Atsakoties no gada vēsturnieka titula, jūs rakstāt, ka “līdzšinējās un tagadējās Saeimas, valdības un nozaru administratori apzināti iznīcina vēstures zinātni Latvijā”. Norādāt uz hronisku finansējuma trūkumu nozarei un secināt, ka “vēstures izpēte drīzāk nenotiek nekā notiek”. Šis ir kategorisks solis un arī kategoriska situācijas diagnoze. Sevišķi tad, kad lielai daļai sabiedrības, visticamāk, šķiet, ka ar vēstures izpēti viss ir kārtībā. Cik dziļa un bīstama ir bedre, kurā, pēc jūsu domām, nonākusi vēstures zinātne Latvijā?
Uzskatu, ka šobrīd Latvijas publiskajā telpā ir tik daudz vēstures komunikācijas kā vēl nekad: izstādes muzejos, dažādas diskusijas, vēsturiskie seriāli un filmas, raksti un intervijas presē, radio un televīzijā. Vienlaikus nemitīga vēstures klātbūtne publiskajā diskursā, manuprāt, radījusi cilvēkos ilūziju: “Skat, vēsturniekiem viss notiek!” Nespējam pat izlasīt visu notiekošo par vēsturi, kur nu vēl to visu apmeklēt!
Taču tas viss attiecas uz vēstures komunikāciju, kas jānošķir no vēstures zinātnes kā jaunu zināšanu radīšanas.
Atteikšanās no gada vēsturnieka nosaukuma ir mana iespēja par vēstures zinātni pateikt tieši to, ko gribu, nevis atbildēt uz parasti vēsturniekiem uzdotajiem jautājumiem par viņu pētījumiem u. tml. Un šīs ir divas tēzes, ka vēstures zinātne faktiski gārdz savus pēdējos elpas vilcienus.
Taču ir nepieciešams precizēt – vēstures zinātnē radītos tekstus varam dalīt divās daļās. Viena ir tā, ko rada akadēmiskos amatos, zinātniskās institūcijās starptautiski recenzējamā formātā strādājošie vēsturnieki. Viņu radītie teksti, grāmatas ir tikai neliela daļa no visas vēstures zinātnes kopprodukcijas valstī. Otra daļa, uz ko neattiecinu apgalvojumus par vēstures zinātnes iznīcināšanu, ir dažādu citu institūciju, piemēram, atmiņas institūciju, darbinieku publikācijas, kas nav tapušas šajā starptautiskās recenzēšanas (akadēmiskajā) sistēmā.
Muzeji veido brīnišķīgas izstādes un komunicē pat ar vislieliskākajiem panākumiem, iesaistot lielu skaitu apmeklētāju, atbilstoši savam uzdevumam komunicēt, popularizēt vēsturi, nevis radīt jaunas zināšanas pēc akadēmiskā standarta. Te ir runa arī par pašvaldību pilnībā vai daļēji finansētiem cilvēkiem, kuri nestrādā vēstures zinātnē, bet ir vēstures interesenti, visbiežāk – pat ar vēsturnieka izglītību, kuri izdod vēstures avotus vai raksta savu novadu vēsturi u. tml. Ir arī valsts iestādes, kas atrod līdzekļus, lai finansētu savu institūciju vēstures izpēti.
Kad norādu, ka vēstures zinātne atrodas uz iznīcības robežas, es nerunāju arī par arheoloģiju, bet par vēstures un arheoloģijas nozares pirmo sastāvdaļu – par zinātni, akadēmisko vēsturi, kas izpēti balsta rakstītajos avotos, kura Latvijā aptver laikposmu no 13. līdz 20. gadsimtam un ko ar projektiem finansē Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Šobrīd darbs notiek tikai piecos vēstures projektos (divi ir individuālie, kas nozīmē: divi viena darbinieka projekti), no kuriem neviens nav par 13.–19. gadsimtu – milzīgu laika periodu, kura izpēti valsts šobrīd nefinansē.
Ko no tā var secināt?
