Noslēgtība neveicina attīstību
Grāmata ir tapusi uz disertācijas, ko aizstāvējāt Karalienes Mērijas Universitātē Londonā, pamata. Esat studējis un nodarbojies ar pētniecību vairākās Eiropas universitātēs un arhīvos. Varat salīdzināt, tādēļ uzreiz jautāšu: kā pēc šiem gadiem raugāties uz vēstures pētniecības iespējām un akadēmisko vidi šeit – Latvijā?
Ja runājam par pētniecību, manuprāt, zinātnes vide Latvijā ir ļoti noslēgta. Ir salīdzinoši grūti iekļūt Latvijas augstskolās vai pētniecības iestādēs. Ja esi bijis kādu laiku prom, tevi vairs neuztver kā savējo. No vienas puses, var saprast vēlmi sargāt savu vidi. No otras, – tas noteikti neved pretim attīstībai.
Nesenais gadījums ar tenūrprofesūras konkursu dažādās jomās Latvijas Universitātē, kad pieteikšanās termiņš sākotnēji tika noteikts divas, tagad – trīs – nedēļas, parāda, ka šādā veidā mēs neiegūsim cilvēkus no ārpuses. Atalgojums, ko tenūrprofesūrā piedāvā, ir ļoti labs, tie ir 5000 eiro bruto. Eiropā labiem speciālistiem būtu interese par šāda veida darbu Latvijas Universitātē, bet, visticamāk, šī ziņa viņus nesasniegs.
Ir jūtams, ka Latvijas zinātnieku kopiena, zināmā mērā nabadzības un iekšējo baiļu dēļ, ir ļoti noslēgta.
Manuprāt, Latvijā ir nepieciešams vairāk pārliecības, ka esam gana labi, un pastāvīgs finansējums. Šobrīd visās zinātnēs, bet it īpaši – humanitārajās zinātnēs – finansējums, kas tiek sadalīts valsts vai fundamentālo un lietišķo pētījumu programmās (VPP un FLPP), ir nepietiekams. Pat ļoti labam projektam ir mazas izredzes saņemt finansējumu. Līdz ar to nenoteiktība, vai nākotnē būs iespējams turpināt savus pētījumus, ir pārāk liela.
Jārunā arī par to, ka reizēm ir ļoti grūti saprast, kas šeit tiek uzskatīta par labu zinātni.
Piemēram, pēc šī brīža vērtēšanas kritērijiem zinātniskajai monogrāfijai ir tāda pati vērtība kā vienam SCOPUS rakstam. Taču humanitārajās zinātnēs tieši zinātniskā monogrāfija joprojām ir veids, kā sevi pieteikt un parādīt.
Faktiski Latvijā nav notikusi pāreja uz Rietumeiropas tipa zinātni. Vēl arvien situācija, vismaz humanitārajās zinātnēs, atgādina padomju perioda beigas un pirmos gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Mēs atrodamies Eiropas perifērijā un neesam tie, kuri nosaka tēmu diskursu. Vairāk atražojam citu idejas, nevis radām jaunas.
Vai tik maza valsts kā Latvija vispār varētu noteikt toni kādā zinātņu jomā Eiropā, pasaulē?
Absolūti! Piemēram, Igaunijā atsevišķās humanitāro zinātņu nozarēs ir pat vairāki izcili vēsturnieki, valodnieki, kuri savās nozarēs, kas arī ir pietiekami šauras, starptautiski nosaka toni. Es vienmēr minu kā piemēru manu kolēģi Anti Selartu (Anti Selart) no Tartu Universitātes. Ja kāds, kuram nav nekādu saikņu ar Baltiju, interesējas un meklē informāciju par Livonijas vēsturi, Anti Selarts, visticamāk, būs pirmais vēsturnieks, ar kura vārdu viņš sastapsies. Anti Selarts ir starptautiska līmeņa vēsturnieks.
