VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
20. janvārī, 2022
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
7
7

Ražuks: Gaidīt, kamēr aculiecinieki vairs nebūs pieejami, ir tuvredzīgi

LV portālam: Romualds Ražuks, bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs.

Romualds Ražuks: “Būtu svarīgi, lai barikāžu laiks un gatavošanās tam tiktu pētīti. Tam visam ir ļoti svarīga vēsturiska un varbūt arī praktiska nozīme, domājot par mūsdienu civilo aizsardzību kā nacionālās drošības sastāvdaļu līdztekus militārajai aizsardzībai.”

FOTO: Zane Bitere, LETA

Tas var raisīt izbrīnu – joprojām trūkst visaptverošu pētījumu par Latvijas neatkarības atgūšanā izšķirīgi nozīmīgo 1991. gada janvāra barikāžu laiku un notikumiem. Tikmēr aculiecinieki aiziet, atmiņas izbalē, bet nākotnē pētāmie dokumenti var izrādīties maldinoši, secina tālaika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs ROMUALDS RAŽUKS. Šajās dienās pie lasītājiem nonāk viņa barikāžu notikumiem veltītā grāmata ar plašu vēstures avotu klāstu “Latvijas Tautas fronte barikādēs”.

īsumā
  • Kopš 1991. gada janvāra barikāžu laika ir pagājis vairāk nekā 30 gadu, taču visaptverošu pētījumu par to joprojām trūkst.
  • Mūsdienās pietrūkst izpratnes par barikādēm kā pasākumu, kura veiksmi noteica rūpīga sagatavošanās un plānošana.
  • Barikāžu laika un norišu pētījumiem ir ļoti svarīga vēsturiska un, iespējams, arī praktiska nozīme, domājot par mūsdienu civilo aizsardzību kā nacionālās drošības sastāvdaļu.
  • Latvijā trūkst pietiekamu liecību par 20. janvāra traģiskajiem notikumiem. Iespējams, lielāku skaidrību spētu sniegt pētījumi Lietuvā.
  • Stāsts par Latvijas Radio un citu masu saziņas līdzekļu darbību barikāžu laikā, sagatavošanos un devumu, būtu doktora disertācijas, ja ne pat īpašas monogrāfijas vērts.
  • Ir ļoti daudz nezināmu vai maz zināmu notikumu par tautas gatavību cīņai, nevardarbīgi pretojoties un esot gataviem brīvības dēļ ziedot pašu dārgāko – dzīvību.
  • Jaunajai paaudzei ir savam laikam atbilstošs skatījums uz barikāžu notikumiem. Taču tas nenozīmē, ka tā nespētu piedalīties barikādēs, ja šāda vajadzība atkal pienāktu. 

 

Grāmatu, kā teikts tās anotācijā, var uzskatīt par pirmo darbu, kurā nākamajām paaudzēm vienkārši un sistemātiski atspoguļoti 1991. gada krīzes cēloņi un norišu hronoloģija. Tas raisa zināmu izbrīnu –, vai barikāžu notikumi šo trīs desmitgažu laikā nav gana dokumentēti un vienuviet apkopoti?

Šo jautājumu ne reizi vien esam uzdevuši gan dažādām amatpersonām, gan vēsturniekiem. Atbilde – ir jāpaiet 50 gadiem, lai to varētu daudzmaz objektīvi izpētīt. Protams, tam es nepiekrītu.

Nevar teikt, ka pētījumu vispār nav, taču tie ir tikai kādā vienā aspektā. Piemēram, ir Tālava Jundža pētījumi par nevardarbīgās pretošanās fenomenu Atmodas kopējā kontekstā. Taču tādu pētījumu un vēsturnieku, kuri pēta tieši 1991. gada janvāra un augusta notikumus vai Atmodas notikumus kopumā, Latvijā pagaidām nav. Kad šī grāmata jau bija tapusi, gribēju atrast recenzentu, vēsturnieku, kurš varētu tādu uzrakstīt. Nebija viegli, līdz atradu Latvijas Universitātes docentu Jāni Ķerusu, kurš pēta padomju laika Latvijas vēsturi. Hronoloģiska, loģiski plūstoša, viengabalaina pētījuma nav.

Ko riskējam zaudēt, neveicot pētījumus par barikāžu laiku jau tagad?

Gaidīt, kamēr notikumu aculiecinieki vairs nebūs pieejami, ir tuvredzīgi. Un, ejot gadu desmitiem, viņi daudzas detaļas vairs neatceras, tikai kādus pieturpunktus. Jā, var pētīt arhīvu materiālus arī pēc 50 gadiem, turklāt bezkaislīgi, bez emocijām un kritikas no notikumu dalībniekiem, taču ir zināms, cik neprecīzi un melīgi bija padomju laikmeta dokumenti. Tomēr ne visu var dokumentos atrast.

Tā kā esmu universitātes pētnieks, medicīnas zinātņu doktors, ar zinātnisko darbību nodarbojos visu mūžu, arī šo grāmatu veidoju kā zinātnisku darbu – ar atsaucēm uz avotiem no arhīviem, laikrakstiem, intervijām, shēmām, fotogrāfijām, muzeju krājumu materiāliem. Darbā izmantoju Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes nodaļas arhīvu, Latvijas Kara muzeja, Kuldīgas novada muzeja, Lietuvas Nacionālā vēstures dokumentu arhīva materiālus un, protams, 91. gada barikāžu muzeja materiālus, uz kuru bāzes un ar kura iesaistīšanos arī tapa šis pētījums.

Grāmata ir viens no šī pētījuma rezultātiem, bet mums ir tapusi arī izstāde ar līdzīgu materiālu. Divas apjomīgas fotoizstādes, kuru pamatā ir arī grāmatā atspoguļotais pētījums, patlaban ir pie Brīvības pieminekļa un Doma laukumā.

Kādi ir “baltie laukumi”, uz kuriem turpmāk būtu vairāk jāvērš barikāžu laika pētniecība?

Mani vienmēr ir satraucis, ka plašākā sabiedrībā ir izpratnes trūkums par to, ka bez plānošanas un rūpīgas sagatavošanās, bez izpratnes, kā rīkoties, lai katrs zinātu, kas viņam jādara, pasākums nebūtu veiksmīgs. Tāpat kā notiek mērķtiecīga, plānota gatavošanās Dziesmu svētkiem, kas citādi nav iespējami, tā arī mēs gatavojāmies barikādēm.

Redziet, gatavošanās barikādēm, skaidrība, ka tas būs nepieciešams, mums nāca uzreiz pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, kad 15. maijā notika neatkarības pretinieku mēģinājums iebrukt Augstākajā Padomē un to ieņemt. Tautas frontes valde toreiz pieņēma diezgan draudīgu nostāju –, ja turpināsies reakcijas spēku uzbrukumi, Tautas fronte sev patur tiesības aicināt uz Rīgu simtiem tūkstošu atbalstītāju likumīgi ievēlētās Augstākās Padomes aizstāvēšanai. Faktiski, kopš 15. maija bija skaidrs, ka viņi nāks, un tā arī sākās šī sagatavošanās, pa kripatiņai meklējot informāciju, jo mums nebija nekādas pieredzes. Tāpēc ir svarīgi, lai barikāžu laiks un gatavošanās tam tiktu pētīti. Tam visam ir ļoti liela vēsturiska un varbūt arī praktiska nozīme, domājot par mūsdienu civilo aizsardzību kā nacionālās drošības sastāvdaļu līdztekus militārajai aizsardzībai.

Barikādes 1991. gada janvārī bija ne tikai Rīgā, bet arī citviet – Ulbrokā, Kuldīgā, Liepājā. Cik daudz par to ir zināms?

Manā grāmatā katrai no šīm vietām ir veltīta īpaša nodaļa ar pieejamiem arhīvu un laikrakstu materiāliem un fotogrāfijām. Taču šajā gadījumā runa ir ne tik daudz par pilsētu, bet par stratēģiski svarīgo objektu, radio un televīzijas torņu, aizsardzību, bez kuriem nebūtu iespējama cilvēku apzināšana un informēšana.

