Kopš 1991. gada janvāra aizritējusi jau teju trešdaļa gadsimta. Strādājot muzejā, skaidrojot un komentējot barikāžu laiku dažādām auditorijām medijos un citur, droši vien jums ir savi novērojumi par to, kā ar laiku ir mainījusies sabiedrības izpratne par šiem notikumiem un to nozīmi Latvijas vēsturē. Kādi ir jūsu secinājumi? Kādas ir tendences?
Cilvēki, protams, pamazām aizmirst to, kas iepriekšējām paaudzēm palicis spilgtā atmiņā. Bet tāpēc jau ir tādas institūcijas kā muzeji, kur to atgādina, un Tautas frontes muzejs atgādina, ka arī atgūtā valsts nav kaut kas pats par sevi saprotams, tā ir mūsu izcīnīta un ne bez upuriem.
Turklāt runa nav tikai par savas vēstures zināšanu vai nezināšanu, bet par notikumiem, kuru būtību svarīgi atcerēties ik brīdi. Es tā arī saku: balsot par brīvību un neatkarību, balsot un cīnīties par demokrātiju, izšķirties par upurēšanos to dēļ nepieciešams katrai nākamajai paaudzei, pat katrās Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Pretējā gadījumā Neatkarības karam, starpkaru valstij, 1991. gada 4. maija balsojumam par neatkarības atjaunošanu, 1991. gada janvāra barikāžu upuriem nebūtu jēgas.
Cīņa par brīvu valsti nedrīkst rimties arī tad, kad tā šķiet sasniegta un mums tīkas domāt vien par privāto labklājību.
Lielu daļu sava tagadējās dzīves laika es to cenšos atgādināt. Stāstu, ka sasniegto mums neviens nav dāvinājis, tā ir bijusi mūsu cīņa un uzvara.
Zināšanas par neseno tēvzemes vēsturi jaunajiem ļaudīm nav visai spīdošas, lai neteiktu vairāk. Tādēļ labi, ka mums izdevies vēsturiskajā Latvijas Tautas frontes mītnē izveidot muzeju – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļu –, kur gan ekspozīcijā, gan fondu dokumentos ietverta ļoti vērtīga informācija, kas apliecina mūsu identitāti un pierāda valstsgribu.
Interese par to ir gana liela, lai gan ar muzeja un notikumu aculiecinieku stāstījumiem vien ir par maz, lai to apmierinātu un nostiprinātu eksistenciāli nepieciešamo valstisko pašapziņu sabiedrībā.
Kā runāt par barikāžu laiku un arī Latvijas valstiskuma vēsturi kopumā ar jauniešiem, tostarp krievvalodīgajiem, kuriem nav tiešas Latvijai izšķirīgo notikumu un procesu pieredzes, bet ir sava, dažādi veidojusies priekšstatu bāze?
Līdz ar izglītības procesa normalizēšanu beidzot tiks izskausta bērnu segregācija dzimtās valodas dēļ, un mācības jau no bērnudārza būs valsts valodā. Tad jaunākajās paaudzēs vajadzētu veidoties ja ne vienādiem, tad tuvinātiem, pietiekami vienotiem priekšstatiem par savu zemi un tās vēsturi. Līdz šim, tikdamies arī ar krievvalodīgajiem skolēniem, nekādu dramatisku atšķirību Latvijas uztverē neesmu novērojis un vienmēr esmu stāstījis to pašu ko latviešu bērniem. Tikai vienu reizi no kādas perfekti latviski runājošas meitenes esmu dzirdējis prokremliskas nokrāsas pārmetumus par “naida kurināšanu” pret čekistiem.
Jāapzinās, ka mēs normāliem apstākļiem saprotamas tolerances un demokrātiskuma dēļ esam devuši iespēju Krievijas propagandai turēt mentālā atkarībā un saindēt samērā lielu sabiedrības daļu. Varētu teikt, kā valsts esam bijuši pārāk naivi un labticīgi, laikus neatslēdzot agresiju sludinošos Maskavas plašsaziņas līdzekļu kanālus.
Atceros, jau labi pasen laikrakstā “The Washington Post” bija rakstīts, ka Latvijā nav krievu jeb krievvalodīgo problēmas, Krievijas uzbāzība un nekaunība, lūk, tā ir problēma.
Tātad ir jāsargā savi pilsoņi no meliem, jāatmasko tie un jārunā patiesība pat gadījumos, kad tā neglaimo kolektīvajai pašapziņai. Tas arī viss. Nekādu citu dažādas etniskās izcelsmes un uzskatu latviešu vienošanas recepti neatradīsim.
Barikāžu laiks bija gan latviskuma, gan atšķirīgas etniskās izcelsmes latviešu, iespējams, spēcīgākās saliedētības brīdis. Mums bija daudz niknu pretinieku, tomēr barikāžu sargu saliedēšanās un iekšējā brīvība viņus biedēja. Biedēja pat “otro armiju” pasaulē! Pēc 20. janvāra nakts slaktiņa, kuru veica OMON bandīti un, visticamāk, krievu specvienības “Alfa” slepkavas, Rīgā savestās armijas vienības pretēji Maskavas scenāristu plānotajam tomēr ielās neiznāca un kara stāvokli neieviesa. Barikāžu sargu spītība, bezbailība pēkšņi pieklusināja pat iekšējo prokremlisko retoriku. Pārkrievotajā un krievu armijnieku piesātinātajā Rīgā šajās janvāra dienās pat krievu valodu nedzirdējām.
Mūsu vēstures nasta ir krietni smagāka nekā dažai labai lielvalstij, un barikāžu laiks Rīgā ir viens no valstiskuma apziņu veidojošiem smaguma centriem. Vienkārši jāatgādina, jāpēta, vairākas reizes jāatkārto patiesība par to.
Valsts barikāžu notikumus cenšas padarīt par kolektīvās atmiņas daļu – ir noteikta barikāžu atceres diena, tai veltīti dažādi pasākumi. Vienlaikus, kā norāda Romualds Ražuks, kura grāmata “Latvijas Tautas fronte barikādēs” iznāca pērn, kopš barikāžu laika ir pagājis vairāk nekā 30 gadu, taču visaptverošu pētījumu par to joprojām trūkst. Kāpēc? Kas traucējis tos veikt?
Es un neliela domubiedru–laikabiedru grupa esam vērsušies jau pie vairākiem iepriekšējo valdību vadītājiem ar priekšlikumu izveidot īpašu akadēmisku valsts nesenās pagātnes un valstiskuma atgūšanas pētniecības programmu. Esam pat iesnieguši kopā ar vēsturniekiem un valsts tiesību speciālistiem kopīgi izstrādātu trīs gadu stipendiju programmu, kuru varētu vadīt viena no mūsu augstskolām un kas varētu izmaksāt mazāk nekā 200 000 eiro. Visi to it kā atbalsta, taču līdz risinājumam un reālai darbībai kā nevar, tā nevar nonākt.
Tur jau tā lieta, ka bez solīda, visaptveroša Tautas frontes laika, “4. maija republikas”, Baltijas ceļa un 1991. gada janvāra barikāžu izvērtējuma nav iespējams nonākt pie šiem notikumiem veltīta kopsaucēja arī skolu vēstures grāmatās.
Mums ir dažādi akadēmisko pētījumu konkursi, fondi, bet Tautas frontes un Augstākās Padomes laiks ir kaut kas īpaši svarīgs. Tā izpratne ir mūsu pašreizējās valstiskuma apziņas pamats, kuru nedrīkstam pazaudēt.
Tādēļ tā izpēti vajadzētu organizēt ārpus jebkādiem konkursiem. Šo darbu vajadzētu noteikt kā valsts nacionālo pasūtījumu, kas nav mazāk nozīmīgs par pašreizējo, proti, fizisko Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanu. Šādu pētījumu rezultāts varētu būt arī Latvijas “eksportprece”. Ne reizi vien muzejā esmu saticis ārzemniekus, kuri, pētīdami mūsu nevardarbīgās cīņas norisi un paņēmienus, apzināti mācās, kā par brīvību un pret diktatūrām cīnīties viņu zemēs.
Kas traucē tā īstenošanai? Varbūt politiskās gribas, politiskā dedzīguma trūkums. Iespējams, tas. Varbūt arī par maz pragmatisma un racionalitātes valsts darbiniekiem, kuriem par to būtu jāgādā.
Uz kādiem barikāžu laika notikumiem, aspektiem prioritāri būtu jāattīsta pētnieciskais darbs, ņemot vērā arī to, ka daļa informācijas avotu atrodas Krievijā un šobrīd nav pieejami?
Krievijā atrodamais varētu būt interesants, bet ne pats svarīgākais. Mūsu ienaidnieka darbības metodes jau redzam Ukrainā. Primitīvi, divkosīgi, agresīvi. Nekas nav mainījies kopš Staļina “tētiņa” laikiem. Tur maz atšķirību un nianšu. Tur esošos dokumentus varētu izmantot apsūdzībai noziegumos, tomēr jāņem vērā, ka padomju sistēmā bieži vien dokumentu vietā rīkojumus deva, izmantojot tālruni, un ar mutiskiem mājieniem no Kremļa.