Tāpat arī rakstnieks un japāņu literatūras pētnieks Reins Rauds (Rein Raud), kurš ir starptautiska autoritāte gan japāņu literatūras pētniecībā, gan daļēji semiotikā. Vai mans kolēģis Mareks Tamms (Marek Tamm), ar kuru es kopā strādāju Tallinas Universitātē. Viņš patlaban ir viens no vadošajiem vēstures filozofijas pētniekiem.
Tas ir iespējams, bet tam ir vajadzīgi resursi, atbalsts, kā arī atvērtība.
Un uzdrošināšanās konkurēt starptautiski.
Jā, uzdrošināšanās konkurēt, bet, protams, tam ir nepieciešams nodrošinājums.
Es domāju, ka Latvijas zinātnē ir trīs galvenās problēmas: muļķība, nezināšana un nabadzība.
Tās ir lietas, kas savstarpēji ir cieši saistītas un kuras ir jāmēģina novērst.
Turklāt vairāku vēstures periodu, tai skaitā viduslaiku, pētniecība Latvijā ir salīdzinoši bēdīgā stāvoklī vai pat vispār nenotiek. Ko tādējādi zaudējam?
Latvijas pagātnes – līdz pat 19. gadsimta nogalei – pētniecība ir neaktīva. Ir pētnieki, taču viņi nav produktīvi arī tādēļ, ka nav pētniecības projektu, viņi nesaņem finansējumu.
Problēma ir tā, ka citi stāsta stāstus par mums. Nevis mēs pētām savu vēsturi un piedāvājam Latvijas sabiedrībai darbus latviešu valodā, bet lielākie Latvijas vēstures pētniecības centri šobrīd atrodas ārpus Latvijas. Ja runājam par viduslaiku vēsturi, tie ir igauņu kolēģi, kuri pēta arī Livoniju un notikumus vēlajos viduslaikos Latvijā. Tā ir Vācija, kur vairākās augstskolās ir vēsturnieki, kuri nodarbojas ar Latvijas senākās vēstures izpēti. Tā ir Skandināvija, Polija.
Ja mēs salīdzinātu pētniecības projektu budžetus, kas tiek ieguldīti Latvijas vēstures izpētē, es pieņemu, ka situācija varētu būt tāda, ka Latvijas vēstures izpētē vairāk naudas tiek investēts ārpus Latvijas, nevis pie mums. Rezultāts ir tāds, ka Latvijas sabiedrība neuzzina par jaunākajiem un labākajiem pētījumiem un to rezultātiem. Jau atkal esam tie, kuri pārstāsta citu idejas un izpētīto, nevis paši nosakām toni Baltijas vēstures izpētē.
Protams, šodien vispār ir sarežģīti runāt par vēsturniekiem, kuri pēta pirmsmoderno laiku, jo, lai par tādu kļūtu, jāzina vismaz trīs četras svešvalodas, jāprot lasīt avotus, senus rokrakstus.
Šādu cilvēku ir maz, bet viņu nekļūs vairāk, ja jaunieši, kuri gribēs pētīt vēsturi, neredzēs perspektīvu.
Pašreiz perspektīvas nav. Tā ir ļoti bēdīga situācija. Faktiski Latvijas Universitātē lielākā daļa cilvēku, kuri nodarbojas ar pirmsmoderno vēsturi, drīz ies pensijā. Kas viņus aizstās, to mēs nezinām.
Vēstures kongress
Esat viens no Latvijas vēstures kongresa, kas notiek 15. novembrī, organizatoriem. Neierasti kongresiem, kas saistīti ar vēsturi, tas nebūs veltīts pagātnes pētījumiem, bet problēmām nozarē un iespējamajiem risinājumiem. Kāds ir kongresa mērķis? Vai cerat, ka tas varētu kaut ko mainīt?
Galvenokārt mēs gribam pievērst sabiedrības un politiķu uzmanību vēstures nozarei un problēmām tajā.
Ne mazāk svarīgi – vēlamies runāt par iespējamajiem risinājumiem, jo ne vienmēr problēma ir tikai naudas trūkumā.