Tur atklājas ļoti interesanti, līdz šim nezināmi fakti. Piemēram, par to, ka Latvijas Radio plānoja izmantot Kuldīgas retranslācijas jaudas, ja radio tiktu ieņemts Rīgā. Uz Kuldīgu tika sagādāta un aizvesta, un kādā garāžā glabāta pat speciāla aparatūra. Šis stāsts par Latvijas Radio un citu masu saziņas līdzekļu darbību barikāžu laikā, sagatavošanos un devumu būtu disertācijas, ja ne pat īpašas monogrāfijas vērts. Arī par kolhozu un tajos esošo cilvēku līdzdalību. Ķekavas kolhoza bijušais priekšsēdētājs Māris Šops stāstīja, ka kolhoza valdes sēdē bija pieņemts lēmums maksāt pabalstus bojā gājušo barikāžu dalībnieku kolhoznieku ģimenēm. Tātad viņi gatavojās pat kaut kam tādam. Ir ļoti, ļoti daudz nezināmu vai maz zināmu notikumu par tautas gatavību cīņai, nevardarbīgi pretojoties un esot gataviem brīvības dēļ ziedot pašu dārgāko – dzīvību. Bez šī aspekta nekāda revolūcija nevar notikt. Tāpat arī bez plānošanas un līderiem.

Viens no būtiskākajiem, pilnībā neizpētītajiem jautājumiem ir saistīts ar traģiskajiem 20. janvāra notikumiem, apšaudē iesaistītajiem spēkiem, tai skaitā par tā dēvēto “trešo spēku”, kas nebija Rīgas OMON. Kas par to patlaban ir zināms, un ko vēl var uzzināt no tās avotu bāzes, kāda šobrīd Latvijā ir pieejama?   

Domāju, ka nekur tālāk ar Latvijā esošajiem materiāliem un liecībām nepavirzīsimies.  Diemžēl vēl pirms neatkarības pilnīgas atjaunošanas, 1991. gada 21. augustā, OMON lietu aizsūtīja PSRS prokuratūrai Maskavā, taču tur nekādas darbības nenotika, laiks tika pazaudēts.

Man nedaudz izdevās pavirzīties tālāk, pētot notikumus Lietuvā, kuriem esmu veltījis vienu no grāmatas nodaļām. Tur tiek skaidri izgaismoti gan Pleskavas desantnieki, gan Valsts drošības komitejas specvienība “Alfa”. Ir tiesas darbi, ir atmiņas, pētījumi. Parādās arī informācija no Krievijas. Vienu no “Alfas” kaujiniekiem, virsniekiem, asiņainajā Lietuvas televīzijas ēkas ieņemšanā nošāva, visticamāk, kāds no savējiem, jo televīzijas aizstāvjiem ieroču nebija. Tagad viņš kā varonis tiek cildināts kādā no Krievijas skolām. Viņam ir veltīts goda dēlis, un ir arī apraksts internetā par to, kas viņš bija, kur dienēja. Vienība “Alfa” tika atklāta Viļņā un, neapšaubāmi, devās tālāk uz Rīgu. Ir milicijas darbinieku liecības, ka tā, visdrīzāk, bija “Alfa”, kas piedalījās 20. janvāra slaktiņā – gan tā grupa, kura caur bēniņiem iekļuva Iekšlietu ministrijā, gan tā, kura bija Bastejkalnā un šāva uz mūsu kinooperatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Arī patronu čaulītes, kuras atrada pie Jēkaba kazarmu gala Bastejkalna pusē, piederēja viņiem. No turienes arī tika šauts. Rīgas OMON nekur šajās manis nosauktajās vietās nebija. Pakāpeniski tas atklājas, bet, es domāju, lai ar šo lietu pavirzītos tālāk, vajadzētu vēl detalizētāk pētīt notikumus Lietuvā. Tur, visticamāk, varētu parādīties arī kādi fakti par notikumiem Latvijā.

Ļoti bieži ir apspriests jautājums par to, cik lielā mērā un cik tieši traģiskajos janvāra notikumos Lietuvā un Latvijā varēja būt iesaistīts PSRS prezidents Mihails Gorbačovs.

Ņemot vērā Gorbačova līmeni, iespējams, viņš nav devis nekādas rakstiskas pavēles, bet, visdrīzāk, bija informēts. Diez vai kāds no tā laika centralizētās varas sistēmas, kāds no ģenerāļiem, iekšlietu ministrs Boriss Pugo vai aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs būtu pēc savas gribas uzdrošinājušies kaut ko tādu sarīkot. Tas bija valsts apvērsuma mēģinājums, kas pirms nedēļas bija sācies Lietuvā, bet pēc tam arī šeit, Latvijā. Varas nomaiņa padomju republikās bez to vadītāja – PSRS prezidenta – ziņas, manuprāt, nav iedomājama. Pretējā gadījumā tā ir valsts nodevība – mainīt pastāvošo varu kādā valsts daļā. Kā Padomju Savienības prezidents, kā režīma vadītājs, arī kā karaspēka virspavēlnieks (OMON skaitījās iekšlietu karaspēka sastāvdaļa) Gorbačovs, protams, ir atbildīgs par šeit notikušo. Nav šaubu, ka tā bija plānota akcija, lai radītu asinspirti, kas ļautu apgalvot, ka latvieši, mūsu Augstākā Padome un valdība, paši netiek galā ar situāciju, tāpēc Latvijā vajag ieviest PSRS prezidenta tiešo pārvaldi.

Ir liecības, ka Latvijas kompartija, kas tolaik vēl aktīvi darbojās, arī bija labi informēta par traģiskajiem notikumiem Rīgā, jo pēc tam, kad 20. janvāra naktī omonieši atstāja Iekšlietu ministriju, viņu vadītājs aizbrauca uz partijas Centrālkomitejas ēku.

Valsts barikāžu notikumus cenšas padarīt par kolektīvās atmiņas daļu – ir noteikta Barikāžu atceres diena, tai veltīti dažādi pasākumi. Kāda ir sabiedrības, īpaši tās jaunākās daļas, kas nav pieredzējusi barikāžu laiku, izpratne un interese par to?

Mēs bieži saskaramies ar bažām, vai jaunajai paaudzei ir pietiekami izteikts patriotisms un izpratne par to, ka vienīgā brīvības iespējamība ir demokrātiskā valstī. Nereti saistībā ar to tiek uzdots jautājums, vai jaunā paaudze tagad ietu uz barikādēm, ja tas būtu nepieciešams. Ir tāda jau vēsturnieku aprakstīta kļūda, ka pagātnes notikumi tiek skaidroti, tiem piemērojot mūsdienu sociālās dzīves paradumus un tās organizēšanas principus. Protams, mūsdienu jauniešiem ir atšķirīga izpratne. Viņi elpo šo brīvību kā gaisu. Ja to pēkšņi atņemtu, domāju, viņi izietu ielās, lai piedalītos savās barikādēs.

Runājot ar cilvēkiem, arī ar jaunāko paaudzi, saku, ka es neaicinu, kā to dažkārt dara ģenerāļi, gatavoties kādai notikušai kaujai. Nē, galvenais ir izpratne, zināšanas par to, ka mēs toreiz to spējām – vienoties barikādēs –, un, ja būs nepieciešams, arī jūs, jaunieši, to spēsiet. Tā ir galvenā ziņa. Reiz sarunā par barikādēm ar skolēniem Kārķu pagastā kāds sešgadnieks, visu noklausījies, pacēla roku un jautāja: “Ražuka kungs, bet, kā zināt, kad ir jāiet?” Tātad cilvēks arī agrīnā vecumā jau ir spējīgs domāt analītiski. Viņš saprot –, ja vajadzēs, būs jāiet, un arī jāzina īstais brīdis.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU