VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
16. februārī, 2023
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
1
37
1
37

Klusēšana nav miera garantija

LV portālam: SOLVITA VĪBA, Latvijas Okupācijas muzeja direktore.

Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība: “Karš Ukrainā parādīja, ka 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā joprojām ir sabiedrības daļa, kas nav lojāla Latvijas valstij un nostājas Krievijas noziedzīgā režīmā pusē. Muzejā ar to saskārāmies, strādājot ar Latvijas skolēniem. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, muzeja Izglītības nodaļa piedāvāja nodarbību skolām “Karš Ukrainā un propaganda”. Nodarbību cikla sākumā saņēmām komentārus: “Stāstiet patieso vēsturi, nevis savu propagandu!”.”

FOTO: Latvijas Okupācijas muzejs.

Šobrīd apzināmies, cik patiesībā maz esam spējuši izstāstīt un cik daudz vēl jādara. Varbūt tas ir arī jautājums par uzdrošināšanos. Vēstures jautājumos pārāk ilgi dominējusi nostādne “Eiropa mūs nesapratīs”, sarunā ar LV portālu par “nesaprašanas sindromu”, klusēšanas kultūru un neesošās vēstures politikas uzdevumiem secina Latvijas Okupācijas muzeja direktore SOLVITA VĪBA.

īsumā
  • Latvijas okupācijas vēsture starptautiski izskan fragmentāri, bez sistēmiskas pieejas, galvenais – bez juridiskiem uzstādījumiem. Karš Ukrainā ir skaidri parādījis, cik daudz pūļu jāpieliek, lai pat veco demokrātiju politiskie partneri un sabiedrība orientētos kara situācijā un spētu pieņemt lēmumus.
  • Ukrainas cīņa pret Krievijas iebrukumu nav tikai militāra, tā ir arī ideoloģiska, iesniedzas vēstures un vēsturiskās atmiņas jautājumos. Ir īstais brīdis visiem apgalvot, ka Normana Deivisa formulētā “uzvarētāju vēstures shēma” ir netaisna pret Baltijas tautām.
  • Latvijas Okupācijas muzejs viens pats nevar būt spēlētājs šajā cīņas laukā. Jautājums ir par vēstures politiku, izglītības politiku, politiku īstenošanu pašvaldību kompetencē esošajās izglītības iestādēs. Tas ir valstisks uzdevums.
  • Arī noklusējot tiek attaisnota pašlabuma meklēšana apstākļos, kad citi cīnījās un krita. Bez kolaboracionisma nosodījuma – gan principā, gan konkrētu personu gadījumā – nevar būt garantijas, ka tas no jauna neatkārtojas.
  • Valstiskā līmenī noteikti būtu atbalstāmas programmas specifiskiem pētījumiem un komunikācijai, politiskā līmenī – partijām būtu jādomā par to biedrošanās politikas ētiskajiem aspektiem biedru izvēlē, individuālā līmenī – ir nepieciešams vairāk pilsoniskās drosmes.
  • Neatbalstu okupācijas laika pieminekļu parka veidošanu, kurā apmeklētāji taisītu pašportretus, kavētos nostalģiskās atmiņās vai pulcētos okupācijas laika un personu piemiņai. Manuprāt, šobrīd vissvarīgākais ir okupācijas slavinošo pieminekļu un piemiņas zīmju novākšana, kas diemžēl vēl nav paveikts.

Iebrukums Ukrainā ir izgaismojis neatliekamu nepieciešamību pārliecinoši stāstīt Latvijas vēstures stāstu, taču labākajā gadījumā esam to darījuši nepārliecinoši, bieži it kā aizstāvoties, tikai pa pusei, turklāt fragmentāri, nesenā publikācijā paudis ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs. Kā ir izstāstīts Latvijas okupācijas stāsts un kā to iespaido Ukrainā notiekošais karš?

Latvijas Okupācijas muzejs, kas ir privāts muzejs, kuru pārvalda sabiedriskā labuma statusa biedrība, jau 30 gadus pilda savu misiju – stāsta par Latvijas valsti, zemi un tautu 20. gadsimtā, divu okupāciju varu noziegumiem, nodarījumiem, mūsu zaudējumiem un okupāciju sekām.

Muzeja stāsts ir veltīts okupāciju upuru piemiņai un atgādinājumam par brīvības cenu un ikviena atbildību, to sargājot.