Jautājums ir, kā mēs raugāmies uz saviem pētniecības laukiem, kā protam vai neprotam sadarboties.
Šis ir mēģinājums uzrunāt nozares profesionāļus, piedāvāt kongresu kā forumu sarunai. Protams, tas ir tikai sarunas sākums. Visas problēmas neizrunāsim un risinājumus uzreiz neatradīsim, tomēr mums ir ļoti svarīgi beidzot pašorganizēties.
Domājot par kongresu, šķita būtiski novilkt skaidru robežu un nesekot iepriekšējiem kongresiem, kurus organizēja pēc Ārlietu ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas ierosinājuma.
Šis ir Latvijas vēstures, nevis Latvijas vēsturnieku kongress.
Tātad viens no mērķiem ir parādīt, ka vēstures pētnieku kopiena var pašorganizēties un pieteikt savas problēmas, un paust apņemšanos meklēt risinājumu. Kā vēstīts izstrādātajā kongresa rezolūcijā, problēmu ir daudz.
Manuprāt, šis ir pēdējais brīdis, kad kaut ko var mainīt, jo situācijā, kad ir mazs finansējums, pētniecības institūcijas izirst, vienlaikus, visticamāk, tiks likvidēta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, nedomājot par to, kā šī nozare attīstīsies nākotnē, drīz nonāksim vēl dziļākā krīzē, kad Latvijā nebūs ne vēstures augstākās izglītības, ne konkurētspējīgas pētniecības institūcijas.
Ko jūs, kongresa rīkotāji, vēlaties, lai politiķi sadzirdētu?
Galvenais mērķis nav uzrunāt tikai politiķus, jo neuzskatu, ka šādā veidā ir iespējams atrisināt visas problēmas. Politiķu rokās ir finansējuma piešķiršana. Tomēr es domāju, ka drīzāk mums pašiem – vēsturniekiem – ir jāsaprot, kā kļūt konkurētspējīgākiem. Manuprāt, tas ir krietni sarežģītāks jautājums nekā finansējums, jo ietver arī paškritiku, kas Latvijā vienmēr tiek ļoti sāpīgi uztverta. Tas nozīmē arī to, ka mums ilgtermiņā ir jāspēj uzturēt spiedienu gan uz politiķiem, gan ierēdņiem.
Mums ir jāvar nemitīgi teikt: šeit ir problēma, mēs redzam risinājumu un esam gatavi sadarboties. Tas nav tikai vienas dienas darbs, bet kādam tas ir jādara.
Šajā ziņā tā ir reti pieredzēta pieeja problēmām kādā nozarē, kad tās pārstāvji nāk klajā ar konkrētu piedāvājumu – rezolūciju, sava veida ceļa karti –, kurā bez vajadzības piešķirt finansējumu uzskaitīti arī konkrēti soļi, kurus nepieciešams īstenot, lai vēstures nozare kļūtu starptautiski konkurētspējīga. Vai cerat, ka to pamanīs, izmantos?
Nākotnes izaicinājums būs raudzīties, kā Latvijas Universitāte, Izglītības un zinātnes ministrija, varbūt arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija palīdzēs rast risinājumu. Kādam ir jāskatās, kā visi solījumi un labās gribas izrādīšana tiks ieviesti dzīvē, jo diemžēl, kā to parāda Latvijas Universitātes tenūrprofesūru konkurss, pat labi iecerētas idejas Latvijā ne vienmēr tiek kvalitatīvi izpildītas. Jāsaprot, ka nebūs mirklīga risinājuma. Nebūs tā, ka pēc kongresa tiks paziņots: lūk, šeit ir 3–4 miljoni eiro vēstures pētījumiem. Pat ja papildu finansējums tiks piešķirts, būs sarežģīti nodrošināt, lai projektu konkursi būtu godīgi, atklāti un uz attīstību vērsti. Piemēram, šogad tika piešķirts finansējums 20.–21. gadsimta vēstures pētniecībai, taču konkursa nolikumā ir ļoti daudz trūkumu, par ko jau iepriekš izteikušies šī perioda vēsturnieki.
