Paskatīties uz Latvijas vēsturi šķērsgriezumā

20. gadsimta vēstures pētniecība arī līdz šim Latvijā bijusi viena no vislabāk attīstītajām, un tajā nodarbināto pētnieku skaits būtiski pārsniedz tos, kuri nodarbojas ar citiem Latvijas vēstures periodiem. Kā vērtēt faktu, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) valsts pētījumu programmā izvēlējusies akcentēt 20. gadsimtu?

Izglītības un zinātnes ministrija pilda Ministru kabineta noteikto kārtību par valsts pētījumu programmu īstenošanu, un vēsture līdzās izglītībai, sabiedrības veselībai, inovācijām un citām jomām nebūt nav vienīgā nozare, kura akcentēta kā viena no tām, kas svarīgas Latvijas valsts ilgtspējas un stratēģiskās komunikācijas veicināšanai.

Neesmu piedalījies attiecīgās programmas stratēģiskās vadības padomes darbā, bet atbilstoši izvirzītajiem uzdevumiem kā prioritāte ir noteikta to vēstures jautājumu pētniecība, kas var sekmēt Latvijas valstspiederību, dezinformācijas risku mazināšanu un Latvijas starptautiskā tēla stiprināšanu.

Ja uz Latvijas vēsturi skatāmies no šāda skatpunkta, tad, bez šaubām, ir objektīvs pamats, kāpēc tieši 20. gadsimta vēsture ir īpaši aktuāla gan mūsdienu sabiedrības kolektīvajā atmiņā, gan starptautiskajās attiecībās, gan akadēmiskajā pētniecībā.

Var piekrist, ka ar minētā gadsimta izpēti nodarbojas vairāk vēsturnieku, taču jāņem vērā, ka valsts deleģētie uzdevumi ir daudz plašāki. Proti, tie ietver arī vēsturnieku jaunās ataudzes veidošanu, vietējās un ārzemju sabiedrības informēšanu, inovatīvu pētniecības metožu un digitālo resursu un rīku attīstību u. tml. Līdz ar to programma neizbēgami ir starpdisciplināra un ar ievērojami plašāku tvērumu.

Jūsu vadītā projekta nosaukums ir “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”. Ko tas nozīmē? Ko sabiedrība iegūs, kad projekts noslēgsies?

Sociālā morfoģenēze, arī mikro* un mnemo** vēsture projekta pieteikumā veido zinātniskās ekselences daļu, bez kuras nav iedomājama neviena nopietna zinātnes projekta īstenošana. Sociālās morfoģenēzes pieeja, ko piedāvā britu socioloģe Margareta Ārčere (Margaret Archer), ļauj mums paskatīties uz Latvijas 20.–21. gadsimta vēsturi tādā kā šķērsgriezumā, precīzāk, kā līdz šim izprotot mehānismus, to rīcībspēju un mijiedarbību, kas sekmējuši izmaiņas sociālajās struktūrās, varas dinamikā, kultūras normās u. tml.

Viens no piemēriem, kā līdzīgā veidā analizēt pagātni, ir 2020. gadā Tartu Universitātē klajā nākusī igauņu pētnieku grupas monogrāfija “Igaunijas transformācijas izpēte: morfoģenētiskās refleksijas”, kas lielākoties veltīta pārmaiņu procesiem mūsu kaimiņvalstī no aizvadītā gadsimta 80. un 90. gadu mijas līdz mūsdienām.

Līdz projekta noslēgumam 2026. gada beigās plānojam sagatavot publicēšanai vienu kolektīvo un sešas individuālās monogrāfijas latviešu un angļu valodā, publicēt vismaz 30 zinātnisko rakstu starptautiski recenzētos žurnālos, izstrādāt trīs promocijas darbus.

Latvijas 20. gadsimta vēstures pētniecības sekmīgāka iekļaušana starptautiskajā apritē ir uzsākta zinātniskajos forumos Eiropā un ASV, plānojot mūsu pētījumu rezultātus atainot vairāk nekā 40 starptautiskajās zinātniskajās konferencēs. Jau šogad Baltijas studiju veicināšanas apvienības 29. konferencē Jeila Universitātē, Ņūheivenā, organizējām paneli, kas bija veltīts Latvijas Otrā pasaules kara vēstures un dezinformācijas problemātikai.

Līdzīgu domu apmaiņu par starpetnisko attiecību jautājumiem Latvijas valsts izveidošanās un starpkaru posmā, sabiedriskajām pārmaiņām vēlīnā padomju okupācijas periodā, to ietekmi uz valsts atjaunošanu un tālāko attīstību 20. un 21. gadsimta mijā un citiem tematiem organizēsim arī universitātēs Polijā, Vācijā, Lietuvā un Igaunijā.

