VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
14. jūnijā, 2021
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
6
151
6
151

Mīti par deportācijām izrādījušies dzīvelīgi

LV portālam: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese DREIMANE

Inese Dreimane: “Slavenākais un diemžēl ļoti grūti no prātiem izdzenamais ir apgalvojums, ka deportāciju dokumentāciju, tas ir, izsūtāmo sarakstus, sagatavoja vietējās varas pārstāvji, liekot “listēs” iekšā visus, kurus vien kāds nelabvēlis kaimiņš vai “stukačs” nosaucis. Otrs līdzīgs un tikpat nepareizs ir pieņēmums, ka pastāvēja mistisks, “no augšas” iedots deportējamo skaita cipars, kura realizēšanai tad ņēma ciet visus, kas pagadījās pa rokai.”

FOTO no personīgā arhīva

Riskējam zaudēt reālo notikuma ainu, sagaidot 1941. gada masu deportācijas 80. gadskārtu, saka Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece INESE DREIMANE. Deportācijas ir labi izpētītas, taču laika gaitā mainās notikumu uztvere un interpretācija. Līdztekus vērojama nevēlēšanās iepazīties ar faktiem un aicinājumi “atstāt to visu pagātnē”.

īsumā
  • Deportācijas ir viena no retajām komunistiskās okupācijas perioda tēmām, kuras ir ļoti labi izpētītas. Taču laika gaitā mainās notikušā uztvere un interpretācijas.
  • Patiesībai neatbilst pieņēmumi, ka izsūtāmo sarakstus sagatavoja vietējās varas pārstāvji un pastāvēja “no augšas” iedots deportējamo skaits, kura realizēšanai ņēma ciet visus, kas pagadījās.
  • Jebkurai organizācijai vai struktūrai bija perfekta dokumentācija, kas pēc okupācijas nonāca jaunā režīma rīcībā.
  • Būtu nepieciešams pamatīgs pētījums, lai beidzot ieviestu skaidrību par to, cik daudz cilvēku un kuri tieši ir piedalījušies deportācijās.
  • Katrs vārds – gan upura, gan noziedznieka –, kuru atņemam aizmirstībai, ļauj mums komunistu režīma noziegumus neaizmirst un informēt par tiem arī jauno paaudzi.
  • Tā dēvēto čekas maisu atvēršanai īpaša rezultāta nav bijis, zinātniskā izpēte notikusi nepilnīgi.
  • Iespēja saukt pie atbildības vismaz daļu oficiālo čekas darbinieku 90. gados tika “nopūdelēta”. Daļēji tas skaidrojams ar attiecīgo iestāžu kadru sastāvu: visur pamatā amatos palika agrāko gadu darbinieki.
  • Nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem un vieglprātīgi izturēties pret faktiem.

Atceres datumos deportācijas tiek publiski pieminētas un iztirzātas ik gadu kopš Atmodas laika – tātad vairāk nekā 30 gadus. Kas par 1941. gada jūnija deportāciju ir palicis neatklāts vai nepateikts? Vai šajā jomā ir kādi vēstures baltie plankumi?

Deportācijas – gan 1941., gan 1949. gadā notikušās – ir viena no retajām komunistiskās okupācijas perioda tēmām, kuras ir ļoti labi izpētītas. “Balto plankumu” tur praktiski vairs nav.

Tomēr ir cita problēma: laikam ritot uz priekšu, notikumiem attālinoties un aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācijas. Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks un viņu vietā runā citi: bērni, mazbērni, kaut ko lasījušie vai dzirdējušie. Diemžēl nereti viņu izpratne ir aptuvena un konkrētu faktu vietā kaut kas tiek piedzejots, nocitēts ne visai korekts apgalvojums u. tml. Piemēram: “Man tolaik bija divi gadi, bet vēlāk dzirdēju, ko stāstīja.” Tās nav paša cilvēka atmiņas, bet sazin kurš pārstāsts...

Iepazīšanās ar faktiem arī nav pārāk populāra, un labākajā gadījumā to izdarīs zinātnieki, bet arī tad nereti var gadīties kādas paviršības vai dīvaini apgalvojumi. Rezultātā mēs riskējam zaudēt reālo notikuma ainu, tāpēc ir ļoti svarīgi atkal un atkal atgādināt par to, kas ir noticis un kas – nav, vienlaikus izskaidrojot, kā un kādēļ var rasties nevajadzīgi mīti un pat meli.