Latvijā nenotiek akadēmiskās vēstures izpēte par 13., 14., 15., 16., 17., 18. un 19. gadsimtu.
Katru gadsimtu nosaucu atsevišķi, lai uzskatāmāk ilustrētu ignorances mērogu.
Ko tas nozīmē? Tikko Dainas Bleieres redakcijā iznāca Latvijas vēstures 4. sējums par 1944.–1964. gadu. Mums ir nepieciešams Latvijas padomju laika vēstures izklāsts vismaz līdz 1985. gadam, līdz Gorbačova laikam, perestroikai. Vai mēs to dabūsim? Nē, nedabūsim, jo mums nav pētnieku un nav finansējuma mūsdienīgam pētījumam par padomju okupācijas pagātni. Vai tiešām zināšanas par padomju okupāciju būtu jāpopularizē ar Aleksandra Drīzuļa redakcijā izdoto Latvijas PSR vēsturi (Drīzulis, A. (Red.) Latvijas PSR vēsture: no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Rīga: Zinātne. 1986.)?!
Pašreizējā grantu sistēmā šādu izdevumu nemaz nevar pieteikt, jo ir jāizvirza atsevišķa problemātika, bet mums par padomju laiku vajadzētu uzrakstīt elementāro – to, kas notika sociālajā dzīvē, ekonomikā, politikā, kultūrā un citās jomās. Tas ir ārkārtīgi plaši, un tam vajadzīgi sistemātiski, ikdienā notiekoši pētījumi.
Latvijas Zinātnes padomes (LZP) granti nesniedz pētniekam iespēju strādāt pilnas slodzes darbu.
Tie ļauj koncentrēties tikai uz kādu atsevišķu tēmas aspektu, piemēram, jaunu pieeju nacionālās pretošanās vēstures izpētē u. tml.
Gadiem ilgi politiķi sola zinātnes finansējumu vismaz 1,5% līmenī no iekšzemes kopprodukta. Šis solījums tiek atlikts no gada uz gadu un no vienām vēlēšanām līdz nākamajām. Ir vienkārši nožēlojami, ja valsts LZP izlemj finansēt tikai 7% no iesniegtajiem projektiem.
Atbilstošs valsts pasūtījums un finansējums vislielākajā mērā ir politiskās gribas jautājums. Valsts prezidents Egils Levits rosinājis izveidot vēsturiskās atmiņas institūtu. Kā raugāties uz šo ideju?
Ir svarīgi uzsvērt Egila Levita ideju metamorfozes. Vēl 2022. gada pirmajā pusē viņa nostāja bija tāda, ka vēstures zinātnei un izpētei – tieši izpētei – jābūt valsts pētījumu programmas daļai. IZM tobrīd savās budžeta prioritātēs iekļāva šādas pētniecības platformas izveidi. Un tas ir lieliski. Šīgada janvārī Levita kungs nāca klajā jau ar pavisam citu ideju – ka mums ir vajadzīga tikai vēstures komunikācija jeb, viņa vārdiem, publiskā vēsture. Tātad par jaunu zināšanu radīšanu vēsturē vairs nav runas.
Un te rodas jautājums: ko tad viņi komunicēs, ja akadēmiskā pētniecība netiks finansēta? Esmu kategoriski pret tādas institūcijas radīšanu, kas izmet aiz borta akadēmisko vēstures pētniecību.
Profesora Valtera Nollendorfa redzējumā, no kura, šķiet, Levits pārņēma ideju par vēsturiskās atmiņas institūcijas radīšanu, tai jābūt pastāvīgai, valsts finansētai, taču neatkarīgai “zinātniski izglītojošai iestādei”, kurai nodrošināta akadēmiskā brīvība. Tātad zinātniskās darbības aspekts ir paredzēts.
Uz šo disonansi starp profesora Nollendorfa redzējumu, ka konkrētajai institūcijai jāveic zinātniskā izpēte, un prezidenta E. Levita pašreizējo pozīciju intervijās jau norādījuši kolēģi Vita Zelče un Kaspars Zellis. Man šķiet, ka Valsts prezidents atbilstoši pielāgojas politiskajai videi, tam, ko tajā ir vai nav iespējams panākt.
Pēc manām domām, šāda 100% vēstures komunikācijas institūcija nav vajadzīga, bet finansējums vēstures izpētei jāparedz valsts budžetā un jāsadala projektu konkursos.
Vienkārši ir nepieciešams palielināt zinātnes finansējumu, lai veiksmes procents būtu vismaz trīs reizes lielāks – vismaz 20%, kāds bija, piemēram, pēdējā Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā. Vēstures komunikācija mūsu valstī jau sekmīgi notiek, turklāt arī akadēmiskajā zinātnē, jo viena no jebkura zinātniskā projekta sastāvdaļām ir arī vēstures komunikācija – bez tāda komunikācijas plāna projektu pat iesniegt nevar. Taču problēma tāda, ka šo zinātnisko projektu ir maz. Acīmredzami ir tēmas, par ko vajadzētu runāt vairāk, bet nav zināšanu, jo trūkst atbilstošu zinātnisko projektu.
E. Levita un arī V. Nollendorfa skatījumā vēsturiskās atmiņas institūcijai paredzēts koordinēt un sadarbībā ar citām pētniecības institūcijām veikt zinātniskus pētījumus. Kā vērtēt to, ka, iespējams, šis institūts kaut kādā mērā noteiktu citu pētniecisko institūciju darbību?
Tā tas ir tikai V. Nollendorfa skatījumā. Valsts prezidents plašsaziņas līdzekļos ir skaidri pateicis, ka vēsturiskās atmiņas institūcija tikai komunicēs, un tā arī nebija saprotams, ko tad šī institūcija koordinēs. Vai tā tiktu uzspiesta pašreizējiem zinātniskajiem institūtiem kā “jumta” organizācija? Es ceru, ka kaut kas tāds demokrātiskā valstī nebūs iespējams. Reālie “spēlētāji” zinātnē ir zinātniskie projekti. Tādēļ – kā šis centralizētās komunikācijas institūts strādātu ar projektu vadītājiem, kuriem ir savi tikai un vienīgi finansētā projekta tēmai pakārtotie komunikācijas trīs gadu plāni, kas dzīvē tiek arī īstenoti? Par vēstures izpēti un zinātni: LZP sadala IZM finansējumu projektu konkursos, kuros var piedalīties jebkura zinātnisko institūtu reģistrā esoša institūcija. Valsts jau tagad ar konkursu nolikumiem nosaka pētījumu tematisko problēmorientāciju. Jebkurā gadījumā finansējums jāsadala konkursā.
Tā kā nav publiskotas šī iecerētā publiskās vēstures institūta funkcijas un pilnvaras, es teiktu: tā ir tikai ideja, kas iemesta publiskajā diskursā, lai vērotu sabiedrības, arī vēsturnieku, reakciju. Mana reakcija ir drīzāk negatīva.
2022. gads aizritējis kara ēnā. Taču, šķiet, pagājušogad ticis uzkrītoši vairāk runāts par vēsturi un pagātnes interpretāciju kā svarīgu, pat izšķirīgu aspektu cīņā par cilvēku prātiem, valsts pastāvēšanas jēgu. Vai šis kara gads varētu būt grūdiens beidzot kaut ko mainīt vai tikai tāda parunāšana vien?
Visdrīzāk tikai tāda parunāšana. Jā, publiskajā telpā vārds “vēsture” tiek locīts un piesaukts visos iespējamajos veidos, jo tas ir ļoti efektīvs politiskajā retorikā. Taču, kā jau teicu, tā ir tikai vēstures komunikācija. Netiek runāts, ka būtu jāpēta pagātne un jārada jaunas zināšanas kaut vai par to, kā darbojās šis vai tas padomju okupācijā.
Par Valsts drošības komiteju, kuras aģentu saraksts tagad ir nodots atklātībai, vispār jau ir aizmirsts. Izpēte netiek turpināta.
