 1740 kolhozi un līdz 6.aprīlim kolhozos bija apvienoti jau 56% zemnieku saimniecību.
Deportāciju sekas jūtamas vēl šodien
Lai gan atsevišķu personu izsūtīšanas notika visus pēckara gadus, tomēr "1949.gada 25.marta deportācija, tāpat kā 1941.gada jūnija akcija, bija ārkārtas gadījums, kam bija milzīga demoralizējoša ietekme uz sabiedrību. Mūsdienu Latvijas vēsturnieki kolektivizāciju raksturo kā vissmagāko satricinājumu, "ko Latvijas lauki pārdzīvoja 20.gadsimtā", kas "izraisīja milzīgas sociālās, demogrāfiskās un tikumiskās pārmaiņas".6
Ievērojamais krievu rakstnieks un disidents Aleksandrs Solžeņicins par kolektivizācijas procesu 1929.gadā Krievijā teica – tas patiešām bija "lielā lūzuma gads" – tika pārlauzts Krievijas lauksaimniecības mugurkauls.7 To pašu var teikt par latviešu tautu 1949.gada 25.martā - tika pārlauzts latviešu gadsimtiem kopto tradīciju un dzīvesveida, pašapziņas un gara mugurkauls.
"Kolektivizācija izraisīja milzīgas sociālās, demogrāfiskās un tikumiskās pārmaiņas."
Nodarītā ļaunuma sekas ir smeldzīgi jūtamas vēl šodien. Aizveda ne tikai cilvēkus. Lopu vagonos iekrāva un uz svešu zemi nebūtībā aizsūtīja vairāku paaudžu garumā uzkrātās zināšanas, uzņēmību, paraugu un priekšzīmi nākamajām paaudzēm, kas izšķīda un gāja bojā Sibīrijas bargajos klimata apstākļos. To trūkumu par nožēlu izjūtam vēl šobaltdien - neskatoties uz 25 brīvības gadiem, joprojām paši savā zemē saimniekot neesam iemācījušies.
Pieminēt un gūt mācību
Gribam to vai nē, vēstures brutālā gaita ir veidojusi latviešu identitātei būtisku iezīmi, ko raksturo teju katras dzimtas dzīvesstāstu mezglupunkti – arests, deportācijas, izsūtījums un atgriešanās dzimtenē. "Ļoti daudzus cilvēkus skārušie viņu dzīves izārdošie notikumi vieno personisko un kolektīvo pieredzi" un "ietekmēja Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret sevi, pagājušo un esošo laiku, kā arī domāšanu un rīcību".8
To raksturo iekšēja pretestība pret jebkādu autoritāti vai ietekmi no malas, pašizolācija, pasivitāte lielu mērķu izvirzīšanā un sasniegšanā, zema pašapziņa. "Vēsture laupa ilūzijas par pasauli. Lielākā daļa no tās sniegtā ir nepatīkams, pat graujošs – tieši tāpēc ne vienmēr politiski gudri ir izmantot pagātni kā morālu rungu, ar kuru sist un bārt tautu par tās pagātnes grēkiem," spriež britu vēsturnieks Tonijs Džads.
Taču vēsturi vajag mācīties – no jauna atkal un atkal. Pārfrāzējot vēsturnieka teikto, ja turpmākajos gados grasāmies atcerēties to, kāpēc šķita tik svarīgi no Aušvices krāsnīm un Sibīrijas barakām veidot noteikta veida Eiropu un pēc neatkarības atgūšanas - Latviju, mums var palīdzēt tikai vēstures sniegtās rūgtās mācību stundas. "Ja Eiropas pagātnei arī turpmāk jāsniedz pamācoša nozīme un morāls mērķis Eiropas tagadnei, tad tā būs jāiemācās no jauna ar katru aizejošo paaudzi."9
25.marts nav tikai kārtējā piemiņas diena kalendārā – tā ir šāda mācību stunda, ko nedrīkst aizmirst. Melnā lente pie Latvijas karoga nav vien skumjš apliecinājums mūsu tautas pagātnes pazemojumiem un aizvainojumam, tā var kalpot kā atgādinājums par vērtībām, kādas aizstāvēja mūsu vecvecvecāki un kuras sveša vara tik ļoti pūlējās iznīcināt. Lai tā ir pamats spītam pierādīt sev un citiem, ka noziedzīgās represijas tomēr nav iznīcinājušas mūsu senču godaprātu un apņēmību, un motivācija iztaisnot muguru, pacelt galvu un būt labākiem saimniekiem savās mājās, nekā esam šobrīd, atbildīgi un gādīgi rūpēties par savām ģimenēm, aizsargāt savu zemi un brīvību, par kuru mūsu vectēvi un vecvectēvi reiz ziedojuši pašu dārgāko – savu dzīvi.
1Bleiere D., Riekstiņš J. Latvijas iedzīvotāju otrā masveida deportācija. 1949. gada 25. marts. Latvijas Valsts arhīvs, 2008. 6.-8. lpp.
2Turpat, 21.lpp.
3Turpat, 11.lpp.
4Turpat, 24.lpp.
5Kalnciema A., Šķiņķe I. 1949.gada 25.marta deportācijas skaitliskais raksturojums // Latvijas Arhīvi – 2011, Nr.1. 158.-195.lpp.
6Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture. 20.gs. Rīga: Jumava, 2005, 348.lpp.
7Citēts no redakcijas piezīmēm Jāņa Labsvīra darbā "Latvijas lauksaimniecības kolektivizācija 1944 – 1956" Rīga: Zinātne, 2000, 64.lpp.
8Kaprāns Mārtiņš, Zelče Vita. Identitāte, sociālā atmiņa un kultūras trauma. Grām.: Pēdējais karš: atmiņa un traumas komunikācija. Red. Mārtiņš Kaprāns, Vita Zelče. Rīga: Mansards, 2011, 15.-16.lpp.
9Tonijs Džads. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945.gada. Dienas grāmata, 2007, 917.lpp.