Slavenākais un diemžēl ļoti grūti no prātiem izdzenamais ir apgalvojums, ka deportāciju dokumentāciju, tas ir, izsūtāmo sarakstus, sagatavoja vietējās varas pārstāvji, liekot “listēs” iekšā visus, kurus vien kāds nelabvēlis kaimiņš vai “stukačs” nosaucis. Otrs līdzīgs un tikpat nepareizs ir pieņēmums, ka pastāvēja mistisks, “no augšas” iedots deportējamo skaita cipars, kura realizēšanai tad ņēma ciet visus, kas pagadījās pa rokai.

Esat pētījusi čekas un represīvās sistēmas pirmsākumus baigajā – 1940., 1941. – gadā. Jā, visai izplatīts ir pieņēmums, ka deportācijās, sevišķi 1949. gadā, lielā mērā vainojami paši latvieši – sastādīja sarakstus, ieradās pie izsūtāmajiem, transportēja līdz vilcienam. Kur, kad un kā tika izveidoti izsūtāmo saraksti? Cik liela loma deportāciju sagatavošanā un īstenošanā bija vietējiem kolaborantiem?

Labprāt satiktu to, kurš sāka šos pieņēmumus izplatīt... Tie ir izrādījušies ļoti dzīvelīgi un ar tendenci attīstīties aizvien tālāk. Tādēļ atkārtoju vēlreiz: visus ar deportācijām saistītos lēmumus pieņēma un visu dokumentāciju sagatavoja TIKAI UN VIENĪGI ČEKAS DARBINIEKI.

Pirmkārt: tās bija īpaši slepenas, drošības dienesta plānotas un organizētas operācijas, par kurām vispār neviens nedrīkstēja zināt. Mēs šobrīd zinām, ka deportācijas notika, un tāpēc ir tāds muļķīgs uzskats, ka arī tolaik, 1941. un 1949. gadā, par to zināja visi, kam nebija slinkums. Bet nezināja! Drošības struktūrās Maskavā tika pieņemti lēmumi, ka šāda akcija jāveic. Pēc tam par to informēja attiecīgo okupēto teritoriju čekistus un uzticēja viņiem veikt visus priekšdarbus. Čekā noteica izsūtāmo kategorijas, kuras 1941. un 1949. gadā atšķīrās, atbilstoši tābrīža situācijai.

1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams. Tādēļ deportācijas pamatā skāra cilvēkus, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, policijas un aizsargu organizāciju biedrus, kā arī sabiedriski aktīvus un inteliģentus Latvijas brīvvalsts laika cilvēkus. Būtībā – tos, kuriem bija pamatots iemesls neieredzēt okupācijas režīmu un kuri vajadzības gadījumā būtu spējīgi pret to cīnīties.

Savukārt 1949. gadā jau četrus gadus notika nacionālo partizānu karš, un, lai gūtu tajā kādus panākumus, bija nepieciešams iznīcināt partizānu atbalsta bāzi laukos, vienlaikus nodrošinot arī kolhozu veidošanas procesu. Līdz ar to deportēto absolūtais vairākums bija turīgie un vidējie lauksaimnieki.

Vēl viena atšķirība: 1941. gada deportāciju plāns paredzēja konkrētu personu, pārsvarā vīriešu, arestēšanu un nogādāšanu ieslodzījuma vietās, kur notiktu izmeklēšana un attiecīga soda piespriešana. Šī iemesla dēļ ģimeņu tēvi (sievietes retāk) tika nošķirti no pārējiem un aizvesti citā virzienā. Lielākā daļa šo cilvēku gulagā gāja bojā no bada un slimībām, nereti pat nesagaidot izmeklēšanas beigas, jo smagajos darbos viņus sūtīja jau uzreiz, bet dzīves apstākļi un pārtikas devas kara gados bija tik dramatiski samazinātas, ka izdzīvot faktiski nebija iespējams.

Pārējos ģimenes locekļus nogādāja nometinājuma vietās. Par to, cik smags un traģisks bija viņu liktenis, ir ļoti daudz liecību, pārsvarā atmiņu veidā. Savukārt daudz mazāk ziņu ir par gulagā nonākušajiem, jo atgriezās tikai daži. 1949. gada deportācija šādu ģimeņu dalīšanu vairs neparedzēja, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc izdzīvošanas iespējas šajā gadījumā bija nedaudz labākas.

Tātad – vietējie čekisti saņēma rīkojumu un ķērās pie darba. Šajā vietā parasti kāds pamanās iebilst: “Ko tie krievu čekisti varēja zināt par vietējiem apstākļiem? Viņi taču nevienu te nepazina! Bez vietējiem bāleliņiem stučītājiem nekas nebūtu noticis!” Piedošanu, šeit nebija nekāda Ņūņambambija, kur cilvēki dzīvoja kokos un sazinājās ar zīmēm. Jebkurai organizācijai vai struktūrai bija perfekta dokumentācija, kas pēc okupācijas nonāca jaunā režīma rīcībā. Armijas un policijas dokumenti, aizsargu saraksti pa apriņķiem un pagastiem u. tml. Nacionalizēto īpašumu saraksti bija publicēti arī laikrakstos. Protams, čekisti izmantoja arī savā rīcībā esošo operatīvo informāciju, tostarp ziņotāju sniegto, taču, cik lielā mērā, tas palika viņu ziņā. “Stukaču” rinda ar sarakstiņiem pie apriņķu čekas mājām tik tiešām nestāvēja. Galvenokārt jau tāpēc – vēlreiz uzsveru –, ka tā bija SLEPENA operācija. Viena no 1941. gadā deportējamo kategorijām bija ar nāvi sodīto personu ģimenes. Piedošanu, kā sētnieks vai kaimiņš – nelabvēlis – varētu zināt, kuram kāds sods piespriests, ja par to pat arestētā tuviniekiem netika sniegta nekāda informācija? Jebkuram, kurš joprojām ir svēti pārliecināts par vietējā iedzīvotāja “faktora” nozīmīgumu, es kārtējo reizi iesaku aiziet uz Latvijas Valsts arhīvu un iepazīties ar vismaz vienu deportācijas lietu. Tur būs redzams, kā paraksts atrodas zem lēmuma par konkrētās personas deportēšanu. Tas būs čekista paraksts.

Šajā vietā mēdz atskanēt vaimanas, ka “angažētie vēsturnieki mazgā baltus vietējos neliešus – savu tautiešu bendes” un tamlīdzīgi. Tik traki arī nav. Gluži vienkārši fakti ir fakti un tos nevajag “čakarēt”. Vietējo iedzīvotāju iesaiste, protams, bija, taču ne dokumentācijas sagatavošanas posmā, bet tiešajā deportāciju veikšanas norisē. Tādu cilvēku resursu, lai vienlaikus arestētu un pārvietotu vairākus desmitus tūkstošus cilvēku, čekai nebija. Tādēļ tika veidotas deportāciju operatīvās grupas, kurās ietilpa čekas darbinieks, Sarkanās armijas, iekšlietu karaspēka karavīri vai miliči un tā dēvētais “padomju–partijas aktīvs”. Protams, čekists arī varēja būt agrākais Latvijas pilsonis, tomēr tādu skaits “orgānos” nedominēja. Militārpersonas parasti bija PSRS pilsoņi. Vietējie iedzīvotāji pamatā veidoja milicijas un “aktīvistu” kategoriju. 1949. gadā vēl klāt nāca arī “istrebīķeļu” bataljonu kaujinieki.

Kādas ir iespējas noskaidrot konkrētas deportāciju īstenošanā iesaistītās personas?

Konkrētu personu noskaidrošanai nepieciešams diezgan pamatīgs pētījums, balstoties uz deportāciju lietām, jo visi operatīvās grupas dalībnieki tajās parakstījās. Šāda pētījuma veikšana beidzot ieviestu skaidrību par to, cik daudz cilvēku un kuri tieši ir piedalījušies deportācijās, un vairs nebūtu jāmētājas ar vispārinājumiem.

