Atverot 1991. gada barikādēm veltīto šķirkli Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā, tālaika notikumi raksturoti kā Latvijas Republikas varas iestāžu un Latvijas Tautas frontes (LTF) organizēta nevardarbīgās pretošanās forma, lai nepieļautu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) varas iestāžu centienus pārņemt kontroli pār politiski nozīmīgiem objektiem Latvijā. Pretošanās izpaudās ar barikāžu aizstāvju ilgstošu un masveidīgu pulcēšanos un fizisku aizžogojumu izveidi, bloķējot pieeju valsts pārvaldes iestādēm un stratēģiskiem objektiem no 1991. gada 13. līdz 26. janvārim.
Politiska un sabiedriska barikāžu notikumu un upuru piemiņa aizsākās 1992. gadā, kad LTF un citas sabiedriskās organizācijas rīkoja atceres pasākumus no 13. līdz 21. janvārim. Ar laiku atceres dienas pieminēšanas nozīme valstiskā mērogā ir pieaugusi un tiek izmantota arī patriotiskās audzināšanas stiprināšanai.
Vienlaikus uz atceres pasākumu un ziedu nolikšanas ceremoniju fona būtiski piebilst: lai gan aizritējis vairāk nekā trīs gadu desmitu, mūsu rīcībā joprojām nav vēstures pētījumu, kuri atspoguļo 1991. gada barikāžu laika un Atmodas perioda kopainu.
Ko tas liecina par mūsu attieksmi pret savu pagātni un vēsturisko atmiņu? Vai dažu vēstures faktu vienveidīga atzīmēšana gadu no gada palīdz izprast tālaika sarežģīto kontekstu un ietekmi uz mūsdienām vai, gluži otrādi, rada pretēju efektu?
“Sabiedrības zināšanu un intereses trūkums par vēsturi nereti izrādījies auglīga augsne ideoloģiskām manipulācijām, nekritiskam agresijas un kara attaisnojumam,” tā pērn publiskajā paziņojumā secinājusi Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, kuras mērķis ir pievērst sabiedrības un politikas veidotāju plašāku uzmanību kritiskajai situācijai vēstures pētniecībā Latvijā.
Trūkst visaptverošu pētījumu, vēstures avoti – nepilnīgi
Nenoliedzami, Latvijas valsts vara ir centusies Atmodas laika notikumus, tai skaitā barikāžu laiku, padarīt par kolektīvās atmiņas daļu. 20. janvāris ar likumu ir noteikta kā 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena, tālaika notikumiem tiek veltīti piemiņas pasākumi. Tomēr, kā norāda toreizējais LTF priekšsēdis Romualds Ražuks, sabiedrībai ir pieejami pētījumi tikai par atsevišķiem barikāžu laika aspektiem, kā, piemēram, Tālava Jundža veikums par nevardarbīgās pretošanās fenomenu. 2021. gadā tika izdota R. Ražuka grāmata “Latvijas Tautas fronte barikādēs”.
Plašāk par tēmu LV portālā >>
Visaptverošu pētījumu par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas gadiem un barikāžu norisēm kā to daļu joprojām trūkst. Šogad, pieminot barikāžu gadskārtu, iznāks grāmata “Barikādes 1991. Intervijas un atmiņu stāsti”, kurā apkopotas studentu sarunas ar barikāžu dalībniekiem. Taču arī tie ir tikai vēstures fragmenti, atzīst R. Ražuks.
R. Ražuka apgalvojumam piekrīt viņa priekšgājējs, pirmais LTF līderis Dainis Īvāns. Viņš ar domubiedru–laikabiedru grupas atbalstu ir vērsies pie vairākiem iepriekšējo valdību vadītājiem ar priekšlikumu izveidot akadēmisku valsts nesenās pagātnes un valstiskuma atgūšanas pētniecības programmu. Kopā ar vēsturniekiem un valsts tiesību speciālistiem izstrādāta stipendiju programma, kuru varētu vadīt kāda no augstskolām. Diemžēl minētais ierosinājums joprojām nav guvis atsaucību.
Plašāk par tēmu LV portālā >>
Lai gan varētu šķist, ka vēstures mērogos salīdzinoši nesenajiem Atmodas laika notikumiem vajadzētu būt labi dokumentētiem un zināmiem, tā nebūt nav.
Ne visiem notikumiem bija aculiecinieki, kuri tos ir vēlējušies vai vēlētos nodot atklātībai. Padomju laika iestāžu radītie dokumenti bieži vien bija neprecīzi, sagrozīti atbilstoši ideoloģiskajiem uzstādījumiem, dažkārt pat klaji melīgi. Ne visu tajos ir iespējams atrast, jo nereti būtiski lēmumi tika pieņemti, “sarunājot pa telefonu”.
Daudz kas, it īpaši saistībā ar barikādēm, nav dokumentēts, jo nācās rīkoties steigā, operatīvi reaģēt uz strauji mainīgo situāciju.
Lēmumi bieži tika pieņemti decentralizēti. Savukārt daļa informācijas avotu – gan dokumenti, gan iesaistītās personas, kas varētu atklāt vairāk par Atmodas laika norisēm, tostarp 1991. gada 20. janvārī Rīgas centrā notikušās traģiskās apšaudes joprojām neskaidrajiem apstākļiem, – atrodas Krievijā bez izredzēm pārskatāmā nākotnē tiem piekļūt.
Neskaidrību vēl aizvien daudz
Atmodas laika kontekstā, sevišķi attiecībā uz 1991. gada janvāra barikāžu norisi, svarīgākais ir tautas pašorganizēšanās un pašvaldīšanas fenomens, kam būtu jāvelta padziļināta izpēte un uzmanība.
Tā ir arī praktiska vēsturiskā pieredze, kas var būt noderīga laikā, kad Krievija īsteno nežēlīgu karu Ukrainā, vienisprātis ir abi tautas Atmodas kustības kādreizējie līderi.
“Ir ļoti daudz nezināmu vai maz zināmu notikumu par tautas apņēmību cīnīties, nevardarbīgi pretojoties un esot gatavai brīvības dēļ ziedot pašu dārgāko – dzīvību,” uzsver R. Ražuks.
Piemēram, nav pietiekamas informācijas par to, no kurienes ieradās un kādiem sociālajiem slāņiem bija piederīgi barikāžu dalībnieki, kāda bija viņu motivācija, uz padziļinātas socioloģisko aspektu izpētes nepieciešamību norāda vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.
Trūkst pilnvērtīgas informācijas arī par lēmumu pieņemšanu LTF reģionālajās nodaļās un to attiecībām ar organizācijas centru Rīgā.
Savukārt LTF darbība būtu plašāk jāskata saistībā ar radniecīgu tautas kustību vēsturi ne vien Igaunijā un Lietuvā, bet arī citās bijušajās Padomju Savienības republikās, uzskata G. Apals.
Gan D. Īvāns, gan R. Ražuks akcentē: lai labāk izprastu 1991. gada janvāra barikādes, tās būtu jāpēta kā plašāka Atmodas notikumu daļa, vēršot uzmanību arī lēmumu pieņemšanai toreizējos augstākajos varas orgānos, proti, LPSR Augstākajā Padomē, kuras vairākums 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, un Latvijas Republikas Augstākajā Padomē.
Joprojām ir svarīgi saprast, kā tolaik izdevās demokrātiski sabalansēt un vienot kopīgam mērķim – neatkarības atjaunošanai – atšķirīgos, nereti pretējos uzskatos esošos politiskos spēkus, un izveidot funkcionējošu parlamentārismu, ir pārliecināts D. Īvāns.
Viņaprāt, vajadzētu pētīt arī brīvās žurnālistikas – gan Latvijas, gan Rietumvalstu – lomu Atmodas notikumos.
Vienlaikus, raugoties plašāk, būtu nepieciešams padziļināt izpratni par to, kā Latvijā notika transformācija, pāreja no totalitāras uz demokrātisku iekārtu izglītībā, tautsaimniecībā un citās jomās, uzskata vēsturnieks, okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanai valdības izveidotās komisijas vadītājs Gatis Krūmiņš (viņš arī viens no minētās valstiskuma atgūšanas vēstures izpētes programmas izveides iniciatīvas grupas dalībniekiem).
Finansējuma un skaidras politikas trūkums
Kaut arī historiogrāfijā pastāv uzskats, ka objektīvi vēstures notikumus iespējams novērtēt tikai ar laiku, ieturot vismaz 50 gadu ilgu pauzi, dokumentāru avotu trūkuma un nepilnību dēļ Atmodas laika izpētē šī principa ievērošana nebūtu pamatota. Šajā gadījumā laiks nav sabiedrotais. Notikumu aculiecinieku, kuri varētu sniegt vēstures izpētei būtisku informāciju, ar katru gadu paliek arvien mazāk, bet viņu atmiņas, iespējams, kļuvušas neprecīzākas, ar nožēlu secina abi kādreizējie LTF līderi.
“Vēl labi saglabājusies ir mūsu emocionālā atmiņa, bet nav akadēmiskās un sistēmiskās atmiņas, – arī tai vajadzīgi pētījumi,” piebilst D. Īvāns.
2023. gada septembrī Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar valsts pētījumu programmu “20.–21. gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze”, tai atvēlot 1 674 000 eiro no 2023. līdz 2026. gadam. Programmas mērķi: attīstīt izpratni par 20.–21. gadsimta Latvijas vēsturi, veicot cilvēkkapitāla ataudzi programmā definētā laikposma pētniecībai, nodrošināt jauno zinātnieku iesaisti vēstures pētniecībā, sekmēt komunikāciju par Latvijas vēstures tēmām Latvijā un ārvalstīs.*
Tomēr, kā tika minēts, piemēram, aizvadītā gada novembrī notikušajā Latvijas vēstures kongresā, “ilgstošu finansējuma, skaidras politikas un redzējuma trūkumu nav iespējams novērst dažu gadu laikā vienā pētniecības programmā”.
Latvijas vēsture nesākas ar 1991. gadu un to nav iespējams izprast, nosakot šauras nacionālās, ģeogrāfiskās vai laika robežas. Kongresa rezolūcijā pausta nepieciešamība paplašināt valsts pētījumu programmas vēstures nozarē, t. sk. veidojot programmu 13.–19. gadsimta pētniecībai, veicināt ārzemju pētnieku piesaisti Latvijas vēstures izpētei, izstrādāt Baltijas vēstures pētniecības finansēšanas instrumentu, lai starptautiski veicinātu reģionam kopīgu vēstures tēmu izpēti, kā arī rosināt Latvijas Zinātnes padomei izveidot ilgtermiņa pētniecības individuālos grantus vēstures jomā. Rezolūcijā ietverts aicinājums diplomātiem un valsts augstākajām amatpersonām lobēt vēstures iekļaušanu starptautisko finanšu instrumentu finansētajos projektos.
Vienlaikus, kā uzsver G. Apals, jāņem vērā: vēstures pētījumi, pat ja to izstrāde notiku pienācīgā apjomā ar pietiekamu finansējumu, nesasniegs izvirzītos mērķus, ja netiks novadīti līdz sabiedrībai, “vidējam cilvēkam”, kas lielā mērā ir ne tikai vēsturnieku un politiķu, bet arī žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu atbildība.
Plašāk par tēmu LV portālā >>
Nācijas brieduma jautājums
“Visi it kā saprot un atbalsta, taču līdz risinājumam un reālai darbībai kā nevar, tā nevar nonākt,” tā D. Īvāns. Vaicāts, kāpēc līdz šim nav izdevies rast taustāmu atbalstu idejai par valsts nesenās pagātnes un valstiskuma atgūšanas pētniecības programmas izveidi, bijušais LTF priekšsēdētājs teic, ka, iespējams, pietrūcis politiskās gribas. “Varbūt arī par maz pragmatisma un racionalitātes valsts darbiniekiem, kuriem par to būtu jāgādā,” spriež tautas kādreizējās demokrātiskās kustības līderis.
Krietni skarbāks secinājumos par intereses trūkumu Latvijas vēstures izpētē ir G. Krūmiņš. “Arī te saskatu padomju mantojuma sekas. Mēs it kā veidojām jaunu sabiedrību, taču mūsu zemapziņā, vērtību skalā vēsture nav bijusi svarīga. Arī politiskajai elitei tā nav vērtība. Tas ir nācijas brieduma jautājums.” Viņš ir pārliecināts, ka vēsture un tās izpratne, kam ir nepieciešami vēstures pētījumi, līdztekus tradīcijām ir viens no valsts pastāvēšanas pamatiem.
G. Apals norāda: ja vēsturisko notikumu (arī tādu kā 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvju atceres diena) atceri primitīvi “ritualizē”, nemainīgi atkārtojot vienu un to pašu un aprobežojoties tikai ar ziedu nolikšanu piemiņas vietās, tie sevi izsmeļ, rada plašākas intereses zudumu un pat atgrūž. Tādēļ šādu pasākumu īstenošanā, kā uzskata vēsturnieks, nepieciešams ik pa laikam izcelt jaunus, sabiedrībai nozīmīgus aspektus, kuru rašanai savukārt vajadzīgi arī vēstures pētījumi.
Ja Eiropas pagātnei arī turpmāk jāsniedz pamācoša nozīme un morāls mērķis tagadnei, to mācoties no jauna ar katru aizejošo paaudzi, ko šodien no tā varam secināt Latvijā? “Mūsu vēstures nasta,” atgādina D. Īvāns, “ir krietni smagāka nekā dažai labai lielvalstij, un barikāžu laiks Rīgā ir viens no valstiskuma apziņu veidojošajiem smaguma centriem. Jāatgādina, jāpēta, jāatkārto patiesība par to.”
* Latvijas Zinātnes padome informē, ka projektu konkursā izlemts finansējumu piešķirt projekta Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003 “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” īstenošanai Latvijas Universitātei sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, Daugavpils Universitāti, Liepājas Universitāti vēsturnieka Ulda Neiburga vadībā. Projekta virsmērķis ir mazināt Latvijas vēstures pētniecības fragmentārismu, sekmēt tās starptautisko redzamību, nostiprināt publiskajā diskursā jaunus kritērijus, kā interpretēt Latvijas 20. gadsimta vēsturi, rosināt jaunas konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību, kā arī sagatavot jaunu vēstures pētnieku paaudzi. Lai sasniegtu šos mērķus, projekts piedāvā īstenot plašu pētniecības programmu, kurai ir četri savstarpēji saistīti uzdevumi: sociālās morfoģenēzes ietvarā kritiski izvērtēt Latvijas 20.–21. gadsimta historiogrāfiju; mikro un nemo vēstures kontekstā pārinterpretēt Latvijas 20. gadsimta vēstures nacionālo naratīvu; remediēt Latvijas vēsturi, pievēršot uzmanību iespējām, ko piedāvā digitālās humanitārās zinātnes; atjaunināt Latvijas vēstures cilvēkresursus, sniedzot iespējas topošajiem un jaunajiem zinātniekiem. Projekta rezultātus veidos septiņas recenzētas monogrāfijas, vismaz 30 recenzēti zinātniskie raksti un rekomendācijas rīcībpolitikas veidotājiem par vēstures mācību saturu vispārizglītojošajās skolās, par digitālās vēstures ekosistēmas pilnveidi, kā arī vēstures zināšanu pielietojamību dezinformācijas risku mazināšanā un Latvijas starptautiskā tēla stiprināšanā. Lai nodrošinātu zināšanu pārnesi un sasniegtu pēc iespējas plašākas mērķgrupas, projekta ietvaros izstrādāta sabiedrības informēšanas un izpratnes par pētniecības lomu un devumu sabiedrībai stratēģija, ietverot daudzveidīgu aktivitāšu klāstu, tostarp sabiedriskās zinātnes kampaņu.