Muzejs ir izveidojis unikālu kolekciju – gandrīz no 75 000 muzeja krājuma vienību katra ir ar savu stāstu. Priekšmeti ir dāvināti, uzticēti muzejam ar vienu mērķi – saglabāt atmiņu par pārciesto, izstāstīt nākamajām paaudzēm par Latvijas cilvēku drosmi, izturību un spēku ieslodzījumos, nometinājumos, pretojoties okupāciju varām. Tie ir mūsu tautas vēstures dārgumi. Okupācijas muzejs ir nacionālā svētnīca (national shrine). Šādu apzīmējumu muzejam ir devis žurnālists Endrjū Higins (Andrew Higgins) laikraksta The New York Times iepriekšējā gada 25. septembra numurā. Trāpīgi, un nav par skaļu teikts.

Muzeja jaunā ekspozīcija rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā, kuru atvērām 2022. gada 1. jūnijā, stāsta par 50 okupācijas gadiem un neatkarības atjaunošanu. Tas noticis īpaši nozīmīgā brīdī, par ko liecina simtiem ierakstu viesu grāmatā, piemēram, “Nekad vairs Latvijā!”, “Jūsu stāsts dara stiprus!”, “Slava Ukrainai, slava varoņiem!”.

Muzejs rūpējas par atmiņas saglabāšanu arī ārpus savām telpām. Pēc muzeja rosinājuma ir veidotas piemiņas zīmes un objekti par okupāciju varu noziegumiem – “Melnais slieksnis” padomju represiju upuriem pie bijušās VDK ēkas Rīgā, “1941. gada deportāciju vagons” Torņakalna stacijā, “Stāvstrops brīvībai” Zedelgemā, Beļģijā, stāstot vācu okupācijas armijā iesaukto latviešu karavīru traģisko stāstu. Šobrīd virzām ieceri par pieminekli “Svešo varai spītējot”, kas būs veltīts visiem, kuri pretojās padomju okupācijai. Piemineklis tiks uzstādīts Radio ielā, Rīgā, vietā, kur 1963. gadā Bruno Javoišs radiotornī, tieši pretim Rīgas Galvenajai milicijas pārvaldei, uzvilka sarkanbaltsarkano karogu PSRS Konstitūcijas dienā.

Muzejs dara savas misijas darbu iespēju robežās, pārliecinoši un no visas sirds.

Kā Latvijas okupācijas stāsts izskan ārpus mūsu valsts, starptautisko tiesību kontekstā?

Piekrītu profesoram Nollendorfam, ka šis stāsts izskan fragmentāri, bez sistēmiskas pieejas, galvenais – bez juridiskiem uzstādījumiem. Karš Ukrainā ir skaidri parādījis, cik daudz pūļu jāpieliek, lai pat veco demokrātiju politiskie partneri un sabiedrība spētu orientēties kara situācijā un pieņemt lēmumus. “Nesaprašanas sindroms” vēl 2022. gadā situācijā, kad Krievija iebrūk neatkarīgā valstī un nogalina civiliedzīvotājus! Šobrīd apzināmies, cik maz patiesībā esam spējuši izstāstīt un cik daudz vēl jādara.

Varbūt tas ir arī jautājums par uzdrošināšanos. Vēstures jautājumos pārāk ilgi dominējusi nostādne “Eiropa mūs nesapratīs”. Pāris desmitgažu pieļāvām, ka paralēli pastāv Latvijas tautas vēsturiskā atmiņa, kas domāta pašu cilvēkiem, un Krievijas propagandas kultivētais uzvaras un atbrīvošanas mīts.

Pat saviem partneriem rietumos neesam pietiekami skaļi un skaidri teikuši, ka 1945. gads Latvijai atnesa tikai jaunu okupāciju.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā tik ilgi stāvēja Padomju armijas pieminekļi. Tagad tas mainās.

Ukrainas cīņa pret Krievijas iebrukumu nav tikai militāra, tā ir arī ideoloģiska, iesniedzas vēstures un vēsturiskās atmiņas jautājumos. Šo brīdi ir nepieciešams izmantot. Ir īstais laiks visiem apgalvot, ka Normana Deivisa (Norman Davies) formulētā “uzvarētāju vēstures shēma” ir netaisna pret Baltijas tautām.

Tā dēvētā “uzvarētāju versija”, kurā PSRS ir sabiedrotā Otrajā pasaules karā, nevis viens no diviem līdzvērtīgi nosodāmiem, noziedzīgiem režīmiem, ilgstoši dominējusi arī Rietumos. Latvijas Okupācijas muzejs kalpo arī Valsts protokola vajadzībām, uzņemot Latvijas oficiālos ārvalstu viesus, tostarp augsta ranga politiķus, kuri pieņem starptautiski nozīmīgus lēmumus. Ko varat spriest par tendencēm šo viesu izpratnē saistībā ar Latvijas okupāciju un 20. gadsimta vēstures norisēm Eiropā kopumā?

Noteikti varu teikt, ka vēl arvien pieaug interese un izgaismojas Latvijas vēstures stāsts Eiropas 20. gadsimta vēstures kontekstā, īpaši pēdējā gada laikā, ārvalstu viesiem un mediju pārstāvjiem apmeklējot jauno ekspozīciju.

Viena no pirmajām ārvalstu viešņām jaunajā ekspozīcijā 2022. gada 8. jūnijā bija Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska (Sviatlana Tsikhanouskaya), kura viesu grāmatā ierakstīja: “Esmu dziļi aizkustināta par jūsu fantastisko darbu muzejā, pieminot visus okupācijas upurus. Tos, kuri tika vajāti, deportēti vai kuri bēga no okupācijas režīma šausmām. No tā ir cietusi gan Baltkrievija, gan Latvija, un mēs dalām šīs sāpes ar jums.”

2022. gada 23. novembrī muzeju apmeklēja Valsts prezidents Egils Levits un Rumānijas prezidents Klauss Verners Johanniss (Klaus Werner Iohannis). Ekspozīcijas apskates noslēgumā Rumānijas prezidents norādīja, ka viņu dziļi personiski aizskāra fakti par padomju režīma īstenotajām represijām. Represēto cilvēku pieredze rezonēja ar viņa ģimenes stāstu. Daļa prezidenta ģimenes locekļu pieder vienai no Rumānijas mazākumtautībām – Transilvānijas sakšiem, no kuriem vairumu 1945. gada sākumā deportēja uz PSRS.

2023. gada 1. februārī muzeju apmeklēja Polijas prezidents Andžejs Duda (Andrzej Duda). Muzeja ekspozīcijā ir vēstīts arī par poļu mazākumtautības pārstāvju likteni Latvijā un Polijas vēsturi 20. gadsimtā. Mūsu vēsture ir cieši saistīta gan plašākā nozīmē, runājot par Molotova–Ribentropa pakta slepenā protokola sekām Austrumeiropā, gan poļu demokrātiskās kustības “Solidaritāte” (Solidarność) nozīmi komunistiskā režīma sabrukumā Austrumeiropā, gan individuālos stāstos. Pieminot Latvijas nacionālo partizānu pretošanos, jāpiebilst, ka Vidzemes pēdējo aktīvo partizānu grupu triju cilvēku sastāvā, kas legalizējās 1956. gada rudenī, vadīja polis Staņislavs Zavadskis (Stanislaw Zavadzky, 1921–?).

No ārvalstu medijiem ir milzīga interese ne tikai par divu okupāciju varu noziegumiem, bet arī šodienas notikumiem un “vēstures mācībām”. Skaidrs, ka uzvarētāju vēstures versiju būtiski papildina Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu atšķirīgā pieredze. Tādēļ jāturpina un jāstiprina sadarbība ar līdzīgi domājošām valstīm.

Tas nav tikai protokola vizīšu jautājums, bet arī vēstures politikas, ārpolitikas un nacionālās drošības jautājums.

Nav šaubu, ka Baltkrievijas, Rumānijas un Polijas pārstāvjiem izpratne par 20. gadsimta traģiskajām vēstures norisēm Austrumeiropā ir radniecīga mūsējai. Ko šajā aspektā varat teikt par Rietumeiropas un ASV politiķu, kuri viesojušies Latvijas Okupācijas muzejā, izpratni, tendencēm? Tieši viņu rokās ir patlaban tik nozīmīgā izšķiršanās par efektīvu militāro palīdzību Ukrainai, NATO stratēģiju, alianses spēku izvietojumu austrumu flangā, ES paplašināšanos un citi būtiski jautājumi, kuru izlemšana ir saistīta ar izpratni par mūsu reģiona un visas Eiropas vēsturi. 

Šeit jāsalīdzina situācija pirms 30 gadiem, trim gadiem un pēdējā gada laikā. Gribu akcentēt gan ārvalstu viesu un mediju faktoloģisko izpratni par Latvijas vēsturi, gan to, ka pēdējā gada laikā komunikācijā ir ietverts visaptverošs Eiropas 20. gadsimta notikumu redzējums, kurā iekļaujas Latvijas vēstures stāsts ar divu totalitāro režīmu okupācijas periodiem.

Šobrīd galvenais ir nezaudēt intensitāti, neatslābt “vēstures stāsta stāstīšanā”, atgādinot par mūsu tautas zaudējumiem 50 gadu okupāciju laikā un panākot starptautiski atzītu PSRS komunistiskā režīma pastrādāto noziegumu nosodījumu.

Okupācijas fakts vairāk nekā 30 gadu kopš valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā joprojām tiek noliegts vai mīkstinoši interpretēts.

Juridiski okupācijas faktu Latvijas likumdevējs ir vairākkārt apstiprinājis. Šeit vēlos uzsvērt – ne tikai okupācijas fakta juridisku apstiprināšanu, bet arī okupācijas režīma, kas pastāvēja 50 gadus, nosodījumu un izraisīto seku konstatēšanu. Juridiski nav vietas interpretācijām.

1996. gada 22. augustā Latvijas Republikas Saeima pieņēma “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”, aicinot pasaules valstis un starptautiskās organizācijas “atzīt Latvijas okupācijas faktu, palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un ekonomisku palīdzību, atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā”.

2005. gadā Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, kurā norādīts, ka “Vācijas nacionālsociālistiskā režīma noziegumi ir izmeklēti un starptautiski nosodīti, vainīgās personas sauktas pie atbildības, turpretī līdzīgi PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumi nav ne izmeklēti, ne arī saņēmuši starptautisku nosodījumu, bet, neizmeklējot šos noziegumus, nenosodot vainīgos, kā arī nelikvidējot šo noziegumu sekas, tiek uzturēta pārliecība par totalitārā komunistiskā režīma pieļaujamību un par to, ka šīs ideoloģijas īstenotāji var nesodīti izdarīt noziegumus pret cilvēci un paturēt noziedzīgu darbību rezultātā iegūto.

Deklarācija noslēdzas ar izvirzītajiem uzdevumiem: “Īstenojot demokrātiskās apziņas veicināšanas politiku, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī visu totalitāro režīmu un to noziegumu izvērtēšana un nosodījums, izveidot starptautisku komisiju PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumu izvērtēšanai, atbalstīt starptautiska zinātniska institūta izveidošanu, kas nodarbotos ar PSRS totalitārā komunistiskā režīma vēsturisko un juridisko aspektu izpēti, apkopošanu un starptautiskās sabiedrības informēšanu.”

Latvijas Republikas Satversmes ievadā ir minēts: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.”

Jāatzīst, ka neesam nodrošinājuši šo tiesību aktu satura konsekventu komunicēšanu dažādos līmeņos.

Karš Ukrainā parādīja, ka 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā joprojām ir sabiedrības daļa, kas nav lojāla Latvijas valstij un nostājas Krievijas noziedzīgā režīmā pusē.

Muzejā ar to saskārāmies, strādājot ar Latvijas skolēniem. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, muzeja Izglītības nodaļa piedāvāja nodarbību skolām “Karš Ukrainā un propaganda”. Nodarbību cikla sākumā saņēmām komentārus: “Stāstiet patieso vēsturi, nevis savu propagandu!”

Kā skaidrot, stāstīt Latvijas okupācijas vēsturi laikā, kad vēsture tiek izmantota kā propagandas ierocis un kad tiek apšaubīts pat šķietami neapšaubāmais? It īpaši, domājot par cittautiešiem un jauniešiem, tostarp no krievu valodā runājošajām ģimenēm.

Muzejs šobrīd piedāvā “Skolu atbalsta programmu” – nodarbības skolēniem muzejā, skolās un tiešsaistē. Jānorāda, ka muzejs ir reģistrēts kā pieaugušo neformālās izglītības iestāde un organizē skolotāju profesionālās kvalifikācijas kursus. 2022. gadā šajā programmā piedalījās 8000 skolēnu. Muzejs sedz 50% no ceļa izdevumiem, ja uz nodarbību piesakās skola no attālākajiem reģioniem.

Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka esam privāts muzejs, kas pastāv, pateicoties ziedotāju līdzekļiem.

Jāsecina, ka Latvijas Okupācijas muzejs viens pats nevar būt spēlētājs šajā cīņas laukā. Jautājums ir par vēstures politiku, izglītības politiku, politiku īstenošanu pašvaldību kompetencē esošajās izglītības iestādēs. Tas ir valstisks uzdevums – panākt, ka ikviens Latvijas skolēns, ieskaitot minoritāšu skolu audzēkņus, ierodas uz vēstures stundu muzejā. Lai to panāktu, nepieciešams pavisam maz, proti, mūsu ekspozīcijai un nodarbībām organiski jāiekļaujas izglītības programmās.   

Šogad varēsim atskatīties uz jau pieciem gadiem kopš tā dēvēto “čekas maisu” atvēršanas. Kādi ir jūsu secinājumi par rezultātu? Ko esam vai neesam ieguvuši?

Manuprāt, nevaram lepoties, ka mēs būtu sasnieguši vērtējamus un uz vērtībām orientētus rezultātus 50 gadu ilgā okupācijas režīma izpētē. Būtu godprātīgi jāatbild, vai tikai svešinieki īstenoja okupācijas varas politiku. Vispārīgi esam deklarējuši, ka bija kolaborācija, taču neesam dažādos līmeņos izpētījuši okupācijas varas politikas īstenošanu, kā arī varas ietekmi uz indivīda rīcību, karjeru, dalību sabiedriskajā dzīvē un sadzīvi.

Joprojām netiekam galā ar publiskās telpas sakārtošanu, noņemot okupācijas režīma piemiņas zīmes un kolaborantu pieminekļus.

Vēl sarežģītāk sadarbību ar okupācijas režīmu ir vērtēt no ētikas aspekta, atbildot uz jautājumu, vai ir kāds ētiski attaisnojams iemesls sadarbībai ar okupācijas varu.

Latvijas Okupācijas muzejs ne reizi vien ir atgādinājis, ka par iesaisti padomju varas noziegumos pret Latvijas tautu notiesāti seši cilvēki. Par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci – Alfons Noviks, Mihails Farbtuhs, Nikolajs Tess, Jevgēņijs Savenko un Nikolajs Larionovs, par kara noziegumiem – Vasīlijs Kononovs. Lietuvā notiesāto skaits ir 10, savukārt Polijā – 250.

Turpretī to okupācijas režīma amatpersonu vārdi, kuri pieņēma lēmumus, īstenoja represijas, vajāja pretošanās kustības dalībniekus, netiek iekļauti vēstures komunikācijā.

Patlaban tas vairs nav jautājums par kolaboracionistu sodīšanu vai vajāšanu, bet gan taisnīgumu un vērtībām. Arī noklusējot tiek attaisnota pašlabuma meklēšana apstākļos, kad citi cīnījās un krita. Bez kolaboracionisma nosodījuma – gan principā, gan konkrētu personu gadījumā – nevar būt garantijas, ka tas no jauna neatkārtojas.

Arī Valters Nollendorfs uzsver, ka sabiedriskajā telpā vēl neesam spējuši atrast kopsaucējus pretošanās un kolaborācijas tēmai. Kāpēc tā? Kas būtu jādara?

Atbilde, manuprāt, ir vienkārša – šobrīd šie cilvēki, viņu radinieki, draugi, kolēģi ir klātesoši, ir par maz politiskās gribas un cilvēciskās drosmes. Bērni un mazbērni nebūs atbildīgi par priekšteču rīcību. Tomēr dīvaini, ka tikai nedaudzi cilvēki ir publiski atzinuši, – mani radinieki rīkojās slikti, es to neatbalstu. Šī “klusēšanas kultūra” raisa bažas.

Kas, jūsuprāt, valsts līmenī būtu jādara, lai viss nepaliktu tā, kā pašreiz ir? Kādas sekas varētu radīt nekā nedarīšana?

Varu atbildēt par Latvijas Okupācijas muzeju – mēs noteikti šajā tēmā iedziļināsimies.

Viens no virzieniem būtu papildināt muzeja krājumu ar videoliecībām no personām, kuras dažādos līmeņos bija tiešā veidā iesaistītas okupācijas režīma īstenošanā.

Jāpiekrīt, ka šis uzdevums ir ļoti grūts, tomēr domāju, ka tas nav nepaveicams. Pavasarī organizēsim arī konferenci, uzaicinot kolēģus no Baltijas reģiona un Polijas. Jācer arī uz citu vēsturnieku, zinātnieku drosmi šo tēmu pētīt un komunicēt sabiedrībā.

Valstiskā līmenī noteikti būtu atbalstāmas programmas specifiskiem pētījumiem un komunikācijai, politiskā līmenī – partijām būtu jādomā par to biedrošanās politikas ētiskajiem aspektiem biedru izvēlē, individuālā līmenī – ir nepieciešams vairāk pilsoniskās drosmes.

Valsts prezidents Egils Levits rosinājis veidot Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu, kura atbildībā būtu Latvijas vēstures un Latvijas valsts demokrātisko vērtību komunikācija gan Latvijas sabiedrībā, gan ārvalstīs. Vēstures pētniecība, nemaz nerunājot par vienotu vēstures politiku un vēstures komunikāciju, Latvijā no valsts puses ir tikusi ilgstoši atstāta novārtā. Kādiem nosacījumiem, jūsuprāt, būtu jāīstenojas, lai šāds institūts tiktu izveidots un spētu efektīvi darboties? Kāds varētu būt Latvijas Okupācijas muzeja ieguldījums?

Šobrīd par vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu tiek diskutēts, un diskusijas vēl turpināsies. Kā uzsvēru iepriekš, manuprāt, ir nepieciešams definēt mērķi, ko mēs kā valsts neesam paveikuši un ko gribētu sasniegt, veidojot jaunu institūciju. Attiecīgi pēc tam izvēlētos līdzekļus un darītājus, lai izvirzīto mērķi realizētu. Muzejs šajā procesā noteikti var ne tikai dalīties ar 30 gadu atmiņas institūcijas pieredzi, bet arī turpmāk būt viens no valsts atmiņu politikas īstenotājiem.

Esat izteikusi priekšlikumu, ka minētais vēsturiskās atmiņas institūts varētu darboties tā dēvētajā Stūra mājā, Brīvības ielā 61, kurā ir izvietota VDK darbībai veltītā Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcija. Ēkai sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nākamgad draud slēgšana, taču remontdarbiem nepieciešamo līdzekļu apjomu muzejs nespēj nodrošināt. Kādi patlaban ir iespējamie risinājumi attiecībā uz šo ēku? Vai tiek izskatītas alternatīvas?

Par telpām Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtam ēkā Brīvības ielā 61 jeb t. s. Stūra mājā izteicos vairāk simboliskā nozīmē. Uzskatu, ka, paturot šo ēku valsts īpašumā, muzejs, protams, saglabātu telpas ekspozīcijai. Pārējo nama telpu lietojums būtu izvērtējams, taču ēkas transformācija “demokrātijas nama” virzienā, manuprāt, varētu būt viens no piedāvājumiem.

Turklāt mūsu muzejam būs vajadzīgas telpas arī citam svarīgam uzdevumam – ikdienas dzīves atspoguļojumam padomju okupācijas periodā. Lietuva šajā aspektā mūs ir krietni apsteigusi.

Ārkārtīgi svarīgi, lai netiktu kultivētas ilūzijas par padomju pagātni. Arī tā ir dezinformācija, ar kuru jāsaskaras pārāk bieži.

Ņemot vērā, ka koalīcijas partneri ir vienojušies par īpaša likuma sagatavošanu, ir pamats domāt, ka risinājumi Stūra mājas tālākai saglabāšanai tiks atrasti. Ceru, ka muzeja darbība ēkā netiks pārtraukta un 5. martā varēsim rīkot ēkas arhitekta Aleksandra Vanaga 150. dzimšanas dienas piemiņas pasākumu.

Runājot par ilūzijām, okupācijas laika mantojumu un Lietuvu, tur tika izlemts nojauktos okupācijas varu apliecinošos pieminekļus vest uz Grūta parku, kas atrodas netālu no kūrortpilsētas Druskininki. Latvijā nolemts šo objektu oriģinālās detaļas vai fragmentus, kuriem ir mākslinieciska vērtība, arhitektoniska kvalitāte vai kultūrvēsturiska vai izglītojoša nozīme, iekļaut Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Kāds varētu būt pielietojums šiem okupācijas perioda pieminekļiem un to daļām Latvijā?

Šī Latvijas Okupācijas muzeja kolekcija ar likuma deleģējumu tika izveidota ļoti neilgā laikā. Kolekcija nav veidota sistēmiski, un tā arī nav apjomīga (30 pieminekļu fragmenti). Ņemot vērā pašreizējo situāciju, patlaban muzejs neplāno kolekcijas piedāvājumu izvietot publiskai apskatei, veidojot specifisku vides ekspozīciju. Dažus objektus esam deponējuši vides izstādēm citiem akreditētiem muzejiem Latvijā.

Esmu jau iepriekš izteikusies, ka neatbalstu okupācijas laika pieminekļu parka veidošanu, kurā apmeklētāji taisītu pašportretus, kavētos nostalģiskās atmiņās vai pulcētos okupācijas laika un personu piemiņai.

Manuprāt, šobrīd mūsu valstī vissvarīgākais ir okupācijas slavinošo pieminekļu un piemiņas zīmju novākšana, kas diemžēl vēl nav paveikts.

 

PUBLIKĀCIJU CIKLS PAR VĒSTURES POLITIKU

Uzsākot publikāciju sēriju par vēstures politiku, LV portāls apkopos muzeju speciālistu, vēsturnieku, sociologu, filosofu u. c. viedokļus par to, vai Latvijai ir nepieciešama vēstures politika un kādai tai jābūt. Kā veicināt sabiedrības interesi par valsts vērtībām un vēsturi? Galu galā, kāda un vai vispār tam mūsdienu pasaulē ir nozīme?

Par šo tēmu vairāk lasiet >>

KĀPĒC MUMS TAS IR SVARĪGI?

Vēstures politika ir samērā jauns jēdziens, par kuru Latvijā vēl ir maz diskutēts. Taču, piemēram, Valsts prezidents Egils Levits ir paudis, ka “vēstures politika ir katrai demokrātiskai valstij nepieciešama”.

To īpaši skaudri apliecinājusi Krievijas Federācijas ilggadēji īstenotā agresīvā, impēriskā politika, kas cieši saistīta ar izkropļotu vēstures interpretāciju. Tā ir bijusi dzinējspēks alternatīvas pasaules ainas radīšanai, kurā ar plašu sabiedrības atbalstu ir iespējams gana netraucēti īstenot iebrukumu citā neatkarīgā, demokrātiskā valstī, nogalināt, aplaupīt un terorizēt civiliedzīvotājus.

Sabiedrības zināšanu un intereses trūkums par vēsturi, tai skaitā Latvijā, nereti izrādījies auglīga augsne ideoloģiskām manipulācijām, nekritiskam agresijas un kara attaisnojumam.

Vēstures pētniecība, nemaz nerunājot par vienotu vēstures politiku un vēstures komunikāciju, Latvijā no valsts puses ir tikusi ilgstoši atstāta novārtā, kaut arī informatīvā kara apstākļos valstis izcīna vērtību cīņas un akcentē savu pasaules redzējumu, lielākoties interpretējot tieši pagātnes notikumus.

Vēstures stāsti ir nācijas pašrefleksijas avots, no kura smelties iedvesmu vai kritisku domu, vērtējot ne tikai pagātni, bet arī šodienas notikumus. “Taču vēstures politiku nevajag jaukt ar vēstures politizēšanu. Tieši otrādi – viens no demokrātiskas vēstures politikas uzdevumiem ir nodrošināt vēsturnieku autonomiju un vēstures zinātnes neatkarīgu attīstību,” uzsvēris E. Levits.

Viņaprāt, demokrātiskai vēstures politikai ir jādarbojas kā labi plānotam rīcībpolitiku kopumam. Tā ietver gan atceres kopšanu, gan vēstures komunikāciju, gan vēstures pētniecību. Atbalstu šiem vēstures politikas virzieniem un jēgpilnu valsts vēstures politikas plānošanu var uzskatīt par labas valsts pārvaldības mākslu.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
37
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU