Latvija – bez skaidras stratēģijas vēstures un valsts pamatvērtību mācīšanā

Skolā vēsturi apgūst pēc izglītības standarta, kas tika izveidots projekta “Skola 2030”, kas pazīstams arī kā kompetenču pieeja mācību saturā, ietvaros. Vai šis standarts dod nepieciešamos orientierus skolotājiem, lai vēstures izpratnē apgūtu Satversmē ietvertās Latvijas valstiskuma vērtības? Kā attīstīt kritisko domāšanu par pagātni, vienlaikus neveicinot vēstures faktu relativizēšanu? Vai vēstures mācībai ir uzdevums arī audzināt jaunu pilsoni? Lai rastu atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, aizvadītajā nedēļā Rīgas pilī notika diskusija “Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē”, kurā tika aktualizēta vēstures mācības loma Satversmē nostiprināto vērtību apguvē ar mērķi pilnveidot vēstures mācīšanu Latvijas skolās.

“No bezgalīgā pagātnes notikumu krājuma nācija rada savu neatkārtojamo biogrāfiju. Mēs redzam latviešu nācijas biogrāfiju caur skatījumu uz vēstures notikumiem un attiecīgu to vērtējumu. Šī biogrāfija ietver vēsturiskus faktus un hronoloģiju, bet ne tikai. Šeit kristalizējas nācijas pamatvērtības –, kādā veidā mēs atlasām faktus un kādā veidā tos vērtējam,” konferencē uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits.

“Mēs ik pa laikam dzirdam gaušanos par skolēnu vājajiem rezultātiem eksaktajos mācību priekšmetos. Taču pēdējā laikā arvien skaļāk publiskajā telpā izskan arī pārmetumi, ka jauniešu izpratne par Latvijas valstiskumu un tā vēsturi ir nepietiekama. Tas liek vaicāt, cik kvalitatīva ir mūsu vēstures izglītība,” norāda E. Levits, aicinot pēc vairākos gados gūtās pieredzes izvērtēt “Skola 2030” efektivitāti. Kā jau ziņots iepriekš, šādu nodomu paudusi arī jaunā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.

Vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets

Projekta “Skola 2030”, kuru pamatskolu un vidusskolu posmā sāka ieviest 2020. gadā, ietvaros daļēji pamatskolā, bet vidusskolā, ja vien skolēns nav izvēlējies padziļināti apgūt vēsturi, tā tiek apvienota vienā mācību priekšmetā ar sociālajām zinībām, proti, ekonomiku, politoloģiju, psiholoģiju, filosofiju.

Dažādu zinātņu apvienošana vienā priekšmetā ir radījusi teorētiski nepamatotu un praktiski neuztveramu saturu bez hronoloģiskās izpratnes, konstatējusi Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrība.

“Īpaši vidusskolas programmās pazudis skatījums uz Latvijas vēsturi. Ņemot vērā Satversmes vadmotīvus, ir jāsaprot, kā veidojās Latvijas valsts. Šie notikumi ir ārkārtīgi svarīgi, un jaunajā programmā tos esam pazaudējuši,” secināja biedrības valdes loceklis Roberts Ķipurs.

Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē uzsvēra: “Runājot par jauno “Skola 2030” ieviesto mācību priekšmetu “sociālās zinības un vēsture”, es aicinātu padomāt par konceptuālu pretrunu, kas ir ietverta jau šī priekšmeta nosaukumā. Vēsture pēc jebkuras klasifikācijas ir un paliek humanitārā zinātne. Tad, kad saliekam kopā humanitāro zinātni ar sociālajām zinātnēm – politiku, ekonomiku, tiesībām un citām –, humanitārā zinātne tomēr piekāpsies.” Līdzīgu viedokli pauž Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis, norādot, ka “izplatītais, taču aplamais priekšstats, ka ar vēsturi var nodarboties katrs, kuram par to ir viedoklis, kā arī šī priekšmeta sapludināšana ar citiem nonivelē vēsturi, tostarp skolās”.

Tieši vidusskolas gadi ir izšķirošie, kad jaunieši izlemj, kādu ceļu iet, norādīja LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Gvido Straube. Ja vēsture vidusskolā netiks pasniegta kā patstāvīgs priekšmets, pēc trim četriem gadiem redzēsim, ka samazinās to cilvēku skaits, kuri grib studēt vēsturi, jo viņi aizmirsīs, ka ir šāds priekšmets, bažas neslēpj profesors. Viņš arī norāda: “Ir jāsaprot, ka vēsture nav tikai tas, ko mums ģimenē stāsta, māca pamatskolā, vidusskolā, augstskolā. Tā ir kopumā vienota sistēma līdz pat lielajai akadēmiskajai zinātnei, kura ir tā, kas rada priekšmetu, kuru māca skolā. Lai šī piramīda nesabruktu, mans aicinājums ir vēsturi saglabāt kā īpašu priekšmetu. Varbūt es kļūdos, tomēr mana visdziļākā pārliecība ir, ka ļoti lielam skaitam bērnu vēsture ir viens no mīļākajiem priekšmetiem.”

Pirms desmit gadiem LU pirmajā kursā uzņēma vairāk nekā 70 vēstures studentu, turpretī šobrīd – ap 50. Taču, kad vidusskolu beigs pirmie projekta “Skola 2030” absolventi, šie rādītāji varētu vēl vairāk sarukt, pieļauj G. Straube. Tas savukārt rada bažas arī par akadēmisko vēsturnieku ataudzi Latvijā, pauda vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvis Guntis Zemītis.

Taču izskanēja arī pretēji viedokļi. Norādes par skolēnu vēstures zināšanu un centralizēto eksāmenu rezultātu pasliktināšanos, VFF studentu skaita samazināšanos – tas viss attiecas uz veco mācību saturu un standartu, jo pēc jaunā mācību standarta ieviešanas vēl nav bijis neviena 12. klases absolventa. Tāpēc ir jānogaida, līdz būs iespējams iegūt reālus analizējamus datus, norādīja Salaspils 1. vidusskolas vēstures skolotāja Annija Bergmane. Viņa arī pauda, ka vēsture, integrēta kopā ar citiem mācību priekšmetiem, skolēnam rada daudz plašāku priekšstatu par mūsdienu pasaulē notiekošo.

Savukārt projekta “Skola 2030” eksperts Ansis Nudiens apgalvoja: “Jā, vēsture mums daudz ko iemāca, bet ir jautājums, vai vēsture piedāvā reflektēt par šodienu un nākotni. Vēsture dod ļoti daudz piemēru, taču ir jāatceras, ka ir vērts runāt arī par to, kā valsts strādā šobrīd, kādi ir mehānismi, ar kuriem pieņemt sabiedriskus, politiskus un ekonomiskus lēmumus.”

Ja Latvijas vēsture pazūd starpdisciplinārajā jomā, iespējams, tā sākotnēji jāmāca atsevišķi, sprieda Saeimas deputāts, vēstures zinātņu doktors Ritvars Jansons. Vienlaikus, kā uzsvēra R. Ķipurs, ir jāņem vērā, ka daļa skolēnu izglītību beidz jau 9. klasē, līdz ar to viņi nevar palikt bez noteikta apjoma zināšanām vēsturē un sociālajās zinībās, kas nodrošinātu šo jauniešu iekļaušanos pilsoniskajā dzīvē.   

Vēsture, vērtības un mūsu stāsts

“Tieši vēstures izglītības uzdevums ir palīdzēt topošajiem jaunajiem Latvijas pilsoņiem izprast mūsu sabiedrības kopīgo morālo kodolu un apgūt Satversmē nostiprinātās pamatvērtības – neatkarību, demokrātiju, latviešu valodu un piederību Eiropas kultūrtelpai,” uzsvēra E. Levits. Vienlaikus šīs vērtības ir jāizceļ uz noteikta Latvijas vēstures stāsta un faktu fona. “Mums ir svarīgs Latvijas vēstures stāsts, kas rodas un tiek atvasināts no vēstures pētniecības, tomēr, kurš komunicē vai šo stāstu stāsta saprotamā, uzrunājošā veidā gan skolēnam, gan plašākai publikai, gan visai pasaulei,” savu redzējumu pauda kādreizējais un ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs.

Vairāk nekā 50 gadu šo stāstu stāstīja svešinieki – mūsu valsts un tautas ienaidnieki –, un šī svešā stāsta paliekas gan Latvijā, gan pasaulē ir manāmas joprojām.

Vienlaikus ir pamats bažām, ka šādu vēstures stāstu daļa skolēnu varētu neizprast, jo tiem trūks zināšanu par pamatjēdzieniem. “Satversme pamatskolas standartā ir minēta tikai vienu reizi, savukārt vidējās izglītības standartā – nevienu reizi. Tajā vispār nav tādu vārdu kā “totalitārisms”, “nacisms”, “komunisms” un “deportācijas”. Nav arī vārdu, piemēram, “rasisms”, “holokausts”, “civilizācija”, “Baltijas ceļš”, “dziesmotā revolūcija”, “trešā atmoda”, “reformācija”, “Bībele”, “brīvības cīņas”, “latviešu nācija”, “latviešu tauta”. Divreiz ir minēta “Latvijas valsts”,” norādīja biedrības “Latvijas pedagogu dome” pārstāvis Andrejs Mūrnieks. “Standartam ir jābūt noteiktā konkretizācijas pakāpē, tikai tad var runāt par vērtībām, ja valsts dokumentā tas parādās. Protams, programmā tas ir, un visi skolotāji par to māca, bet jautājums ir par valsts konsekventu politiku,” uzsvēra A. Mūrnieks.   

“Ne tikai valstiskās un nacionālās vērtības ieaug cilvēkos caur vēstures zināšanām un vēsturi kā mācību priekšmetu. Aicinu diskusijās par šī priekšmeta attīstību neaizmirst arī eiropeiskās vērtības, eiropeisko identitāti un vispārcilvēcisko,” atgādināja vēsturnieks Edgars Engīzers. Savukārt LU Juridiskās fakultātes profesore Sanita Osipova apgalvoja: “Ne mazāk būtiska ir emocionālā piesaiste Latvijas valstij, kuru padomju okupācijas gados, uzturot latvietību, līdztekus Dziesmu svētkiem palīdzēja saglabāt arī latviešu literatūras skolotāji. Pastāvot emocionālajai saitei ar Latviju, skolēns kļūs par to posmu, kas aiznesīs tālāk un nodos nākamajām paaudzēm jūsu ieguldītās zināšanas un pieredzi, tad mēs būsim ilgtspējīga valsts un arī pēc simts gadiem varēsim mācīt Latvijas vēsturi.”

“Īpaša nozīme ir spriešanas prasmju attīstībai. Šajā kontekstā standarta sasniedzamo rezultātu prasības saturiski ir ļoti vispārīgas,” secināja LU Starpnozaru izglītības inovāciju centra nozares eksperte Aija Kļaviņa. Viņa norādīja: “Mācību standartā noteiktie sasniedzamie rezultāti un lielās idejas ir jāpapildina vai jāprecizē. [..] Ir jāvienojas, kuras no vidējās izglītības standartā iekļautajām vērtībām ir prioritāras mūsu jomas mērķiem, kas zināmā mērā noteiks, kāda ir vēstures vieta kopējā saturā. Jāvienojas par sasniedzamo rezultātu konkretizācijas pakāpi, respektīvi, ko un kā mācīt. Tāpat, iespējams, ir jāvienojas par Latvijas vēstures tematiem, kuri būtu obligāti apgūstami.” Savukārt Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Gunita Smiltēna apgalvoja, ka vēsturē un sociālajās zinībās trūkst avotu – pilna apjoma dokumentu tekstu –, nevis fragmentu, kas būtu pieejami vienuviet interneta vidē vai dokumentu krājumā.

“Vēstures mācīšanu skolās redzu no galarezultāta viedokļa,” noslēgumā rezumēja E. Levits. “Galarezultātam ir jābūt tādam, ka sekmīgajiem vidusskolēniem, kuri pabeidz vidusskolu, ir priekšstats par Latvijas vēsturi, kas balstās uz noteiktu faktu zināšanām, uz šo faktu kritisku izvērtējumu no Satversmes vērtību pozīcijām. Proti, ir vērtējums par noteiktām pamatzināšanām un emocionālā piesaiste. Tā ir jēga, kāpēc Latvijas skolās tiek mācīta vēsture. Droši vien zināmā posmā tas būtu nepieciešams kā atsevišķs priekšmets.”

Mēs nedrīkstam ļauties vēlmju domāšanai un cerēt, ka problēmas pašas no sevis atrisināsies.

Latvijā ir nepieciešama skaidra stratēģija vēstures un valsts pamatvērtību mācīšanā, kas paredz sistemātisku sasniegto rezultātu izvērtējumu un attiecīgas korekcijas, uzsvēra Valsts prezidents.

Rosina veidot atmiņas institūtu

Pēdējos 30 gados Latvijā ir pietrūcis konsekventas politikas un mehānismu vēstures un valsts pamatvērtību akcentēšanā, norādīja E. Levits, atsaucoties uz V. Nollendorfa savulaik pausto priekšlikumu izveidot jaunu institūciju – Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu.

Šādi institūti faktiski pastāv visās valstīs, kuras ir piedzīvojušas totalitāros režīmus. Igaunijā tas ir Vēsturiskās atmiņas institūts, Lietuvā – Genocīda un pretestības institūts, Polijā – Vēsturiskās atmiņas institūts.

Arī Čehijā, Slovākijā, Ukrainā, Vācijā ir institūcijas, kuras pastāvīgi nodarbojas ar šiem jautājumiem un kurām valsts ir devusi uzdevumu to darīt. Tas nav tikai entuziastu pulciņš, kas ir ļoti labi, bet ilgstoši ar to nepietiek, savu ieceri pamatoja Valsts prezidents.

Šim institūtam, kā to vērtē Valsts prezidents, primārais uzdevums būtu publiskās vēstures un vērtību komunikācija, kā arī tas varētu sniegt noteiktu atbalstu vēstures izglītības, satura un didaktikas attīstībai, pedagogu kvalifikācijai. “Institūta uzdevums būtu atsegt Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Tā atbildībā būtu ne tikai vēstures pētniecība, bet arī Latvijas vēstures un valsts vērtību komunikācija gan Latvijas sabiedrībā, gan ārvalstīs,” skaidroja E. Levits.

Kā jau tika vēstīts, 13. janvārī Rīgas pilī, tiekoties ar A. Čakšu, Valsts prezidents uzsvēra valsts atbalsta nepieciešamību augstākajai izglītībai un zinātnei, kā arī valsts lomas latviešu valodas, vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības stiprināšanai. Sarunā ar ministri E. Levits norādīja, ka Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta atbildībā būtu “Latvijas vēstures un valsts vērtību komunikācija Latvijas sabiedrībai un ārvalstu auditorijai. Šāda institūta uzdevums būtu stiprināt nācijas pašapziņu un vērtības atbilstoši modernas, demokrātiskas, latviski nacionālas un eiropeiskas Latvijas vajadzībām”.