Tādējādi tiks veicināts Latvijas 20.–21. gadsimta vēstures izvērtējums no plašāka Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona skatpunkta.

Latvijas sabiedrība tiks uzrunāta, īstenojot vērienīgu komunikācijas programmu, sākot ar publiskajām lekcijām un beidzot ar sabiedriskās zinātnes iniciatīvām. Jau pašreiz esam uzsākuši rakstu sēriju “Populārākie mīti Latvijas 20.–21. gadsimta vēsturē” portālā LSM.lv latviešu, angļu un krievu valodā, strādājam pie raidierakstu un brīvpieejas lekciju izstrādes par aktuāliem vēstures jautājumiem.

Lielu uzmanību šogad izpelnījās sadarbībā ar Rīgas domi un Latvijas Kara muzeju veidotā brīvdabas izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”, kas bija skatāma Rīgā, Rēzeknē, Gulbenē, Salaspilī, Jelgavā, Bauskā un Valmierā. Turklāt katrā no šīm pilsētām notika arī vēsturnieku lasījumi un publiskās diskusijas ar vietējo kopienu dalībnieku, reģionālo mediju un citu interesentu piedalīšanos. Izstāde noslēdzās ar zinātnisko konferenci “Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra”, kas bija īpaši labi apmeklēta.

Paredzam, ka visas minētās aktivitātes spēs dot grūdienu vēstures nozares intelektuālās kapacitātes uzlabošanā, kā arī sekmēs sabiedrības zināšanas un izpratni par Latvijas 20.–21. gadsimta vēstures un kolektīvās atmiņas jautājumiem un to nozīmi demokrātisko vērtību, valstiskās piederības, nacionālās identitātes, starpetnisko attiecību, valsts tēla stratēģiskās komunikācijas, kritiskās domāšanas un citu sabiedrības prasmju un rīcības attīstībā un stiprināšanā.

Savā ziņā projekta misija ir arī rosināt sabiedrību domāt par sevi, nezaudēt interesi par laiku un spēkiem, kas ietekmējuši un turpina ietekmēt tās morāli un uzvedību kā miera laikā, tā satricinājuma brīžos. 

Viens no projekta mērķiem ir nostiprināt publiskajā diskursā jaunus kritērijus, kā interpretēt Latvijas 20. gadsimta vēsturi, un rosināt jaunas konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību, tai skaitā pārinterpretēt Latvijas 20. gadsimta vēstures nacionālo naratīvu. Izklausās ļoti ambiciozi. Ko šajā ziņā paredzēts darīt, un kāpēc tas ir nepieciešams?

Kā tas izskatīsies, to varēsim pateikt pēc diviem gadiem, kad sadarbībā ar Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūtu un Lietuvas Vēstures institūtu plānojam organizēt starptautisku zinātnisko konferenci, kurā runāsim arī par konkrētajiem jautājumiem.

Projektā lielu uzmanību pievēršam arī virknei mikrovēstures gadījumu, kas ļaus apstiprināt vai koriģēt eksistējošo “Latvijas vēstures lielo stāstu”, kas nereti balstās tikai Latvijas 20. gadsimta pamanāmāko norišu – valstiskuma pastāvēšanas un zaudēšanas, karu, okupāciju un citu iekšpolitisku vai ārpolitisku procesu – novērtējumā vai analizē vēstures notikumus jau ierastajās politiskajās (pretošanās, kolaborācija u. c.) kategorijās.

Reti vai arī nekad nav analizēta dažādu sabiedrības grupu rīcībspēja, kas gan veicinājusi, gan kavējusi sociālās un politiskās pārmaiņas.

Tās ir pārmaiņas, kurām ir bijušas kā pozitīvas, tā negatīvas sekas, ņemot vērā Latvijas tautas un valsts attīstības perspektīvu.

Nacionālā naratīva pārinterpretēšana ir saistīta ar to, ka bieži vien esam rakstījuši tikai latviešu vai Latvijas valstiskuma vēsturi, ignorējot vai mazāk uzmanības pievēršot aktoriem, kas pieder plašākam 20. gadsimta vēstures norišu lokam. Iepriekš minēto var attiecināt uz Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara periodu, padomju okupācijas un Atmodas laika norišu un vairāku citu tematu pētniecību.

Latvijas vēstures zinātnē ir dominējusi diezgan piesardzīga un aprakstoša pieeja pagātnes faktu un procesu cēloņsakarību skaidrošanā.