Tomēr šo to vēlos paskaidrot jau tagad. Deportāciju operatīvajās grupās ietilpa ne tikai latvieši, bet dažādu tautību cilvēki, kurus režīms uzskatīja par sev lojāliem. Lai piederētu pie “padomju–partijas aktīva”, jau visa iepriekšējā gada laikā bija jābūt vismaz iesaistei, ja ne aktīvai kolaborācijai ar okupācijas režīmu. Tikt darbā milicijā 1940.–1941. gadā nudien nebija pārāk vienkārši – pretendentam bija jābūt politiski uzticamam, un viņa pagātnē nedrīkstēja būt “buržuāziskas izcelsmes” traipi vai kaut kas tamlīdzīgs, viņš arī nevarēja būt agrākais policists/aizsargs/karavīrs.

“Aktīva” sastāvā tāpat iekļāvās komunistiskās partijas biedri un komjaunieši, kā arī vietējās administratīvās varas (izpildkomiteju u. tml.) pārstāvji. Visi šie cilvēki būtībā savu izvēli jau bija izdarījuši, nostājoties okupācijas režīma pusē 1940. gadā, kā arī daudzi no viņiem jau agrāk bija saistīti ar nelegālajām komunistiskajām organizācijām. Protams, var rasties jautājums: cik lielā mērā katrs no viņiem bija gatavs tieši un fiziski piedalīties naktī pamodinātu cilvēku izdzīšanā no mājas, skatīties uz raudošiem bērniem vai draudēt sist ar šautenes laidni vecītim, kurš nespēj paiet? Diemžēl uz šo jautājumu nav atbildes, jo atbildīgie par to visus šos gadus ir klusējuši vai mēģinājuši taisnoties, ka “mēs jau neko nezinājām par to, kas būs”. Daļēji tā ir taisnība: arī operatīvo grupu dalībnieki informāciju par to, kādā pasākumā viņiem būs jāpiedalās, saņēma ļoti neilgi pirms deportācijas sākuma. Tas nav jāuztver kā attaisnojums, bet kārtējais skaidrojums tam, ka čekisti par saviem plāniem pusgadu iepriekš neplātījās.

1949. gadā situācija bija nedaudz sarežģītāka. Deportējamo skaits bija daudz lielāks nekā 1941. gadā, taču reālu “aktīvistu” trūka. Tādēļ operatīvajās grupās mēdza iesaistīt arī vietējo inteliģenci, piemēram, skolotājus, kuriem vienkārši pavēlēja noteiktā laikā ierasties noteiktā vietā, neko nepaskaidrojot un neņemot vērā viņu simpātijas vai antipātijas pret komunistu okupācijas režīmu. Šos cilvēkus noteikti nevar uzskatīt par apzināti līdzvainīgiem deportācijās. Tas pats sakāms par automašīnu šoferiem un ratu vai kamanu (1949. gadā) īpašniekiem – viņi vienkārši tika mobilizēti bez jebkādiem paskaidrojumiem. Nav izslēgts, ka kāds, kurš piespiedu kārtā vadāja čekistus un deportējamos, pat nezināja, ka šajā brīdī citur tiek sēdināti kādā mašīnā viņa draugi vai pat tuvinieki...

Diemžēl tieši operatīvo grupu sastāvs apvienojumā ar traģisko situāciju deportēšanas laikā radīja kļūdaino priekšstatu par vietējo iedzīvotāju iesaistes apmēru. Kā jau minēju – par to, ka notiek šādas akcijas gatavošana, informācijas nebija, un reālie tās plānotāji palika “aiz kadra”. Brīdī, kad durvīs parādījās bruņoti cilvēki, pavēlot īsā laikā sagatavoties pārvietošanai nezināmā virzienā, izmisušo ļaužu prātā nepalika ne agrāk neredzētais čekists, kurš visbiežāk nerunāja latviski, ne arī zaldātiņi formastērpos. Prātā palika kāds, kurš latviešu valodā tulkoja čekista teikto, varbūt uzvedās izaicinoši un bravūrīgi un, ļoti iespējams, bija pazīstams. Tāda situācija, īpaši laukos vai mazpilsētās, nebija nekāds retums. Iespaids bija īpaši spilgts, ja ar šo cilvēku (vai vairākiem) jau kādreiz bija bijuši personīgi konflikti vai viņš bija pazīstams kā aktīvs režīma kolaborants. Ņemot vērā to, ka pēc tam ilgus gadus nekāda informācija par deportācijām nebija pieejama un nebija iespējami arī korekti pētījumi, pakaļ atnākušajam “pašu cilvēkam” cietušo atmiņās un to pārstāstos bija tendence “pārtapt” arī par sarakstu sastādītāju u. tml.

Nereti nākas dzirdēt: “Mūs aizveda kaimiņu vietā, jo viņi atpirkās”, “Tas dzērājs partorgs gribēja mūsu mēbeles, tāpēc ielika mūs sarakstos” un līdzīgi. Par to, kāpēc partorgs vai kāds cits vietējās varas pārstāvis nevienu nekur “ielikt” nevarēja, jau paskaidroju iepriekš. Gadījumos, kad sarakstā minētā persona neatradās uz vietas vai tuvākajā apkārtnē, kur viņu bija iespējams ātri sameklēt, nenotika “cauruma aizbāšana” ar kaimiņiem vai nejaušiem garāmgājējiem, jo bija jādeportē KONKRĒTAS, REŽĪMA IZPRATNĒ NEVĒLAMAS PERSONAS, nevis kāds cits. Savukārt “atpirkties” no deportācijām nebija iespējams. Vēlreiz – ja neticat, pārbaudiet arhīvā paši, kāds bija pamatojums izsūtīšanai. Ja nu tiešām atradīsies lieta ar ierakstu: “Nezinām, kas tie tādi, bet paņēmām, jo īstais vainīgais mums uzlika pusstopu un žāvētu gaļu”, tad steigšus dodiet ziņu arī vēsturniekiem. Tas būs unikāls atklājums, taču šaubos, vai reāls.

Attiecībā uz 1949. gada deportāciju un tās sarakstiem nereti notiek putrošanās ar iepriekšējos gados sastādītajiem tā dēvētajiem “kulaku sarakstiem”. Tos tiešām veidoja vietējās varas pārstāvji, lai noteiktu nodevu un veicamo darbu apjomu katrai lauksaimniecībai. Tomēr deportāciju dokumentācijas sagatavošanā čekisti šos sarakstus praktiski neizmantoja, tādēļ atrašanās tajā automātiski nenozīmēja nokļūšanu izvedamo kategorijā.

Kolaborācija kopumā palicis jautājums, kuram ar līkumu gājuši kā mediji, tā vēsturnieki. Nav pat vienotas izpratnes par to, kas attiecībā uz padomju periodu uzskatāma par kolaborāciju. Piemēram, vēsturnieks Inesis Felmanis teicis, ka kolaborācijas jēdziens pilnībā ir attiecināms tikai uz okupācijas pirmajām desmitgadēm, kamēr vēl notika bruņota cīņa pret okupantiem. Turpmākajās desmitgadēs situācija mainījās – radās jauna paaudze, kas jau bija piedzimusi un uzaugusi okupācijas laikā un par neatkarīgo Latviju neko daudz nezināja. Tādējādi šīs paaudzes iesaistīšanās padomju struktūrās, kā uzskata Feldmanis, vairs nav īsti vērtējama kā kolaborācija, bet kā konformisms un adaptēšanās nepārvaramiem apstākļiem. Savukārt Egils Levits vairākkārt norādījis uz kolaborācijas robežšķirtni – piederību Komunistiskajai partijai kā neapšaubāmi apzinātu iesaistīšanos Latvijai un latviešiem naidīgas varas un labumu sadales sistēmā. Kāds ir jūsu viedoklis?

Mediju “iešanu ar līkumu” komentēt nevaru, bet vēsturnieki, manuprāt, dara visu iespējamo. Cita lieta, ka attiecīgo tēmu pētnieku ir tik maz, ka būtībā ar vienas rokas pirkstiem pietiek. Pirmkārt, vēl nav izdarīts pamatdarbs – nav apzināti fakti, bet bez tiem sanāks vien papļāpāšana.

Tikai 2016. gadā beidzot bija iespējams nosaukt vārdā visus 1941. gada jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas nošautos cilvēkus un pateikt precīzu viņu skaitu. 75 gadus pēc notikušā! Līdz tam bija tikai nekonkrēta vervelēšana. Tas pats sakāms arī par kolaborācijas jautājumiem – mums nav faktu. Es jau pāris gadus mēģinu noskaidrot vismaz visu 1940.–1941. gadā Rīgas čekā strādājušo čekistu personības, bet pagaidām nevaru teikt, ka rezultāts būtu tuvu. Daļēji iemesls, protams, ir arī dokumentu nepieejamība Latvijas arhīvos, un Krievijā pie tiem mēs netiekam.

