Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Leiniša, LETA
Veicināt Latvijas un starptautiskās sabiedrības izpratni par aktuāliem 20.–21. gadsimta Latvijas vēstures jautājumiem. Šāds virsmērķis dots valsts pētījumu programmai vēsturē, kuru paredzēts īstenot turpmākajos trijos gados. Vienlaikus par programmas tvērumu un nupat izsludinātā projektu konkursa nosacījumiem pašu vēsturnieku vidū ir vairāk neizpratnes nekā atzinības.
Latvijas Zinātnes padome 20. septembrī izsludinājusi valsts pētījumu programmas (VPP) “20.–21. gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze” projektu atklāto konkursu, kurā zinātniskās institūcijas pieteikumus var iesniegt līdz šā gada 20. oktobrim.
VPP ir zinātnes palīginstruments, kas darbojas ar mērķi palīdzēt valstij identificēt un pētīt Latvijas ilgtspējai un attīstībai nozīmīgākos jautājumus, kuru risināšanai nepieciešams fokusēt Latvijas zinātnisko institūciju darbu.
LZP skaidrojumā par VPP mērķiem vēstīts, ka tā palīdz risināt nozares problēmas un atbalsta valsts prioritāšu īstenošanu, izmantojot pētniecības rezultātus politikas izstrādei.
VPP ir ministriju pasūtīti pētījumi to izvēlētā tematikā jeb zinātņu nozarē, kas balstās uz ministriju vajadzībām un finansēšanas iespējām.
Valsts pētījumu programmas “20.–21. gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze” mērķi ir “attīstīt izpratni par 20.–21. gadsimta Latvijas vēsturi, veidot cilvēkkapitāla ataudzi programmā definētā vēstures laikposma pētniecībai, nodrošināt jauno zinātnieku iesaisti vēstures pētniecībā, sekmēt komunikāciju par Latvijas vēstures tēmām Latvijā un ārvalstīs”.
Atbilstoši programmas īstenošanas mērķim programmā ir noteikts uzdevums – izpētīt tos 20.–21. gadsimta Latvijas vēstures jautājumus, kuru labāka izpratne:
Programmas ietvaros plānots piešķirt finansējumu 1 674 000 eiro apmērā vienam projektam, kuram trijos gados būs jāspēj izpildīt uzskaitītos mērķus un uzdevumus.
Pieteikties konkursā var Latvijas Republikas zinātniskās institūcijas, kas reģistrētas Zinātnisko institūciju reģistrā un kas atbilst pētniecības organizācijas definīcijai. Kā sadarbības partneris var piedalīties arī valsts institūcija, kurai zinātniskās darbības veikšana ir noteikta ar ārējo tiesību aktu, nolikumā vai statūtos.
“Valsts pētījumu programmas izveide 20. un 21. gadsimta Latvijas vēstures izaicinājumu pētīšanai ir nozīmīgs solis, lai starptautiskajā arēnā nodrošinātu korektu Latvijas vēstures atspoguļojumu, kas šobrīd ir īpaši aktuāli. Esam sadzirdējuši vēsturnieku kopienu, tāpēc ar šo finansējumu ceram panākt stabilitāti pētniecības kapacitātes stiprināšanā, īpašu vērību pievēršot tieši jaunās vēsturnieku paaudzes atbalstam,” uzsver izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.
Jānis Šiliņš
vēstures doktors, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētnieks
Foto: Atis Brikmanis
Uzskatu, ka atsevišķas valsts pētījumu programmas izveidošana vēsturē ir ļoti pozitīvs solis. Tas liecina, ka vēstures īpašā nozīme mūsu valsts attīstībā tiek atzīta ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ir cerības, ka šis varētu būt sākums tam, lai situācija vēstures nozarē pakāpeniski mainītos uz labu.
Taču mums (gan Latvijas sabiedrībai, gan vēstures nozarei) ir nepieciešama ne tikai 20. un 21. gadsimta vēstures pētniecība, bet arī – un varbūt pat vēl lielākā mērā – agrāku gadsimtu izpēte. Šajā jomā stāvoklis ir ļoti slikts. Labi sagatavotu agrāko periodu speciālistu skaits ir saskaitāms uz rokas pirkstiem, bet vairākas mūsu vēstures tēmas kaimiņvalstīs tiek pētītas aktīvāk nekā pie mums. Tādēļ gan es, gan daudzi mani kolēģi uzskata, ka līdzīga valsts pētījumu programma vajadzīga arī agrākiem gadsimtiem.
Politiķiem, kurus interesē valsts drošības politika, derētu atcerēties, ka Krievijas galveno vēsturnieku Vladimiru Putinu fascinē ne tikai 20. gadsimta vēsture, bet arī 17. gadsimta kartes un Aleksandrs Ņevskis.
Atgriežoties pie izsludinātās VPP, jāteic, ka līdzās pozitīvai reakcijai tā rada arī zināmas bažas un satraukumu. Pirmkārt, finansējums tiks piešķirts tikai vienam pētniecības projektam.
Nezinu, kādēļ tika pieņemts šāds lēmums, taču citu neseno VPP piemēri, kā arī šīs programmas novēlotā izsludināšana rada iespaidu, ka Latvijas Zinātnes padome vienkārši netiek galā ar liela skaita projektu apsaimniekošanu un izvēlas sev vienkāršāko ceļu.
Tas vēstures nozarei, manuprāt, ir ļoti slikti, jo turpina labi sen aizsākto “bada spēļu” tradīciju un mazina pētījumu daudzveidību.
Zinātnei vajag veselīgu konkurenci, nevis cīņu uz dzīvību un nāvi par vienu projektu. Arī sabiedrība iegūtu vairāk, ja tiktu atbalstītas vairākas pētnieku grupas un taptu vairāk jaunu pētījumu par dažādām tēmām.
Otra lielā problēma, manuprāt, ir tā, ka projektu vērtējumā zinātniskajai kvalitātei ir atvēlēti tikai 30%, bet 50% – projekta ietekmei sabiedrībā, ietverot arī Latvijas tēla uztveri ārzemēs. Tas nozīmē – konkursā var uzvarēt projekts, kurš nebūs zinātniski augstvērtīgākais. Diezin vai šāda pieeja attaisnos sevi, jo kvalitatīva publiskā vēsture ir iespējama, tikai balstoties zinātniski kvalitatīvos pētījumos.
Jāsecina, ka jaunās VPP nolikums neatbilst tām idejām, kuras ir paustas Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības 5. aprīļa atklātajā vēstulē “Par situācijas uzlabošanu vēstures zinātnē” (to parakstīja 47 zinātņu doktori) un “Latvijas vēstures kongresa 2023” rezolūcijas projektā. Latvijai vajag vairāk vēsturnieku, vairāk kvalitatīvu vēstures pētījumu, efektīvāku publisko vēsturi un kopumā veselīgāku vēstures ekosistēmu. Atliek paust cerību, ka nākamo VPP nolikumi būs tālredzīgāki un draudzīgāki vēsturnieku saimei.
Gvido Straube
vēstures doktors, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors
Foto: Ieva Leiniša, LETA
Nenoliedzami – projekta “20.–21.gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze” izsludināšana ir vērā ņemams notikums Latvijas vēsturē. Šī projekta idejas tapšanā liela nozīme bijusi Latvijas Republikas iepriekšējam valsts prezidentam Egilam Levitam, un ir liels prieks, ka valsts vadība atradusi līdzekļus idejas materializēšanai. Piešķirtais finansējums ir visnotaļ nopietns un ļaus paveikt apjomīgu darbu, līdz ar to uz projekta realizētājiem gulsies liela atbildība par galaproduktu.
Projekts savā būtībā sastāv no divām nozīmīgām daļām – pētniecības un “ataudzes”, respektīvi, jaunu pētnieku iesaistes zinātnē. Tas nozīmē, ka būs jākomplektē tādi projekta realizētāji, kas var nodrošināt vairākus svarīgus aspektus: pētniecību, popularizēšanu un publicitāti, izglītību. Turklāt ir jāsaprot, kāds būtu efektīvākais projekta rāmjos īstenojamais ataudzes pasākumu komplekss. Vai tas attiektos tikai uz doktorantūras līmeni vai arī ietvertu sevī jau maģistrantūras studijas?
Tā kā noteikumi prasa koncentrētu projekta realizāciju un nepieļauj tā sadrumstalošanu starp vairākiem projektu iesniedzējiem, darba grupas izveide varētu būt nopietns izaicinājums.
Projekts dos iespēju būtiski pavirzīt uz priekšu Latvijas 20. un 21. gadsimta vēstures pētniecību, un tam būtu arī jāsekmē Latvijas iedzīvotāju zināšanu pieaugums par savu valsti. Tas ir ļoti aktuāli šodienas specifiskajā situācijā, kad melu propaganda un vēstures sagrozīšana politiskās interesēs kļuvusi tik izplatīta.
Tāpat projekts ļauj cerēt, ka Latvijas vēstures pētniekiem, respektīvi, to daļai, daudz komfortablākos apstākļos, īpaši nedomājot par savām ikdienas rūpēm un naudas nopelnīšanu, būs iespēja nodoties savam darbam.
Tomēr negribētos krist eiforijā, jo tiks dzēstas tikai dažas problēmas Latvijas vēstures pētniecības jomā. Kā norāda projekta nosaukums, tas ir orientēts uz 20. un 21. gadsimtu.
Tomēr Latvijas vēsture ir mērāma krietni garākā laikā, turklāt tieši 20. gs. vēstures pētniecība arī līdz šim Latvijā bijusi viena no vislabāk attīstītajām, un tajā nodarbināto pētnieku skaits būtiski pārsniedz tos, kas nodarbojas ar citiem Latvijas vēstures periodiem. Latvijas viduslaiku un jauno laiku vēsture, respektīvi, laiks no 12. gadsimta un līdz pat 20. gs. sākumam, joprojām paliek tādā pamestā statusā, un mēs ļoti mērķtiecīgi tuvojamies situācijai, ka šajos vēstures periodos mums jau ir jārunā par pētniekiem “pēdējiem mohikāņiem”. Mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem – šiem periodiem ir divas un pat trīs reizes vairāk akadēmisko spēku ar būtiski labāku atalgojumu un pētniecības iespējām un atbalstu.
Nenoliedzot projekta pozitīvo ietekmi uz zinātnes attīstību, esmu pārliecināts, ka tādā mazā valstī kā Latvija jābūt citai attieksmei pret savu pagātni un tās pētniecību un popularizēšanu.
Proti, valstij, apspriežoties ar zinātniekiem, vajadzētu formulēt savu programmu nacionālās vēstures pētniecībā ar ļoti konkrētiem uzdevumiem un sasniedzamiem rezultātiem (monogrāfijas, iespējams, vēsturiskas mākslas un dokumentālās filmas utt.), un ar saprātīgām un cilvēka cienīgām finansiālām iespējām tad šo programmu (pavisam nesen bija tāda “Letonikas” programma) realizēt.
Valstij pašai šobrīd ir vairāki vēstures pētniecības centri ar valsts institūcijas statusu – Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, LU Vēstures un filozofijas fakultāte, Nacionālais vēstures muzejs utt. –, kuriem tad būtu normāli valstij uzdot šādas programmas realizāciju, tādējādi atbalstot vēstures zinātnes attīstību.
Nacionālā vēsture pirmkārt un galvenokārt ir vajadzīga šai pašai valstij, tās iedzīvotājiem, nacionālās pašapziņas stiprināšanai.
Daina Bleiere
vēstures doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte
Valsts pētījumu programmas “20.–21. gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze” virsmērķis ir “veicināt Latvijas un starptautiskās sabiedrības izpratni par aktuāliem 20.–21. gadsimta Latvijas vēstures jautājumiem”.
Lai gan programma tiek pasniegta kā vēstures programma, tās nosaukumā ietvertais 21. gadsimts liek domāt, ka tiks pētīta ne tikai vēstures, bet arī sociālo zinātņu tematika.
Respektīvi, potenciālo pretendentu loks ir visai plašs un nekur nav teikts, ka uzvarējušajā projektā 20. gadsimta problemātika neaizvirzīsies otrajā plānā.
Pozitīvi ir tas, ka programma dod iespēju pētnieku grupai trīs gadus strādāt, vismaz teorētiski nesadalot spēkus starp dažādiem projektiem.
Ne tik pozitīvi – programma nerisina nozares problēmas. Domāju, ka vēstures pētniecības un vēsturnieku situācijas uzlabošanu kopumā nevar panākt ar atsevišķiem projektiem.
Ir jārisina sistēmiski jautājumi, piemēram, par stabilu un garantētu zinātnisko institūciju bāzes finansējumu. Vēsturnieku galvenā problēma, kas arī kavē “cilvēkkapitāla ataudzi” šajā jomā, ir stabilitātes trūkums un nepieciešamība sadalīt savus spēkus starp “maizes darbu” un vēstures pētniecību.
Stabilitāti neveicina arī tas, ka programma, kura ir paredzēta 2023.–2026. gadam, tika izsludināta tikai septembra vidū un jāsāk īstenot decembrī.
Ineta Lipša
vēstures doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece
Foto: Edijs Pālens, LETA
Skaidri un gaiši – pagātnes izpētes mērķim būtu jābūt jaunu zināšanu radīšanai. Ko lasām programmas uzsaukumā? Jaunu zināšanu radīšana Izglītības un zinātnes ministriju neinteresē – tās nav pieprasītas ne mērķos un pat ne uzdevumos. Tas ir pirmais secinājums. To apstiprina noteikumi, kas paredz, ka, vērtējot projektu, tā zinātniskā kvalitāte veidos tikai 30% no “atzīmes”. Skaitļos to varētu pārfrāzēt arī šādi – tikai 30% jeb mazāk nekā trešā daļa (0,5 miljoni) no triju gadu laikā iegūstamajiem 1 674 000 eiro attieksies uz zinātni, proti, uz pētniecību.
Otrs secinājums – ministrija uzdod nevis pētīt, bet gan piemeklēt tēmas un faktus “pozitīvā gaismā”. Atgādināšu, ka, sākot pagātnes izpēti, vēsturnieks nevar zināt, ko secinās.
Viņš nevar zināt, vai noskaidrotais sekmēs “Latvijas valstiskās piederības nostiprināšanu”, vai mazinās “iespēju radīt un izplatīt dezinformāciju par Latviju”, vai veicinās “Latvijas tēla uztveri starptautiskajā sabiedrībā”.
Situatīvi mainīgos apstākļos (un tikai tādos apstākļos mēs dzīvojam un vienmēr dzīvosim) tieši prasmīgam un izglītotam politiķim būtu jāspēj piešķirt sociālpolitisku, ārpolitisku vai jebkādu citu kontekstu jebkurām (arī jaunajām) zināšanām.
Gala secinājums varētu būt šāds – Izglītības un zinātnes ministrija ar šīs programmas noteikumiem ir publiski pavēstījusi, ka mūsu valstī nav nedz prasmīgu, nedz izglītotu politiķu. Nu, ko lai saka, – drosmīgi, patiešām drosmīgi.
Gatis Krūmiņš
vēstures doktors, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un padomes loceklis, Okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītājs
Foto: Vidzemes Augstskola
Kopumā ir labi, ka pēc ilgāka laika valsts pētījumu programma ir pieņemta.
Taču piedalīties konkursā varēs tikai daļa vēsturnieku – finansējums piešķirts vienam pētniecības projektam.
Uz to pretendēs vairākas institūcijas, vairākas vēsturnieku grupas, un savu projektu varēs īstenot tikai uzvarētājs, lai gan katrā grupā ir labi vēsturnieki. Tā vietā, lai sadarbotos, vēsturnieki savā starpā konkurēs. Vēsturniekiem Latvijā vajadzētu vairāk sadarboties, taču pastāvīgs naudas trūkums vēstures izpētes projektiem liek tiem konkurēt.
Problēma ir arī īsais projektu iesniegšanai atvēlētais termiņš – 20. oktobris. Tas neveicina kvalitatīvu pieteikumu sagatavošanu un liecina par atbildīgo institūciju administratīvās kapacitātes nepietiekamību.
Konkursam vajadzēja būt izsludinātam jau aprīlī vai maijā, nevis septembrī.
Vēstures pētniecība un izpratne plašākā sabiedrībā, sevišķi Krievijas īstenotā informācijas kara apstākļos, ir kļuvusi par vienu no nacionālās drošības stūrakmeņiem. Sabiedrības zināšanu un intereses trūkums par vēsturi, tostarp Latvijā, nereti kļuvis par auglīgu augsni ideoloģiskām manipulācijām, nekritiskam agresijas un kara attaisnojumam.
Nupat publiskotajā jaunajā Nacionālās drošības koncepcijas projektā vēsture minēta pie prioritātēm iekšējai drošībai un konstitucionālajai iekārtai radītā apdraudējuma novēršanai, norādot, ka veicināma “tāda vēstures izpratne, kas nosoda totalitāro režīmu veiktos noziegumus pret cilvēci un analoģisku vēstures notikumu atkārtošanos mūsdienās”.
Šajā nolūkā, kā vēstīts dokumentā, “svarīgs ir ilgtermiņa darbs pie Latvijas valsts, tās vēsturē nozīmīgu notikumu un personību piemiņas liecību eksponēšanas, veidojot pieminekļus un piemiņas vietas pilsētvidē un attīstot muzeju ekspozīcijas.” Arī iepriekšējā – 2019. gadā pieņemtajā – koncepcijā vēsture minēta saistībā ar tā dēvēto publisko vēsturi – norādīts uz nepieciešamību “veidot vienotu sociālo un vēsturisko atmiņu”.
Taču ne vienā, ne otrā koncepcijā nav norāžu uz vajadzību stiprināt akadēmisko vēsturi, tās zinātnisko pētniecību, bez kuras nav iespējama kvalitatīva publiskās vēstures īstenošana.
Zinātne un zināšanas kā valsts vērtība
Publikāciju ciklā par zinātni Latvijā, LV portāls dod vārdu zinātniekiem, lai diskutētu par pētniecības jomām un sabiedrībā mazāk zināmiem sasniegumiem, un to, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts izaugsmi un labklājību.
Viens no demokrātiskas un turīgas valsts stūrakmeņiem ir izglītoti iedzīvotāji un zinātnes sasniegumi. Attīstītās valstis stratēģiski investē pētniecībā un zinātnē, lai stimulētu inovācijās balstītas ekonomikas izaugsmi. “Uz papīra” tas ir atzīts arī Latvijā. Piemēram, kā viena no prioritātēm Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam ir uzsvērta “zinātne sabiedrības attīstībai, tautsaimniecības izaugsmei un drošībai”.
Turpat arī akcentēts: “Zināšanas un kvalitatīva, iekļaujoša un mūsdienīga izglītība ir stipras valsts pamats.” “Zināšanu sabiedrība ir aktīva sabiedrība”, kurai piemīt “nepieciešamās līdzdalības prasmes un spējas aizstāvēt savas tiesiskās intereses”. “Medijpratība un kritiskā domāšana ir labākā Latvijas aizsardzība pret hibrīdiem apdraudējumiem.”
Realitātē Latvijā zinātnē ticis ieguldīts nepietiekami, lai nodrošinātu “nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un to pārnesi izglītībā un nozarēs”. Pašreizējais finansējums zinātnei – 0,7% no IKP – joprojām ir tālu no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā (2,3%).
Tomēr ne mazāk svarīgs ir jautājums –, vai zinātne un zināšanas Latvijas sabiedrībā ir vērtība?
Nesen veiktā pētījuma “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte” rezultāti liecina, ka vairumam sabiedrības nav skaidrs, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts labklājību un mazināt nabadzību. Tikai 21% sabiedrības vispār spēj nosaukt kādu Latvijas zinātnieku un tikai 20% ir informēti par kādu Latvijas zinātnieku sasniegumu.