Objektīvu un arī subjektīvu iemeslu dēļ mazāk iespēju bijis paraudzīties uz savākto bagātīgo faktu materiālu ar plašāku un konceptuālu skatījumu, kas palīdzētu Latviju labāk ieraudzīt globālā un reģionālā kontekstā.

Projektā paredzēts pētīt arī salīdzinoši neseno 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta vēsturi, posmu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Kā vērtēt historiogrāfijā dažkārt figurējošo viedokli, ka tik nesenu notikumu izvērtējums no vēstures zinātnes aspekta var būt neobjektīvs un vairāk atbilstu politoloģijai un citām sociālajām zinātnēm? Cik tuvu mūsdienām esat gatavi projektā pietuvoties? Kādus relatīvi nesenās pagātnes jautājumus pētīsiet? Jānorāda, ka, piemēram, Atmodas laika sabiedriski politisko procesu līderi ne reizi vien uzsvēruši – vēsturniekiem jāizmanto strauji gaistošā iespēja izjautāt šo Latvijas vēsturē nozīmīgo notikumu aculieciniekus.

Risks mazāk objektīvi novērtēt nesenus notikumus slēpjas ne tik daudz vienas vai otras zinātnes nozares metodoloģijas iespējās, cik komplicētajā situācijā, kad laika distance starp subjektu, kurš veic pētniecību, un objektu, kas tiek pētīts, ir salīdzinoši neliela, un vēl nav aizritējis pietiekami ilgs laiks, lai par notikušo reflektētu ar mazāku personisko iesaisti.

Protams, ir svarīgi iztaujāt nozīmīgu notikumu centrālās personas, turklāt jāņem vērā, ka tas jādara pietiekami kritiski, konfrontējot laikabiedru liecības starp saviem un citiem vēstures avotiem. Projektā balstīsimies arī Tautas frontes muzeja un Konrāda Adenauera (Konrad Adenauer) fonda pirms dažiem gadiem rīkoto diskusiju, kurās piedalījās arī virkne Atmodas laika līderu, iestrādēs.

Esam izvēlējušies starpdisciplināru pieeju, jo ar Atmodas laika pētniecību līdzās vēsturniekiem projektā nodarbojas arī vairāki politologi un sociologi.

Pētnieku uzmanības centrā ir sociālā kapitāla un politisko tīklojumu veidošanās 80. gadu otrajā pusē un to transformācija laikposmā līdz pat 21. gadsimta sākumam. Mūs interesē, kādi aktori un kādos veidos ietekmēja Latvijas ekonomiskās politikas, etnopolitikas un aizsardzības politikas tapšanu. Mēģināsim parādīt, kuros brīžos viņu stratēģiskās izvēles virzīja vērtības un kuros – intereses.

Valsts pētījumu programmas noteikumos tika paredzēts, ka projektu vērtējumā zinātniskajai kvalitātei ir atvēlēti tikai 30%, bet 50% – projekta ietekmei sabiedrībā. Vai, jūsuprāt, valsts pētījumu programmai nebūtu primāri jāfokusējas uz pētniecību, jaunu zināšanu radīšanu, kas sabiedrībai, iespējams, interesētu vairāk? Kā vērtējat minēto proporciju? Kā tas atspoguļosies jūsu vadītajā projektā?

Jaunu zināšanu radīšana ir mūsu prioritāte, tomēr zināšanām kā tādām nav lielas nozīmes, ja tās netiek prasmīgi pārvaldītas, tostarp izmantotas sabiedrības izglītošanai.

Turklāt publiskās aktivitātes un sabiedrības informēšana ne tikai sekmē zināšanu sabiedrības attīstību, bet arī pastarpināti, proti, skaidrojot, ar ko un kāpēc zinātnieki nodarbojas, vairo zinātnes prestižu.

Piemēram, lai gan par vēstures tēmām laiku pa laikam tiek lauzti šķēpi un pat notiek “kari” sociālajos medijos, sabiedrībā joprojām nav pietiekamas izpratnes, ka humanitārās un sociālās zinātnes, tai skaitā vēsture, stiprina nacionālo identitāti, sekmē valstiskuma izpratni un attiecīgi arī valsts ilgtspēju.

Projektā cenšamies racionāli izmantot pētnieku potenciālu, mēģinot rast balansu starp vēstures pētniecību un tās rezultātu izplatīšanu, vienlaikus iedrošinot pētniekus izmantot dažādus komunikācijas kanālus atšķirīgu sabiedrības grupu uzrunāšanai un veidojot atgriezenisko saiti ar mērķauditoriju.

Vai nodarboties ar vēstures komunikāciju ir akadēmiska vēsturnieka uzdevums?

Tas ir duāls jautājums. No vienas puses, protams, jā, jo neviens cits kā vēsturnieks, kurš pētījis konkrēto tematu, nepārzinās labāk pagātnes norišu specifiku un nianses. No otras puses, vēstures publiskās aktivitātes aizņem ļoti daudz laika, ko varētu veltīt arhīvu un zinātniskās metodoloģijas studijām.

Hibrīdkara apstākļos, kādus pašlaik piedzīvojam, ļoti liela nozīme ir vēstures interpretācijai. Šajā sakarā bieži pieminēts, taču joprojām samērā jauns jēdziens ir “valsts vēstures politika”. Par to daudz runājis, piemēram, iepriekšējais Valsts prezidents Egils Levits, paužot, ka “vēstures politika ir katrai demokrātiskai valstij nepieciešama”. Kam un kā, jūsuprāt, tā būtu jāveido?

Vēstures vai atmiņu politika, manuprāt, ir valsts institūciju – izglītības, kultūras un citu – darbības programma, kura lielā mērā balstās sabiedrībā dominējošajā vai tās vairākuma akceptētajā vēstures naratīvā, kas ar laiku var mainīties un kura komponentes piedzīvo gan atcerēšanās, gan aizmiršanas dinamiku.

Liela nozīme ir arī sabiedriskajām iniciatīvām. Tās ir pat ļoti vēlamas, lai mazinātu nereti vērojamos varas elites centienus pakārtot vēsturi tikai savai politiskajai dienaskārtībai.

Šādā aspektā būtisks ir vēstures zinātnes skatījums, kas spēj kritiski novērtēt bieži vien polarizēto viedokļu lauku un līdzsvarot atmiņas telpu.

Nedaudz patētiski izsakoties, profesionāliem vēstures pētniekiem uzņemties miertiesneša lomu atšķirīgo interešu laukā varētu būt pat morāls pienākums.

Pagājušajā gadā vēsturniece Ineta Lipša atteicās no nominācijas “Gada vēsturnieks 2022”, lai pievērstu uzmanību samilzušajām problēmām vēstures zinātnē. Cik kritiska patlaban ir situācija minētajā jomā? Kas būtu jādara tās uzlabošanai?

Situācija vēstures zinātnes jomā joprojām ir kritiska. Projekts, kas ilgst trīs gadus, spēj atsevišķos segmentos to uzlabot, nevis kardināli izmainīt. Kaut arī mūsu projekts aptver tikai Latvijas 20.–21. gadsimta vēsturi, cenšamies sekmēt vēstures nozares attīstību arī plašākā nozīmē.

Attiecībā uz jauno zinātnieku ataudzi norit darbs pie teorētiski–metodoloģisku pieeju un studiju programmu pilnveides vairākās Latvijas augstskolās – ne tikai Latvijas Universitātē, bet arī Daugavpils Universitātē, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmijā un Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kas vai nu ir mūsu sadarbības partneri, vai arī to pētnieki ir aktīvi iesaistījušies projektā. Viens no uzdevumiem ir rekomendāciju izstrāde vēstures izglītības un stratēģiskās komunikācijas rīcībpolitikai, digitālās vēstures ekosistēmas pilnveidei u. tml. Tas viss varētu celt nozares kapacitāti un konkurētspēju zinātnes vidē Latvijā un pasaulē.

Humanitāro zinātņu nozarēm, kuras visbiežāk nav pašpelnošas, bet ir neatsverams ieguldījums sabiedrības intelektuālajā attīstībā, pastāvīgs valsts finansiālais atbalsts, kas spētu nodrošināt studiju un pētniecības pamatfunkciju veikšanu, papildus tiecoties sasniegt zinātnisko izcilību starptautiskos projektos, ir īpaši svarīgs.

Atšķirībā no citām reģiona valstīm, kā, piemēram, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, kur, darbojoties vēstures un kolektīvās atmiņas pētniecības centriem, varam novērot lielāku akadēmisko daudzveidību, pie mums vadošās nozares institūcijas – Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts un nu jau vairs ne fakultāte, bet Vēstures un arheoloģijas nodaļa – ir pakļautas arvien lielākiem darbības sašaurināšanās riskiem, un ilgtermiņā tās būtu krietni vairāk jāatbalsta.

Līdzās finansējumam to attīstībai, manuprāt, pirmkārt, jāpadara skaidrāki “spēles noteikumi”, kas attiektos uz bāzes finansējuma modeli, zinātnes un studiju procesa mijiedarbību, starpdisciplināro sadarbību un citām jomām, uz kurām balstīt savu darbību. Otrkārt, nozares pārstāvjiem jāveic iekšējs sava darba audits un jāizvirza prioritātes, kas ietvertu arī stratēģiskus soļus vēstures nozares ilgtspējas nodrošināšanai.

Cik lielā mērā, jūsuprāt, nozares pārstāvji pašizvērtējumam ir gatavi? Kādā formātā tas būtu īstenojams?

Viens no mēģinājumiem konstatēt nozarē pastāvošās problēmas bija Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības pirms gada rīkotais Latvijas vēstures kongress. Tā organizēšanas procesā tapušajā rezolūcijā bija iekļauti konkrēti priekšlikumi situācijas uzlabošanai vēstures pētniecībā, izglītībā, kā arī publiskās vēstures un atmiņu institūciju darbā. Tomēr, kā atzinuši arī minētā foruma organizatori, kongresa noslēgumā plašāka konfrontējoša vai kritiska domapmaiņa par tajā izskanējušajiem problēmjautājumiem diemžēl nenotika.

Cits formāts ir zinātnisko institūciju starptautiskie novērtējumi, kas notiek ik pēc sešiem gadiem, taču vēsture un arheoloģija tajos tiek izvērtēta atbilstoši kopīgajām Latvijas Universitātes humanitāro un mākslas zinātņu nozarēm. Protams, svarīgi attiecīgos ziņojumus neuztvert formāli, bet saprast pēc būtības gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi sasniegto, neaizmirstot par stipro un vājo pušu, kā arī risku analīzi. Turklāt lielāka uzmanība jāpievērš niansēm, kas visdrīzāk paliek ārpus oficiālajiem pārskatiem, bet kurām ir nozīme nozares iekšējā un ārējā komunikācijā.

Tāpat ir finansiālie un administratīvie jautājumi, kas Latvijas Universitātei jārisina, tostarp pretruna, ka sasniegumi humanitārajās zinātnēs joprojām tiek vērtēti pēc tām ne visai atbilstošiem eksakto zinātņu vērtēšanas kritērijiem.

Esmu novērojis, ka esošā īstermiņa zinātnes projektu sistēma pētniekus, kuri strādā vienā zinātniskajā institūcijā, padara par konkurentiem, kas, no vienas puses, ir labi, jo visu laiku liek turēties līmenī, bet, no otras puses, nerada priekšnoteikumus stratēģiskai un uz lielāku sadarbību vērstai pētniecības perspektīvai. Pat atzīti pētnieki finansējuma trūkuma dēļ nereti vai nu ir pārslogoti studiju procesā, vai daudz laika velta mazāk būtisku, bet papildu peļņu nesošu aktivitāšu īstenošanā, nevis pretendē uz dalību starptautiskajos zinātnes izcilības projektos.

Vienmēr būs institūcijas un cilvēki, kas ieinteresēti darīt ko citādi, un tādi, kuri nav. Taču jāsaprot, ka ir problēmas, kuru risināšanā vēsturniekiem daudz aktīvāk jāiesaistās. Šāds, tai skaitā izvērtējošs, process, protams, ir laikietilpīgs, un tam nepieciešama piespiešanās. Pieņemu, ka nozīmīgas ir arī personālijas, kuras ne tikai iniciē veikt pašizvērtējumu, bet arī piedāvā problēmu risinājumus.

* Mikrovēsture ir vēstures pētniecības metode, kas radusies 70. gados Itālijā, bet vēlāk attīstījusies, iegūstot savas īpatnības vācu, franču, anglosakšu historiogrāfijā. Tās priekšrocība ir spēja analizēt sabiedrības mazo grupu, konkrētu indivīdu vai noteiktu sociālo izpausmju rekonstrukciju. Metode ļauj nostiprināt un pārbaudīt pamatojamību lielajiem vēstures stāstiem.

** Mnemovēstures konceptu vēstures izpētē ieviesa vācu vēsturnieks Jans Asmans (Jan Assmann), kurš uzskatīja, ka atšķirībā no vēstures, kas pēta pagātni kā tādu, mnemovēsture pievēršas tam, kā indivīdi, sociālās grupas vai sabiedrība kopumā pagātni atceras. Faktiski ar konkrēto pieeju tiek analizētas nozīmes, ko tagadne piešķir pagātnei. Pagātne nav tikai laika kategorija, tā ir klātesoša arī ikdienā – sabiedrības modelē, izgudro un rekonstruē pagātni.