Tam, ka kolaborācijas jēdzienu nevar attiecināt uz vēlākajiem okupācijas gadiem, es nepiekrītu. Var un vajag. Protams, ir jāizvērtē konkrētā indivīda kolaborācijas apjoms un potenciālais kaitējums, ko viņš radīja. Zinātnieks, kurš iestājās partijā, lai varētu turpināt savu darbu un viņa vietu neaizņemtu iebraucējs no PSRS, kas jau ir komunists, noteikti nav liekams vienos svaru kausos ar aktīvu ziņotāju vai partijas sekretāru un pionieru vadītāju, kuri izsekoja skolēnus Ziemassvētkos pie baznīcas, lai pēc tam publiski kauninātu.

Pagājuši trīs gadi kopš tā dēvēto čekas maisu atvēršanas. Kāds, jūsuprāt, ir šī ilgi gaidītā soļa nestais rezultāts?

Man personīgi vienīgais ieguvums ir tā dēvētās “vēsturisko vērtīgo” aģentu kartītes, jo tajās iegūstama informācija par savervētajiem, sākot no 30. gadiem, kā arī čekistiem. Tomēr tā ir mazākā kartotēkas daļa, un pārējo es tā īsti pagaidām izmantot nevaru. Kopumā nekāda īpaša rezultāta nav bijis, jo nenotika izpēte. Internetā vienkārši “iegāza” kartīšu attēlus, un tas arī bija viss. Būtu kaut drusku sistematizējuši: pēc aģentu vecuma, tautības, vervēšanas profila, kurā čekas daļā vervēja aktīvāk, kurā mazāk aktīvi. Bet nekā no tā visa nav. Būtībā ikvienam, kurš kaut ko tēmā darīs, nāksies faktiski sākt no gala. “Stukačiem”, protams, ir vēl vienkāršāk: sakarā ar to, ka viņu personīgās un darba lietas, kurās glabājas čekai sniegtie ziņojumi, atrodas Krievijā, ikviens var bez problēmām melot, ka neko nav darījis, pat nezināja, ka viņu vervē utt.

Jūs sakāt – izpēte nenotika. Taču VDK zinātniskās izpētes komisija, kuru vadīja vēsturnieks Kārlis Kangeris, savas darbības laikā sagatavoja pārskatu ar pētījumiem uz gandrīz 3000 lappusēm...

Ar savu tiešo uzdevumu – čekas ziņotāju kartotēkas un ar to tieši saistīto dokumentu izpēti – viņi galā netika, un izskatās, ka pat īsti nemēģināja.

Nevienā no postkomunistiskajām valstīm nav izdevies rast tādu dekomunizācijas risinājumu, kas apmierinātu visus un reizē būtu absolūti taisnīgs. Par sadarbību ar represīvajām struktūrām, pat darbību čekā, kur nu vēl cekā, kas vismaz formāli bija čekas priekšniecība, neviens cietumā nav sēdējis un nesēž, šķiet, ja atskaita Alfonu Noviku. Pat īsti jūtama sabiedriska nopēluma nav bijis. Kā savulaik izteicās bijušā Austrumvācijas režīma opozicionāre Barbela Boleja: “Mēs gribējām taisnīgumu, bet dabūjām tiesisku valsti.” Tātad – taisnīgs risinājums principā nebija un nebūs iespējams un nodarītā netaisnība ir nelabojama?

Diemžēl iespēja saukt pie atbildības vismaz vienu daļu oficiālo čekas darbinieku, 90. gados tika bezcerīgi “nopūdelēta”. Daļēji tas skaidrojams ar attiecīgo iestāžu kadru sastāvu: visur pamatā amatos palika agrāko gadu darbinieki, kuri paši nereti nebija bez vainas, pat varēja personīgi pazīt potenciāli apsūdzamos u. tml. Tad vēl pseidohumānie izteikumi: “Tas bija tik sen, ko te vairs vecus cilvēkus mocīt un tramdīt, lai jau paliek, kā bijis” nospēlēja savu lomu. Rezultātā vainīgie paguva apmirt vai aizbraukt no Latvijas. Šobrīd mums ir ideāla pasaule – viens čekists Noviks, viens aģents Andrejevs un viens komunists Rubiks.

Savukārt “sabiedriskajam nopēlumam” nepieciešami fakti. Tas, ko neizdarīja tiesībsargājošās struktūras, nu būtībā ir uz vēsturnieku pleciem, bet viņu, kā jau minēju, arī nav pārāk daudz. Protams, ka notikušais nav labojams: ne mans pētījums, ne Alfona Novika tiesas prāva nespēs atdot dzīvību čekā un cietumos nošautajiem, mežos kritušajiem, gulagā mirušajiem. Nepacelsies no gruvešiem sabrukušās lauku saimniecības, kuru saimniekiem nācās doties trimdā vai kāpt deportējamo ešelonā. Bet katrs vārds – gan upura, gan noziedznieka –, kuru atņemam aizmirstībai un kuram liekam atkal publiski skanēt, ļauj mums komunistu režīma noziegumus neaizmirst un informēt par tiem arī jauno paaudzi. Tādēļ es priecājos par ieceri šā gada 14. jūnijā publiski lasīt 1941. gadā deportēto vārdus un ceru, ka tas nepaliks tikai vienreizēja pasākuma līmenī.

Daudzi no cietušajiem saviem pāridarītājiem ir piedevuši un sodu nepaģēr, vien cer uz patiesu viņu nožēlu par padarīto, kas var būt par pamatu izlīgumam starp cietušo un varmāku vai nodevēju. Šādu vai līdzīgu nostāju pauduši Lidija Doroņina, Knuts Skujenieks un citi, ieskaitot daudzus 1941. un 1949. gadā deportētos. Ievērojamais poļu disidents Adams Mihņiks iebilda pret tolaik 78 gadus vecā kādreizējā Polijas komunistu līdera Jaruzeļska tiesāšanu par pavēli šaut uz streikojošiem strādniekiem 1970. gadā...

Kā jau teicu – tieši un fiziski sodīt mēs vairs nevienu nevaram, pat ja visi to sāktu pēkšņi pieprasīt. Tas ir nokavēts. Mēs varam informēt par notikušo, un tad varbūt kāds sajutīsies drusku neērtāk nekā tagad, kad šķiet – viss jau aizmirsts un rēķinu neviens nepiesūtīs.

Ir viedoklis, ka smagākās okupācijas sekas ir nevis materiālajā jomā, kaut arī šos zaudējumus Latvijā ir mēģināts aplēst, bet gan mūsu galvās, domāšanā. Ko, būdama vēsturniece un šīs valsts iedzīvotāja, vērtējot valsts attīstību kopš neatkarības atjaunošanas, šajā ziņā varat teikt? Ko varbūt varēja un var darīt citādi, lai padomju mantojums ātrāk kļūtu par pagātni?

Sekas ir vienlīdz smagas visos aspektos. Piecdesmit gadi nenormālā ekonomiskā un politiskā sistēmā – tas ir ļoti daudz. Arī ar “galvām” nav tik vienkārši, jo šeit diemžēl ir ļoti daudz valstij nelojālu cilvēku, kuri savu domāšanu un uzskatus nekad nemainīs. Ar to jārēķinās, un tas jāpatur prātā. Vienlaikus tas ir arī svarīgs iemesls, kādēļ daudzi procesi notiek lēnām. Tomēr man īsti nepatīk mērķis “atstāt to visu pagātnē”, jo tas nedaudz izklausās pēc aicinājuma veikli visu aizmirst un vairs nepieminēt, kas ir izdevīgi tikai Latvijas neatkarības ienaidniekiem. To mēs nedrīkstam atļauties. Tāpat kā nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem, vieglprātīgi izturēties pret faktiem un ignorēt to, ka zaudējumi šajos gados piemeklēja lielāko mūsu sabiedrības daļu. Taču, vērojot to, kā dzīvojam un attīstāmies, varu tikai priecāties, jo viss notiek pareizi. Ne vienmēr ātri un perfekti, taču notiek. Mums ir iespējas pašiem veidot savu dzīvi, tikai tās jācenšas izmantot, un reizēm vēl jāmācās to izdarīt.

Labs saturs
151
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU