Brīvprātīgais darbs stiprina sabiedrību un atver durvis jauniešiem – Latvijas Studentu apvienības pieredze

Alen, pastāstiet īsumā, ko dara Latvijas Studentu apvienība (LSA)?

Likumā ir paredzēts: katrā augstākās izglītības iestādē studējošie var veidot savu pašpārvaldi, lai tā iestātos par viņu interesēm un tiesībām. LSA ir organizācija, kas tās apvieno, iedod tām vienotu balsi arī sarunās ar ministriem, deputātiem, iesaistoties likumu pieņemšanas procesā. Papildus tam LSA pārstāv Latvijas studējošo intereses starptautiski – esam Eiropas Studentu apvienības biedri, daļa no Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības tīkla. Nemitīgi iestājamies par to, lai mūsu studējošo problēmas un izaicinājumi tiktu pamanīti un risināti plašākā mērogā. Latvija ir pārstāvēta globālajā studentu forumā.

Tie ir nopietni uzdevumi jauniešiem, kuri tikko iestājušies augstskolā.

Studentu pārstāvniecība kā forma ir daļa no demokrātiskas pārvaldības valstī. Valsts pārvaldība nenorisinās tikai no augšas. Nav tā, ka visu paveic vienīgi prezidents, ministri vai deputāti. Realitātē katrs no mums var iesaistīties, un viss brīvprātīgais darbs, ko veic interešu pārstāvniecības un nozaru organizācijas, veido atgriezenisko saiti jebkuram lēmumam, idejai. Pieņemt lēmumu, kas atbilst visu interesēm, var tikai tad, kad uzklausām visas puses. Tāpēc ir tik būtiski, ka LSA darbība ir paredzēta Augstskolu likumā, lai nodrošinātu, ka augstākās izglītības iestādēs lēmumi tiktu pieņemti, vienmēr ņemot vērā studējošo intereses un vajadzības, kuras kādam ir jāapzina. Mūsu [LSA] uzdevums ir ieklausīties, kā studējošajiem klājas, kādas ir viņu vajadzības, un gādāt, ka tās tiek ņemtas vērā, pieņemot lēmumus.

Vai šīs funkcijas varētu salīdzināt ar to, kā darbojas skolu pašpārvaldes, tikai augstākā līmenī?

Nosacīti varētu vilkt paralēles. Augstskolu likumā ir noteikts, ka studējošo pašpārvaldei jāparedz viena divsimtā daļa no augstskolas gada budžeta, kas ir diezgan liela summa. Tā nodrošina iespēju studentiem organizēt pasākumus, sociālās akcijas, braucienus, komandējumus un daudzas citas aktivitātes, lai cīnītos par savām interesēm un tiesībām.

Rezultātā līmenis, kādā darbojas studentu pašpārvaldes, ir nopietnāks, jo parādās tādi aspekti kā grāmatvedība, lietvedība. Vairāku pašpārvalžu juridiskā forma ir biedrība, līdz ar to nāk klāt dokumentācija, kas jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā, Valsts ieņēmumu dienestā u. c.

Izklausās, ka aktivitāšu ir gana daudz, gandrīz pilna laika darbs!

Ne vienmēr. Panākumu atslēga ir komandas darbs. Pašpārvaldēs ir diezgan daudz cilvēku, tāpēc, lai sasniegtu kādu mērķi, ir svarīgi iemācīties sadalīt uzdevumu mazākos darbos un deleģēt tos izpildīt citiem. Tādējādi tas izvēršas nevis par pilna laika darbu, bet vienkārši izpildāmiem uzdevumiem, kurus var apvienot ar studijām, darbu vai citiem dzīves apstākļiem.

Darbība LSA gan ir tuvāk pilna laika darbam, tādēļ mums ir paredzēts arī atalgojums, jo pastāv noteiktas saistības – jāatbild LSA domei, kongresam, jāizstrādā dokumenti, ar kuriem ejam pie politiķiem, lēmumu pieņēmējiem un sadarbības partneriem, piemēram, Rektoru padomes. Vienlaikus sadarbojamies ar citu nozaru partneriem, kā, piemēram, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību. Mūs interesē aktualitātes arī citās jomās. 

Piemērs: devām atzinumu Latvijas aviācijas nozares attīstības stratēģijai, jo tajā bija iekļautas arī izmaiņas kvalifikācijas ieguves kārtībā, kas ietekmē studējošos. Viena ieraksta dēļ mums nācās izskatīt visu stratēģiju un sniegt atzinumu.

Vai jebkurš tiesību aktu projekts, kas varētu ietekmēt studējošo intereses, nonāk LSA, lai saņemtu studējošo pārstāvju atzinumu?

Tieši tā! Saskaņošana ar nozares partneriem, tai skaitā publiskās apspriešanas, notiek tiesību aktu projektu portālā, kurā mums kā organizācijai ir piekļuve un iespēja pateikt, ka, mūsuprāt, konkrētajam dokumentam ir ietekme uz studējošajiem, tāpēc vēlamies sniegt atzinumu – piedāvāt priekšlikumus vai paust iebildumus.

Tajā brīdī iesaistāmies saskaņošanā ar ministrijām un citām iesaistītajām pusēm, lai vienotos, kā jāizskatās likumprojektam, kad tas tiks virzīts tālāk uz Saeimu.

Ne vienmēr šis process norit sekmīgi, tādēļ ir citas iespējas. Piemēram, LSA katru nedēļu dodas uz Saeimas komisijām, runā ar deputātiem un piedāvā savas alternatīvas, kā attiecīgo dokumentu sakārtot. Ja arī tas neizdodas, mēs vienmēr varam vērsties arī Saeimā vai Ministru kabinetā un norādīt uz konkrētu rezultātu, kādu vēlamies, un aicināt politiķus balsot “par” vai “pret” noteiktu tiesību aktu.

Varbūt varat minēt kādu pozitīvu un ne pārāk pozitīvu piemēru, kā LSA iesaistīšanās ir palīdzējusi novērst vai mainīt nejēdzīgu priekšlikumu?

Piemēru ir daudz. Tie visi ir gan nedaudz pozitīvi, gan negatīvi, jo ne vienmēr izdodas pilnībā sasniegt izvirzīto mērķi. Viens no pēdējiem jautājumiem, ar kuru strādājām, bija sociālā stipendija “Studētgods”, kas ir paredzēta, lai atbalstītu tos, kam nav pilnvērtīgu ienākumu vai kuri nāk no daudzbērnu ģimenēm u. c. Tagad, no 1. septembra, tā tiks piešķirta arī studējošajiem no trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm. Mūsu mērķis bija panākt, ka stipendijas apmērs tiktu pacelts līdz 200 eiro, kā arī palielināts ienākumu slieksnis, lai neveidotos situācijas, ka studējošais, saņemot ienākumus, vairs nekvalificētos stipendijai.

Rezultāts bija tāds, ka diemžēl nāca griezumi: valsts budžetā prioritāte ir aizsardzība.

Tas, ko mums izdevās panākt, – samazināt sākotnēji plānoto griezuma apmēru par vienu miljonu eiro, kas tika saglabāts sociālajai stipendijai.

Tā tika palielināta nevis līdz 200, bet 180 eiro, taču tika pacelts ienākumu slieksnis,1 lai stipendiju no šī gada septembra saņemtu maznodrošinātie un trūcīgie.

Pirms tam cīnījāmies par atlaidēm studentiem “Rīgas satiksmē”. Patlaban tie ir 12 eiro. Esam strādājuši arī pie cita veida atvieglojumiem. Piemēram, neloģiska situācija bija izveidojusies studentiem no ārvalstīm, kuri vēlējās šeit iegūt grādu zobārstniecībā. Viņiem bija nepieciešamas C līmeņa latviešu valodas zināšanas, lai grādu varētu saņemt. Tas šķita nesamērīgi, un mums izdevās to labot. Tāpat arī mākslās nevarēja iegūt grādu praktiskajās doktora studijās.

LSA panāca, ka, veicot praktisku projektu, ir iespēja iegūt doktora grādu mākslās. Viens no labākajiem piemēriem: organizējot dziesmu svētkus, šāds grāds tika iegūts.

Pie kādiem jautājumiem LSA strādā pašlaik? Kādas risināmas problēmas studējošajiem šobrīd ir aktuālas?

Šogad, atkārtoti kandidējot uz prezidenta amatu, nācu klajā ar vīziju, kādā virzienā LSA strādās. Darāmā ir diezgan daudz. Piemēram, skatāmies uz kreditēšanas sistēmu. Pašreiz studējošā kredītam – ikdienas kabatas naudai, kas pieejama studentam kā papildu resurss izdevumu segšanai, – ir noteikts  ierobežojums 350 eiro mēnesī. Uzskatām, ka tas nav pietiekami.