PSRS Baltijas kara apgabals, kompartijas vadoņi un čekisti bija tikpat apjukuši par latviešu pretestību kā Putins par to, ka ukraiņi viņa marodierus, slepkavas un izvarotājus nesagaida ar padevību un ziediem.
Tādēļ jebkurā pētniecībā, kas veltīta janvāra notikumiem, svarīgāks ir mūsu tautas pašorganizēšanās un pašvaldīšanas fenomens, tiešā demokrātija darbībā. Tas, nevis Kremļa gudrība vai stulbums noteica gala iznākumu.
Vēl ir dzīvi janvāra barikāžu aculiecinieki un dalībnieki. Svarīgi ir apkopot faktus, kā strādāja absolūti decentralizētais LTF nodaļu un atbalsta grupu tīklojums gan Latvijā, gan latviešu trimdas zemēs. Mums taču bija LTF atbalsta grupa pat Izraēlā. Kā notika Latvijai vajadzīgās politikas veicināšana Rietumeiropā un lielvalstu politisko līderu pārliecināšana nebaidīties no Maskavas.
Vajadzētu izpētīt tālaika brīvās žurnālistikas lomu. Gan Latvijas, gan rietumvalstu. Augstākās Padomes preses centra vadītājs Aleksandrs Mirlins saskaitījis, ka barikāžu laikā Augstākajā Padomē akreditēts ap pusotru tūkstoti (!) pasaules plašsaziņas līdzekļu pārstāvju. Diennakts režīmā darbojās “tautas organizators” Latvijas Radio. Augstākās Padomes preses centrs ik pa stundai izsūtīja relīzes par notiekošo. Mēs labi apzinājāmies, ka satriekt Kremļa melu impēriju varam tikai ar patiesību. Tādēļ 20. janvāra naktī krievu teroristi šāva tieši uz kino operatoriem.
Luhanskas un Doneckas “tautas republiku”, prokrieviskās Piedņestras “republikas” kontekstā ārkārtīgi nozīmīgi būtu saprast, kādēļ 1991. gadā Kremlim neizdevās izveidot prokrievisku anklāvu Daugavpilī.
Daugavpils komunistu padome pasludināja, ka Daugavpils “paliek PSRS” un nepakļaujas Latvijas likumiem. Tur notika aģitācija par “atdalīšanos” no Latvijas, bet jau 1991. gada augustā Latvijas Augstākā Padome atlaida Daugavpils deputātu padomi un iecēla pagaidu administrāciju. Vai to nebūtu svarīgi zināt laikā, kad tagadējais Daugavpils domes priekšsēdētājs nāk klajā ar atklāsmi, ka Krima pieder Krievijai, savukārt Rēzeknes domes priekšsēdis apraud savas pilsētas okupantu pieminekli?
Cik pietiekams bijis 1991. gada janvāra barikāžu notikumu un to nozīmes izvērtējums starptautiskā kontekstā?
Vienmēr varēsim teikt, ka nepietiekams. Zīmīgi, ka Krievijas varmākas Baltijas tautu gājienu uz brīvību centās pārtraukt tieši 1991. gada janvārī, kad cits diktators, proti, Sadams Huseins, iebruka Kuveitā un sākās Persijas līča karš.
Kremlim bija pamatotas cerības, ka ASV un sabiedrība pasaulē vairs neievēros Latviju, Lietuvu un Igauniju. Un atkal, tāpat kā Putina kampaņā pret Ukrainu, notika pretējais.
Norisinājās Kremlim negaidīta demokrātisko valstu solidarizēšanās ar baltiešiem. Tieši janvārī Islande drosmīgi atzina Lietuvas neatkarību. Iespējams, atzītu arī Latvijas, ja vien mūsu Neatkarības deklarācijā nebūtu formulēts, ka atrodamies “pārejas periodā” uz neatkarību.
Mēs bijām arī visvairāk militarizētā, sovjetizētā un rusificētā no PSRS okupētajām Baltijas valstīm. Tādēļ mūsu barikādēm gan Baltijas, gan starptautiskajā politikā bija izšķirošā nozīme.
Maskava cerēja, ka Latvijas iedzīvotāju padošanās, apsīkums pretoties, mūsu piespiešana panākt kompromisus ar kompartijas un VDK iedvesmoto, prokrievisko “Vislatvijas glābšanas komiteju” garantēs Baltijas jautājuma atrisināšanu atbilstoši PSRS interesēm. Bija skaidrs, ka Latvijas nespēja atjaunot valstiskumu nozīmētu, ka to nespēs ne Lietuva, ne Igaunija, jo starp tām būs iedzīts pamatīgs ķīlis.
Reizēm ar šausmām iedomājos, ka nebija nemaz tik neiespējami Latvijai transformēties par tagadējai Baltkrievijai līdzīgu Krievijas satelītu. Mēs gājām pa naža asmeni, un tikai mūsu tautfrontiešu, kas nebija Latvijas iedzīvotāju vairākums, drosme, radikālā izšķiršanās par demokrātiju un brīvību, un Eiropu mūs un abas kaimiņtautas glāba no atkritiena bezcerīgās Krievzemes bezdibenī. Ja tas būtu noticis, arī ukraiņi, ja vien viņu tauta līdz ar mums, lietuviešiem un igauņiem nebūtu pilnībā pārkrievota, patlaban atrastos daudz traģiskākā stāvoklī.
Mūsu uzvara kaujā par Latviju bija arī Eiropas uzvara. Taču tās starptautiskā izpratne šobrīd ir atkarīga arī no mūsu valsts, ārlietu dienesta, kultūras aktivitātēm.
Bet arī tām pamatā var būt tikai šo notikumu nerimtīga akadēmiska un mākslinieciska pētniecība, to nozīmīguma nenogurstoša pierādīšana. Ar Viestura Kairiša lielisko filmu “Janvāris” nepietiek.
Valsts prezidents Egils Levits norādījis uz katras demokrātiskas valsts nepieciešamību radīt un veidot savu vēstures politiku, kura, uzsverot nācijas pastāvēšanai svarīgāko, ietver gan atceres kopšanu, gan vēstures komunikāciju, gan vēstures pētniecību. Lai gan dzīvojam dažādu nācijai bīstamu dezinformējošu manipulāciju piesātinātā vidē, vēsturnieku vērtējumā šāda politika Latvijā nav pienācīgi īstenota. Ko un kā, jūsuprāt, tai šobrīd būtu jāizceļ, jākultivē, vienlaikus nenonākot vēstures politizēšanas slazdā un atceroties, ka vēsturnieka uzdevums ir būt arī neērtu faktu atgādinātājam?
Grūti par to runāt kara apstākļos, kas liek strikti ievērot robežu starp labo un ļauno un domāt, vai šādus tādus filosofiski vēsturiskus spriedelējumus, kļūdu uzrādīšanu un atzīšanu ienaidnieks nevarētu izmantot savās interesēs.
Tomēr uzskatu, ka no mūsu tautas cīņas un valsts rašanās, bojāejas un atjaunošanas vēsturiskās patiesības nevajag vairīties.
Mums nav izdevies radīt skaidri sataustāmu sava vēstures stāsta mugurkaulu ilgstošās okupācijas un atrašanās Krievijas propagandas saindētā garīgajā telpā dēļ. Lielākoties to nojaušam, taču nespējam pietiekami vienkāršos vārdos izstāstīt sabiedrībai ne Latvijā, ne ārzemēs.
Veco cīņu biedrs Juris Dobelis man pēdējā laikā daudz zvanījis un mudinājis savākt kopā nelielu redkolēģiju, kas kopā ar vēsturniekiem rosinātu pārskatāmas latviešu un Latvijas vēstures grāmatas radīšanu. Varbūt kaut ko līdzīgu Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumiem”, bet ar lielāku pretenziju uz “objektivitāti” un ne kā viena autora monogrāfiju. Kaut kas šajā virzienā ir jādara.
Daudz ļoti laba jau ir paveicis Egils Levits, likdams nebijušus, valstiskus akcentus latviešu valodai un kultūrai kā valsts pastāvēšanas jēgai, pievērsdamies nacionālās pretošanās varoņu godināšanai, sabiedrības saliedēšanai ap latviskumu.
Par vēsturi mums ir jārunā atklāti, godīgi, patiesi, jo tā ir būtiskākā atšķirība no veida, kā vēsturi paradis interpretēt mūsu ienaidnieks. Stāstīsim savu, labi pārdomātu, prasmīgi izpētītu stāstu, neļaujot kādam citam sevi mulsināt un maldināt.
Cilvēks, saskaroties ar jebkuru vēstures naratīvu, to uztver ne vien ar savu priekšzināšanu, sociālo un kultūras bāzi, bet arī uztverot un interpretējot šībrīža aktualitātes. Vēstures komunikācijas uzdevums un viens no paņēmieniem ir tam sekot līdzi un skaidrot sabiedrības uzmanības priekšplānā izvirzījušās tēmas, kuras patlaban centrējas ap ģeopolitiskajiem satricinājumiem un to ietekmi uz mūsu drošību un labklājību, kā arī šo procesu cēloņiem un sekām. Cik pietiekami, jūsuprāt, tas Latvijā šobrīd tiek īstenots? Ko un kam šajā jomā vajadzētu darīt?
Mēs ikdienā noteikti par maz uzsveram, ka Krievijas karš pret Ukrainu ir turpinājums Kremļa karam pret Baltijas tautām 1991. gada janvārī. Starp citu, Krievijas 3. GRU (galvenās izlūkošanas armija), kas jau izcēlusies ar īpašu nežēlību un, atšķirībā no citām krievu vienībām, zināmiem panākumiem kaujās pret ukraiņiem, 1991. gada janvārī tika izvesta no Vācijas Demokrātiskās Republikas un uz laiku dislocēta Latvijā. Acīmredzot bija paredzēts to iesaistīt latviešu jauniešu tvarstīšanā, lai nodrošinātu vajadzīgo kontingentu kārtējam iesaukumam “krievos”. To noteica PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova 7. janvārī izdotā pavēle, kuru Latvijas Augstākā Padome asi nosodīja un noraidīja.
Ukrainas kara gadījumā vēsture nevis atkārtojas, bet turpinās vismaz kopš mūsu barikāžu cīņas. Mēs Krievijas demokrātiem, ar kuriem toreiz bijām labās attiecībās, ar savu paraugu un solidaritāti devām iespēju veidot demokrātisku, brīvu nākotni Krievijā. Viņi to neizmantoja.
Tagad vairs nedrīkst aloties un “atlaist” Krievijai grēkus. Tas ir atkarīgs arī no Latvijas kā Eiropas Savienības valsts. Mācība, kuru guvām barikādēs, ir spēcīgs, pārliecinošs arguments. Ar to vajadzētu apbruņoties arī mūsu valsts vadītājiem. Barikāžu atcere noteikti jāizmanto pašreiz notiekošajā karā par brīvās Eiropas pastāvēšanu.
Eiromaidanu, kas 2013.–2014. gadā Ukrainā norisinājās kā protesta kustība ar bruņotām sadursmēm ielās pret centieniem novirzīt valsti no eiropeiska uz prokrievisku attīstības ceļu, tā veidojot zināmu analoģiju ar 1991. gada barikāžu laiku Latvijā, raksturo kā pašcieņas revolūciju. Kādu un cik paliekošu iespaidu uz mūsu sabiedrības pašizpratni ir atstājis barikāžu laiks Latvijā?
Es pat teiktu, ka Ukrainas Eiromaidans bija uzskatāms par mūsu barikāžu cīņas turpinājumu. 1991. gada janvārī Maskavas okupācijas režīms pirmo reizi pa īstam sastapās ar cilvēkiem gan Lietuvā, gan Latvijā, kuri ne par kādu, pat savas dzīvības cenu nevēlējās turpināt eksistenci tā smacējošajos apskāvienos. PSRS kā melu un varmācības savienības dziesmiņa bija nodziedāta. Mūsu ļaudis kailām rokām, ar spītu un gara spēku uzveikdami “pasaules otro armiju”, izvēlējās brīvo pasauli un Eiropu. Ukraina, starp citu, pēc augusta puča vēl to nespēja un saglabāja pārāk ciešu, bīstami tuvu saikni ar Krieviju. Pašreizējai ukraiņu cīņai pret iebrucējiem jāpārvēršas izšķirošā uzvarā pār mūsu kopīgo ienaidnieku.
Lielā un noturīgā solidarizēšanās ar ukraiņiem liecina, ka barikāžu laikā gūtā latviešu pašapziņa nekur nav zudusi.
Tikdamies ar jauniem cilvēkiem gan muzejā, gan lekcijās, es to jūtu un redzu, cik svarīgi par nesenajiem vēstures notikumiem runāt un vēlreiz atgādināt. Tas ir stāsts nevis par mūsu ciešanām un spēju pārdzīvot ilgstošās represijas, padomju genocīdu, bet uzvaras stāsts. Šis stāsts piešķir jēgu arī okupācijas laikā piedzīvotajiem upuriem un ciešanām, apliecina mūsu vienotības spēku.