Vienā no rezolūcijas punktiem rosināts paredzēt finansējumu Latvijas vēsturnieku darbu tulkojumiem svešvalodās un būtisku starptautisku pētījumu tulkošanai latviešu valodā. Kāpēc Latvijas vēstures pētniecībai tas ir svarīgi?
Latvijas vēsturnieku balsis nedzird pasaulē, un tā ir problēma. Ja gribam kļūt par daļu no starptautiskās pētnieku kopienas un ja vēlamies, lai ārzemju kolēģi atsauktos uz latviešu vēsturnieku pētījumiem, tad ir divi veidi, kā to panākt. Pirmkārt, Latvijas vēsturniekiem ir jāraksta svešvalodās. Otrkārt, būtiskākie pētījumi par Latvijas vēsturi jātulko svešvalodās, tādējādi palīdzot Latvijas vēsturniekiem iekļūt starptautiskajā apritē.
Vienlaikus latviešu valodā ir jātulko nozīmīgākie pētījumi par Latvijas vēsturi, kas tapuši ārvalstīs angļu, vācu vai franču valodā, lai ne tikai profesionāli vēsturnieki, bet arī Latvijas sabiedrība uzzinātu par to rezultātiem. Šādu pētījumu ir ļoti daudz! Svarīgi ir tulkot arī klasiskus vēstures pētījumus vai teorētiskus darbus, lai jaunie studenti, mācoties vēsturi, varētu paplašināt savu skatījumu, tostarp lasot latviešu valodā.
Jūsu grāmata ir iznākusi angļu valodā izdevniecībā Beļģijā. Tās teksts ir plūstošs, stāstniecisks, vienlaikus zinātnisks. Latvijā maz vēsturnieku šādi raksta, domājot, kā zinātnisku tekstu uztvers lasītājs. Pastāstiet, kāds bija ceļš līdz šai grāmatai! Kā tā tapa?
Šo pētījumu es uzsāku 2007. gadā, un tas ir balstīts manā disertācijā. Gribu uzsvērt, ka tajā nav ieguldīts neviens cents no Latvijas nodokļu maksātāju naudas. Pētījums pilnībā ir tapis par ārzemju fondu un universitāšu līdzekļiem. Grāmatas izdošanu finansē Baltijas Studiju veicināšanas asociācija un Greifsvaldes Universitāte Vācijā. Arī tas kaut kādā mērā parāda, ka pētījumu finansēšanas sistēmā Latvijā netiek atbalstīti pētījumi, kas tiktu publicēti ārzemju izdevniecībā un iegūtu starptautisku uzmanību.
Jāteic, ka es mēģinu šo pētījumu ieaust starptautiskajā historiogrāfijā. Mērķis nebija rakstīt tikai un vienīgi par Livoniju, bet to ielikt plašākā kontekstā, gan izmantojot teoriju, gan salīdzinot ar citiem Eiropas reģioniem, kuros ir līdzīgas parādības.
Par valodu runājot, Latvijā pastāvošā vēstures rakstīšanas tradīcija atšķiras no tā, ko, piemēram, sagaida Londonā, kur es izstrādāju disertāciju. Pie mums joprojām ir ļoti spēcīga vācu, krievu historiogrāfijas skolas ietekme, kurā gari, sarežģīti teksti tiek uzskatīti par zinātniskiem. Turpretī anglosakšu historiogrāfijā tekstam ir jābūt vienkāršam. Lasītāji bieži ir teikuši, ka latviešu vēsturnieku radītos tekstus ir grūti uztvert. Tas ir viens no jautājumiem, kurā nepieciešama izšķiršanās –, kurai tradīcijai sekot. Protams, ir vajadzīgs arī papildu darbs.
Viduslaiku pētījumi, šķiet, ir pateicīga tēma, lai atgādinātu arī to, ka Latvija vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar Rietumeiropu un tās vēsture neapstājas pie nacionālās robežas.
Viduslaiku vēsturi nav iespējams pētīt nacionālās robežās, jo tolaik tādu nebija. Tāpat viduslaiku Livonijā šeit bija divi gan ģeopolitiski, gan ekonomiski, gan kultūras ziņā ļoti svarīgi spēlētāji: Vācu ordenis, kas bija pārnacionāla struktūra un atradās Prūsijā, Vācijā, Itālijā, līdz 14. gadsimta sākumam arī Svētajā zemē, un viduslaiku Hanza, kas sākotnēji bija tirgotāju un pēc tam arī pilsētu tīkls. To nav iespējams pētīt noslēgtā telpā. Šie cilvēki pārvietojās, un tas bija kultūras tradīciju, ideju apmaiņas tīkls. Daudziem tirgotājiem Rīgā bija saknes Lībekā, radinieki Dancigā, Stokholmā un citur.
Kur ir atrodami avoti par Livonijas vēsturi?
Avoti, kas skar Livonijas vēsturi, atrodami gandrīz visā Ziemeļeiropā. Lielākie arhīvi ir Tallinā, Rīgā, tie atrodami arī Zviedrijas valsts arhīvā Stokholmā, Kopenhāgenā, Upsalas Universitātes bibliotēkā, Ziemeļvācijas arhīvos, piemēram, Hamburgā, arī Brēmenē, – tur atrodas Rīgas Melngalvju brālības dokumenti, kas 1939. gadā, vācbaltiešiem repatriējoties, tika aizvesti. Atšķirībā no laika, kad es rakstīju disertāciju, tagad vairāki arhīvi ir digitalizējuši lielu daļu viduslaiku dokumentu.
Pagātnes atcere – sabiedrības identitātes neatņemama daļa
Grāmatas ievadā rakstāt, ka, nemitīgi saskaroties ar Latvijas 20. gadsimta sarežģītās un smagās vēstures milzīgo ietekmi uz mūsu sabiedrības identitāti un pagātnes izpratni, radās interese izzināt, vai un kā pagātnes notikumi ir ietekmējuši sabiedrības citos laikos, piemēram, vēlajos viduslaikos Livonijā. Mirušo piemiņa –, kāpēc pievērsāties šai tēmai?
Mani interesē, kā cilvēki atceras un vēsturiski ir atcerējušies mirušos gan mūsdienās, raugoties uz latviešu kapu svētku tradīciju, gan to, kā ģimenes un sabiedrības grupas piemin mirušos. Veicot pētījumus, sapratu, ka mani daudz vairāk saista tas, kā sabiedrība atceras pagātni.
Viduslaiku sabiedrībai bija raksturīgi, ka mirušie ir pagātnes pārstāvji, kurus pieminot, var atcerēties arī pagātnes notikumus vai procesus. Tā faktiski nebija tikai senču piemiņa, bet arī veids, kā atcerēties pagātni, uz ko balstīt savas grupas identitāti, izpratni, kas mēs – kādas grupas pārstāvji – noteiktā brīdī esam. Vienalga, vai skatāmies uz Vācu ordeni vai domkapitulu Rīgā, Tallinā vai Tērbatā, vai tirgotāju ģildēm Rīgā un Tallinā, redzams, ka pagātne šiem cilvēkiem bija ļoti nozīmīga, jo palīdzēja apzināties, kas viņi ir. Īpaši svarīgi tas bija krīzēs. Manā pētījumā tam ir veltīta nodaļa, kurā es atspoguļoju, kāda ir bijusi atmiņas loma konfliktā starp Rīgas arhibīskapu un Rīgas domkapitulu, no vienas puses, un Vācu ordeni, no otras puses.
Šis konflikts ilga divus gadsimtus, kuru laikā mirušo piemiņa nereti tika izmantota kā politisks instruments.