Tas lielākoties attiecas uz jautājumu par valsts vēstures politiku – dažādi izprastu un vērtētu jēdzienu, ko arī aktualizējis Valsts prezidents. Vai un kādai šai politikai Latvijā, pēc jūsu domām, vajadzētu būt?
Teicāt, ka ir dažādas izpratnes, kas vispār ir vēstures politika. Un arī Valsts prezidents nav pateicis, ko tieši ar vēstures politiku saprot. Viņš pārsvarā runā par publisko vēsturi un vajadzību nodot vēstījumu dažādām iedzīvotāju grupām.
Uzskatu, ka šo vēstures politiku mums, sabiedrībai, neviens no augšas nav nolaidis kādā pergamentā uzrakstītu. Un arī neesmu pārliecināta, vai tam tā vajadzētu būt.
Vēstures politika jau veidojas un pastāv no tā, kas notiek šobrīd, – “top no apakšas”, ja raugāmies, ko cilvēki uzskata par svarīgu pētīt. Piemēram, pašvaldības finansē dažādu grāmatu par to vēsturi rakstīšanu, muzeji komunicē savus naratīvus atbilstoši saviem plāniem. Mums ir kalendārā ierakstītas atceres dienas, tagad – arī jautājumi par pieminekļiem un ielu pārdēvēšanu. Tas viss jau ietver šo vēstures politiku, kas notiek, un ir arī grūti iedomāties, kā to vadītu vai uzspiestu no augšas.
Turklāt valsts faktiski jau īsteno vēstures politiku. Ja runājam par akadēmisko vēsturi, valsts pētījumu programmu, LZP projektu konkursu nolikumos ir iezīmēti pētījumu virzieni. Nav nepieciešama vēl kāda centralizēta institūcija, kas savā kontroles jomā, iespējams, iekļautu jau minēto neakadēmisko vēsturi, ar ko nodarbojas atmiņas institūcijas, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas, noteiktā mērā arī kompensējot 13.–19. gadsimta akadēmiskās vēstures pētniecības trūkumu. Piemēram, kas gan notiktu, ja šai koordinējošajai institūcijai būtu tiesības nolemt, ka pašvaldības drīkst finansēt grāmatas tikai par 20. gadsimtu? Tas būtu šausmīgi!
Ar valsts vēstures politiku saprot arī kāda noteikta kopējā vēstures stāsta jeb naratīva veidošanu.
Un ko tad mēs esam darījuši visus pēdējos 30 gadus? Varētu padomāt, ka neko neesam vēstījuši sabiedrībai. Saspiestā veidā skolu mācību grāmatās šis Latvijas vēstures stāsts jau ir. Taču, raugoties uz to, ko valsts atbalsta ar projektu un grantu finansējumu, nākas secināt, ka valsts vēstures politika jau tagad ir koncentrēta uz 20. gadsimtu, galvenokārt tā otro pusi.
Uzskatu, ka vajadzētu koncentrēties ne tik daudz uz konkrētiem periodiem, kā uz tēmām, analizējot to secīgo attīstību gadsimtu gaitā.
Piemēram, par aģenci, rīcībspēju – skatīt cilvēka darbības autonomijas, rīcības brīvības iespējas un izpausmes dažādos laikos – 16., 17. gadsimtā un arī Krievijas impērijas laikā, kad auga un skolu apmeklēja latviešu nācijas veidotāji un paaudzes, kuras ar impērijas pieredzi dzīvoja neatkarīgā Latvijā. Varētu nosaukt vēl daudzus tematus: imperiālisms un koloniālisms ietver gan 18. un 19. gadsimtu, gan padomju okupācijas laiku. Arī radikālisms, vardarbība, valsts sponsorēta vardarbība, ko var skatīt jebkura gadsimta kontekstā, pētot konkrētās parādības ģenēzi ilgākā, nevis tikai vienā šaurā laikposmā.
Jūsu pētījumu tēmas ir sociālā, īpaši sievietes un seksualitātes, vēsture Latvijas starpkaru periodā, tagad arī iesniedzoties padomju okupācijas periodā. Ko ar šiem pētījumiem vēlaties pateikt, izcelt?