Ja studējošajam ir vēlme un šāds resurss ir nepieciešams, vajadzētu būt iespējai pieteikties studējošā kredītam vismaz vienas minimālās algas apmērā.

Studējošā kredīts ir optimāla iespēja, jo aizņēmums jāsāk atmaksāt 10 gadus pēc studiju pabeigšanas, tam ir noteikti procenti, ko studiju laikā sedz valsts. Nosacījumi ir studentam labvēlīgi.

Beigās tomēr sakrājas lielas summas. Vai nesaskatāt papildu riskus jauniešiem neapdomīgi uzņemties nākotnē nepanesamas finanšu saistības?

Piekrītu. Minētajā jomā nepieciešama augsta līmeņa finanšu pratība, tāpēc priecātos, ka arī no banku puses brīdī, kad students piesakās attiecīgajam kredītam, vispirms tiktu nodrošināta izglītojoša informācija par to, ko nozīmē šādas saistības un kādas ir potenciālās sekas. Tomēr, ja salīdzina ar cita veida aizdevumiem, kur būs augstāka procentlikme un, iespējams, pieprasīs galvotāju, studējošā kredītam ir labāki nosacījumi, tas ir pieejamāks. Vērtējot no tāda skatpunkta, uzskatu, ka studējošā kredīts ir labs veids, kā sniegt atbalstu. Protams, vislabāk, ja tāds vispār nav vajadzīgs. Tāpēc runājam arī par citiem finanšu atbalsta mehānismiem. Piemēram, panācām atlaides Rīgas sabiedriskajā transportā.

Tagad laiks skatīties plašāk – uz starpreģionālā transporta un vilcienu biļešu atlaidēm, lai augstāko izglītību padarītu pieejamāku reģionos.

Vai LSA ir priekšlikumi par nosacījumu dzēst studējošo kredītu paplašināšanu? Vai minētajā jomā redzat iespēju kaut ko uzlabot?

Tas ir sekmīgs risinājums, kā valsts var sasniegt konkrētus mērķus, motivējot augstskolu absolventus izpildīt attiecīgus nosacījumus, lai studējošā kredīts tiktu dzēsts. Labākais piemērs ir šāda veida atbalsts pedagogiem, kam, noteiktu laiku strādājot savā profesijā Latvijā, studiju kredīti vismaz daļēji tiek dzēsti. LSA vēlētos, lai tāda iespēja būtu pieejama arī citās nozarēs, kur valstī trūkst speciālistu.2

Valstij tas būtu ļoti izdevīgi, jo ar katru eiro, ko tā iegulda augstākajā izglītībā, ekonomikā tiktu atgūti septiņi eiro.

Svarīgi uzsvērt, ka augstākajā izglītībā mēs ieguldām, nevis iztērējam, kā nereti tiek pasniegts, jo tas ir ieguldījums pašu nākotnē.

Kā liecina publiski pieejamā informācija par jūsu prioritātēm, tiekot pārvēlētam LSA prezidenta amatā, pirmajā vietā ir psihoemocionālais atbalsts studentiem. Kāda ir situācija, un ko esat iecerējuši darīt?

Kad aizvadītajā gadā izskanēja informācija par šausmīgajiem atgadījumiem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā [skandaloza informācija par, iespējams, ilgstošu seksuālo uzmākšanos augstskolas studentēm no atsevišķu pasniedzēju puses; šeit – red. piez.], sākām pētīt, kāda ir reālā situācija.

Nesen noslēdzās tiesībsarga aptauja, kas atspoguļoja, ka, šķiet, katrs trešais vai ceturtais kaut kādā mērā ar šo problēmu ir saskāries. Tikai 1% no tiem, kuri bija piedzīvojuši attiecīgos atgadījumus, par to ziņoja. Situācija ir šausmīga, un tā ir jāuzlabo.

Viens no pasākumiem, kas nav preventīvs, tomēr garantētu palīdzību brīdī, kad kaut kas ir noticis, ir psihoemocionālais atbalsts, ko nodrošinātu ne tikai psihologs, kam jābūt katrā augstākās izglītības iestādē, bet arī daudz plašāks atbalsta personāls, piemēram, karjeras konsultants, kurš būtu pieejams studentam, lai samazinātu ar studijām saistīto stresu, veicinātu studiju pabeigšanu un risinātu arī minētās situācijas.

Mūsuprāt, būtiski, ka brīdī, kad psihoemocionālais atbalsts tiešām ir vajadzīgs, to sniedz persona, kura pārzina augstākās izglītības iestādes specifiku, nevis tiek piesaistīts cilvēks no malas, kam konkrētā vide ir sveša un jāvelta papildu laiks, lai to izprastu.

Uzskatām, ka nepieciešams risinājums arī nacionālā mērogā. Piemēram, esam iedvesmojušies no Igaunijas, kur tikām informēti par tiešsaistes digitālajām psihologa konsultācijām.

Pētījumi liecina, ka digitālās konsultācijas ir tikpat efektīvas kā klātienes, turklāt tās ir pieejamākas un lētākas. 

Patlaban apkopojam informāciju par situāciju augstākās izglītības iestādēs, lai viens no otra mācītos, pārņemtu labāko praksi. Šobrīd varu norādīt, ka situācija ir ļoti atšķirīga. Vienā augstākās izglītības iestādē ir pieejami septiņi pakalpojumi, savukārt otrā – neviens. Līdz ar to vēlamies minēto aktualizēt un izstrādāt konkrētu piedāvājumu, kuru prezentēsim Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, vērsīsimies Veselības ministrijā, lai rastu kopīgu risinājumu un, iespējams, arī finansējumu augstskolām tā ieviešanai.

Pastāstiet, lūdzu, kā tas notiek praktiski, – kādā veidā nevalstiskās organizācijas priekšlikums nonāk līdz Saeimas komisijai?

Vispirms ir svarīgi izprast, kā studentu pārstāvniecība darbojas iekšēji. Augstskolu studējošo pašpārvalžu uzdevums ir regulāri runāt ar studējošajiem, saprast viņu satraukumu un viedokli, lai to pilnvērtīgi pārstāvētu LSA darba grupās, domes sēdēs, kongresā u. c., kur mēs kā valde lūdzam, apkopojam un salīdzinām informāciju, kas un kā notiek augstākās izglītības iestādēs. Kad esam nonākuši pie konkrēta piedāvājuma un noformulējuši savu pozīciju kādā jautājumā, LSA valde tālāk vēršas pie politikas veidotājiem.

Mēs regulāri tiekamies ar partijām, prezentējam priekšlikumus jomās, kur redzam, ka ir nepieciešamas izmaiņas.

Visu mūsu rīcībā esošo informāciju izmantojam, lai pie viena galda runātu ar deputātiem Saeimas komisijās, sagatavotu atzinumus tiesību aktu portālā, tāpat esam gatavi vērsties Ministru kabinetā, Saeimā.

Ko darāt, kad ar šīm aktivitātēm neizdodas panākt vēlamo rezultātu?

Brīdī, kad process nestrādā, aktīvi informējam studējošo pašpārvaldes, lai tās strādātu ar savām augstākās izglītības iestādēm un tādējādi iegūtu atbalstu no augstskolas vadības un Rektoru padomes. Runājam ar citām sadarbības organizācijām, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, arodbiedrībām.

Papildus tam, protams, vēršamies pie sabiedrības un medijiem. Varbūt kāds redzēja – laikā, kad notika diskusijas par sociālo stipendiju “Studētgods”, mēs izvērsām aktīvu komunikāciju sociālajos medijos, aicinot šo atbalstu nesamazināt.

Būtiski, ka mūsu balss izskan, lai pēc iespējas plašākai sabiedrībai būtu izpratne, ka tie ir kopīgi risināmi jautājumi, kam var būt pozitīva vai negatīva ietekme uz mūsu visu nākotni.

Darbība NVO balstās uz brīvprātības principu, taču dati rāda, ka jaunieši neraujas iesaistīties. Izglītības un zinātnes ministrijas pētījumā par jaunatnes politiku3 2024. gadā tika noskaidrots, ka skolēnu vai studentu pašpārvaldēs ir iesaistījušies vien 13%, bet nevalstiskajās organizācijās vai vietējās kopienas aktivitātēs darbojas vēl mazāk jauniešu. Ko jūs teiktu, lai iedvesmotu jauniešus, kāpēc ir vērts iesaistīties?

Pilsoniskā līdzdalība ir kritusies visā Eiropā. Kāpēc ir vērts? Pirmkārt, kā jau minēju, valsts netiek vadīta no augšas. Nevalstiskā organizācija ir iespēja katram iet un norādīt uz nepieciešamajām izmaiņām, tās pieprasīt, vērsties pie cilvēkiem amatos, kuri var panākt šīs izmaiņas, lai akcentētu problēmas, ar kurām saskaramies.