Rīgas domkapituls apzinājās savu pagātni un to, kāpēc viņi cīnījās pret Vācu ordeni. Tas savukārt palīdz saprast, kāpēc Vācu ordenim, mēģinot 15. gadsimta vidū pārņemt Rīgas domkapitulu un Rīgas arhibīskapiju, bija svarīgi padarīt Rīgas Domu par savu baznīcu, tur apbedījot Livonijas ordeņa mestru.
Šī cīņa vienlaikus ir simboliska, fiziska un militāra. Šeit mēs redzam reālus atmiņu karus, kur divas pretējas kolektīvās atmiņas tradīcijas savstarpēji tiek konfrontētas un konkurē. Arī igauņu vēsturnieks Mihels Mēsalu (Mihkel Mäesalu) akcentē, ka tieši pretējas atmiņu tradīcijas nodrošināja, ka attiecīgais konflikts turpinājās.
Atmiņas ne tikai atgādina par pāridarījumiem, bet arī motivē, kāpēc pretstāve ir jāturpina.
Tas ļoti atgādina notikumus mūsdienās.
Tas parāda, ka kolektīvā atmiņa ir universāla – tā pastāv visās kultūrās, sākot no aizvēstures līdz šodienai. Katrai sabiedrībai un grupai ir svarīgi atcerēties savu pagātni, tāpat arī katrai ģimenei ir būtiski atcerēties un pieminēt mirušos. Patlaban mēs varam konstatēt līdzīgas parādības, jo piedzīvojam ilgstošus konfliktus, kuros atmiņai ir nozīmīga loma.
Rakstāt, ka mirušo piemiņa nereti kļūst par izšķirošu faktoru, kad identitāte ir vāja vai apdraudēta. Kā tas izpaudās laikā un telpā, kuru jūs pētījāt? Vai par to varētu un vajag runāt mūsdienās?
Kad 15. gadsimta 60.–70. gados Vācu ordenis mēģināja piespiest Rīgas domkapitulu un arhibīskapu Silvestru Stodevešeru būt labvēlīgākiem un kļūt par tā daļu, kā tas aprakstīts Rīgas misālē – 15. gadsimta liturģiskajā manuskriptā –, Rīgas domkapituls pievērsa lielu uzmanību to cilvēku piemiņai, kuri bija cīnījušies ar Vācu ordeni. Tie bija domkungi un arhibīskapi, kuri bija gājuši bojā vai neatgriezeniski zaudējuši veselību, iespējams, Vācu ordeņa cietumos. Tieši doma – kāds ir gājis bojā, cīnoties par Rīgas baznīcas neatkarību, – bija svarīgs identitātes aspekts, kas noteica, ka viņi nebūs daļa no Vācu ordeņa.
Ja raugāmies uz latviešu kolektīvo atmiņu okupācijas laikā, domāju, ir viegli vilkt paralēles, jo arī tolaik cilvēki 18. novembrī lika svecītes pie Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos Rīgā. Lai gan padomju režīma stāsti un vēstures versija bija atšķirīgi no pagrīdē gruzdošās kolektīvās atmiņas, cilvēkiem bija būtiski atcerēties Latvijas Republiku un tās prezidentus, brīvības cīnītājus, kuri palīdzēja apzināties un saglabāt identitāti. Tai bija liela nozīme Atmodas laikā, kad pagātnes piemiņa kļuva arvien atklātāka.
Vai tā nav problēma, ka mūsu tautas identitāte tik ļoti ir koncentrēta vienā vēstures periodā, proti, 1918. gadā, Neatkarības karā, tad idealizētajos “Ulmaņa laikos”, pēc kā sekoja okupācija un represijas?
Es domāju, ka ne. Šobrīd caur dažādiem kultūras produktiem redzam, ka arvien svarīgāka loma sabiedrības kolektīvajā atmiņā ir Atmodas laikam – 1980. gadu nogalei un 1990. gadu sākumam.