To nav tik vienkārši izskaidrot. Vēstures pētījumu specifika ir tāda, ka vēsturnieks apgūst, analizē, vāc materiālus, taču secinājumi nāk tikai pēc tam, nevis pirms ķeršanās pie izpētes. Šīs tēmas mani acīmredzot uzrunā kā cilvēku, kurš, dzīvojot šajā laikā, dzird dažādus apgalvojumus, kas publiskajā un politiskajā diskursā tiek pasludināti par “patiesībām”, kuras pastāvējušas pagātnē.
Motivācija pētīt sieviešu politisko vēsturi starpkaru Latvijā radīja replikas, ka sievietes tā vietā, lai sēdētu mājās, jaucas politikā, bet, lūk, 20.–30. gados gan bijis, kā nākas, – sievietes zinājušas savu vietu: mājās un ģimenē. Jau iepriekš no dažādiem avotiem zināju, ka īstenībā bija gluži pretēji – vēlēšanās kandidēja un ieņemt savu vietu politikā mēģināja daudzas sievietes.
Taču, lai pamatotu šo it kā vienkāršo faktu, vajadzēja padsmit gadus izpētīt milzīgus avotus, kā saka, no darba brīvajā laikā.
Būtiski – uzrakstīt un izdot grāmatu par sieviešu politisko vēsturi starpkaru Latvijā bija iespējams, pateicoties Fridriha Eberta fonda finansējumam.
1920. gadā Satversmes sapulcē tika ievēlētas sešas deputātes sievietes. Pēc tam trīs Saeimas sasaukumos netika ievēlēta neviena, bet ceturtajā – pēdējā starpkaru Latvijas parlamenta sasaukumā – tikai viena. Satversmes sapulces deputāti bija mainījuši vēlēšanu likumu, visos trijos – Saeimas, pilsētu domju un pagastu pašvaldību – līmeņos iestrādājot grozāmo sarakstu principu. Saskaņā ar to kandidātu sarakstā varēja svītrot kandidātus un ierakstīt no citu partiju sarakstiem, dodot vēlētājam iespēju gandrīz vai izveidot pašam savu frakciju. Satversmes sapulcē nevienam pat prātā neienāca, ka tādēļ cietīs kandidātes sievietes.
Satversmes sapulces deputāti nenoteica nekādus ierobežojumus, piemēram, strīpojumus ņemt vērā tad, kad tie sasniedz konkrētu apjomu, teiksim, 50% no balsu skaita, kas nepieciešams viena deputāta mandāta iegūšanai. Tas nozīmē, ka pat pēc 20 strīpojumiem kandidāts varēja nonākt saraksta beigās. Un, lai arī sarakstus grozīja absolūtais vēlētāju mazākums – no aptuveni 20% 1. Saeimas vēlēšanās līdz 35% 4. Saeimas vēlēšanās –, viņi noteica kandidātu ievēlēšanas secību.
Sanāca, ka dažu simtu svītrojumu dēļ sieviete kandidāte nokļuva saraksta beigās. Piemēram, Aspaziju izsvītroja apmēram 1500 vēlētāju, toties apmēram 70 tūkstoši gribēja redzēt viņu kā deputāti 1. Saeimas vēlēšanās Vidzemes vēlēšanu apgabalā. Šie daži procenti noteica to, ka viņu neievēlēja.
Kāpēc pievērsāties seksualitātes vēsturei?
Mana interese ir saprast un pastāstīt, kā parastie cilvēki, kuri neparādās “lielajā” politiskajā vēsturē, patiesībā ir dzīvojuši. Kad mani uzrunāja šī tēma – ap 2005.–2008. gadu –, vēl ļoti spēcīgs bija stereotips par labajiem ulmaņlaikiem, kuros tecējušas piena upes medus krastos u. tml. Mani ieinteresēja tas, cik grūta vai viegla bija ikdienas dzīve starpkaru periodā, par ko, pētot sabiedrisko tikumību un sociālo kontroli, bija arī mana disertācija. No tās veidoju savu monogrāfiju “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939”. Un, protams, mani ieinteresēja arī tas, kā šī tematika tika turpināta padomju periodā, kā aukstā kara laika pretstāve starp Amerikas Savienotajām valstīm un Padomju Savienību izpaudās ģimenes dzīvē, kāda bija valsts politika pret vientuļajām mātēm, kāda tā bija abortu jautājumā, kādas bija sieviešu un vīriešu lomas, varas attiecības starp vīriešiem un sievietēm, cik daudz tajās iejaucās valsts un ko tas nozīmēja vienkāršā cilvēka ikdienas dzīvē.
Domāju, ka vēsture ir interesanta tad, ja to raksta darāmajā, nevis ciešamajā kārtā. Vienmēr ir situācijas, kad kāds kaut ko dara, nevis kad kādam atkal kaut ko nodara. Ar mikrovēstures pētījumiem var parādīt, ka gan starpkaru Latvijā, gan okupācijas laikā cilvēkiem bija iespēja noteiktās robežās dzīvot normālu dzīvi, turēties pie sava viedokļa, nevis tikai pakļauties kādam ideoloģiskajam diktātam.
Dzīvojot jebkurā politiskajā iekārtā, cilvēkam vienmēr ir izvēle, vienmēr ir iespēja nedarīt sliktu.
Pēc manām domām, izmantojot ikdienas dzīves vēsturi kā tēmu un pieeju, varam pagātni izstāstīt saprotamāk, uztveramāk atklāt arī okupācijas izpausmes.
Piemēram, parādot, kāda bija padomju migrantu attieksme pret latviešu valodu un latviešiem publiskajā telpā, sadzīviskos aspektos, ieskaitot krievu lamuvārdu lietošanu un to pārņemšanu latviešu vidū. Tā pavisam uzskatāmi atklājas okupācijas pretīgā ikdiena, ko, par laimi, manai paaudzei nav nācies piedzīvot.
Ja runājam par izpratnes veidošanu, šķiet, būtiska loma ir vēsturniekiem, kuri spējuši apvienot pētniecību un spēju ar savu stāstījumu aizraut, uzrunāt plašu sabiedrību, piemēram, šajā kontekstā bieži pieminētie Timotijs Snaiders, Normans Deiviss, Anna Aplbauma, Tonijs Džads. Kādi apstākļi rada šādus vēsturniekus, un kādas ir iespējas tādiem rasties Latvijā?
Pirmkārt, tas būtu jautājams šiem vēsturniekiem pašiem. Skaidrs, ka viņiem ir pilnīgi citi darba apstākļi nekā mums šeit, Latvijā, kur iztikai vēsturnieks bieži strādā četrās vietās, kamēr ārvalstu pētniekiem ir iespēja koncentrēties uz vienu konkrētu izpētes tematu, šajā laikā neraizējoties par finansēm. Otrkārt, jāņem vērā, ka aiz šīm populārajām autoru grāmatām ir daudzu gadu darbs un zinātniskās monogrāfijas.
Tikai pēc tam, kad uzkrātas un aprobētas jaunas zināšanas par pagātni, var nākt šie aizraujošie populārie vēstījumi.
Pie mums pētniekam naudu pētījumam jāprot atrast pašam. Ja kultūras un zinātnes administratori spētu piešķirt finansējumu stipendijām populārzinātnisku pētījumu uzrakstīšanai un arī izdošanai, piemēram, mūsu pensionētajiem zinātniekiem, tad, iespējams, mēs varētu iegūt daudzas interesantas vēstures grāmatas, kurās viņi uzrakstītu, ko uzzinājuši, gadiem ilgi pētot arhīvu dokumentus. Mums ir pētnieki, kuriem ir apbrīnojamas zināšanas, bet nav iespējas tās nodot lasītājiem. Kādi no viņiem varbūt varētu sevi izcili apliecināt šajā jomā.