Otrkārt, tā ir iespēja pašiem kaut ko reāli mainīt. Ja neviens neuzrakstīs, nenorādīs, nekas nemainīsies.

Treškārt, tā ir nenovērtējama pieredze, sākot no lietvedības, grāmatvedības, cilvēku vadības, pasākumu organizēšanas, beidzot ar spēju orientēties plašā informācijas daudzumā. Manuprāt, viena no vērtīgākajām prasmēm, ko iegūst brīvprātīgajā darbā, ir spēja improvizēt, jo ir jāsaskaras ar negaidītām situācijām. Labākais ir tas, ka visas attiecīgās iemaņas noder arī dzīvē un darbā ikdienā. Gūtā pieredze iemāca plānot savu laiku, veicina stresa noturību un daudz citu noderīgu prasmju. Tāpēc es iesaku ikvienam pamēģināt.

Vairums cilvēku, kuri iesaistās brīvprātīgajā darbā, pēc tam atzīst, ka tas ir ļāvis sevi apzināties kā daļu no kaut kā lielāka.

Tas iedod papildu spēku un pārliecību – kopā daudz ko varam izdarīt un mainīt.

Vēlāk tā, manuprāt, kļūst par vērā ņemamu priekšrocību, meklējot pirmo darbu.

Noteikti!

Ko darīt introvertiem, kuri vēlētos iesaistīties, bet aktīvisms, komunikācija ar cilvēkiem rada diskomfortu?

Tāpat iesaistīties. Ir daudz svarīgu lietu, kuras var paveikt, neizejot uz komunikāciju ar cilvēkiem, bet palīdzot risināt problēmas citos veidos. Piemēram, iepriekš minēto atlaižu panākšana, – tie bija neskaitāmi dokumenti, idejas, stratēģijas, kas ir jāizdomā, jāizstrādā.

Faktiski viss nevalstiskais sektors ir piemērots ikvienam, jo piedāvā iekļaujošu vidi visdažādākajiem cilvēkiem, neraugoties uz to, vai viņš ir introverts, ekstraverts, vai ir kādi fiziskie ierobežojumi. Piemēram, mēs nesen sākām digitālajā komunikācijā pāriet uz citu teksta šriftu, lai uzlabotu lasāmību cilvēkiem ar disleksiju.

Nevalstiskais sektors iekļautības ziņā nereti apsteidz citus, un šo pozitīvo pieredzi vēlāk pārņem gan valsts, gan privātais sektors.

Tādēļ es iesaku vienkārši pamēģināt.

Noslēgumā: ko, jūsuprāt, no valsts un politiķiem sagaida tie jaunieši, kuri ir aktīvi un tiecas kaut ko dzīvē sasniegt, lai izvēlētos savu profesionālo karjeru un ģimeni veidot šeit – Latvijā?

Domāju, jebkurš cilvēks sagaida pārliecību, ka te ir iespējas izglītoties, atrast darbu pēc studijām, izveidot ģimeni un justies droši. Ļoti svarīga ir paļāvība, ka brīdī, kad jutīsies slikti, par tevi parūpēsies, nodrošinās veselības aprūpi un sociālo palīdzību, turpretī tad, kad būs labi, būs iespējas veidot uzņēmumu, attīstīties darbā, iesaistīties organizācijās, cīnīties par savām interesēm. Manuprāt, Latvija šajā jomā daudz dara. Mūsu uzdevums būtu tiekties pēc vēl vairāk un labāk, risināt jautājumus, kas jāsakārto. Tur liela loma ir katram no mums –, ja neiesim, nerunāsim, neiesaistīsimies, attiecīgie jautājumi netiks atrisināti. Līdz ar to es teiktu, ka ne tikai jāpieņem politiski lēmumi, bet arī pašiem vairāk jāiesaistās un jāiestājas par savām interesēm.

1 Skat. 2024. gada 17. decembra Ministru kabineta noteikumu “Noteikumi par stipendijām” 46.13. apakšpunktu.

2 Skat. Ministru kabineta noteikumus Nr. 534 “Par studiju kredīta dzēšanu no valsts budžeta līdzekļiem”.

3 Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma veiktā pētījuma “Nacionāla mēroga socioloģiski reprezentatīvu aptauju īstenošana jaunatnes politikas un darba ar jaunatni monitoringa ietvaros” gala ziņojums pieejams šeit.