Man šķiet, ka Neatkarības karam un arī Latvijas Republikai 1920.–1930. gados ir ļoti svarīga loma kā izcelsmes vai sākuma stāstam – tās ir mūsu saknes. Bet arvien nozīmīgāki kļūst arī nesenie notikumi.
Pēdējos gados radīts daudz filmu – gan dokumentālu, gan mākslas –, kas šo laiku ataino no personiskās pieredzes, kā, piemēram, Viestura Kairiša “Janvāris”. Turpretī filmas “Mana brīvība” galvenās varones prototips ir Ita Kozakeviča. Tās palīdz interpretēt pagātni un atcerēties konkrēto laiku. Kolektīvās atmiņas daļa ir arī 1990. gadi. Manuprāt, tas aizsākās ar Jāņa Joņeva grāmatu “Jelgava 94” un tās ekranizējumu. Tas bija valsts atjaunošanas laiks, kas radīja milzīgas pārmaiņas sabiedrībā. Paaudze, kas dzimusi 1970. gadu beigās, 1980. gados un tolaik bija pusaudži, šobrīd dominē radošajā sfērā un politikā. Mēs dzīvojam pasaulē, kas radusies tajā laikā, un tam ir vieta mūsu kolektīvajā atmiņā.
Kā ir ar senākiem laikiem, piemēram, Livoniju, kas, kā rakstu krājumā “Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums” norāda vēsturniece Eva Eihmane, arī ir saistīta ar mūsdienu Latvijas (un Igaunijas) iedzīvotāju identitātes konstruēšanu?
Domāju, ka mūsu vēstures apziņā Livonijai patlaban ir salīdzinoši maza loma. Tomēr tā ir klātesoša caur pagātnes pieminekļiem, kas ir saglabājušies: pilīm un pilsdrupām, vecpilsētām, baznīcām, piemēram, Valmierā. Tur viduslaiku pagātne ir redzama un klātesoša. Taču latviešu nācijas vēsturiskajā apziņā un kolektīvajā atmiņā viduslaikiem vairs nav tik nozīmīga loma, kā, piemēram, 1920.–1930. gados, kad cīņa pret krustnešu ienākšanu 13. gadsimtā bija centrālais pagātnes stāsts par to, ka reiz bijām brīvi, tad 700 gadu pakļauti, un tagad mums atkal ir sava valsts.
Šiem romantizētajiem pagātnes stāstiem vairs nav nozīmes. Es teiktu, ka savā ziņā Livonija kļūst par tādu kā Disnejlendu.
Arī jaukais mīts par Rīgu kā Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu, ataino vēlmi padarīt viduslaiku pagātni par daļu no patērētāju kultūras. Tur nav pretrunu vai nepatikas. Tā ir normāla komerciāla romantizācija. Līdzīgi mēs raugāmies arī uz pilīm, piemēram, Cēsu pilsdrupām. Neviens neteiks, ka tā ir ļauno vāciešu pils, kas būtu jānojauc. Pirmkārt, cilvēki to droši vien uztver kā kaut ko skaistu. Otrkārt, tas ir tūrisma objekts, ar kuru pilsētā tiek piesaistīti tūristi un viņu līdzekļi, lai tā varētu uzplaukt un lai dzīve tajā būtu labāka.
Vai jums, veicot šos pētījumus, ir mainījies priekšstats par pagātni, viduslaikiem?
Ja grāmatu rakstītu šobrīd, domāju, ka uz mirušo piemiņu, kolektīvo atmiņu un tās problēmu noteikti skatītos citādi. Vienlaikus man šķiet svarīgi – ar konkrēto grāmatu ir izdevies parādīt, ka ir iespējams pētīt vēsturi, kas nav tikai politikas vai ekonomikas vēsture, kas nav aprakstoša, bet varbūt ir konceptuāla un atklāj sabiedrības vājumu un spēku, ko tā smeļas pagātnē.
Un palīdz skaidrot arī mūsdienu sabiedrības norises.
Protams, vēsturi vienmēr var izmantot mūsdienu skaidrošanai.
